Aprit trīs gadi kopš Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā

To ievadīja Krimas pussalas okupācija un aneksija, kam sekoja pirmais iebrukums Ukrainas kontinentālajā teritorijā, krieviem cenšoties atšķelt un anektēt Donbasa reģionu valsts austrumdaļā, kur karadarbība dažādas intensitātes pakāpēs faktiski turpinājās astoņus gadus.

Kad Krievijas diktators Vladimirs Putins 2024.gada februārī deva pavēli atkārtotajam iebrukumam, izvēršot visplašākā mēroga karadarbību, par kuras mērķi viņš pasludināja Ukrainas "demilitarizāciju" un "denacifikāciju", Kremļa saimnieks bija pārliecināts, ka Kijiva kritīs pāris dienu laikā un prezidenta Volodimira Zelenska vadītā valdība kapitulēs.

Taču ukraiņi iebrucējus nesagaidīja ar ziediem, bet gan ar dževelīniem, un, neskatoties uz krievu sākotnējo nesalīdzināmi lielo pārsvaru, tie tika no Kijevas atsviesti, un Kremļa pundurim trīs gadu laikā tā arī nav izdevies pietuvoties savu absurdo mērķu īstenošanai.

Kara cena

Tikmēr ukraiņu motivācija turpināt karu saglabājusies tāda pati - atbrīvot savu zemi no iebrucējiem un nosargāt savas pašnoteikšanās tiesības. Viņu pretestība impēriskajai agresijai un cīņa par brīvību un neatkarību, par kuru 1991.gada referendumā nobalsoja 92% ukraiņu, ir absolūti leģitīma.

Kara trešajā gadā ukraiņi beidzot pārnesa karadarbību arī uz paša agresora teritoriju, ieņemot daļu Kurskas apgabala, ko viņi joprojām notur, par spīti krievu nepārtrauktajiem uzbrukumiem. Kijiva acīmredzami cer šos ieņemtos dažus simtus kvadrātkilometru ienaidnieka teritorijas iespējamās miera sarunās izmantot kā apmaiņas priekšmetu, lai atgūtu kaut daļu no Krievijas okupētajām teritorijām.

Tajā pašā laikā abu pušu zaudējumi šo trīs gadu laikā ir ārkārtīgi augsti. Tiek lēsts, ka krievi zaudējuši vairāk nekā 200 000 kritušo un 600 000 ievainoto, kamēr, aizstāvot savu zemi, krituši arī vairāk nekā 80 000 ukraiņu, bet 400 000 guvuši ievainojumus.

Turklāt, bombardējot Ukrainas pilsētas un slepkavojot ieņemto apdzīvoto vietu iedzīvotājus, krievi saskaņā ar ANO Cilvēktiesību uzraudzības misijas aplēsēm nogalinājuši vismaz 12 000 civilpersonu, bet 30 000 guvuši ievainojumus. Šie skaitļi, kā atzinis misijas direktors Deniels Bells, domājams, patiesībā ir daudz, daudz lielāki, jo, piemēram, nav zināms, cik civilpersonu palikuši zem faktiski iznīcinātās Mariupoles drupām. Joprojām nav arī zināms daudzu to ukraiņu liktenis, kas pazuduši bez vēsts okupētajās teritorijās, kur, kā uzskata Kijiva, atrodas daudz masu kapu, kuros atdusas krievu iebrucēju noziegumu upuri.

Starptautiskā Sarkanā krusta komiteja februārī paziņoja, ka tās izskatīšanā ir 50 000 lietu par bezvēsts pazudušām personām, kuru vidū ir gan civilisti, gan karavīri. Ukrainas bezvēsts pazudušo reģistrā februārī bija iekļauti 63 000 vārdu. Bezvēsts pazudušo skaits kara trešajā gadā ir dubultojies, taču Sarkanais krusts atzīst, ka tā, domājams, ir tikai aisberga virsotne.

Krievija, izjūtot dzīvā spēka trūkumu, taču vēloties pēc iespējas izvairīties no vēl vienas mobilizācijas, kara trešajā gadā karadarbībā no savas puses iesaistījusi arī Ziemeļkorejas karavīrus, un saskaņā ar Ukrainas, kā arī ASV un Dienvidkorejas izlūkdienestu datiem uz Kurskas apgabalu nosūtīti vairāk nekā 10 000 ziemeļkorejiešu. Saskaņā ar Seulas aplēsēm vairāk nekā 1000 no tiem ir jau krituši, bet vēl vairāki tūkstoši tikuši ievainoti.

Neskatoties uz pieaugošo nogurumu no kara, katrs ceturtais ukrainis joprojām vēlas kara turpināšanu līdz uzvarai, lai gan puse vēlas, lai karš beigtos pēc iespējas ātrāk.

Trīs gadus pēc atkārtotā iebrukuma Ukraina atrodas grūtā situācijā. Krievija pastiprinājusi pilsētu un infrastruktūras bombardēšanu, bet frontē krievi, neskatoties uz milzīgajiem zaudējumiem, ļoti lēni, tomēr neatlaidīgi virzās uz priekšu. Kopš pagājušā gada 24.februāra krieviem izdevis sagrābt 4360 kvadrātkilometrus Ukrainas teritorijas.

Rietumu nekonsekventās sankcijas nav spējušas graujoši ietekmēt Krievijas ekonomiku, un, piemēram, tās sašķidrinātās gāzes eksports sasniedzis rekordlielus apjomus. Arī ieņēmumi no naftas eksporta, pateicoties krievu "ēnu flotei", patiesībā pieauguši, ļaujot Maskavai pastāvīgi kāpināt savus militāros tēriņus. Tomēr kara rezultātā agresorvalsts tautsaimniecība sākusi izjust spriedzi. Pēc sākotnējā perioda, kad karš Krievijas ekonomikai šķietami nāca pat par labu, pateicoties tā dēvētajam militārajam keinsismam, tagad tā saskaras ar vērā ņemamiem resursu ierobežojumiem un pieaugošu inflāciju. Parādījās cerības, ka gadījumā, ja Krievijas ekonomika sāks piedzīvot pamatīgas problēmas, tas varētu stiprināt Ukrainas pozīcijas iespējamajās sarunās par kara izbeigšanu.

Tajā pašā laikā Ukrainai bīstams var izrādīties finansiālais spiediens no jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa puses. Jaunā Savienoto Valstu administrācija turpmāko militāro palīdzību Kijivai gatava sniegt vien aizdevuma formā un ierosinājusi ukraiņiem par to norēķināties ar saviem dabīgo izrakteņu resursiem. No otras puses Vašingtona ļāvusi noprast, ka neliegs eiropiešiem iegādāties bruņojumu priekš Ukrainas no saviem krājumiem. Ukrainu varētu ietekmēt arī Trampa lēmums faktiski apturēt USAID darbību.

Trampa demaršs

Taču galvenais pārsteigums, ko Ukrainai, kā arī tās sabiedrotajiem Eiropā Krievijas atkārtotā iebrukuma trešās gadadienas priekšvakarā sagādāja jaunais Baltā nama saimnieks, bija viņa 12.februāra paziņojums par "ārkārtīgi produktīvo" telefonsarunu ar Krievijas diktatoru Putinu, kuras laikā viņš esot vienojies par tūlītēju sarunu uzsākšanu par Maskavas uzsāktā kara izbeigšanu pret Ukrainu.

Turklāt gan Tramps, gan viņa administrācijas pārstāvji, tostarp aizsardzības ministrs Pīts Hegsets paziņojuši, ka Ukrainas dalība NATO pēc miera noslēgšanas nebūšot "lietderīga" un ka ukraiņu vēlme atjaunot valsts robežas saskaņā ar stāvokli pirms 2014.gada esot "Iluzoras". Jaunā ASV administrācija arī norādījusi, ka atbalsts Ukrainai, kā arī rūpes par vispārējo Eiropas drošību pamatā ir paša eiropiešu darīšana, kamēr Vašingtonas galvenā uzmanība turpmāk būs pievērsta Ķīnai. Tajā pašā laikā Trampa īpašais sūtnis Ukrainas jautājumos atļāvies paziņot, ka viņš nesaskatot Eiropas valstu vietu pie miera sarunu galda.

Savukārt Putins pat necenšas slēpt, ka viņš vēlas ar ASV runāt ne tik daudz par Ukrainu, kā par tā dēvētajiem kara cēloņiem, tas ir, par "drošības garantijām", kuras Maskava pieprasīja no Rietumiem pirms atkārtotā iebrukuma Ukrainā. 2021.gada decembrī Krievija izvirzīja Rietumiem ultimātu, pieprasot apturēt tālāku NATO paplašināšanos uz austrumiem, kā arī alianses infrastruktūras demontāžu tā dēvētajās jaunajās dalībvalstīs, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja 1997.gada 27.maijā, tas ir, pirms pirmās NATO paplašināšanās.

Nepagāja ne nedēļa kopš Trampa un Putina sarunas, kad ASV un Krievijas pārstāvji tikās Saūda Arābijas galvaspilsētā Rijādā. Turklāt sarunās Ukraina un citas Eiropas valstis netika pat pieaicinātas. Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis paziņoja, ka tās ir sarunas "par Ukrainu bez Ukrainas" un ka Kijiva neatzīs jebkādus šādu sarunu rezultātus.

Vienlaikus Zelenskis arī noraidīja Vašingtonas vienpusēji sagatavoto līgumu par Ukrainas dabas resursu un izrakteņu izmantošanu, norādot, ka tas nesaturot nekādas drošības garantijas. Tiesa, eksperti, kas informēti par dokumenta saturu, norāda, ka tas drīzāk atgādina 19.gadsimta kolonizatoru sagatavotu līgumu, kas tiek piedāvāts iezemiešiem.

Tramps ar atbildi nepalika parādā, faktiski kara uzsākšanā apsūdzot Ukrainu un paziņojot, ka ukraiņiem pie sarunu galda neesot nemaz vietas, jo tie triju gadu laikā nav spējuši vienoties ar Putinu, kas to vien vēloties kā mieru. Tramps arī pastiprināja spiedienu uz Kijivu, pieprasot tūlītēju prezidenta vēlēšanu sarīkošanu, pievienojoties Kremļa apgalvojumiem, ka Zelenskis ir neleģitīms prezidents, ar kuru sarunu risināšana nav iespējama. Tas netraucē Vašingtonu joprojām pieprasīt Ukrainas dabas resursu nodošanu faktiskā ASV rīcībā.

Uz to Zelenskis norādījis, ka Tramps acīmredzami dzīvo Krievijas propagandas telpā, un uzsvēris, ka negatavojas iztirgot savu valsti.

Eiropas atbilde

Kamēr Maskava nespēj novaldīt sajūsmu par ASV nostājas maiņu, kas mijas ar neticību savai veiksmei, Eiropas galvaspilsētās vērojams drūms noskaņojums, sastopoties ar jauno realitāti, kurā kontinents vairs nevar pilnībā paļauties uz savu sabiedroto Atlantijas viņā krastā, kas to 80 gadus sargājis no Austrumu draudiem.

Eiropai beidzot nekavējoties pašai jāķeras pie savas drošības uzturēšanas, tostarp sniedzot visu nepieciešamo atbalstu Ukrainai karā pret Krieviju, pat ja ASV atteiksies no savas līdzšinējās politikas "atbalstīt Ukrainu, cik ilgi tas būs nepieciešams".

Vismaz šķietama eiropiešu aktivizēšanās ir vērojama. Makrons sasaucis jau divas ārkārtas Eiropas līderu sanāksmes, lai apspriestu gan Ukrainas, gan visa kontinenta drošību, taču tūlītējus rezultātus tās īsti nav nesušas. Tiesa, parādījušās runas, ka tiekot gatavota jauna Eiropas palīdzības pakete Kijivai 20 miljardu eiro apmērā, taču Putina marionete Viktors Orbāns, kuru acīmredzami iedvesmojusi viņa "drauga" Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās, jau paziņojis, ka Budapešta bloķēšot jebkādu Eiropas Savienības (ES) turpmāku finansējuma piešķiršanu Kijivai, kā arī neļaušot pagarināt sankcijas pret Krieviju un Baltkrieviju. Taču, cik lielā mērā Eiropas valstis ir spējīgas vienoties par kopīgu rīcību ārpus ES ietvara, joprojām ir jautājums.

Turklāt jautājums tik lielā mērā nav par naudu, bet par reālo bruņojumu un termiņiem, kādos ukraiņi to saņems. Trīs gadu laikā Eiropa tā arī nav spējusi sagatavoties savas bruņošanās industrijas reālai atjaunošanai. Līdz šim Ukraina saņēmusi ieročus tik lielā daudzumā un tādā tempā, kas ļāvis tai vairāk vai mazāk noturēties, bet ne uzvarēt. Laiks, lai ukraiņi spētu izmantot kara pirmā gada panākumus, sen ticis nokavēts, lai gan par katru kavējuma dienu ukraiņiem bijis jāmaksā ar savām asinīm. Tādi Eiropas politiķi kā, piemēram, Olafs Šolcs, kas līdz šim situši pie krūtīm, sevi lielot kā lielākos Ukrainas atbalstītājus, pat pēc Trampa demaršiem joprojām atsakās ukraiņiem nodot tālas darbības rādiusa raķetes.

Taču ierastā eiropiešu vilcināšanās pēc Vašingtonas viennozīmīgā atbalsta zaudēšanas vairs nav pieļaujama. Tagad apgalvojumi, ka ukraiņi cīnās arī par mūsu brīvību, vairs nav nekāda dzejiska metafora vai morālfilozofiska mantra. Tā ir skarba realitāte ne tikai Baltijas valstīm un Polijai, bet arī visai Eiropai, ja tā nevēlas kļūt par spēļmantiņu pašiecelto šīs pasaules vareno - trampu, putinu un sji - rokās.

Avoti: AFP, AP, DPA.