Rūta uzauga, ticot, ka viņas mamma gāja bojā dīvainā negadījumā. 16 gadu vecumā viņa atklāja baiso patiesību un pazuda bez vēsts
foto: Ekrānuzņēmums
Bezvēsts pazudusī Rūta Vilsone no Anglijas.
Pasaulē

Rūta uzauga, ticot, ka viņas mamma gāja bojā dīvainā negadījumā. 16 gadu vecumā viņa atklāja baiso patiesību un pazuda bez vēsts

Monika Zvaigzne

Jauns.lv

0

Vienā no pēdējām sarunām, ko Ketrīna Meira aizvadīja ar savu draudzeni Rūtu Vilsoni, pusaudze izteica lūgumu.

Rūta uzauga, ticot, ka viņas mamma gāja bojā dīvai...

Tobrīd Ketrīnai bija tikai 17 gadi, un viņa grasījās pamest mājas, dodoties uz ziemeļiem no Sārijas uz Šefīldu Anglijā. Rūta izmisīgi vēlējās pievienoties viņai. "Viņa jautāja, vai var nākt man līdzi," atceras Ketrīna. "Bet tajā brīdī es zināju, ka man vajadzēs laiku, lai iekārtotos. Es apsolīju, ka, tiklīdz būšu apmetusies, paziņošu viņai, un viņa varēs atbraukt."

Rūtai šāda iespēja nekad netika dota. Dažu nedēļu laikā pēc šīs izmisīgās lūguma 16 gadus vecā skolniece pazuda no savām mājām Sārijas ciematā Bečvortā.

Pēdējo reizi viņu redzēja aukstā, lietainā novembra pēcpusdienā 1995. gadā - taksometra vadītājs tikko bija viņu izlaidis pie Bokshilas, slavenas ainaviskas vietas.

Taksists vēlāk ziņoja, ka Rūta nebija piemēroti ģērbusies mitrajam laikam - viņai mugurā nebija mēteļa, tikai sarkans džemperis un melnas samta bikses. Viņa palika stāvam uz vietas, kad viņš aizbrauca.

Gandrīz 30 gadu laikā nav bijis neviena oficiāla pavediena par Rūtu, kura pagājušā mēneša beigās būtu svinējusi savu 46. dzimšanas dienu. Pēc visa spriežot, viņa vienkārši pazuda bez pēdām.

Tas ierindo pusaudzi starp citiem pazudušajiem, atstājot aiz sevis virkni satraucošu jautājumu - galvenais no tiem: ko tieši viņa domāja, kad tajā vētrainajā pirmdienas pēcpusdienā no Dorkingas dzelzceļa stacijas pasūtīja taksometru, lai dotos uz tumšu un nomaļu mežu?

Ketrīna uzskata, ka zina atbildi, lai gan - tāpat kā daudzi citi, kuri pazina Rūtu un joprojām nespēj samierināties ar viņas pazušanu - viņa joprojām ir neziņā par to, kas īsti notika.

"Es zinu, ka viņa nebija laimīga mājās," saka Ketrīna, kura tagad ir 46 gadus veca māte un aprūpētāja. "Protams, tas nav nekas neparasts pusaudzēm, bet viņas prāts bija apjukuma pilns, un viņa ļoti vēlējās tikt prom."

Rūta un Ketrīna satuvinājās, kopā mācoties Aškombas skolā Dorkingā, kur Rūta apguva bioloģiju un ķīmiju, plānojot studēt arheoloģiju universitātē.

"Mēs jau iepriekš pazinām viena otru, bet viss mainījās, kad vidusskolā kļuvām daudz tuvākas," saka Ketrīna. "Viņa bija ļoti kautrīga un klusa visā skolas laikā, noteikti nepiederēja pie populārākajām meitenēm. Bet es sapratu, ka viņa ir gudra, interesanta un ar labu humora izjūtu."

Vismaz no malas raugoties, Rūtai šķita, ka viss ir kārtībā.

Viņa bija vecākā meita skolotājam un vietējās pašvaldības deputātam Īanam un viņa sievai Nestai. Viņa uzauga gleznainā 17. gadsimta lauku mājā kopā ar jaunāko māsu Dženiju, labi mācījās skolā un aizrāvās ar dažādiem hobijiem.

Viņa dziedāja vietējā korī, spēlēja elektrisko ģitāru un bija zvanu skaņotāja vietējā baznīcā.

Taču viņas dzīvi jau bija iezīmējusi traģēdija. 1982. gada 10. decembrī, kad Rūtai bija tikai trīs gadi, bet Dženijai mazāk nekā gads, viņu māte 33 gadu vecumā nomira, it kā paklūpot kāpņu augšgalā un salaužot kaklu savās mājās notikušā dīvainā negadījumā.

Vismaz tā Rūtai bija stāstījis viņas tēvs un Kārena Bauermane, pamatskolas direktores vietniece, kuru Īans apprecēja gadu pēc sievas nāves.

"Diemžēl Rūta bija pārliecināta, ka tā ir viņas vaina," saka Ketrīna. "Viņa ticēja, ka tieši viena no viņas rotaļlietām bija iemesls, kāpēc mamma paklupa."

Šo domu vēl vairāk nostiprināja cita Rūtas draudzene, kura vēlējās palikt anonīma, taču pastāstīja "The Mail", ka "viņa noteikti ticēja - vai bija sevi pārliecinājusi -, ka tieši viņas rotaļlieta izraisīja mātes negadījumu."

Mēnešos pirms savas pazušanas Rūta bija apņēmības pilna uzzināt vairāk. 1995. gada oktobra sākumā viņa devās uz Londonu, lai apmeklētu publisko ierakstu biroju, kur tika glabāti dati par dzimšanām, laulībām un miršanas gadījumiem.

Viņa kopā ar savu draugu Vilu Kenediju meklēja mātes nāves apliecības kopiju. Tas, ko viņa atrada, viņu satrieca: Nestas nāve nebija nelaimes gadījums, bet pašnāvība.

Viņa bija pakārusies un vēlāk slimnīcā tika atzīta par mirušu.

Protams, ir saprotami, ka tēvs vēlējās pasargāt savus mazus bērnus no šīs šausminošās patiesības. Taču Rūtu šī atklāsme pārņēma pilnībā, saka Ketrīna.

"Tas ir neprāts - uzzināt, ka viss, kam esi ticējis visu dzīvi, ir bijis meli, neatkarīgi no tā, kāds bijis iemesls," viņa piebilst. "Saprotams, ka tas viņai radīja ļoti daudz jautājumu - kāpēc viņas māte, divu mazu bērnu māte, būtu izvēlējusies izbeigt savu dzīvi tikai dažas nedēļas pirms Ziemassvētkiem?"

"Rūta bija satraukta un apjukusi un sāka uzdot ļoti drūmus jautājumus. Viņa kļuva apsēsta ar vēlmi noskaidrot, kas tieši bija noticis."

Šodien Ketrīna izjūt nožēlu, ka neveltīja vairāk laika, lai palīdzētu draudzenei tikt galā ar sarežģītajām emocijām, taču tajā laikā viņai pašai bija savas problēmas.

foto: Ekrānuzņēmums
Rūtas tēvs un Kārena Bauermane, kuru Īans apprecēja gadu pēc sievas nāves, stāstīja, ka viņas māte gāja bojā dīvainā negadījumā.
Rūtas tēvs un Kārena Bauermane, kuru Īans apprecēja gadu pēc sievas nāves, stāstīja, ka viņas māte gāja bojā dīvainā negadījumā.

Arī viņa nebija laimīga dzīvojot Sārijā, tāpēc bija pieņēmusi drosmīgu lēmumu pamest mājas un sākt jaunu dzīvi gandrīz 200 jūdžu attālumā Šefīldā.

"Es jau iepriekš biju apmeklējusi šo pilsētu un man tur bija draugs, tāpēc sākumā varēju palikt pie viņa," viņa atceras.

Lēmums aizbraukt uz Šefīldu izrādījās veiksmīgs: Ketrīna tur pabeidza vidusskolu, vēlāk palika uz dzīvi un tagad dzīvo tur kopā ar savu sievu un bērniem – trīs no viņiem ir audžubērni, bet viens ir adoptēts. Viņai ir arī vecākā meita, Imodžena, kura ir precējusies un jau pametusi vecāku mājas.

Taču viņa nekad nav aizmirsusi savu veco draudzeni.

"Es bieži par viņu esmu domājusi šo gadu laikā," saka Ketrīna. "Īpaši tagad, kad manai meitai ir tikpat gadu, cik Rūtai bija, kad viņa pazuda. Tas liek atcerēties visu no jauna."

Šķiet, ka nedēļas pirms Rūtas pazušanas bija nemierīgas.

2018. gada dokumentālajā filmā "Vanished: The Surrey Schoolgirl", kas tika veidota "YouTube" kanāla "Real Stories" ietvaros Sārijā dzīvojošā žurnālista Mārtina Braita vadībā, kāds Rūtas skolasbiedrs, Bens Andertons, apgalvoja, ka Rūta mēnesi pirms pazušanas jau bija bēgusi no mājām un kādu laiku slēpās viņa mājā Bečvortā.

"Viņa nebija laimīga mājās un gribēja aizbēgt," teica Bens.

Arī Ketrīna atceras, ka draudzene bieži prasīja palikt pa nakti pie viņas, lai nebūtu jādodas mājās.

"Atceros reizi, kad viņa negribēja pateikt tēvam, kur ir," stāsta Ketrīna. "Mana mamma teica, ka viņa var palikt tikai tad, ja piezvanīs viņam. Bet Rūta atkārtoja atkal un atkal: "Es negribu, lai viņš zina"."

"Toreiz viņa tomēr piezvanīja tēvam, un viņš viņu pierunāja atgriezties mājās."

Neilgi pēc tam, 11. novembrī, Rūta kopā ar citām skolas draudzenēm devās uz nakts ballīti pie Ketrīnas, lai nosvinētu savu 17. dzimšanas dienu, kas bija dienu iepriekš.

"Tajā vakarā viņa bija labā noskaņojumā," atceras Ketrīna.

Taču ne viņa, ne kāds cits no Rūtas draugiem nevarēja paredzēt, kas notiks tālāk - ka tieši divas nedēļas vēlāk, desmit dienas pēc tam, kad Ketrīna bija pametusi Sāriju un pārcēlusies uz Šefīldu, Rūta pazudīs.

Nedēļas nogalē pirms savas pazušanas Rūta nostrādāja savu parasto maiņu mūzikas veikalā, kur viņai bija sestdienas darbs, un pēc tam devās vakariņās kopā ar Vilu - kurš tajā laikā jau bija viņas bijušais draugs, lai gan viņi palika draudzīgi - un vēl vienu draugu, Nīlu Filipsonu.

Abi puiši vēlāk apgalvoja, ka Rūta samaksāja par maltīti, sakot, ka tas ir "kaut kas, ar ko viņi atcerēsies par viņu".

Nākamajā dienā Rūta devās uz zvanu skaņošanas mēģinājumu, pēc tam apmeklēja jauniešu klubu Dorkingā. Pēc tam viņa vakariņoja Vila mājās, pirms atgriezās savās mājās.

Pirmdienas rīts uzausa auksts un drēgns.

Tēvam tajā dienā bija skolas pārbaude, tāpēc viņš aizgāja steigā - kas, pēc viņa vārdiem, viņu vienmēr ir vajājis. Arī Kārenai bija jādodas prom agri.

Parasti Rūta brauca uz skolu ar skolas autobusu kopā ar māsu, bet šķiet, ka tajā dienā viņai nebija nodoma vispār doties uz skolu.

Viņa pateica Dženijai, ka dosies vēlāk, atteicās no Vila piedāvājuma aizvest viņu līdz skolai, kad viņš brauca garām viņas mājai, un tā vietā pasūtīja taksometru uz Dorkingas bibliotēku, kur pavadīja vairākas stundas.

Tāpat viņa iegāja vietējā ziedu veikalā, kur pasūtīja ziedu pušķi savai pamātei, atstājot norādījumu, ka tie jāpiegādā tieši pēc divām dienām, ne ātrāk. Pie pušķa nebija pievienota apsveikuma kartīte.

Pēc tam viņa devās uz Dorkingas dzelzceļa staciju un pasūtīja taksometru, kas izlaida viņu pie iebrauktuves izjādes takai, netālu no krodziņa "Hand In Hand", kas atradās Bokshilas augšpusē.

Bija 16:30, sāka tumst, un lija lietus.

Taksometra vadītājs,kura vārds publiski nekad netika atklāts, vēlāk policijai teica, ka pēdējais, ko viņš redzēja, bija Rūta, kas stāvēja nekustīgi lietū, kad viņš skatījās atpakaļskata spogulī.

Vadītājs atzīmēja, ka tas bija neparasti, jo cilvēki parasti sāk iet prom uzreiz pēc izkāpšanas no taksometra.

Tajā naktī, kad Rūta nebija atgriezusies mājās, Īans un Kārena ziņoja par viņas pazušanu.

Sārijas policija nekavējoties uzsāka plašu meklēšanas operāciju - pārmeklēja 1 000 akru lielu parka teritoriju, izmantojot suņu vienības, termokameru aprīkojumu un helikopteru.

"Es vienmēr esmu domājusi, ka ir dīvaini, ka viņi tik ātri sāka tik lielu meklēšanas operāciju," saka Ketrīna. "Pusaudži bieži neatnāk mājās laikā. Tas lika man aizdomāties, ko viņi zināja."

Divas dienas vēlāk ziedi tika piegādāti viņas pamātei.

Ketrīnai nav šaubu, ka tas nebija labas gribas žests.

"Viņa ar to gribēja kaut ko pateikt, lai kas tas arī bija," viņa uzstāj.

Lai gan Sārijas policija to nekad oficiāli neapstiprināja, 1995. gada 1. decembrī laikraksts "The Times" ziņoja, ka policisti Bokshilā atraduši trīs zīmītes, paslēptas krūmos - vienu tēvam, vienu pamātei un vienu draugam.

To saturs nekad nav ticis atklāts.

Tuvumā tika atrasta arī tukša paracetamola tablešu paka un vermuta pudele.

Tomēr nebija nekādu citu mantu – un nekur netika atrasta zilā audekla soma, kuru Rūta nesa līdzi, kad iekāpa taksometrā.

Ketrīna, kas tobrīd jau atradās Šefīldā, uzzināja par draudzenes pazušanu tālruņa sarunā ar savu māti.

"Tas, protams, bija šausmīgi," viņa saka. "Tajā pašā laikā skarbā realitāte bija tāda, ka es īsti neko nevarēju darīt. Tajos laikos mums nebija mobilā telefonu, nebija sociālo tīklu."

"Mūsdienās mums būtu daudz vairāk informācijas - mēs zinātu, kad kāda telefons ir izslēgts, mums būtu pieejami dati tiešsaistē. Bet toreiz visi darbojās pilnīgā tumsā."

Viņa apsvēra iespēju sazināties ar Rūtas vecākiem, taču nolēma to nedarīt, pieņemot, ka viņi paši meklētu viņu, ja vēlētos.

"Viņi to nekad nav darījuši," saka Ketrīna. "Viņi nekad nav sazinājušies ne ar mani, ne ar manu māti, lai gan Rūta bieži palika pie mums tieši pirms savas pazušanas."

"Es esmu pārliecināta, ka viņiem tam ir savi iemesli, bet gan es, gan mana mamma vienmēr esam domājušas - vai tas nebūtu viens no pirmajiem soļiem, ko vecāki spertu?"

Dažas dienas pēc savas meitas pazušanas Vilsoni parādījās ITV brokastu programmā "This Morning", lūdzot viņai atgriezties.

2006. gadā Īans uzrakstīja atklātu vēstuli savai pazudušajai meitai avīzē "The Mail", daloties savās ilgstošajās sāpēs.

"Mēs joprojām glabājam dāvanas, ko tev nopirkām Ziemassvētkos 1995. gadā," viņš rakstīja.

"Tās ir droši noglabātas atvilktnē - gaidot, kad tu atgriezīsies, lai gan pieļauju, ka tavas gaumes ir tik ļoti mainījušās, ka tu, iespējams, pasmietos par tolaik izvēlēto mūziku un apģērbu."

Kopš tā laika Rūtas ģimene, tostarp viņas māsa Dženija, ir izvēlējusies izvairīties no publicitātes.

Nav šaubu, ka arī viņus moka tie paši jautājumi, kas turpina vajāt Rūtas draugus - daudzi no viņiem joprojām regulāri sanāk kopā "Facebook" grupā, kas veltīta viņas piemiņas saglabāšanai.

Pat pēc visiem šiem gadiem viņi cenšas noskaidrot, kas patiesībā notika ar Rūtu.

Jautājumi, uz kuriem atbildes joprojām nav:

  • Ja Rūta tiešām izdarīja pašnāvību, kāpēc viņas ķermenis nekad netika atrasts?
  • Kāda bija ziedu sūtīšanas nozīme? Kāpēc tie bija jāpiegādā tik precīzi noteiktā laikā?
  • Vai ir kāda patiesība ziņām par dīvainu novērojumu tieši gadu pēc viņas pazušanas?

1996. gada 27. novembrī -  tieši gadu pēc Rūtas pazušanas - Dorkingas avīžu kioskā novērošanas kamerās tika fiksēta satraukta meitene, kura pēc izskata atgādināja Rūtu.

Tiek ziņots, ka viņa jautājusi pēc vietējiem laikrakstiem.

Lai gan ieraksts bija graudains, Vilsonu ģimenei tika pateikts, ka, ja Rūta būtu mirusi Bokshilā, viņas ķermenis līdz tam laikam jau būtu atrasts. Viņi vēlāk paziņoja, ka tic, ka video redzamā meitene varētu būt Rūta.

"Mēs gribam viņai pateikt: "Mēs tevi ļoti mīlam. Vienkārši sazinies, Rūtij, lai mēs zinātu, kur tu esi"," pēc ieraksta publiskošanas kādam žurnālistam sacīja Kārena Vilsona.

Taču Ketrīna tam atsakās ticēt.

"Tam nav loģikas - ja tu vēlējies aizbēgt, kāpēc atgriezties vietā, no kuras tik ļoti gribēji prom, un tieši pazušanas gadadienā?" viņa jautā.

"Un vēl pirms mēs pat apspriežam, vai tas būtu iespējams, ka 16 gadus veca meitene spētu uzsākt jaunu dzīvi pilnīgi nepamanīti un pēc gada pēkšņi izlemt atgriezties tajā pašā vietā."

Viņa arī norāda, ka Rūtas bankas konts nekad netika izmantots.

Tāpat kā daudzi citi, kurus joprojām vajā Rūtas pazušana, Ketrīna nezina, kam ticēt.

"Man ir grūti noticēt, ka viņa izdarīja pašnāvību, bet arī grūti iedomāties, ka viņa izdevīgi uzsāka jaunu dzīvi," viņa saka. "Ko es gan zinu - es neko vairāk nevēlētos kā tikai to, lai Rūta pēkšņi atgrieztos mūsu dzīvēs."

Sārijas policija savā oficiālajā paziņojumā norāda, ka "joprojām saglabā atvērtu prātu par Rūtas pazušanas iemesliem" un ka "šobrīd nav nekādu papildu pierādījumu, kas atbalstītu kādu konkrētu izmeklēšanas virzienu".

Viņi uzsver, ka Rūtas lieta joprojām tiek izskatīta kā bezvēsts pazudušas personas izmeklēšana.