Krievijas spiegu šefs Nariškins ar Eiropas vēsturniekiem grasās dalīt Ukrainu
Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta (SVR) direktors Sergejs Nariškins, kurš piestrādā arī par Krievijas Vēsturiskās biedrības priekšsēdētāju, ir ierosinājis biedrības ekspertiem kopā ar citu valstu vēsturniekiem apspriest jautājumu par tiesībām uz Ukrainai piederošajām teritorijām. Par to pats Nariškins otrdien paziņoja žurnālistiem.
Nariškins, kurš regulāri stāsta par plēsonīgo Rietumu vēlmi sagrābt Ukrainu un “atmasko” tās kaimiņvalstu, jo īpaši Polijas plānus par Ukrainas rietumu apgabalu piesavināšanos, nu vienā mierā atzīst, ka ierosinājis apspriest “pašlaik Kijivas režīma kontrolē” esošo teritoriju iecerēto sadalīšanu, vadoties no vēsturiskā skatpunkta.
“Šis ir tāds nopietns jautājums, kam ir ļoti dziļa priekšvēsture. Es kopā ar kolēģiem vēsturniekiem no Krievijas Vēsturiskās biedrības esmu ierosinājis apspriest šo [Ukrainas teritoriju piederības] tēmu, bet no vēsturiskā skatpunkta. Un mēs to noteikti izdarīsim. Un mēģināsim uzaicināt vēsturniekus no citām valstīm – no Polijas, Ungārijas un Slovākijas,” Krievijas aģentūrai TASS pavēstīja Nariškins.
Pagājušā gada novembrī Nariškina vadītais dienests paziņoja, ka Rietumi plānojot sadalīt Ukrainu starp Rumāniju, Poliju, Lielbritāniju un Vāciju. Lai ļaunie Rietumi varētu sagrābt teritoriju, tiem nāksies Ukrainu okupēt, piesedzoties ar “miera uzturēšanas kontingenta”. Melnās jūras piekrasti esot plānots nodot Rumānijai, rietumus — Polijai, centru un austrumus — Vācijai, bet ziemeļu reģionus, tostarp Kijivu, kontrolētu Lielbritānija, apgalvoja SVR.
Kā gan tā sanācis, ka vienīgā valsts, kas okupē un anektē Ukrainas apgabalus, ir Krievija, Nariškins kautrīgi klusē.
Pērn Nariškins apgalvoja, ka Krievija kategoriski atsakās "iesaldēt" karu Ukrainā, kamēr nebūs sagrābusi visu, ko spēj. "Ja runāt par diskusijām un priekšlikumiem par konflikta iesaldēšanu, tad teikšu, ka Krievija kategoriski noraida jebkādu konflikta iesaldēšanu vai saskaņā ar Korejas, vai jebkādu citu variantu," viņš paziņoja novembrī pēc Neatkarīgo valstu sadraudzības (NVS) drošības un izlūkošanas dienestu vadītāju apspriedes Maskavā — apmēram tajā pašā laikā, kad SVR preses dienests stāstīja par Rietumu perinātajiem Ukrainas sadalīšanas plāniem.
Protams, Nariškinprāt, pie kara, kas nebūt nav karš, bet "speciālā militārā operācija", ir pilnībā vainojama NATO, kas "izprovocēja konfliktu Ukrainā, kā arī citas krīzes dažādās pasaules vietās". Tīri angļu rakstnieka Džordža Orvela leģendārā romāna "1984" garā, kur totalitārā sabiedrībā karš ir miers, brīvība ir verdzība, bet nezināšana ir spēks, Nariškins kratīja pirkstu uz ASV un Lielbritāniju, jo "anglosakšiem patīk dalīt, lai valdītu", savukārt Krievijai un citiem Eirāzijas drošības sistēmas pārstāvjiem vajag vēl ciešāk apvienoties, lai "dzīvotu mierā", par spīti "degradējošo totalitāri-liberālo Rietumu režīmu jebkādām ārējām avantūrām".
2024. gada sākumā Nariškins paziņoja, ka Ukrainu gaida bēdīgs liktenis, jo krievi pusceļā neapstājas, šādi faktiski Ādolfa Hitlera Trešā reiha garā solot “galīgi atrisināt” Ukrainas jautājumu. Gan Ukrainas valsti, gan tās vadību gaida bēdīgs liktenis, jo “šī vārda filozofiskā nozīmē Krievija pusceļā neapstāsies”, kamēr viss nebūs iznīcināts.
Pirms viņa ar šādu “galīgā atrisinājuma” apņēmību izcēlās Krievijas eksprezidents Dmitrijs Medvedevs. “Ukrainas pastāvēšana ir nāvējoši bīstama ukraiņiem. Es runāju par jebkādu, pilnīgi jebkādu Ukrainu,” viņš ierasti miermīlīgā stilā rakstīja savā “Telegram” kanālā. “Patstāvīgas valsts esamība Krievijas vēsturiskajās teritorijās tagad būs pastāvīgs iegansts karadarbības atsākšanai. Par vēlu.” Medvedevs toreiz vēlīgi pieļāva “praktiskajiem” ukraiņiem iespēju palikt dzīviem, ja viņi nāks pie prāta, izmetīs miskastē savu valsti un pazemīgi atrāpos uz ceļiem pie “māmuļas Krievijas”. “Lai kā viņi pašlaik nevēlētu nāvi krieviem. Lai kā viņi neieredzētu Krievijas valdību. Lai kā viņi netiektos uz mītisko Eiropas Savienību un NATO. Izvēloties starp mūžīgo karu un neizbēgamo nāvi un dzīvību, absolūtais vairākums ukraiņu (nu varbūt izņemot minimālu atsaldēto nacionālistu skaitu) galu galā izvēlēsies dzīvību.” “Sapratīs, ka dzīve lielā kopējā valstī, kuru pašlaik viņi īpaši nemīl, ir labāka par nāvi. Viņu pašu un viņu tuvinieku nāvi. Un jo ātrāk ukraiņi to sapratīs, jo labāk,” īstā esesieša stilā rakstīja Medvedevs.
Jāpiebilst, ka Nariškins ir viens no odiozākajiem personāžiem Krievijas vadībā, kas regulāri izceļas ar sazvērestības teorijām un citu apsūdzībām par to, ko dara paši. Piemēram, viņš regulāri apsūdz Poliju par vēlēšanos anektēt Ukrainas rietumus, kamēr Krievija pilnīgi neslēpti pati anektē tās austrumu apgabalus un cenšas sagrābt visu pārējo.
Dažas dienas pirms Krievijas invāzijas Ukrainā Nariškins padarīja sevi par izsmieklu pasaules acīs, translētajā Krievijas Drošības padomes sēdē, kuras dalībnieki viens pēc otra gluži kā Sicīlijas mafijas stilā zvērēja uzticību donam un pazemīgi pauda atbalstu jebkādiem Putina lēmumiem par Ukrainas Doneckas un Luhanskas apgabalu “atzīšanu”.
Šajā sēdē manāmi pārbijies Nariškins stostīdamies pat aizmirsa, ko tieši Putins no viņa grib dzirdēt, un pauda piekrišanu šo apgabalu iekļaušanai Krievijas sastāvā, uz ko Putins ar indīgu smīnu atteica, ka pašlaik netiek izskatīts jautājumu par to iekļaušanu, bet par to atzīšanu par neatkarīgām valstīm, uz ko Nariškins verdziski novervelēja, ka jā, viņš pilnībā piekrīt to atzīšanai.
