Tā tieslietu ministrs Rasnačs sevi izpauž internetā. FOTO

Nacionālās apvienības pārstāvis, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ik pa laikam latvju sabiedrību sajūsminājis ar savām aktivitātēm sadzīviskās lietās. Piemēram, pirms vairākiem gadiem, kad Rasnačs šķīra iepriekšējo laulību, viņš kļuva par Latvijas megazvaigzni ar savu iesniegumu policijai, kurā aprakstīja nu jau bijušās laulātās Ārijas Milleres uzbrukumu.

Tagad topā ir Rasnača bildes, kurās tieslietu ministrs parāda sevi kā supermenu, kam viss ir pa spēkam. Turklāt Dzintars nevairās internetu pieblīvēt ar attēliem, kuros viņš ir gandrīz pavisam plikiņš. Laimdotas Straujumas vadītās valdības tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs soctīklus pārpludinājis ar fotogrāfijām, kurās notikumu centrā, protams, ir viņš pats. Te Rasnačs lepni dižojas, ka bijis uz interviju Latvijas Radio, te viņš spiež roku Apvienotās Karalistes tieslietu ministram Krisam Greilingam, te iemūžinājies lidmašīnas salonā, traucoties kādā komandējumā, bet te ar vainagu rokās dodas pie Brīvības pieminekļa.

Tieslietu ministrs savu kontu „Facebook”, kur pagājušās nedēļas nogalē bija uzkrātas jau 4440 (!) bildes ar Rasnaču, papildina neprātīgā ātrumā, turklāt to dara gan darba laikā, gan brīvbrīžos. Ja līdz šim Rasnača publiskotie fotoattēli bija gana snobiski un stīvi, tad pēdējās sērijas ar viņa rosīšanos pļavā, pabūšanu pie ūdeņiem un tikšanos ar dzīvniekiem ne tikai sajūsmina, bet rosina sabiedrībā diskusijas, vai valstsvīram tādas vaļības piedienas.

Misters „Rabarbers”

Dzintars Rasnačs par sevi īpaši atgādināja pirms vairākiem gadiem, kad „Jāņa Rozes apgāda” izdotajā grāmatā „Simt gudro galvu un cit zvēri” tika citēts tā laika Saeimas sekretāra Rasnača paskaidrojums par konfliktu ar bijušo dzīvesbiedri Āriju Milleri.

Iesniegumā policijai bija šādi vārdi: „Viņa paķēra no virtuves manus no laukiem atvestos rabarberu kātus (diametrā apmēram četri centimetri un aptuveni 40 centimetrus garus) un, apliecinot savu naidu un morālo vājumu, sāka sist mani no visa spēka pa seju un kaklu, un turpināja arvien skaļāk lamāties. Es saglabāju mieru, nepretojos, vienkārši skaļi skaitīju, cik reizes viņa mani sit – viena, divas, trīs, četras... Pēc tam rabarberi salūza, un Ārija Millere turpināja sist man ar rokām pa galvu un spert ar kāju man pa kājstarpi. Tā es izturēju līdz kādai desmitajai, vienpadsmitajai reizei, kad sāpes un pazemojums bērnu priekšā vairs nebija izturami, un mēģināju saturēt viņas rokas. Lai gan tas man izdevās, viņa vēl aktīvāk sāka spert man pa kājstarpi.

Kad saskaitīto sitienu skaits jau bija krietni pāri divdesmit, uzskatīju, ka nepieciešams kaut ko darīt ar histērijā un prāta aptumsumā nonākušo sievieti. Tajā brīdī labi atcerējos Universitātes studiju laikā Kiršentāla teikto, ka līdzīgus histērijas gadījumus ir iespējams novērst tikai ar vienu no diviem līdzekļiem – histēriķis ir vai nu jāiežēlina līdz asarām, vai arī tam jāiesit pļauka, lai tas atjēgtos. Mēģināju Milleri mierināt, taču bezcerīgi. Tāpēc izvēlējos otru psihiatru ieteikto līdzekli – iesitu Ārijai Millerei pļauku. Tam sekoja Ārijas Milleres agresivitātes noplakums, un viņa tūlīt skrēja pie tālruņa, lai zvanītu policijai. Kavēju šo viņas neapdomīgo rīcību, piespiežot tālruņa fiksācijas taustiņus. Tam sekoja Ārijas Milleres sitiens ar tālruņa klausuli man pa pieri (starp acīm, tuvāk kreisajai uzacij). Brūce no stiprā sitiena un klausules asajām kantēm bija ļoti dziļa, un no tās plūda daudz asiņu, kas pārklāja gandrīz visu seju. (..) Pēc šā notikuma, kad es biju pazemots un piekauts, nesūdzējos par Āriju Milleri nevienā iestādē, jo uzskatīju, ka šāda rīcība (sūdzēšanās par sievas vardarbību) ir vīrieša goda necienīga.”

Edgars Orlovs/Foto: Facebook/Evija Trifanova/LETA