Lasītājs dalās atmiņās: dārd lielgabali, krīt lidmašīnas: bērnība Kurzemes cietoksnī

Lasītājs Jānis Miesnieks dalās ar "Kas Jauns Avīzi" savās atmiņās – viņam bija 14 gadu, kad no savu māju sliekšņa viņš redzēja daudzus jo daudzus aizejam uz fronti un redzēja karu savām acīm.

“Tā dēvētā Kurzemes cietokšņa frontes līnija kopš 1944. gada novembra bija apstājusies nelielā Dienvidkurzemes ciemata Pampāļu pievārtē, kur stabili noturējās līdz pat kapitulācijas dienai – 1945. gada 8. maijam. Tas bija tikai ap 15 kilometru attālumā no tēva mājām "Zaķiem" Ezeres pagastā, Ezeres–Nīgrandes lielceļa malā.

Iedzīvotāji no piefrontes joslas tika aizdzīti tālu Lietuvā. Unikālu, rakstisku armijas komandiera atļauju palikšanai mājās izkārtoja tēvs, kurš savu bērnību un skolas gadus bija pavadījis Sanktpēterburgā. Tā savos pusaudža gados Otrā pasaules kara noslēgumu – šo finita la comedia – nepastarpināti varēju vērot no Zaķu māju sliekšņa.

Te cauru nakti bija dzirdama lielgabalu dunoņa, šāviņu sprādzieni, automātisko ieroču tarkšķi, bet naktīs pamali izgaismoja raķešu uguņošana un spīdošo ložu virtenes, kas ik pa laikam izšāvās debesīs. Sākotnēji pat vācu zenītartilērijas šāviņi bija saskatāmi turpat virs galvas, sagaidot uzbrūkošās aviācijas vienības.

Es tūlīt pat tiku iesaistīts piespiedu darbos ar zirga pajūgu. Bija jāierodas kara hospitālī, kas atradās netālajās Laukgaļu mājās. Bijām savākti no apkārtējām saimniecībām, kopskaitā aptuveni desmit. Mūsu uzdevums bija naktīs pievest ievainotos no tuvējās Pampāļu frontes. Taču kā pārāk zaļu vecākie vīri mani pie braucieniem nepielaida, vien izmantoja manu pajūgu.

Mitinājāmies vaļējā šķūnī uz nelielas salmu kārtas. Par laimi, laiks nebija auksts, un kaut kā iztikām bez segām. Pārtikai bija pieejama karsta tēja, kā arī rupjmaizes sausiņi. Apstākļi tātad bija visai skarbi, taču sīkums, salīdzinot ar elles ķēķi, kas vārījās netālajos Pampāļos. Pēc padsmit dienām tikām atlaisti mājās, kur atgriezos vesels, taču netīrs un apaudzis ar utīm.
Zaķi, tāpat kā citas apkārtnes mājas, sausi sila tipa mežu nogabali, bija pārblīvēti ar dažādām aizmugures karaspēka daļām. Dūre triecienam Kurzemes aizstāvjiem bija sarūpēta nevainojami. Tikai ieroču dunoņu Pampāļos tas nekādi neizmainīja.

Skaidrās janvāra debesis bija pilnas ar bumbvedēju eskadriļām, kas devās Pampāļu–Saldus virzienā. Atpakaļceļš sašautajām lidmašīnām bija traģisks – tās zaudēja augstumu, dūmoja un dega, kamēr ietriecās zemē, visbiežāk ar visu ekipāžu. Kādā janvāra dienā biju aculiecinieks 12 šādām avārijām.
Kaimiņmāju "Viļņu" un "Strautmaļu" pirtis armijas vīri kurināja nepārtrauktā diennakts režīmā. Kopā ar savas mājas zaldātiem tās apmeklēju arī es, dažkārt pat pāris reizes nedēļā. Nācās būt kopā arī ar kareivjiem, kuriem tuvākajās dienās jādodas uz netālo fronti, kur diemžēl vairumam šīs zemes gaitas arī varmācīgi aprāvās.

Almas tante, manas mātes brāļa otrā sieva, par savas dzīves kritiskākajiem brīžiem uzskatīja Pampāļu frontes laikā piedzīvoto. Mājas pagrabā, kur ģimene tolaik patvērās no šāviņiem un lodēm, dažkārt vairākas reizes dienā mainījās uzbrucēju un aizstāvju puses. Durvīm bija jābūt vaļā, lai kārtējie situācijas noteicēji būtu droši par savu īslaicīgi atgūto aizmuguri. Sevišķi bīstamas bijušas aziātu vienības, kurās karojošie runājuši tikai savā mēlē, bijuši tendēti uz noslēpto fašistu meklēšanu un draudējuši ar ieročiem.

Pēc 73 gadiem izskanējusī kara atbalss no Pampāļu frontes manī uzjundīja atmiņu gūzmu saistībā ar jaunību un aizvadītajiem nežēlīgajiem kara gadiem. 8. maija kara atceres dienu uzskatu par nozīmīgu, taču neakceptēju pompozos 9. maija piemiņas pasākumus, kas ir politizēti, amorāli un ko neakceptētu arī katrs no aizmirstajiem un nesen nejauši uzietajiem Pampāļu cīņu upuriem.”