Rīgas gide tūristiem slavē Ušakovu un biedē ar latviešiem
Lai arī Rīgā jau četrus gadus pastāv vienota Rīgas gidu sertifikācijas sistēma, vienotu standartu, ko un kādā veidā stāstīt par Rīgu un Latviju ārvalstu tūristiem nav. Līdz ar to vairāki gidi, stāstot par Latvijas vēsturi, norāda, ka Latvijas okupācija nav bijusi vai arī mazina šī fakta nozīmi, vēsta LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”, kas uzdodoties par tūristiem devies vairākās ekskursijās.
Kāda gide tūristiem slavina Rīgas mēru Nilu Ušakovu, bet biedē ar latviešiem, kuri nemīl krievus, un ka viņai pašai Rātslaukumā ir bīstami stāvēt ar Krievija karodziņu un piedāvāt gida pakalpojumus krievu valodā, jo viņai klāt nākuši latvieši un šo karodziņu samīdījuši.
Rīgas Tūrisma attīstības biroja pārstāvji norāda, ka birojs nevar izkontrolēt kas un kā tiek stāstīts tūristiem – viņi pārbauda tikai, vai gidam ir attiecīga kvalifikācija un iegūtā izglītība. Latvijā šobrīd nav izstrādāts arī vienots gidu ētika standarts, savukārt tāds Eiropas mēroga, kas, piemēram, nosaka, ka gidam jābūt uzmanīgam paužot personīgo attieksmi un gids nedrīkst stāstīt propagandu.
Lūk, daži citāti no sertificētas Rīgas gides Ludmilas Vanagas stāstītā par Latviju.
Par Rīgā mēru Nilu Ušakovu:
“Pilsētu vadīt palīdz divi kaķīši, kas paņemti no patversmes, skraida pa darbagaldu. Kaķim Kuzjam interesi raisa krievi, kaķim Murim - latvieši. Jā! Skraida pa galdu, viņš no patversmes paņēma. Mums ir ļoti godīgs mērs. Ja viņš iemīlas meitenē, viņš uzreiz viņu bildina! Trīs reizes precējies, nesen palika 41 gads, trīs reizes precējies, iemīlējās, izšķīrās, iemīlējās, izšķīrās, ja, ļoti godīgs.
(..)
“Darba dienā, jebkurā darba dienā jūs varat nokāpt lejā pa šīm kāpnēm, paēst ar pilsētas mēru. Tur ir kafejnīca. Jebkurš tūrists var atnākt, paēst kopā ar mēru Nilu Ušakovu, uzdot jautājumus. Viss ir atvērts. Priekš jebkura tūrista. Pilsētas mērs - strādā otrajā stāvā, te pusdieno.”
Par Latvijas ekonomisko situāciju:
“Latvija, kad 1991. gadā kļuva neatkarīga - mums bija tik daudz rūpnīcu! Mēs mikroshēmas vienlaicīgi ar amerikāņiem taisījām. Tik daudz rūpnīcu! Bet iestājāmies ES, ES pateicu - nevajag mums jūsu rūpnīcas, neko, visu slēdzam ciet. Mēs varējām paši sevi pabarot, varējām nodrošināt.”
(..)
“Man draugs, kurš mācījās polittehniskajā institūtā, kad viņš pabeidza polittehnisko, viņam piedāvāja pasniegt lekcijas. Viņš saka - es nevaru pasniegt, atnāks pie manis skaista meitene, kā es varu ielikt divnieku, ja viņa ir skaista? Viņš atteicās. Tagad viņš ir nabadzīgs mazā Latvijas pilsētā. Viņš ir kā nēģeris. Viņš taisa ogli šašlikam, bet bija teicamnieks. Viņš viss ir melns, kā nēģeris. Pie viņa no mazajām pilsētām nāk bērni. Un bērniņš saka - onkuli, varam mēs panēsāsim ķieģeļus? Mums vecākiem nav naudiņas, lai nopirktu skolai angļu valodas mācību grāmatu. Tas maksā 15 eiro, nevienam nav naudas. Viņš ņem bērnus - 9 gadi, 10 gadi, viņi nēsā viņam ķieģeļus vasarā, lai nopirktu grāmatas pa 15 eiro.”
(..)
“Mazajās pilsētās, jā. Viņiem nav ar ko nodarboties. Tur ir tik daudz internātu priekš debīliķiem, jo vecāki dzer. Tie, kas ir gudrāki, ir aizbraukuši uz Angliju sēnes audzēt vai kaut ko. Tie, kam nav bijuši spēki, viņi sev netic, viņi badojas. (..) Visi atbrauc uz Rīgu, jo Rīgā ir osta. Lai pabarotu ģimeni vajag strādāt par krāvēju no rīta līdz vakaram. Izkraut kuģus, tad var dabūt 1000 eiro. Bet tas ir ļoti grūti no rīta līdz vakaram.”
Par latviešiem:
“Ziniet, jaunā paaudze krievus ignorē un nerunā. Jaunākā paaudze. Principa pēc nemācās. Mums ir pilnīgi dažādas nacionalitātes. Viņi pieņem visu ļauno no krieviem. Mani tēvs atveda, kara cilvēks, viņu sauc par kara okupantu.”
(..)
“Es pat baidos ar šito karogu (Krievijas) stāvēt, godīgi sakot, man pat daži latvieši ir nākuši klāt, atņēmuši karogu, mīdījuši. Bet es esmu Donskas kazaks, es piedzimu tur, kur bija Staļingradas kauja. Tur visi cilvēki ir brīvi - es stāvēšu, lai arī man apkārt staigā NATO’ieši ik pa laikam NATO iet ekskursijā. Viņi vis kamuflāžas formā, es viena stāvu ar karogu, viņi angliski runā, es stāvu, man vienalga.”
Lūk, citāti no sertificētas Rīgas gides Tatjanas Bautkinas.
Bija vai nebija okupēta Latvija no PSRS puses?
“Okupācija - to vārdu latvieši mīl. Principā inkorporācija - tas bija labprātīgi. Tieši tāpat kā Eiropas Savienībā iestājās. (..) Kam prasīja - tas negribēja. Bija referendums. (..) Protams, protams! Lai kļūtu par Padomju savienības biedru. A ko jūs domājat?”
Taču ir arī gidi, tajā skaitā ar krievvalodīgie, kas situāciju cenšas raksturot vispusīgāk.
Lūk, citāti no sertificētas Rīgas gides Juliana Medvedevas:
Bija vai nebija okupēta Latvija no PSRS puses?
“Skatieties - 1918.gadā, kad pasludināja neatkarību, tad vienīgais, ko latvieši gribēja nākotnē ir sava neatkarība, brīvība. Problēma bija tajā, kad 1938. gadā Padomju karaspēks, aizbildinoties ar teritorijas aizsargāšanu, Latviju okupēja - vienkārši ieveda karaspēku. Dēļ tā, ka starp Hitleru un Staļinu tika noslēgts šis pakts par pasaules sadali.
(..)
1941.gadā, jūlijā ienāca vācieši, latviešiem likās, ka vācieši ir viņu atbrīvotāji no padomju varas, ka tagad atnāks vācieši, atbrīvos un mēs atkal būsim brīvi. Neviens nedomāja, ka vācieši okupēs krievu vietā. Vāciešus sagaidīja pat ar puķēm. To var lasīt, tā ir patiesība. Bet ne jau tāpēc, ka viņi vēlējās vāciešus, viņi vēlējās neatkarību. Tad sākās vācu laiku - ebreju “dzīšana”, getto utt. Bet latviešiem tas pats Hitlers likās par kripatiņu labāks par Staļinu. Jo Staļins sūtīja vietējo aristokrātiju, vietējos latviešus uz Sibīriju, šāva, dzina, visus, kuriem kaut kas nepatika. Hitlers vairāk koncentrējās uz ebrejiem.
Kad 1945.gadā krievi atbrīvoja Rīgu un Latviju no vācu fašistiem, tad atkal… nevienu neiepriecināja fakts, ka viņi “atbrīvos” un paliks. Gribēja, lai atbrīvo, bet arī aiziet paši prom. Viņi neaizgāja, viņi palika. Tāpēc okupācijas fakts ir oficiāli atzīts. To nevar atcelt. Protams, ka krievi ar to nav mierā. Viņi pa visu Eiropu ir salikuši savus “atbrīvošanas” pieminekļus. Bet okupācija ir.”
