Latvijā veikts apjomīgs pētījums, lai risinātu bērnu uzraudzības problēmu vecākiem ar nestandarta darba laiku

Projekts tiek īstenots Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (EaSI PROGRESS) 2014.-2020.gadam ietvaros sadarbībā ar Jelgavas, Rīgas un Valmieras pilsētu pašvaldībām un Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūtu. Tā mērķis ir attīstīt elastīgus bērnu aprūpes pakalpojumus vecāku, kas strādā nestandarta darba laiku, bērniem, izveidojot ilgtermiņa modeli šo pakalpojumu subsidēšanai un tādējādi veicinot vecāku nodarbinātību un darba un ģimenes dzīves saskaņošanu.

Projekts ir unikāls ar to, ka tiek īstenots kā sociāls eksperiments, kura mērķis ir ieviest un novērtēt elastīgu bērnu aprūpes pakalpojumu nodrošinājumu Latvijas uzņēmumos ar nestandarta darba laiku. Tā mērķa grupa ir vecāki, kas strādā vakaros, naktīs, brīvdienās vai pēc cita grafika ar mainīgu darba laiku, un kuriem ir bērni vecumā līdz 7 gadiem. Eksperimenta laikā tika izveidotas divas dalībnieku grupas – eksperimentālā, kurā ar elastīgu bērnu pieskatīšanas pakalpojumu tika nodrošināti 168 bērni, un kontroles grupa, kas atrodas līdzīgā situācijā, taču minēto pakalpojumu nesaņēma. Projekta ietvaros plānots ieviest un novērtēt elastīgu bērnu aprūpes pakalpojumu nodrošinājumu Latvijas uzņēmumos ar netipisku darba laiku.

Eksperimenta rezultātu novērtēšanu veic kvalificētu pētnieku komanda, kuru uzdevums ir veikt datu ieguvi, analīzi un elastīgu bērnu aprūpes pakalpojumu nodrošināšanas ilgtspējas novērtējumu, kā arī sniegt priekšlikumus, kas būtu reāli pielietojami un īstenojami esošajā politiskajā, institucionālajā, finansiālajā un tiesiskajā ietvarā un balstītos uz eksperimenta un pilotprojekta secinājumiem.
 
Ar projektā gūto rezultātu palīdzību paredzēts atrast atbilstošāko bērnu uzraudzības pakalpojuma nodrošinājuma veidu nodarbinātajiem ar nestandarta darba laiku, izvērtēt optimālos nosacījumus finansējuma piesaistei no privātā un sabiedriskā sektora, kā arī finansēšanas mehānisma pašregulācijai, radīt ilgtermiņā funkcionējošu modeli elastīga bērnu uzraudzības pakalpojuma subsidēšanai un attīstībai, iesaistot pašvaldības, veicināt sadarbību starp valsti, pašvaldībām un privāto sektoru bērnu aprūpes jomā, kā arī stimulēt vecāku nodarbinātību un darba un ģimenes dzīves saskaņošanu.

Uzņēmumi aizvien vairāk sāk domāt par darbinieku labklājību

Kā stāsta projektā iesaistītie pētnieki Māris Brants un Ilze Mileiko, ir uzņēmumi, kas izrāda ieinteresētību bērnu uzraudzības pakalpojumu saviem darbiniekiem nodrošināt arī turpmāk, pēc projekta beigām. Šajā sakarā viens no būtiskiem faktoriem ir darba tirgus, kurā labus darbiniekus tik viegli vairs nemaz nevar atrast. Turklāt pašlaik aizvien vairāk darba devēju domā par elastīgāku papildu labumu grozu, kurā cita starpā varētu iekļaut arī šāda pakalpojuma apmaksu, lai darbinieki izvēlētos sev atbilstošāko, jo visiem bērnu pieskatīšana nav aktuāla.

Nestandarta darba laiks ir daudzu uzņēmumu neizbēgama realitāte, lai nodrošinātu sabiedrībai būtiskus pakalpojumus – medicīnu, drošību, svaigu maizi no rītiem, vai arī tas izriet no uzņēmuma nepieciešamības, piemēram, nav iespējams pārtraukt ražošanas procesu. Sabiedrības pieprasījums nosaka, kādas uzņēmumam ir iespējas ar to variēt, pielāgot jeb padarīt elastīgāku darbiniekiem.

Strādāšana nestandarta darba laikā vecākiem var radīt grūtības nodrošināt bērnu pieskatīšanu. Tā gan nav vienlīdz akūta problēma visiem vecākiem ar maziem bērniem, kuri strādā netipiskā darba laikā, jo, piemēram, ir ģimenes, kurās šāds darba laiks ir vienam no vecākiem, un tad darbu ar ģimenes dzīvi salāgot ir vieglāk. Atšķirīga situācija veidojas ģimenēs, kurās nestandarta darba laiks ir abiem bērnu vecākiem vai arī, kad bērnu audzina viens vecāks, kuram jāstrādā šādā darba laikā.

“Ir vecāki, kuri strādā vienā uzņēmumā, un viņi veido spoguļgrafikus. Dzīvē tas izpaužas tā, ka bērns kā stafetes kociņš pie durvīm tiek nodots vecākam, kurš atgriežas no darba, lai otrs varētu doties strādāt,” stāsta I. Mileiko. “Protams, ir arī gadījumi, kad šāds apvienojums ir veiksmīgs, un vecāki ļoti labi tiek galā ar bērnu aprūpi.”

Savukārt situācijās, kad abiem vecākiem vienā laikā iekrīt maiņa, tā dažkārt pārvēršas par lielu problēmu, jo viņiem jāatrisina jautājums, kur bērnu atstāt. Taču, no otras puses raugoties, pēc kopīgi nostrādātas maiņas abiem partneriem ir vairāk laika atpūtai, ko var pavadīt kopā arī ar bērnu, turklāt tādā laikā, kas savukārt citiem tikmēr ir [standarta] darba laiks. Tostarp viņiem ir iespēja apmeklēt dažādas atpūtas vietas ne tikai brīvdienās, kad tur dodas vairums ģimeņu, ir garas rindas un tamlīdzīgi. Līdz ar to šādam darba laikam ir arī savi plusi.

Pētījumā secināts, ka daļa uzņēmumu ir apzinājuši savu darbinieku grūtības saskaņot darbu ar ģimenes dzīvi, un tie piedalās arī vecāku problēmu risināšanā ar bērnu pieskatīšanu viņu prombūtnes laikā. Tas izpaužas, pielāgojot darba grafiku atbilstoši darbinieku vēlmēm, tostarp gan neliekot abus vecākus vienā maiņā, gan uzklausot arī tādus, kuri tieši to vēlas, lai būtu kopīgas brīvdienas, kā minēts iepriekšējā veiksmīgajā piemērā.

“Līdz ar šādu iespēju, kad pakalpojuma rezultātā ģimenes un darba dzīves saskaņošana kļūst plānotāka, retāk veidojas “vāveres riteņa” efekts, kad jāpagūst daudz ko izdarīt, bet nav skaidrs, kā to paveikt,” stāsta M. Brants. “Laiks, kad maza bērna audzināšana jāsaskaņo ar darbu, ir salīdzinoši smags periods. Tāpēc brīvo laiku, ko vecāki iegūst pakalpojuma rezultātā, viņi biežāk izmanto vienkārši atpūtai. Tiesa, projekta laikā bija arī tādi, kuri to labprātāk izmantoja, ilgākas stundas pavadot darbā.

Līdz ar to secināms, ka darba devēja lielākais ieguvums no šāda pakalpojuma nodrošināšanas ir nevis vairāk strādājošs, bet gan pilnvērtīgāk atpūties un savu dzīvi labāk organizējošs darbinieks. Kā tas ietekmē darba produktivitāti, pētījuma rezultātā mēs skaidri pateikt nevaram, jo projektā iesaistītie uzņēmumi ir ļoti dažādi. Turklāt produktivitāte katrā no tiem nozīmē kaut ko pavisam citu – nevar atrast vienus produktivitātes kritērijus ugunsdzēsējiem, aktieriem vai gaisa satiksmes dežurantiem. Tādēļ šis aspekts katrā uzņēmumā jāskatās atsevišķi.”

Nestandarta darba laiku strādājošos pašvaldības piedāvātais risinājums bērnu pieskatīšanai reti apmierina

Daudzos gadījumos pašvaldības visiem vecākiem ar maziem bērniem nepiedāvā elastīgus bērnu uzraudzības pakalpojumus, kas nodrošinātu viņu vajadzības laikā, kad bērnudārzi ir slēgti. Tiem, kuri strādā standarta darba laiku, ir pieejami valsts un pašvaldību piedāvātie bērnudārzi, savukārt tiem, kuriem ir netipisks darba laiks, šāds piedāvājums lielākoties praktiski neder. Tādēļ, kā bija novērots praksē, līdz projekta sākumam daudzi iesaistītie vecāki pašu spēkiem apmaksāja aukli, vai izmantoja radu, draugu, paziņu, kaimiņu palīdzību, vai arī dzīvesbiedra atbalstu, kuram ir standarta darba laiks.

Atbilstoši pētījumā iegūtajiem rezultātiem secināms, ka pastāvošais bērnu pieskatīšanas pakalpojumu piedāvājums vecākiem ar nestandarta darba laiku ir ļoti atšķirīgs dažādās pašvaldībās. Tajās, kurās nav pieejami aukļu pakalpojumi, problēmu mēģina risināt ar diennakts bērnudārza palīdzību. Savukārt citās pašvaldībās, kur daļai bērnu vecāku nestandarta darba laiks ir dzīves ikdiena, šis faktors vienkārši nav apzināts, un līdz ar to vecāki nesaņem atbalstu bērnu pieskatīšanai nestandarta darba laika. Tāpat ir tādas pašvaldības, kurās vispār nav piedāvājuma vecākiem ar netipisku darba laiku, jo tur tikpat kā nepastāv šāda veida nodarbinātības.

“Ir savi iemesli, kādēļ atsevišķās pašvaldībās ir izveidoti diennakts bērnudārzu grupas (visā valstī kopumā gandrīz pussimts), un bērnu pieskatīšanas pakalpojums nepieciešams nestandarta darba laikā,” skaidro I. Mileiko. “Tā vienkārši izveidot jaunu bērnudārzu ar šādu darba grafiku vai jau esošo pārveidot diennakts režīmā ir ļoti grūti, turklāt vispirms jābūt pieprasījumam pēc tā – noteiktam [minimālajam] skaitam bērnu. Turklāt pašvaldībās, kur ir diennakts bērnudārzu grupas, būtu neracionāli izjaukt šo jau reāli funkcionējošo sistēmu un pēkšņi piedāvāt sertificētu aukļu pakalpojumus. Taču ir pašvaldības, kur to noteikti vajadzētu ieviest. Piemēram, Pierīgā aukļu pakalpojumi ir jūtami aktuālāki. Tas gan saistīts ar to, ka tur ir problēmas ar bērnudārzu pieejamību jau standarta darba laikā.”

Reizēm pašvaldības nepietiekami komunicē ar savā teritorijā esošajiem uzņēmumiem par viņu darbinieku vajadzībām. Piemēram, pētnieki atceras, ka, projekta ietvaros aizbraucot uz Valmieru un tiekoties ar tur lielākā uzņēmuma, kas nodarbina visvairāk darbinieku nestandarta darba laikā – „Valmieras stikla šķiedras” – vadību un pašvaldības pārstāvjiem, secināts, ka viņi šo jautājumu iepriekš kopīgi nemaz nav skatījuši.

“Taču problēma tika ātri konstatēta un arī ātri atrisināta. Proti, maiņa uzņēmumā beidzās sešos vakarā, un vietējam bērnudārzam darba laiks arī bija līdz sešiem. Vispirms tā darba laiks tika pagarināts par stundu, bet pēc tam, konstatējot, ka tas pat ir par garu, to samazināja līdz pusstundai, kas vecākiem, maiņai beidzoties, bija pilnīgi pietiekami, lai pagūtu aizbraukt pēc bērna,” elementāro jautājuma risinājumu ataino M. Brants.

Lielas grūtības sagādā atsvešinātības faktors

Kā atzīmē abi pētnieki, ļoti bieži elastīga bērnu pieskatīšanas pakalpojuma nodrošināšanas problēma ir ne tikai atkarīga no pašiem vecākiem un darba laika, bet arī tā, cik plašs ir viņu radniecības tīkls. “Piemēram, mums bija vairāki cilvēki Valmierā, kuriem blakus dzīvo māte, māsa, brālis ar sievu, un viņi ļoti labi šīs paplašinātās ģimenes lokā bērnu pieskatīšanas jautājumu var atrisināt,” skaidro pētniece I. Mileiko. “Taču ir daudz dzīvesstāstu no Rīgas, kur cilvēki iebraukuši no citurienes, viņi šeit dzīvo un strādā, bet viņu vecāki un tuvākie radi mīt pavisam citās pilsētās, tādēļ viņiem jāmeklē cita alternatīva.”

“Aukļu pakalpojumi zināmā mērā izriet no zināmas atsvešinātības, un skaidrs, ka šajā ziņā Rīga ir krietni atsvešinātāka, nekā, piemēram, pētījumā iekļautā Valmiera,” turpina M. Brants. “Protams, arī uz Valmieru kā reģionālo centru sabrauc iedzīvotāji no apkārtnes, bet šis īpatsvars vairs nav tik liels, un, ģeogrāfiski raugoties, tur radinieku tīkli tomēr ir vieglāk sasniedzami, nekā Rīgā un Jelgavā. Tas ir viens no faktoriem, kādēļ Valmierā aukļu pakalpojumi sākotnēji nebija ļoti pieprasīti, tāpat tur nepastāv bērnudārzu rindas. Taču projekta laikā noskaidrojās, ka ar to tik un tā ir nepietiekami, tādēļ pilsētā radās pirmās sertificētās aukles.”

Pētījuma rezultāti pierādījuši – ja nav ārējā atbalsta un cilvēks nevēlas aukles pakalpojumu, tad viens no risinājumiem ir darbavietas maiņa uz tādu, kur var strādāt standarta darba laikā. Savukārt visbiežāk elastīgs bērnu uzraudzības pakalpojums nepieciešams, vecākiem uzsākot strādāt jaunā darbavietā ar nestandarta darba laiku vai atgriežoties darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma. Novērots, ka darbinieku  mainība pētījumā iesaistītajos uzņēmumos izteiktāka bija sievietēm, kuras vairāk uzņemas rūpes par maziem bērniem, kamēr vīrietis bieži tiek asociēts kā ģimenes apgādnieks, un nestandarta darba laiks tad netiek skatīts kā liela problēma.

Obligātā izglītības apguve no sešu gadu vecuma – kā atrisināt bērnu drošības jautājumu?

Veiktais pētījums atklāj vēl vienu būtisku niansi, kas nav skatāma kontekstā tikai ar netipisku darba laiku. Proti, dažkārt standarta darba laikā strādājošiem vecākiem bērnu pieskatīšana sākumskolas vecumā joprojām sagādā grūtības, it sevišķi gadījumos, ja mācību iestādē nav pagarināto dienas grupu vai citas iespējas, kā bērnam tur uzturēties pēc mācību stundām, kamēr vecākiem beidzas darba diena.

“Domājams, ka tas arī ir viens no izaicinājumiem, pārejot uz obligāto izglītības apguvi no sešu gadu vecuma, kas virknei vecāku sagādās ļoti lielas problēmas nodrošināt bērnu drošības jautājumu,” teic I. Mileiko. “Faktiski tas liegs ļoti lielai daļai pirmklasnieku vecāku normāli strādāt, jo visi tā vienkārši katru darba dienu nevarēs atprasīties pusdienlaikā no darba, lai tiktu uz skolu pēc bērna. Tas būs jautājums, kas jārisina un kurā, līdzīgi kā nestandarta darba laikā strādājošajiem, šie elastīgie bērnu uzraudzības pakalpojumi būtu labs atbalsta instruments arī šādos gadījumos.”

Pētnieki uzskata, ka minētās izmaiņas izglītības sistēmā ietver riskus, tādēļ jāveido pretpasākumi, kas attiecas uz bērnu aprūpi. Jautājums tikai, kurš par to atbildēs un risinās. Pat apzinoties problēmu valsts līmenī, realitātē var sākties “futbols” starp iesaistītajām institūcijām, jo nav skaidrs, kura no tām ir atbildīgā par bērnu pieskatīšanas pakalpojumu nodrošināšanu.

Līdz ar veikto apjomīgo projektu un pētījuma laikā apskatītajiem problēmjautājumiem kopumā ir veiksmīgi aktualizēta tēma par bērnu uzraudzības un drošības aspektiem, kas pirms tam tik rūpīgi nebija apzināta nevienā no iesaistītajām pusēm (publiskā pārvalde, uzņēmēji, darba ņēmēji). “Turklāt nav tā, ka šī problēma palika nepamanīta tikai vienīgi Latvijā. Ja mēs tagad mēģinātu meklēt pētījumus par to citviet pasaulē, nebrīnītos, ka mūsējais izrādītos apjomīgākais,” piebilst M. Brants.

“Atbildības sadalījums projekta gaitā uzskatāmi pierādījis, ka atsevišķas jomas ir starpdisciplināras jeb attiecas uz vairāku iestāžu un institūciju darbības lauku un kompetenci, tātad secināms – jautājums, par kuru atbild visi, patiesībā neatbild neviens. Būtu patiesi vērtīgi, ja būtu gan šis atbildīgais, gan arī, protams, finansējums, bez kura nekas nav iespējams. Tam vajadzētu tikt sadalītam vienlīdzīgi starp visām iesaistītajām pusēm, tostarp obligāti jābūt vecāku līdzmaksājumam, jo tas uzliek zināmu atbildību arī no viņu puses. Tad šāds pakalpojums arī tiek vairāk novērtēts, nekā, ja tas pienāktos par velti.”

Labklājības ministrijas administrēts un Eiropas Savienības
Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmas (EaSI) līdzfinansēts projekts “Elastīga bērnu uzraudzības pakalpojuma
nodrošināšana darbiniekiem, kas strādā nestandarta darba laiku”.