Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv X

Kā celt Latviju ar Piebalgā ražotu porcelānu 32

Ziņas
2013. gada 8. septembrī 06:09 2013. gada 8. septembrī 06:09
“Ja Dievs, kā sacīt jāsaka, kādu vietu ir vēlējis gaišumam un glīšumam, tad tā ir Piebalga no viena gala līdz otram...” Tāds uzraksts kopā ar slavenā piebaldzēna Ķenča portretu rotā krūzīti, kas izgatavota Piebalgas porcelāna fabrikā. Porcelāna karaļu Kuzņecova un Jesena porcelāna pasaules godība ir pagājusi – tagad vienīgā vieta Latvijā, kur ražo porcelānu, ir Piebalga.

Uz Inešu pagastu, kur darbojas Piebalgas porcelāna rūpnīca, ved īsts ainavu ceļš – vasaras pilnbrieda skaistums abās šosejas pusēs, visi zaļās krāsas toņi mijas ar nobriedušās labības lauku zeltu, un visam pāri – ceļa putekļi latviešu skaistākajā – pelēkajā – krāsā. Palaikam ainavā kā zilgani sudrabota sakta ievizas kāds ezera fragments – to Vecpiebalgā ir vesela bagātība. Stārķi kā Dieviņa vēstneši pastaigājas ceļa malās un cēli met gaisā plašus lokus. Skaista tā Piebalga! Skaista! Todien tā smaržo pēc svaiga asfalta – Vecpiebalgas pusē visur labo ceļus, un svaigais ceļa klājums skrien pretī pa automašīnas logu kā lokana milzu čūska ar spoži melnu muguru.

Kad gandrīz esam klāt, piebremzējot uzkalna galā, skatienam paveras plaša panorāma, kurā ainavai mūžības elpu dod zili miglotā mežu strīpa tālumā. Un arī tas vēl nav viss – pēc šā dižā skaistuma pie pagrieziena uz Inešiem dīķī panākas pretī apdziedātās, bezdievīgi skaistās Vecpiebalgas ūdensrozes! Ak, Piebalga, tev gan patīk izrādīties!

Ar misijas izjūtu

Mūs sagaida Piebalgas porcelāna fabrikas saimnieks mākslinieks Jānis Ronis. Viņš ir autors fabrikas klasikai – baltajām, kā no smalka, burzīta papīra gatavotajām un kā no baltas dzijas adītajām krūzītēm, droši vien esat tās pamanījuši tirdziņos un veikalos.

Nācis no Lubānas puses, Jānis Ronis sāka apgūt mākslu lietišķajos Rēzeknē, kur palaimējies pamācīties no keramikas meistariem Pētera Ušpeļa un Jāņa Seiksta. Jau sākot studēt Mākslas akadēmijā, bijis pilnīgi skaidrs, ka viņa lielais vilinājums un īstais aicinājums būs porcelāns. Atkal palaimējies šo to iemācīties no Rīgas porcelāna fabrikas vecajiem meistariem. Nu fabrikas sen vairs nav, bet tāpēc jau porcelāna tradīcijas Latvijā nav beigušās. Savā ziņā Jānis to uzskata par savu misiju – atjaunot Latvijas porcelāna slavu jaunā, laikmetam atbilstošā gaismā. Viņš dibinājis Porcelāna galeriju Rīgā, vadījis porcelāna apgleznošanas studiju, un Kalnciema ielā viņam bijusi sava porcelāna darbnīciņa.

Taču nu jau sešus gadus Jānis ar sievu Zani un bērniem dzīvo Piebalgā. Uz Piebalgu pārcēlušies četratā, bet nu jau viņi ir pieci – jaunākajai meitiņai ir divi gadi. Pirms tam desmit gadus viņi bijuši jūrmalnieki. Jaunās ātrās naudas ieplūšana Jūrmalu pēdējos gados diemžēl pārvērtusi, sabojājot noskaņu, skatu un atņemot daļu no vēsturiskās auras un sajūtām. Gan bērnu, gan savas labsajūtas dēļ Roņu ģimene pamazām sākusi skatīties pēc citas dzīvesvietas, un, kad Jāņa vecmāmiņa viņam Inešos uzdāvinājusi skaistu pakalnu ar vējdzirnavām, izvēle bijusi skaidra: viņi dzīvos Piebalgā!

Dzirnavas mantotajā uzkalniņā gan joprojām palikušas pusbrukušas. Jānis saka: lai tās atjaunotu, nepieciešami daudz lielāki līdzekļi, nekā viņiem pašlaik ir. Visa nauda tiek apgrozīta turpat savā porcelāna fabrikā, kur lielākā daļa aiziet materiālam, iekārtām un tehnoloģijām, darbinieku algām un saimnieciskām lietām.

Jau Rīgā Jānim bijusi doma Kalnciema ielas darbnīcu pārveidot par mazu porcelāna fabriku. Kad atbraukuši uz Piebalgu un sākuši lūkoties pēc telpām fabrikai, sākumā licies – taisīs ar vērienu. Bet laiki mainījās, un viņi sāka ar mazumiņu: iekārtoja fabriku Inešu vecās pienotavas telpās. Taču nupat liekas, kļūst par šauru – būs jāpaplašinās. Iespējams, beidzot nāksies domāt par kredītu. Līdz šim viņi bez tiem iztikuši – attīstīties mazliet grūtāk, bet vieglāka sirds. Jānis atzīst: ja būtu paņēmis kredītus, pirmajos fabrikas gados bijuši brīži, kad atmaksāt būtu grūti...

Vēl Rīgā esot, viņam bijis piedāvājums organizēt un vadīt lielu porcelāna fabriku – ar investīcijām. Tāds vilinājums jaunam, gana ambiciozam, ar porcelāna idejām pārņemtam māksliniekam! Jānis nenožēlo, ka atteicies. “Pārāk labi pārzinu visus porcelāna ražošanas plusus un mīnusus. Arī te, Piebalgā, izvērtēju iespējas, ko varam, ko nevaram, lai neiznāk tāpat kā tām divām fabrikām, kas bankrotēja. Jesena porcelāna fabrika, Kuzņecova porcelāna fabrika, no kā vēlāk radās elektrokeramikas fabrika – nepareizas stratēģijas dēļ abas fabrikas aizgāja bojā. Ir jādarbojas un jāpaplašinās, bet rūpīgi jāpārdomā katrs solis.”

Agrāk krējums, tagad – porcelāns

Piebalgas porcelāna fabrika darbojas vecās Inešu pienotavas telpās. Gandrīz simboliski – kur agrāk tikai maisīts piens un krējums, tur tagad maisa porcelāna masu, kas galu galā pārtop par baltiem porcelāna traukiem.

Porcelāna masu Baltijā sagādāt nav iespējams – tā tiek vesta no Eiropas. “Strādājam ar pašu dārgāko porcelāna izejmateriālu, ko pērkam Anglijā un Vācijā. Materiālu kvalitāte ir izcila. Agrāk strādājām ar Rīgas Porcelāna fabrikas porcelāna recepti, tagad – pamatā ar angļu, bet tur vēl klāt ir visādi mani izgudrojumi.”

Porcelāna recepte tradicionāli vienmēr bijusi noslēpums – Ķīna, porcelāna dzimtene, glabājusi šo noslēpumu tūkstošiem gadu, kamēr vecā Eiropa to atminējusi. Arī Jānis savu angļu porcelāna recepti pārveidojis tā, ka veidu, kā porcelāna fabrikā top porcelāns, var saukt par autortehniku.

Jāni vienmēr interesējušas tehnoloģijas – visas fabrikas iekārtas, arī apdedzināšanas krāsnis, viņš projektējis un izgatavojis pats. Tas viņam esot mantojums no vectēva, kurš bijis īsts smalkmehāniķis. Bez jaunajām digitālajām tehnoloģijām mūsdienās porcelāna ražošana nav iedomājama – vadības dators, protams, iegādāts ārzemēs.

Pats izgatavošanas process prasa vislielāko uzmanību – sākot no formu izgatavošanas un sagatavotās porcelāna masas liešanas formās, beidzot ar jauniegūto priekšmetu uzmanīgu izņemšanu no formas. Bet tehnoloģiski sarežģītākais process vēl tikai priekšā – vairākkārtēja apdedzināšana dažādās temperatūrās, kur svarīga ir katra nianse. Kā saka Jānis, materiāls, ar ko viņi strādā, ir ne tikai labākais un dārgākais, kāds pieejams, bet arī kaprīzākais. “Ir apdedzināšanas līkne, kas strikti jāievēro. Ja par daudz, no tā izstrādājuma nekas nepaliek pāri.”

Piebalgas porcelāna fabrikā strādā septiņi cilvēki – pārsvarā visi turpat no Inešu pagasta, vietējie. Jānis skaidro, ka porcelāna ražošanā bez tās radošās sadaļas ir vairāki citi posmi, kas prasa vienkārši akurātu, precīzu darbu. Tagad tie, ko Jānis apmācījis darbam fabrikā, apmāca citus. Ideālais plāns – paplašināt fabriku tā, lai tajā varētu strādāt divdesmit cilvēku. Ar esošajām jaudām vairs nepietiek. Pašlaik tiek būvēta trešā apdedzināšanas krāsns, bet Jānis lēš, ka nu jau arī to būs par maz. “Pašlaik mums ir tāds straujākas izaugsmes laiks,” saka Jānis.

Jautāju skaidri un gaiši: vai šis ir rentabls bizness? Piecu cilvēku ģimene un septiņi darbinieki var izdzīvot un vēl fabriku attīstīt? “Izdzīvot var. Bet ir bijis visādi, jo man nekādu būtisku iekrājumu nav bijis. Ir daži īpašumi, no kuriem kādu nācies pārdot. Brīžam ir tā – savelc galus. Bet ir arī jāattīstās. Jāsakārto telpas, jāinvestē materiālos.”

Mēs neesam province!

Latvijā Piebalgas porcelāna fabrikai konkurentu nav – viņi ir vienīgie. Bet vai tas palīdz konkurēt ar porcelānu, kas nāk pie mums no Eiropas un Ķīnas?

Jānis atzīst: “Baltijas valstīs nav porcelāna izejmateriāla. Vācijā, Polijā, Čehijā ir. Tas mūs nenostāda vienādās pozīcijās. Man jāseko līdzi jaunajām tehnoloģijām un jāsaprot, ko nākotnē vairāk darīs lielās fabrikas un ar ko es varēšu atšķirties. Es daru to, ko citi nedara. Bet mākslinieciskā jaunrade, jauns dizains – tas ir tas, kā varam atšķirties un izcelties Es meklēju arī tehnoloģiskās atšķirības, kas varētu mūs atšķirt no pārējiem. Liels laiks paiet, lai sameklētu tehnoloģiskās nianses, izstrādātu jaunas autortehnikas. Jo skaidrs: ja mēs taisītu tādus pašus izstrādājumus kā citur, mēs nevarētu konkurēt nekādā veidā – ne Latvijā, ne pasaulē.”

Pašlaik fabrikas galvenie noņēmēji esam mēs paši – vietējie, bet fabrika eksportē savu porcelānu arī uz Angliju, Ameriku, Itāliju, Luksemburgu un Somiju. Mazos daudzumos – pagaidām. Jo pasaule vairs nepieprasa Ķīnas lēto porcelānu miljonos vienādu eksemplāru, visā pasaulē sapratuši, ka mazais ir skaists, neparastais – vērtīgs. Nerunājot nemaz par roku darbu – tā bijusi vērtība visos laikos.

“Jāsaprot vieta, kur tu esi. Daudzi vēl saka – Latvija ir province, pasaules mala... Nē, arī ģeogrāfiski Latvija atrodas centrā. Skandināvijas valstīm ekonomiski pieaugot, mēs vēl jo vairāk nonākam centra pozīcijās. Visi vecie tirdzniecības ceļi te krustojušies – tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu vēsture ir tik sarežģīta. Bet tas ir arī viens no pierādījumiem, ka mēs nekad neesam bijuši province,” uzskata Jānis.

Patlaban pasaulē notiek lielas izmaiņas, uzskata Jānis. “Arī Ķīna vairs nav tik lēta. Un Ķīna var saražot vagonus, bet tā nevar būt tik fleksibla un mobila, lai uztaisītu kaut ko mazām sērijām. Arī šī ir niša Latvijai. Kad domājam par Latvijas vietu un iespējām mūsdienu pasaulē, jāatceras, ka jādomā citādāk nekā ekonomiskajās grāmatās. Tās netiek laikam līdzi! Ir jāsaskata jaunas izdevības. Piemēram, Latvijā ir visvairāk mākslinieku uz iedzīvotāju skaitu nekā jebkurā valstī. Tātad ir potenciāls – tāpat kā derīgie izrakteņi! Tātad ir jēga strādāt ar šīm lietām!”

Ne velti Jāņa izveidotajā Piebalgas porcelāna galerijā iegādājami porcelāna izstrādājumi, kas tapuši sadarbībā ar citiem māksliniekiem. Jānis rosinājis porcelānu apgleznot pazīstamiem māksliniekiem un grafiķiem, veidojot tādu kā mūsdienu mākslas nospiedumu kolekciju porcelānā.

Ķīna vai Piebalga?

Vai cilvēkiem Latvijā porcelāns vispār ir vajadzīgs? Daudziem porcelāns asociējas ar kaut ko vecmodīgu – ar Kuzņecova traukiem un tautumeitu figūriņām uz vecmāmiņas bufetes...

Jānis domā, ka porcelāns ir ļoti mūsdienīgs materiāls. “Ir jāsajūt laiks. Ja tu tikai priecājies par bijušo, bet neradi laiku savā apziņā, tad tu arī dzīvo vēsturē.”

Atzīstos, ka dzert kafiju no porcelāna krūzītes – tā vienmēr ir īpaša sajūta. Jānis piebilst: “Turklāt no krūzītes, kādas nav citur, izbaudot laiku, kurā tu esi. Man ir piedāvājuši taisīt porcelāna tasīšu vēsturiskās kopijas. Tas bijis jauks laiks, kad tās tika radītas, un arī cena tai kopijai varētu būt pietiekami liela. Bet – ir jāstrādā šajā laikā. Tu ar savu darbu piesaki šo laiku, nevis kādu citu, ar tām domām un idejām, kas ir šajā laikā. Mēs taču paši veidojam savu vēsturi. Es arī kādu gabaliņu no sava laika būšu radījis ar savu darbu.”

Ķīnas porcelāns nenoliedzami ir daudz lētāks un pieejamāks, un Piebalgas porcelāna fabrikā saprot: no tā izbēgt nevar. Un Latviju nevar salīdzināt ar citām Eiropas valstīm, kur ir pamatīgas porcelāna kolekcionāru tradīcijas. Bet – bez tradīcijām gluži neesam. Jānis atgādina: 1841. gadā Kuzņecovs uztaisīja pirmo porcelāna fabriku Latvijā, Jesens sāka ražot porcelānu 1886. gadā. Tradīcijas mums ir! Tikai ar kariem un visu, kas gājis pāri, šādas tradīcijas uzturēt ir grūti. Kā saka Jānis, ne velti cilvēks pērk porcelānu tad, kad viss pārējais ir nopirkts.

Vai jūtams, ka cilvēks sāk novērtēt, ka viņa brokastu kafijas krūzīte nāk nevis no Ķīnas, bet no Piebalgas? Jā, Jānis novērojis: parādās tāds kā pašlepnums – Piebalgas porcelānu pērk arī tāpēc un tieši tāpēc, ka tas izgatavots tepat Latvijā.

“Meisenes porcelāna muzejā katrs izstrādājums maksā milzu naudu, jo Meisene – tas ir vārds pats par sevi. Piebalgas porcelāna fabrika ir jauns veidojums, un mēs jau sākumā izlēmām, ka neliksim ekskluzīvas cenas saviem izstrādājumiem. Materiāls, ar ko strādājam, ir ekskluzīvākais, kāds vispār ir. Bet taisām pieejamus priekšmetus. Jebkura Ķīnā ražota krūze maksā zem lata, un ar to nevaram sacensties. Bet tie, kas novērtē kvalitāti un materiālu, formu un ideju, to, ka tas ir ražots tepat Latvijā, Inešu pagastā, izdomā par labu mums.”

Valsti celt

Iznākuši no Piebalgas porcelāna fabrikas galerijas, piesēžam aprunāties uz soliņa skaisti iekoptajā parkā pie Vecpiebalgas pils. Apkārt turpinās labiekārtošanas darbi, tiek līdzināta melnzeme – arī Inešu pagastā gatavojas Vecpiebalgas atvērto durvju dienām. Te, Piebalgā, jūt saimnieka roku. Jānis droši vien jūtas kā savas fabrikas saimnieks? “Tieši tā. Tas ir mans pleķītis, ko vilkt uz augšu un sakārtot. Kas cits to darīs? Būs vien mums pašiem jāsakārto visas sistēmas un struktūras, lai būtu skaista, sakārtota valsts. Tas ir iespējams. Valsts ir ļoti maziņa. To var ātri novest līdz stadijai, kādā mēs gandrīz jau nokļuvām, bet var arī ļoti ātri pacelt.”

Jānis atzīst – kaut arī jūras tuvuma un plašuma reizēm pietrūkst, Piebalgas spēcīgā enerģētika atsver visu. Protams, arī Piebalgai neiet secen nekas no tā, ko pārdzīvo visi.

“Bet laukos izdzīvošanas kompromisi nav tik lieli kā pilsētā, tas ir pluss. Pašlaik ļoti daudziem cilvēkiem nākas pieļaut nesamērīgus kompromisus tikai tādēļ, lai izdzīvotu. Daudzi dara kaut ko tādu, ko negribētu. Un nav kur strādāt, tā ir problēma arī Piebalgā. Daudzi aizbrauc prom – arī no manas fabrikas jaunieši aizbraukuši uz Angliju, jo ar tām algām es nevaru konkurēt. Un viņus var saprast. Tomēr daudz kas jāmaina arī mūsu domāšanā. Gan vietas, gan cilvēkus skāris pagājušais laiks – arī Piebalgu. Cilvēks nevar tik ātri pārtapt. Bet, kad ideāli sāk izkristalizēties, tos var ieviest arī dzīvē. Ja lielākā daļa – gan radošā inteliģence, gan visi cilvēki, kam ir savi sabiedriskie ideāli – iesaistītos, katrs kaut ko darot savā lauciņā, tepat Piebalgā un visur citur Latvijā, domāju, mēs varam izveidot jauku valsti.”


Ieva Raiskuma, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Rojs Maizītis

Citi šobrīd lasa

Vieglatlēts Čehijā sacensību laikā nogalina tiesnesi 17
Šodien nolasīs Valērija Maligina testamentu 7
Akadēmijas ielā Jelgavā šorīt aplaupīts benzīntanks 14
Skatīt visus komentārus