foto: Rojs Maizītis
Dziednieks Pēteris alkoholiķus ārstē, neaizliedzot viņiem dzert
Strādājot ar alkoholiķiem, vispirms apskatos, kas viņu organismā vēl saglabājies daudzmaz vesels. Tad mēģinu uztaustīt, vai atkarīgajam palicis kāds cilvēks, kuru viņš mīl, vai ir kāds vaļasprieks. Ja ir, tātad emocionāli viņā viss vēl nav miris.
Esi vesels
2017. gada 21. novembris, 05:35

Dziednieks Pēteris alkoholiķus ārstē, neaizliedzot viņiem dzert

Antra Krastiņa

"Patiesā Dzīve"

Pēteris Silavs pieder pie cilvēkiem, par kuriem mēdz teikt, ka tie klusie ūdeņi ir tie dziļākie. Pēteris nevienam ar dziedniecību neuzbāžas, pakaļ neskrien, bet ar palīdzības, padoma meklētājiem strādā pamatīgi, pacietīgi. Nepieciešamības gadījumā Pēteri uzmeklē arī tie, kuri zina, ka viņam piemīt gaišreģa spējas.

Savā laikā Pēteris mēģināja kontaktēties ar garu pasauli. Viņam tas izdevās, būtu varējis no tās iegūstamo informāciju izmantot arī turpmāk, tomēr garu pasauli viņš vairs nemeklē. Varbūt šo līniju pārkāpt aizliegusi dziednieka iekšējā sajūta – kur cilvēks drīkst bāzt savu degunu un kur ne. Bet varbūt to noteicis Pētera raksturs. Piemēram, Pēteris Zaķusalā zina vietu, kur aug meža zemenes. Nezinātājs tai vienkārši paiet garām, Pēteris vien dažas reizes pa ogai mutē iemetis – lai pārējās tiek putniem vai kādam apkārt klīdējam. Viņa mērķis neesot apstāties pie reiz atklātā, viņš vienmēr cenšoties atrast ko jaunu.

Apmēram pirms 30 gadiem, tikko sācis iedziļināties dziedniecības jomā, Pēteris sapratis, ka viņam doti divi ceļi: vai nu turpmāk iet pa labi – strādāt nopietni un smagi, vai arī iet pa kreisi – kļūt populāram, staigāt labā uzvalkā un raust naudu. Pēteris izvēlējās iet pa labi.  Kāpēc? “Redzi, dabā nekas nenotiek par velti, tikai retumis kādu zemeņu lauciņu nejauši var atrast. Bet ogas tāpat pašam jāsalasa,” Pēteris pasmaida.

Vienmēr grūti pamanīt vēzi – ir gaļa un gaļa

 “Latvijā ir daudz dziednieku, kurus pazīstu gadiem ilgi, un ap 2000 dziednieku, kas sevi reklamē, bet kurus nepazīstu,” sarunu uzsāk Pēteris Silavs. “Tas ir nenormāli daudz, un būtībā nav neviena, kas viņu darbu varētu izkontrolēt. It kā ir asociācijas un biedrības, bet... Vienīgais filtrs ir cilvēki, kuri, riskējot ar savu veselību un psihi, dodas pie viņiem pēc padoma, palīdzības.
Es savu darbu bez lieka patosa saucu par kalpošanu cilvēkiem, naudu cenšos nopelnīt godīgi. Vai var neņemt naudu? Jā, labprāt neņemtu, bet kurš maksās telpu īri un tamlīdzīgi? Sociālā vide nosaka uzvedību.


Pamatzināšanas, darba pieredzi arvien papildinu ar jaunām zināšanām, piemēram, homeopātijā. Savā laikā pie profesora Nikolajeva mācījos adatu terapiju un, kaut arī adatas nevienam neesmu dūris, aktīvo punktu, meridiānu zināšana darbā palīdz – cilvēkiem varu ieteikt, uz kuriem punktiem jāuzspiež, kādā virzienā jāpamasē. Jau pasen apguvu masāžu, bet arī to īpaši nepraktizēju. Strādājot vispirms cilvēku apsekoju, tad, ja nepieciešams un cilvēks to grib, izsildu ar rokām. Ja cilvēks mājās pats strādā, izpilda manis ieteiktos mājasdarbus, tas ļoti atvieglo problēmas atrisināšanu. Nopietnos gadījumos ar cilvēku strādāju stundu vai pusotru, un bieži vien ar vienu seansu nepietiek.

foto: Rojs Maizītis
Dziedniecība ir tikai viena no Pētera Silava interesēm un izpausmēm. Jau 12 gadu viņš vada savu interneta projektu, bet dara to ar pseidonīmu. Agrāk Pēteri varēja satikt Rīgas melomānu sabiedrībā. Ir cilvēki, kas viņu pazīst kā sabiedrisku aktīvistu, kurš piedalījies protesta mītiņā pie Ministru kabineta, bet arī šajā izpausmē maz kurš zināja viņa vārdu un profesiju.

Darbu sāku ar vieglāko galu – balstos uz to organisma sistēmu, kas cietusi mazāk. Piemēram, viena dāma, ar kuru strādāju, pastāstīja, ka var dzert jebkādas zāles, bet organisms uz tām nereaģē. Arī imūnsistēma esot švaka, āda ļoti sausa. Prasu viņai, vai vēders iziet regulāri. Nē, ar to esot problēmas. Un man ir skaidrs, ka strādāt jāsāk ar zarnu traktu, bez tā sakārtošanas imunitāti salabot nevarēs. Tieši zarnu trakts, tā mikroflora ir atbildīga par imūnsistēmu. Savukārt zāles neiedarbojas tāpēc, ka organismā trūkst kālija. Pats to nezināju, bet ir ļoti labs cilvēks, fitoterapeits Artūrs Tereško, kurš pacietīgi atbild uz visiem maniem dumjajiem jautājumiem. Pateikt, vai organismā trūkst silīcija, nātrija, vai tajā ir parazīti, sēnes, jau esmu uztrenējies, bet, lai par visiem citiem neskaidrajiem jautājumiem nevajadzētu zvanīt Artūram, nopirku speciālu aparātu, ar kuru var noteikt, kādas minerālvielas cilvēka organismā trūkst. Tas ļoti atvieglo darbu. Arī šai dāmai uzreiz varēju pārbaudīt aizdomas par kālija deficītu.

Turpmākais uzdevums bija sakārtot viņas  ēdienkarti, noregulēt vēdera izeju, papildināt organismu ar kāliju, kā rezultātā, cerams, uzlabosies ādas stāvoklis un organisms sāks reaģēt uz zālēm. Vajadzīgā kālija uzņemšanai ieteicu ēst žāvētas aprikozes un banānus. Kālijs ir arī baltajās pupiņās, bet viņas organismam tās īsti nebija vēlamas. Katrs cilvēks ir individuāls, un katram jāpiemeklē savs.

Dziedniecībā ir vairākas svarīgas nianses. Ir jāzina, uz ko skatīties, un te vajadzīga izglītība; ir jāsaprot, ko redzi. Labi atceros, ka, sākot strādāt dziedniecībā, pirmos ieraudzīju nierakmeņus, bet laba bilde bija tikai kolēģa klātbūtnē. Pēc tam redzēšana turējās 2–3 dienas. Arī tagad ir dienas, kad redzu sliktāk. Bet tā pirmā un šodienas redzēšana ir ļoti atšķirīga. Vienmēr grūti pamanīt vēzi – ir gaļa un gaļa. Tāpēc uzmanīgi jāskatās, vai nav kāda iekšējā robeža vietā, kur tai nav jābūt, vai arī apgabali ar atšķirīgu vielmaiņu. Tā es pamazām urbju par katru jautājumu, problēmu, ko cilvēki atnes.”

Kas jādara, lai imunitātei būtu laiks veikt savu tiešo darbu

“Kas organismā atbild par cukura vielmaiņu?” uzdod jautājumu Pēteris. “Insulīns ir tikai viens no atbildīgajiem garas ķēdes posmiem. Tas ir tas, ko tagad pētu. Ķēdes posmus. Ja tos zina, tad var skatīties, kurš no tiem izsists no ierindas un uzvedas neadekvāti. Arī onkoloģiju urbu. Onkoloģijas ir līdzīgas, tomēr atšķirīgas, un ne vienmēr diagnoze vēzis nozīmē nāves spriedumu. Galvenais ir to savlaikus pamanīt, saprast iemeslus, kas likuši tam attīstīties. Ietekmēt to būs grūti, bet ir jāsaprot, kam tieši jāpievērš uzmanība.

Vēža rašanās cēloņi ir daudz un dažādi. Vissvarīgākais, kas nosaka, kāpēc vienam cilvēkam tas attīstās, otram ne, slēpjas cilvēka organisma dažādībā. Kā Antonovkas šķirnes āboli atšķiras no vasaras dzidrajiem, tā atšķiras arī cilvēki. Daļai organisms ir stingrs, ilgi nebojājas, daļai – kā putra, ātri sāk pūt. To mēs nevaram ietekmēt, šādu organismu mums devuši vecāki. Otrs ļoti svarīgs faktors ir visi iekšējie mehānismi, kas kontrolē šūnu veidošanos. Šo līmeni mēs visi bojājam katru dienu visā dzīves laikā, un sakārtot to ir ļoti grūti. Vienīgā atšķirība, cik kuram daudz brāķu. Trešais svarīgais faktors ir imunitāte. Šajā līmenī katru sekundi notiek brāķēto šūnu meklēšana un atrasto bojājumu labošana. Ja organisms ir tīrs no ārējiem un savas bojātās vielmaiņas atkritumu produktiem, imunitātei paliek vairāk laika tiešo darbu veikšanai.

foto: Rojs Maizītis
Ideālas veselības pamats ir maz ēst un turēt skaidru galvu. Sevi jākontrolē gan fiziskajās, gan emocionālajās izpausmēs. Liela daļa cilvēku ir profesionāli īgņas, citu apspriedēji un nosodītāji.


Mūs ietekmē divu veidu mehānismi – ķīmiskie un elektriskie. Ķīmiskie pārsvarā saistīti ar pārtiku, elektriskie ar informāciju un attieksmi pret to – tās ir emocijas, domas. Ideālas veselības pamats ir maz ēst un turēt skaidru galvu. Sevi jākontrolē gan fiziskajās, gan emocionālajās izpausmēs. Liela daļa cilvēku ir profesionāli īgņas, citu apspriedēji un nosodītāji. Arī tas tērē organisma resursus, bet radošais moments no tā ir 0,0.

Ļoti svarīgs ir skābju un sārmu līmenis. Pārmērīgi skāba vide, ar sliktu pārtiku pārslogota imūnsistēma un paviršība pret savu veselību ir ideāla augsne jebkurai saslimšanai, sākot ar herpes vīrusu un beidzot ar onkoloģiju. Iesaku uzmanīgi izturēties pret pelējumu. Manuprāt, tas ir nenovērtēts drauds veselībai. Ar zālēm nav ārstējams, tikai ar dzīvesveidu. Organisma pārslodzes gadījumā, piemēram, kādas slimības laikā, arī profilaksei iesaku sodas vannas vai vismaz kāju vannas. Pārmērīgi sārmot miesu arī nevajag, bet gandrīz visas slimības ir skābas.

Onkoloģijā ļoti būtiska loma ir cukuram. Cilvēks ir olbaltuma dzīvības forma, kurā katru sekundi fiziski tiek patērēts cukurs. Ja vispār neuzņemsim cukuru, pārstāsim dzīvot. Visvairāk cukuru patērē smadzenes. Vēzis ir interesants ar to, ka tas cukuru dedzina ļoti lielos daudzumos un gandrīz pilnībā var iztikt bez skābekļa. Ja cukura trūkst, vēzis to uzsūc no apkārtējās organisma vides, bet, ja tam vairs nebūs, ar ko baroties, vēzis sāks nīkuļot. Tāpēc onkoloģiskajiem slimniekiem jāatsakās no lieka cukura – pārsaldinātiem dzērieniem, saldumiem, balto miltu izstrādājumiem.

Es ar onkoloģiju nopietni nenodarbojos, bet savulaik pamanījis un iedrošinājis iet uz pārbaudi esmu daudzus.”

Nepiesārņo ar sevi apkārtējo vidi!

“Jāatgriežas pie ēšanas – neēst visu, kas pagadās,” atbild Pēteris, kad lūdzu padomu, kas tad jādara, lai būtu vesels. Lielāko vietu ēdienkartē ierādīt vietējiem (!) zaļumiem, dārzeņiem. Sezonas laikā vispār var pārtikt no tiem. Jo ēdiens vieglāk sagremojams, jo labāk. Cilvēks vispār ēd nesamērīgi par daudz, lai gan būtībā mēs esam ļoti ekonomisks modelis, varam iztikt ar vienu desmito daļu no tā ēdiena daudzuma, ko dienā apēd vidējais latvietis. Lielisks panākums būs jau tas, ja pieradināsim sevi iztikt ar vienu ceturto daļu no ierastā daudzuma. Es par ēdiena patēriņu, tā salikumu un ēšanas biežumu esmu domājis diezgan daudz un secinājis, ka labākais variants ir vienā ēdienreizē nejaukt dažādus produktus, ēst tikai tad, kad tiešām gribas, un atrast veidu, kā pa vidu ēdienreizēm patērēt iepriekšējā uzņemtās kalorijas. Vēlams, fiziski rosoties, ejot. Ikdienā skriet cilvēkam nav paredzēts pēc dabas. Baltajiem pīrādziņiem, kas pēkšņi sadomā katru dienu noskriet pāris kilometru ar mērķi atbrīvoties no liekajiem kilogramiem, tas pat ir bīstami – gribot labu, var sabojāt ceļgalus. Un ne tikai tos.

Tomēr visvairāk uzmanības jāpievērš ūdens dzeršanai. Ideāli būtu dzert mīksto jeb strukturēto ūdeni, jo cilvēks sastāv tieši no mīkstā ūdens. Iegūt to var vienkārši – plastmasas pudeli ar ūdeni ieliek saldētavā, tad atkausē un dzer. No mīkstā ūdens sastāv arī visi dārzeņi un augļi. Tēja, zupa – tas jau ir ciets ūdens, un organismam jāpatērē enerģija, lai to padarītu par mīkstu.  

foto: Rojs Maizītis
Man patīk Žvaņecka teiktais, ka agrāk viņš vairāk domājis par to, kas ēdot notiek mutē, tagad ēdot viņu uztraucot procesi, kas notiek zemāk. Tas arī nosaka viņa ēdienkarti.

Uzmanīgi ar svaigā piena produktiem, sieru! Mazam bērnam pēc siera ēšanas nereti izsitas pumpas, jo šis produkts viņam ir par stipru. Tāpat arī saldējums. Skābpiena produkti organismam patīk labāk, bet aizrauties nevajag arī ar tiem. Vispār mans ieteikums ir pavisam vienkāršs – izvēloties jebkuru produktu, padomājiet, vai jūs to dotu ēst trīsgadīgam bērnam. Neraugoties uz to, ka esat 60–100 kilogramu par viņu smagāki, jūsu miesa uz tiem reaģē tāpat. Pēc iespējas mazāk jāēd cūkgaļa, bet veikala vistas vispār ir bezrecepšu antibiotikas. Ja bez gaļas nevar iztikt, ideāls variants ir to pirkt tieši no zemniekiem, tāpat arī visus citus produktus.

Jo par veikalos piedāvātajiem nekad nevar zināt, kurš ir modificēts, kurš nav, cik kuram klāt visādas E vielas. Ja uz konservētajiem, fasētajiem produktiem tas vēl norādīts, tad par augļiem un dārzeņiem teikts nav nekas. Bet saķīmiķotā, pārveidotā pārtika ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc cilvēki slimo. Mēs tiešām esam ļoti ekonomisks un fantastiski izturīgs modelis – zirgs un suns ir nesalīdzināmi trauslāki par cilvēku –, bet, ja sevi visu laiku barojam ar organismam nepazīstamu pārtiku, tam tās pārstrādei jātērē milzu enerģija un tas ātrāk nolietojas, kļūst uzņēmīgāks pret slimībām.

Nākamais solis – dzīvot mierīgi, viegli, priecājoties par katru sekundi. Labāk klusē, nevis daudz un lieki runā. Nepiesārņo ar sevi apkārtējo vidi! Ja gadās kāds gurķis, to apēd. Ja gadās gaļas gabals, arī apēd, bet zini, ka tie organismam ir svētki. Man patīk Žvaņecka teiktais, ka agrāk viņš vairāk domājis par to, kas ēdot notiek mutē, tagad ēdot viņu uztraucot procesi, kas notiek zemāk. Tas arī nosaka viņa ēdienkarti.

Ja tu jautā, ar kādām kaitēm nākas strādāt visbiežāk, teikšu tā – cik cilvēku, tik kaišu. Daudz nāk tādu, kuriem ir locītavu kaites, sūdzības par iekšējo orgānu darbību, diabētiķi. Locītavas atveseļojot, darbs rokām – izsildu un dziedinu tās ar enerģiju. Dziedinot citas kaites, parasti meklēju cilvēka stiprās puses un, uz tām balstoties, laboju problēmas. Daudz laika un darba aizņem cilvēka pierunāšana kaut ko savā labā darīt pašam. Pie manis nāca viens profesionāls sportists. Bija grūti viņam iestāstīt, ka bez ikdienas treniņiem, kas izstrādāti ar mērķi sasniegt vislabāko rezultātu, pienācis laiks izpildīt vingrinājumus pašam sava spranda labā – tas fiziskās un psiholoģiskās slodzes dēļ jau sāka kurnēt. Ja nepieciešams, uzrakstu homeopātiskos līdzekļus, kurus vajadzētu lietot pie konkrētās vainas. Neko lieku neiesaku, jo viss maksā naudu. Turklāt var gadīties, ka ar pirmo reizi neesmu ieteicis to, kas šim cilvēkam līdzēs.

foto: Rojs Maizītis
Mana pieeja dziedniecības un gaišredzības fenomenam ir iespējami loģiska, saprotama un atkārtojama. Gaišredzība ir darbs ar savu iekšējo izjūtu pasauli, nekas vairāk. Varētu arī teikt, ka tā ir apzināta apkārtējās pasaules izjušana.

Diezgan labi man padodas apstādināt reimatiskos procesus. Tad strādāju ar rokām – ilgi un pacietīgi. Citu palīgu te maz, tikai bērzu lapas, kliņģerītes. Ārstniecības augus, to iedarbību esmu izurbis diezgan labi. Tikai jāņem vērā, ka katra cilvēka organisms uz tiem var reaģēt citādi. Katram arī sava deva vajadzīga, tāpat jāzina, kādas blaknes kura tēja var izraisīt. Piemēram, no kosas organisms dabūs tam vajadzīgo silīciju, bet, ja to dzer pārāk bieži un daudz, var iedzīvoties nieru problēmās. Vērmele ir iekļauta pasaules 100 vērtīgāko ārstniecības augu sarakstā, bet tās blakusefekts ir acs tīklenes atslāņošanās.

Ikvienam no mums dots savs enerģijas daudzums, kuru viņš var saražot vienā sekundē. Pieņemsim, ka man tās ir divi spaiņi, un vairāk es atnākušajam cilvēkam iedot nevaru. Tāpēc arī jādomā, kā viņam līdzēt efektīvāk, ko ar viņu vispār iesākt. Bez zināšanām par organismā notiekošajiem procesiem, dažādām iekšējām reakcijām ļoti daudz labu centienu būs pa tukšo. Ir jāmeklē iespējami optimālāki risinājumi. Manuprāt, dziednieka attieksmei pret savu darbu jābūt tieši tādai, citādi nav jēgas gar to grābstīties. Nekādā veidā negribu aizskart nevienu kolēģi, bet par 20 eiro tirgot smukā maisiņā iepakotu sāli nevaru nosaukt ne par ko citu kā vien labu biznesu. Un tādu personāžu dziednieku vidū ir gana daudz.”

Ja ir aitas, ir cirpēji, iestarpinu. “Nodrāzta frāze,” atmet ar roku Pēteris. “Reliģiozi cilvēki tādos gadījumos runā par lepnību un augstprātību. Dziednieki, skolotāji, mediķi, mācītāji ir robeža starp tautu kā masu un tautu kā izglītotu gudru, domājošu cilvēku sabiedrību, tāpēc mums jātur sava darba kvalitāte.”

Dzert neaizliedzu, jo aizliegumi nestrādā

Ārstēt no alkoholisma – tas gan esot smags darbs, rezumē dziednieks. “Tas ir drausmīgi smags darbs. Tagad nāk virsū arī narkomānija, spaisi, visādas tabletes. Tas ir genocīds pret cilvēci. Ļoti gribu atrast labu hipnotizētāju, ar kuru varētu sadarboties, tad cilvēkus atbrīvot no šīm atkarībām būtu vieglāk. Arī pats esmu mēģinājis apgūt hipnozi, tomēr visu viens cilvēks nevar. Vispār tas, kas notiek atkarību jomā, ir psihiska gripa. Šis vārdu salikums pieder Behterevam; viņš alkoholismu ārstēja ar hipnozi. Mans vecaistēvs bija viens no Latvijas pretalkohola biedrības dibinātājiem, tā ka arī man šajā jomā kaut ko vajadzētu pasākt.

Tāpat kā strādājot ar citiem cilvēkiem, arī alkoholiķiem vispirms apskatos, kas viņu organismā vēl ir saglabājies daudzmaz vesels. Tad mēģinu uztaustīt, vai atkarīgajam palicis kāds cilvēks, kuru viņš mīl, vai ir kāds vaļasprieks. Ja ir, tātad arī emocionāli viņā viss vēl nav miris. Šī informācija kalpo kā atbalsts turpmākajam darbam. Piemēram, vīrietim ir meitiņa, kuru viņš mīl. Es pajautāju, kā viņu sauc, kā viņa izskatās, ko dara. Šajā sarunas brīdī sākas mana ietekme uz alkoholiķi. Stāstot man par meitiņu, es ar savu intonāciju, uzdodot turpmākos jautājumus, dodu viņa domāšanas pārkārtošanai vajadzīgo informāciju, pastrādāju uz sliktu dūšu vai ko citu. Tas ir specifisks psiholoģisks darbs, būtībā parapsiholoģija. Rezultātā turpmāk katru reizi, kad šis alkoholiķis domās par meitiņu, līdzās būs paralēlā informācija, kas mainīs reakciju uz alkoholu.

Es nevienam neaizliedzu dzert, jo aizliegumi nestrādā, bet dodu motivāciju dzīvot citādi. Bet tagad humoram. Atveda sieva pie manis vīru, burtiski pieslēja kabineta kaktiņā. Ilgi skatījos uz viņu, un vienīgais saprātīgais, ko vīrietī atradu, bija ūdens kristāliskais režģis. Uz tā arī rakstīju informāciju. Viss pārējais viņā bija beidzies, bet varbūt es neieraudzīju. Vēl viens gadījums. Kārtīga lauku sieva atved trīslitru burku ar ūdeni, es to, tā teikt, apvārdoju. Nākamajā reizē viņa man saka: “Dēliņ, šitā gan tu vairāk nedari!” Jautāju, kas par lietu. Izrādās, atbraukusi mājās, viņa tīkliņu ar burku nolikusi virtuvē uz galda, turpat arī veikalā sapirktos produktus, un steigusies izslaukt govi. Kamēr viņa kūtī, mājā ienācis vīrs kopā ar saviem pudelesbrāļiem. Nopriecājies, ieraudzījis zaceni, burkā ar ūdeni iejaucis zapti, un visi draudzīgi to padzēruši pa virsu šņabim. Pēc tam visa virtuve bijusi pievemta...”

Abi pasmejamies. “Ja mediķi strādātu labi, dziedniekiem nebūtu, ko darīt,” nopietni nosaka Pēteris. “Bet mediķi to nevar, jo sistēma ir ļoti stagnātiska. Pareizi būtu, ja mēs, dziednieki ar izglītību, ieņemtu vietu blakus mediķim, veiktu ātro diagnostiku, un mūsu viedoklis par to, ko vajag darīt, tiktu uzklausīts. Kaut tāpēc, ka katrs šaurā jomā specializējies mediķi neredz kopējo bildi, bet mēs redzam, un šādi speciālisti ir ļoti vajadzīgi. Agrāk tāds katrā miestā bija vietējais feldšeris, kurš, ja vajadzēja, arī dzemdības varēja pieņemt. Bet pamēģini tagad neiroķirurgu pielikt pie dzemdībām! Būtu interesants skats... Šaurā specializācija – un tā kļūst arvien šaurāka – mediķus diemžēl ļoti ierobežo palīdzēt visdažādākajās situācijās. Tas nav pareizi. Bet, kamēr mūsu valsti vadīs sīkburžuāzija, medicīnas sistēmā nekas nemainīsies, jo valstij nav vajadzīgi veseli un gudri cilvēki. Tāpēc arī izmaiņas veselības aprūpē no valsts puses nav ko gaidīt, bet privātās augstskolas vispusīgus feldšerus neskolos, tām daudz izdevīgāk ražot plastiskos ķirurgus. Savukārt labiem dziedniekiem darbs bijis un būs vienmēr.”  

foto: Rojs Maizītis
Cilvēks vispār ēd nesamērīgi par daudz, lai gan būtībā mēs esam ļoti ekonomisks modelis, varam iztikt ar vienu desmito daļu no tā ēdiena daudzuma, ko dienā apēd vidējais latvietis.

Trenējot gaišredzību, jāveido pamatizjūtu bibliotēka

Saku, ka Pēteri meklē ne tikai kā dziednieku, bet arī kā gaišreģi.  Dziednieks pasmaida: “Par gaišreģi mani pasludināja citi, pats sevi par tādu nekad neesmu saucis. Pirms gadiem trīsdesmit, kad sāku nodarboties ar dziedniecību, iepazinos ar dziednieku un gaišreģi Aivaru. Viņam redzēšana tiešām padevās, bet es vairāk par kuņģa čūlu un āderēm neko nevarēju saskatīt, nebija pat nojausmas, kā var atrast pazudušu mašīnu. Taču mani tas ieinteresēja, tāpēc ilgi un dziļi urbu, kā pie vajadzīgās informācijas tikt klāt, līdz kaut kas tiešām sanāca.

Gaišredzība un dziedniecība ir radniecīgi, bet dažādi fenomeni. Gaišredzības pamatā ir pašsaglabāšanās instinkta blaknes, savukārt dziedniecības pamatā – atgādinājums par cilvēka veselības etalonu. Kopīgais abās šajās jomās ir redzēšana. Es nerunāju par tiem dziedniekiem, kuri diagnozi nosaka, izmantojot rāmīti vai dažāda līmeņa tausti. Mana pieeja dziedniecības un gaišredzības fenomenam ir iespējami loģiska, saprotama un atkārtojama. Gaišredzība ir darbs ar savu iekšējo izjūtu pasauli, nekas vairāk. Varētu arī teikt, ka tā ir apzināta apkārtējās pasaules izjušana.

Es un tu zinām, ka ķieģelis ir sarkans; lai to ieraudzītu, ķieģeli pat nevajag redzēt. Arī gaišreģis saņem izjūtu un salīdzina to ar jau esošo viņa izjūtu bibliotēkā, tikai pēc tam tulko ar vārdiem. Reizēm gadās, ka izjūtas ir, bet iztulkot nevar – vai nu trūkst vārdu, vai izjūtu fragmentus nevar sasiet vienā teikumā. Vispār gaišreģa vislielākā meistarība ir izsijāt derīgo informāciju no nesvarīgā un beigās to noreducēt līdz vienam teikumam vai vārdam, kurš pilnībā izskaidros situāciju un dos reālu situācijas risinājumu. Tāpēc, trenējot gaišredzību, sev jāveido objektīva pamatizjūtu bibliotēka. Kalendāra laiks, spilgtas dabas parādības, dzelzceļš, augstsprieguma līnija, augstiene, zemiene, mīlestība, nodevība, naids, ticība utt. Cilvēks labi jūt nākamos pārdzīvojumus, nākamās psihotraumas – bieži vien labāk svešas, jo uz tām skatās no malas. Prieks arī tiek uztverts pirmām kārtām kā spējš saviļņojums un tikai sekundāri kā neagresīvs savu izjūtu izpausmes veids.

Lai gaišreģis atbildētu uz jautājumu, tas vispirms pareizi jānoformulē. Piemēram, nepareizs ir jautājums – kāda būs Latvijas nākotne? Pareizi būtu jautāt – kas nākotnē sagaida Baltijas reģionu? Latvijas nākotne ar to ir cieši saistīta, mūsu valsti no tā nevar izraut. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijā dzīvo daudz dažādu uzskatu cilvēki, kuri savā starpā sadarbojas vai konfliktē. Jo to koncentrācija vienā teritorijā ir blīvāka, jo lielāka iespēja tai no emocionālā, enerģētiskā stāvokļa pāriet materiālā.
Vispār gaišredzība ir piņķerīga padarīšana un cilvēku prāti ar to nav jāapgrūtina. Vēl tikai pateikšu, ka grāmatvedība par konkrētiem datumiem informācijas laukā vispār nepastāv. Turklāt kalendārs kā nosacīts atskaites punkts ir pagalam sagrozīts. Ja jāmeklē pazudusi govs, protams, izmantots tiek esošais kalendārs, bet, ja gribam kaut ko uzzināt par valsts nākotni, jāskatās daudz plašākā plānā.

Ja cilvēks trenējas gaišredzībā, ar laiku, pacietīgi strādājot, kaut kas arī sanāks, bet vismaz trīs gadus tam vajadzēs. Mani vienmēr interesējis, kas tam lācītim vēderā, kā tas strādā, kā iegūt iespējami labāku rezultātu. Pieredze slīpēta līdz ar gadiem, un tas attiecas gan uz gaišredzību, gan dziedniecību. Tikai katram cilvēkam miesa dota citam uzdevumam. Manējā vairāk paredzēta dziedniecībai.

Tomēr jā – bija laiks, kad šo jautājumu urbu. Sākumā tie bija radinieki, uz kuriem trenējos. Atceros, reiz redzēju, ka apmēram pusgada laikā mirs viena sieviete, kura tobrīd noteikti negrasījās mirt. Protams, es nezināju, vai esmu trāpījis pareizi, bet nāve tuvāko radu lokam tuvojās. Manam dēlam tolaik bija divi gadiņi, viņš apslima un tika aizvests uz slimnīcu. Problēma niecīga, bet es pamatīgi uztraucos – ja nu, redzot, ka aizies sieviete, esmu kļūdījies... Ar dēlu viss bija kārtībā, un, kad šī sieviete tiešām nomira, uzelpoju – man vairs nebija iemesla uztraukties par citiem radiniekiem. Protams, par savu redzējumu nevienam netiku bildis ne vārda. Vispār mājās runāju maz; visvairāk no tā cieš mana sieva. Pastāstu viņai tikai par īpašiem notikumiem, labāk – humora pilniem. Piemēram, fragmentu no nesenas sarunas ar paziņu. Es jautāju: “Kas jauns?” Atbilde: “Mans jaunais suns nokoda jauno vistu.” Ideāls vārdu salikums! Gandrīz Rainis! (Pēteris smejas.) Tālāk paskaidrojums: “Tu taču saproti, ka audzināšanas nolūkos vistu sunim atstāt nevarēja, tāpēc sadevu viņam ar to pāris reižu pa galvu.” Tas laikam no suņu audzināšanas instrukcijas... Es tajā brīdī iztēlojos suņa sejas izteiksmi – viņam ir labi padarīta darba sajūta, bet te: bāc!”
Atkal abi smejamies. Saku, ka laikam daudzi grib zināt savu nākotni, bet – vai tā tiešām jāzina?

Pēteris atbild: “Jaunībā nākotnes zināšana neko nedos, savukārt briedumā ieskats nākotnē cilvēkam var palīdzēt sagatavoties gaidāmajiem notikumiem. Stāsta, ka Eižens Finks, zinot, ka viņu gaida izsūtījums uz Sibīriju, jau laikus nopircis labus vaļinkus. Pat ja tā ir tikai leģenda, man tā patīk!”

Lai saņemtu speciālista tālruņa numuru, sūti īsziņu ar kodu PDZ88 (bez atstarpēm) uz numuru 1881.

Pakalpojuma maksa 1.50 EUR (ar PVN)