Uldis Marhilēvičs: "Esmu laimīgāks par laimīgu"
Neba nu esmu kāds mierīgais cilvēks – pārlieku emocionāls, jūtīgs un ietekmējams. Tā par sevi saka komponists Uldis Marhilēvičs. Viņa senči ir varonīgi glābuši ļaudis no avārijām un studējuši mākslu ārzemēs. Plaša amplitūda – no smeldzīgas dzimtenes mīlestības līdz avantūristiskam pasaules iekarotājam – tāda ir Ulda būtība. Ar senajiem cīņubiedriem Uldis svin “Remix” 30 gadus – turnejā pa Latvijas pilsētām.
Raksturs Uldim esot dots spurains, lai būtu ko piegludināt. Lai gan tas, iespējams, ir pārspīlēts, jo, piemēram, ar sievu Janu viņš – netipiski mūziķiem – kopā nodzīvojis kopš pašas jaunības. Šī ģimenes turēšana viņam varbūt no mammas Emmas, kura ar Stefanu Marhileviču, Ulda tēti, kopā nodzīvojuši 55 gadus un vēl trīs mēnešus piedevām. Par savu skolotāju Uldis sauc Raimondu Paulu, kurš gan no tik skaļa vārda izvairās, sakot, ja reiz Dievs cilvēkam devis spēju spēlēt džezu, tad no tā neizmukt. Tieši Maestro pirms 30 gadiem nodibināja Remix. Puišiem tas bija dauzonīgs laiks, kurš tagad ierakstīts jestros videoklipos, un nule dienasgaismu ieraudzījusi arī grāmata.
Pāri puspasaulei
– Kāda ir sajūta pirms turnejas pa Latviju?– Ir sanācis tā, ka uzstāsimies piecas dienas pēc kārtas, un tas ir ļoti labi.
– Katru dienu pa koncertam?! Vai tad nevajag atpūsties?– Oi, tad mums vajadzētu parunāt par vecajiem laikiem, kad braucām 30 dienas pēc kārtas!
– Tu runā par Ameriku?– Nē, par Padomju Savienību. Toreiz tas bija normāli.
– Domāju – trīs koncerti pēc kārtas ir maksimums.– Ko tu – trīs vienā dienā! Piemēram, sestdienās, svētdienās Maskavā un citās miljonu pilsētās. To var redzēt, ja paretam uz skatuves uznāk Mirdza Zīvere, Žoržs Siksna vai kāds cits no tās paaudzes dziedātājiem. Ne jau tas, ka viņi dziedātu filigrānāk nekā mūsdienu mākslinieki, bet var redzēt, ka viņiem jau tolaik tā roka tika piešauta. Tā ir dzīves un skatuves pieredze, kas dziedātājā iesēžas uz visu mūžu. Bet mūsdienās tās, protams, tirgus dēļ, trūkst.
– Bet vai vari atbildēt – kas īsti ir tā slodze? Kas ir tas grūtums?– Ir mēģinājums un koncerts. Tāpat kā sportā – treniņš un sacensības. Manuprāt, māksliniekam simtprocentīgi jāatdodas tam mirklim, nekā falša – tas ir galvenais.
– Izspiest no sevis maksimālo, cik vari?– Jā. Ir jābūt adekvātam tā mirkļa situācijai – sajūtām, ar kādām publika tevi uzņem. Ir visādi blakus faktori – cik emocionāls ir mākslinieks, vai ir nervozs, kā viņš to visu uztver, jo no tā veidojas priekšnesums. Tāpēc runāju par lielo spēlēšanas slodzi – tā mākslinieku norūda.
– Bet nenotrulina?– Varbūt, ja koncertu ir tik daudz... Bet – tas māksliniekam ir nepieciešams, lai iegūtu pieredzi. Un tad vērtīgais izkristalizējas, āda kļūst cietāka, un vari atdot sevi pilnīgi. Reizēm gadās arī tā, ka publika tevi pat nepieņem tā, kā tev varbūt gribētos, bet tu uz to vairs tā nereaģē tik saasināti kā tad, ja, piemēram, vienu koncertu gaidi mēnesi. Jo var arī pārdegt no tās gaidīšanas.
– Smadzenes uzvārās?– Jā, jā. Tā ka esmu laimīgs, ka ieguvu tādu pieredzi. Tas bija laiks, kad pāris gadu paguvām traukties pāri puspasaulei. Ja izmēra no Rīgas līdz Vladivostokai, tā taču sanāk.
– Bet tad režīms ir tāds – koncerts un gulēt, koncerts un gulēt... Un kad tad tusiņi?
– Redz, tad bija cits vecums, cits organisms…
– ... un varēja?
– Varēja. Trīsdesmit dienas varēja. Tāpēc jau muzikanti saka – kādus tik memuārus varētu uzrakstīt!
– Cik zinu, tādi jau top – par grupu Remix…
– Es vairāk domāju – memuārus par tām trīsdesmit negulētām dienām – tur arī Rolling Stones un Led Zeppelin nobālētu.
– Un kā tu jūties?
– Vienkārši jāseko tiem pašiem dzīves likumiem, pārvērtībām, kas uztur cilvēku možu. Un tā ir ne tikai mūzika.
– Un kas ir tās vērtības, kas uztur možu?
– Tagad jau var teikt – dzīvesziņa. Tas viedums lēnām, lēnām, pa kripatiņai nāk klāt. Ja katru dzīves informāciju, ieskaitot visas kļūdas, neveiksmes, pārdzīvojumus, uztver kā skolu, mācīšanos, tad kaut kādā veidā kārpies uz priekšu. Nesalūsti pie pirmās problēmas – viss, cauri! Es laikam sevi tomēr pieskaitu pie optimistiem. Pēdējos gados esmu saņēmis atklāsmes, kas mani stiprina un vienkārši liek katru dienu spert soli uz priekšu. Skaidri apzinos, ka reizēm esmu pārlieku emocionāls, jūtīgs un ietekmējams. Un tas vēl vairāk liek šur tur kādreiz pamocīties. Uzskatu, ka cilvēces pamatlikumi ir jāciena, jāievēro, cik nu katrs to spējam, lai uz to bāzētos viss pārējais.
Blakus sirdij
– Tu runā par kristietību?– Nu, katram tas ir savs. Es esmu kristietis.
– Jau sen vai kopš ar Rēziju sākāt uzstāties baznīcās? Piedod...– (Sirsnīgi smejas.) Redz, kā – uztaisa programmu, gandrīz komerciālu, par biļetēm, un visi sāk domāt... Nē, es ar to sirdī vienmēr esmu bijis saistīts, jau kopš bērnības.
– Tā tevi audzināja? Bija kāds, kas veda uz baznīcu?– Māte. Savā ziņā arī tēvs – viņš bija ērģelnieks, no Latgales nācis. Viņi ar māti satikās Alsungā, tad aizgāja dzīvot uz Liepāju, bet kopš tā laika viņš muzicēja Aizputē, Apriķos, Alsungā, Jūrkalnē, Gudeniekos – visā Kurzemes katoļu galā.
– Pa mazajām baznīciņām?– Nu jā. Un visu mūžu viņam palika arī saikne ar Latgali. Es kopš bērnības biju tajā vidē. Varbūt vēl skaidri neapzinājos, kas tas ir, bet jutu – tā bija kā paralēlā pasaule. Pionieris būdams, braucu tēvam līdzi, gāju pie baznīctēviem, izstaigāju visas telpas, jutu visas smaržas, gaisotni.
– Garīguma klātbūtne?– Tas bija tik pretstati pārējai ikdienas dzīvei...
– Bērns tam ir atvērts.– Jā, pēc tam nāk jaunība, gadi, kas nes apkārt pa pasauli.
– Gribi teikt, ka jaunības skrējienā tās vērtības piemirstas?– Tas periods bija tik piesātināts... Zēni 1988. gadā brauca uz Norvēģiju, bet es netiku, jo biju saslimis ar dzelteno kaiti. Nedēļu dabūju slimnīcā pagulēt. Es pilnīgi atceros to sajūtu – kā, es šodien gulēšu?! Grāmatu lasīšu?! Man tas bija pilnīgi nesaprotami. Jo tajos gados katra diena bija piepildīta visas 24 stundas! Mūzika, braukšanas, darīšanas, es nevarēju saprast – kā var veselu dienu gulēt gultā. Tā ir, kā saka – katram laikam savs. Bet nekur tālu jau tā ticība nebija, tikai vēl snauda blakus sirdij. Vai kaut kā tā.
– Vai atceries, kā radās Remix?
– Tie Remix laiki bija kardināli dažādi – kā diena un nakts. Sākām kā Gorbačova laika grupa Radiokomitejā un beidzām deviņdesmitajos, kad mežonīgais kapitālisms jau bija ienācis. Jā, es atceros, mūs savāca kopā...
– Kāds konkrēts cilvēks?
– Tas bija Maestro, kurš kā labākie pasaules šaha meistari pēc intuīcijas ļoti labi jūt gājienus uz priekšu, vispārējo gaisotni un vajadzības. Toreiz Latvijas radio bija lielais bigbends – ar Alni Zaķi, Gunāru Rozenbergu, bet Pauls juta, ka vajag kādas svaigas asinis, un ieteica savākt zēnus, kaut cik profesionālus, un mēs visi tādi bijām. Sākumā izveidojās instrumentāla grupa – ar ideju, ka puikas būs modernāki un viņi to brendu pacels, bet ātri vien saprata, ka vajadzīgs arī dziedātājs. Tā mūsu četriniekam – man, Aivaram Hermanim, Vilnim Krieviņam un Jevgeņijam Ščapovam – pieaicināja Igo. Viss sakrita zvaigznēs – bijām brīvi no visa cita un sākām darboties.
– Tādas grupas parasti savācas kā domubiedri – Prāta vētra, Dzelzs vilks – un tāpēc nāk ar savu vēsti, sajūtu. Jūs it kā saveda kopā kopā kāds no malas, vai tāpēc nācās pamatīgi pierīvēties?
– Pluss bija tas, ka mūsos visos bija Liepājas kods, un tas ir ļoti svarīgi. Izņemot Jevgeņiju Ščapovu, kas dzīvoja Rīgā, mēs visi bijām no Liepājas un jau kopš bērnības cits citu zinājām. Daži gadi vecuma starpības neko nenozīmēja – mēs kā suņi cits citu sajutām.
– Turklāt agrāk Liepāja droši vien bija vēl mazāka, sabiedriskās saites bija ciešākas?
– Nu, kā tad! Mūziķiem bija ļoti ciešas saites ar māksliniekiem – vai tā būtu Konservatorija vai Mākslas akadēmija Rīgā, viss bija kaut kā viens. Es nesen tieši par to kaut kā padomāju – tagad ir Lielais Kristaps kino, Lielā mūzikas balva – katram sava sfēra, nav vairs tādas mijiedarbības. Profesionālie mākslas un šovbiznesa lauki ir ļoti noslāņojušies, bet visi varētu bagātināties. Žēl, ka mums ir tikai divi lieli teātri – Dailes un Nacionālais, kur var veidot kādas muzikālas lietas, jo zinu, ka ir daudz jaunu, muzikāli talantīgu cilvēku, kam tikai dod vaļu, mēs tādus uzvedumus varētu veidot! Pirms pāris gadiem Latvijas koncerti pasūtīja mūziklu Tims Tālers jeb pārdotie smiekli, Ķīpsalā to spēlējām vienu nedēļu pa trim izrādēm dienā, un tas arī viss. Varbūt mums ir vajadzīga ne tikai koncertzāle, bet – plašākā skatījumā – multifunkcionāls centrs, kur būtu gan skaista zāle simfoniskajam orķestrim, gan mazāka – muzikāliem uzvedumiem.
– Tev kāda konkrēta ideja gruzd iekšā – tu gribētu sarakstīt kādu mūziklu?
– Negribu skriet laikam pa priekšu... Nākamgad Latvijas dzelzceļam ir jubileja, varbūt taps uzvedums par tā vēsturi, var teikt – likteņstāstos. Dzelzceļš tiem būs kā tāds kods.
– Diezgan ietilpīgs – Atraitnes dēls tieši ar vilcienu devās studēt...
– Jā, Tērbata, Pēterburga, Berlīne...
– Kur tik šie ceļi veduši, arī izsūtījumā.
– Man vienmēr vēsture ir bijusi tuva, jau kopš skolas gadiem, tāpēc kādreiz gribētos arī par mūsu brašajiem brīvības cīnītājiem, strēlniekiem ko uzrakstīt. Daudzi saka – ai, ko tur, tik pretrunīga tā vēsture, asiņaina... Nu, paga, paga – tas viss ir jāizpēta. Uzskatu, tas spēks bija krājies caur paaudzēm, un beidzot viņiem ir iedots ierocis, un var atriebties. Viņi taču cīnījās par mūsu dzimteni. Jā, tas mani uzrunā, un biju laimīgs, kad pirms gadiem, kad Arvīds Babris “Latvijas Televīzijā” veidoja filmu Sešas zvaigznes zobenā un uzaicināja arī mani, to tagad katru gadu rāda 11. novembrī. Filmējām Nāves salā, pie tā pieminekļa jau tikai ar laivu var nokļūt. Diez vai bērnus no skolām tur aizved, man grūti teikt. Tagad skolās citas problēmas.
– No Latvijas biju prom divus apaļus gadus. Tas ir stāsts, kurā varu atcerēties gandrīz katru dienu. Sākumā biju skaistajā Viborgā, kas būtībā ir sena somu pilsēta, pie robežas, aiz Pēterburgas. Tur mācījos par jūrnieku mehāniķi. Tad mani aizsūtīja uz Krievijas laukiem aiz Vologdas, un tā bija jau pavisam cita vide. Tad trīs dienas lopu vāģos braucām augšā uz Murmansku, bija baltās naktis. Daudzi spļaudās par to laiku, bet es varu teikt – tas bija viens milzīgs piedzīvojums, ļoti krāsains.
– Esi elastīgs pēc dabas?– Nu, es tur biju diezgan balts zvirbulis. Parastajā kazarmā, bet visi jau zināja, ka esmu muzikants, kaut kā tas līda cauri.
– Un tad pret tevi izturējās mazliet citādi?– Tie vēl bija laiki, kad mākslinieks bija Mākslinieks. Bija pietāte. Pat pēc armijas, kad spēlēju restorānos Jūrmalā, uzstādījums bija ar muzikantiem nekauties!
– Bet laimīgais brīdis iekļūt armijas grupā Zvaigznīte tev neuzspīdēja? Tad varēja palikt Latvijā...– Nē, nē, mani atskaitīja no Daugavpils augstskolas, un tajos laikos, tie bija vislielākie dzimtenes nodevēji. Tos armijā bāza vistālākajos nostūros.
– Bet kādēļ brauci uz Daugavpili? Liepājā taču arī bija Pedagoģiskais institūts.– Ar pirmo reizi netiku Konservatorijā, un tad – lai neietu armijā! – aizbraucām uz Daugavpili un iestājāmies mūzikas pedagoģijas nodaļā.
– Tad tu mazliet paelpoji arī Daugavpils gaisu?– Veselu vienu gadu, tā ka vairs nebija ko elpot! Oi, tie bija laiki! Kopmītnē, kur bija latviešu plūsma, savācāmies un gājām ārā kā liela armija pret vietējiem krieviem. Mums, kurzemniekiem, kopā ar latgaļiem bija liels spēks – izšķaidījām visus!
Starp Rīgu un Pāvilostu
– Pēc dabas esi diezgan pastāvīgs – šajā rajonā pie viesnīcas Radisson, cik zinu, dzīvo jau ļoti ilgi.
– Kopš 93. gada. Kas vainas – pretī Vecrīga.
– Mākslinieki bieži vien pārceļas uz savu māju...
– Man ir laime, ka mums ir lauki Pāvilostā. Tā ir vide, kur es pilnībā dabūju atpakaļ savas baterijas.
– Tā Liepājas puse tomēr tevi vilina.
– Tur ir viss mans radu gals. Uzskatu, ka esmu tur piesaistīts. Lai gan Rīga tāpat man ir tuva. Man ļoti patīk, ka tā vide ir pilnīgi pretēja, tad tā viena otru papildina.
– Lai gan ir sajūta, ka Pāvilostā rīdzinieku tagad ir vairāk nekā vietējo.
– Nu, vecajā ciemā sezonas laikā – noteikti. Tā vide ir ļoti pateicīga. Jau deviņdesmito gadu sākumā, tiklīdz kļuvām brīvi, brauca ārzemnieki, gribēja celt sanatorijas, jo, kā dziednieki un zintnieki saka, Kurzemē enerģētika ir ļoti laba.
– Arī vēsturiski tā ir ļoti interesanta vieta – vikingu kuģi braukuši iekšā zemēs pa upi.
– Jā, pa Sakas upi, tas bija hercoga laikā. Jo īstā osta, centrs bija Saka – piecus kilometrus no jūras krasta. Pāvilosta bija tikai kāpa.
– Tev ir tik dziļu sakņu sajūta?
– Es to pat fiziski izjūtu.
– To varbūt daudzi, kas tur uzcēluši mājas un aizbrauc vienīgi brīvdienās uzgrilēt, nemaz nejūt?
– Esmu ievērojis, ka grils tomēr nav galvenais. Cilvēki tiecas pie jūras. Tur nu mums Latvijā ir tā bagātība, ko varbūt nemaz neapjaušam. Paldies Dievam, ir izveidota Ziemupes lieguma zona, ka nevar jūras krastā celt mājas. Tad jau tur būtu vēl viena Jūrmala! Cik esam bagāti – no Rucavas augšā līdz Kolkai, viss krasts līdz Ainažiem. Ik pa laikam redzu, ka ārzemnieki ar busiņiem brauc, izkāpj un brīnās, jo viņiem tas ir kaut kas nereāls. Mums var iet ar mugursomu pa liedagu, cik tālu gribi.
– Esi gājis tādās garās ekspedīcijās?
– Nē, man pietiek, ka ar riteni varu izbraukt desmit kilometru pa mežu, tas pats vien ir.
– Runā, ka mājas, kas uzceltas krastā, var nobrukt.
– Paldies Dievam, Pāvilosta vēl ir tādās kā krustcelēs. Dienvidrietumu vēji triecas tieši krastā, visbīstamākā ir Jūrkalnes apkaime.
– Bet tu biji tik prātīgs, ka pašā krastā māju nebūvēji?
– Nu, kā... man ir krastā māja.
– Tu nebaidies?
– Bet tā ir manu senču zeme. Nekas neliecina, ka būtu nedroši. Es tur esmu kopš 85. gada, kad omammas māsa nomira un mēs mantojām.
– Sapratu, ka pats esi būvējis.
– Jā, jo tur jau bija veca būda.
– Nu, tas tā... Vienkārši – tajos laikos Amerikas preci varēja pārdot par pasakainām summām. Mēs Amerikā nekoncertējām, tikai, kā saka, stažējāmies.
– Bet braucāt taču ar domu iekarot Ameriku?– Nē, bija latviešu biznesmeņi, kas mūs saveda ar ļoti augsta ranga mūzikas cilvēkiem. Mēs būtībā tādā nedabīgā veidā tikām augstākajos plauktos. Jo tā tur nemaz nevar notikt. Mūs vienkārši angažēja. Tā būtībā bija stažēšanās – piedāvāja visādus studijas darbus, lai rakstām, mācāmies, tiekamies ar cilvēkiem.
– Un kaut kas nesanāca, kā plānots?– Nu, tas galu galā nav reāli – Amerika ir pāri okeānam, mēs pastažējāmies, bet vajadzēja taču atbraukt arī uz Latviju. Un tā saikne fiziski nav iespējama, tad jādzīvo Amerikā, tu nevari tur tikai aizskriet kaut ko padarīt. To ir pierādījis laiks – lai kaut ko patiešām sasniegtu, tev jādara kaut kas ļoti konkrēts. Arī Prāta vētra saprot, ka viņu tirgus vairāk ir Krievija. Rietumeiropā viņi neko daudz nevar sasniegt. Arī Intaram Busulim tagad ir tieši tas pats ceļš, kas mums bija tajā vecajā Padomju Savienībā.
– Varbūt Krievijā labāk saprot mūsu mūzikas valodu?– Es nedomāju. Tirgus pasaulē – Eiropā un Amerikā – ir jau tik nobriedis, pilns, ka tik vienkārši tas nenotiek. Tad nezinu, kādam pārdabiskam ģēnijam jābūt, ar kaut ko tik novatorisku, radošu. Un tur uz vietas tad arī jādzīvo.
– Tev nav bijis tādu ambīciju?– Tajā laikā – ļoti spēcīgi, un bija arī iespējas. Taču mēs vairs nebijām tajā vecumā, kad tikko sāk sevi pierādīt. Jau bijām izgājuši daudz kam cauri, visiem pāri trīsdesmit. Es nezinu, kā būtu, ja būtu. Jo bija tā, kā bija. Katrā ziņā es esmu laimīgāks par laimīgu, ka varu dzīvot šeit, Latvijā, tā ir mana vieta, ar manām saknēm.
– Vai tur, Pāvilostā, to zaļo staru pats esi redzējis?
– Diemžēl nē. Tad ir jāsēž jūrā.
– Tev nekad nav gribējies ieraudzīt?
– Cik tur esam, tik gandrīz katru saulrietu arī redzam, bet zaļais stars pie cilvēka jau nemaz tā nenāk.
– Bet kas tas īsti ir?
– Kā gaismas vīzija, ziemeļblāzma – brīdī, kad saule riet pareizā leņķī, var ieraudzīt vienu zaļu staru.
– Un tajā brīdī kaut kas jāvēlas?
– Nu, tas brīdis laikam ir tik īss... Vējdēlisti bieži redzot. Zvejnieki vairāk aizņemti ar saviem tīkliem, bet ja tu zēģelē un skaties uz apvārsni... Nosaukumu festivālam arī, starp citu, ieteica viens no Pāvilostas vējdēlistiem.
– Un kāds ir tavs festivāls?
– Šovasar notika otro gadu. Pamazām veidojas, un būs vēl. Jau septiņus gadus mums ir Sakaslejas baznīcas ērģeļu fonds. Regulāri notika koncerti, un kāds man teica, ka vajagot apvienot vairākus pasākumus vienā.
– Var teikt, ka tas ir kaut kas vidējs starp “Liepājas dzintaru” un “Dabas koncertzāli”?
– Jā, lai gan vairāk biju iecerējis kā mājas ballīti, tikai pludmalē, bet apgriezieni sanāca daudz lielāki, nekā biju gaidījis. Pirmajā vakarā ir nakts koncerts baznīcas dārzā, otrajā – skaists koncerts liedagā. Pāvilostas vide jau pati par sevi ir tik skaista, ka jāredz, un ja to vēl papildina ar mūziku un mākslu... Tāpēc tas ir mākslas un mūzikas festivāls.
– No Bildēm nošpikoji?
– Neko nešpikoju! Vienkārši tas ļauj piesaistīt arī kādus jaunos māksliniekus. Daudziem cilvēkiem, kurus uzaicinu, ir kāda saikne ar Pāvilostu vai konkrēti ar mani. Tas veido nepiespiestu gaisotni Šogad to vadīja aktieris Gints Grāvelis. Un ir nolemts, ka noteikti būs arī nākamgad. Mēs gribētu vairākas dienas procesu paplašināt.
– Vai tev ir recepte pašam sev, kad jūti, ka ir apnikums, pelēki, garlaicīgi, kā paņemt sevi aiz čupra?
– Man tieši tā bija pēc vasaras. Aiz muguras bija diezgan daudz pasākumu – festivāls “Zaļais stars”, lielais koncerts Dzintaros, tas paņēma daudz enerģijas. Visvairāk jau festivāls, jo es pats to organizēju, gribēju vismaz vienreiz iziet cauri, lai saprastu, cik man tas ir vajadzīgs un kas īsti jādara. Pēc koncerta Dzintaros biju pilnīgi izžmiegts un pirmoreiz mūžā sev pateicu – ņemu oficiālu atvaļinājumu! Kaut arī mums grafiks ir nenormēts, tomēr izdegt ir iespējams. Un tad es pāris nedēļu biju laukos. Visu ko darīju – malku vedu, dārzam pieķērāmies. To jau organisms pasaka priekšā, kas jādara. Ja negribi vai nevari, tad tas arī nav jādara.
– Vai kāda dziesma tev ir atnākusi brīnumainā veidā?
– Tās visas jau atnāk brīnumaini. Ļoti patīkams process bija pēdējā programma ar Rēziju. Esmu tāds, varētu teikt, diezgan skrupulozs, pat egoistisks, jo vienmēr gribu pa savam – tekstu noslīpēt, kādu zilbi pamainīt, pielikt. Bet šajā gadījumā viss notika ļoti vienkārši – Rēzija, būdama Novosibirskā, atsūta kaut kādas ar telefonu nofotografētas lapiņas ar tekstiem, bez autoriem. Un es pirmoreiz mūžā absolūti neko nemainīju – lasīju, un nāca melodija katram dzejolim. Pat neprasīju, kas tos rakstījis. Tikai pēc tam Rēzija atklāja, kas tie par cilvēkiem, kāds pamats tai dzejai. Izrādās, tās visas ir sievietes, kas izgājušas kādu dzīves ceļu, un tas ir viņu vēstījums. Tas nav, kā saka, sadzejots. Tas ir kā…
– ... no viņu dzīvēm norakstīts?
– Jā, norakstīts. Un tas laikam bija tas, kas mani paņēma uzreiz.
Sandra Landorfa, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris, no privātā arhīva
