"Ojār, piedod, bet tas ir mans diplomdarbs" - saruna ar Nacionālā teātra izrādes ART režisoru Jāni Vimbu

Nacionālā teātra nu jau bijušais direktors Ojārs Rubenis bija piekritis, ka Jānis savu diplomdarba izrādi ART varēs veidot Nacionālajā teātrī, bet tad uzzināja par Džilindžera plānu šo pašu lugu iestudēt Dailē. Ko nu?

Direktors ieteica Jānim izvēlēties citu lugu. “Ojār, piedod, bet tas ir mans diplomdarbs, ko pieteicu, tikko iestājos režisoros! Man tur viss ir sabūvēts par un ap to, kas mani interesē šajā darbā, teātrī un režisora profesijā,” Jānis kaismīgi klāstījis, līdz saņēmis piekrišanu: labi, taisi!

Interesanti, ka abi režisori, neatkarīgi viens no otra, savās izrādēs ierakstījuši sievieti, lai arī lugā šāda tēla nav. “Mana doma aizklejoja līdz tam, ka glezna, par kuru lugā ir runa, jādabū dzīva, jācilvēcisko. Man tā šķiet sievišķīga, ne tikai tāpēc, ka latviešu valodā vārds glezna ir sieviešu dzimtē, jo, manuprāt, māksla vispār ir sievišķīga izpausme. Manā izrādē sieviete ir gleznas alter ego.”

Vēl Jānis prātojis, kā atspoguļot lugā neapšaubāmi klātesošo mūsdienu pilsētu, ko raksturo strukturēti trokšņi. Tā nonācis līdz domai par sievieti bundzinieci. Lomu piedāvājis šarmantai buņģierei Nellijai Bubujancai, turklāt pierunājot viņu kļūt arī par izrādes mūzikas autori. Savukārt galvenās lomas Vimba iedalījis trim kursabiedriem – Aināram Ančevskim, Egilam Melbārdim un Mārtiņam Eglienam. “Bija konceptuāli svarīgi, ka šiem aktieriem arī dzīvē ir kāda vienojošā saikne.”

Režisora Pētera Krilova kursā skolojies kā aktieris, Jānis izvēlējās Krilovu arī par diplomdarba vadītāju. “Ar Krilovu ir tā dīvaini – tu labprātāk redzi viņu ejam, jo, kad viņš atnāk un kaut ko pasaka, tas tevi izsmērē gar sienām. Un tā ir ikreiz, lai cik tev ir gadu. Taču Pētera kritika ir konstruktīva. Tā liek vēlreiz pārskatīt savas idejas un pārbaudīt, vai visi ķēdītes posmi tiešām darbojas, vai kāda no secīgajām domām nav nekvalitatīva, neved neceļos. Pēteris ir katalizators, kas pavilks atpakaļ. Tāpēc gribas, lai viņš saka, jo tas ir pagodinājums, ka viņš, tik aizņemts cilvēks, ar tevi vispār runā.”

Jānis jau paredz, ka pēdējās debates ar Krilovu būs karstas, bet tā tam jābūt, jo Jānis tik viegli neatkāpjas no idejām, kurās ieguldījis prāvu laiku un prāta intensitāti. Sparīga viedokļu apmaiņa notikusi arī pirms izrādes "Jaunā ārsta piezīmes", ko Vimba ar nosacītu Kaspara Zvīguļa līdzdalību iestudēja pirms diviem gadiem, vēl būdams aktieris – arī toreiz Krilovs mazliet pieskatīja procesu.

Izrāde tiek spēlēta joprojām – reti, bet izpārdotā zālē. Taču kritiķi tai ļoti skarbi pārmetuši neprofesionalitāti. Par to runājot, Jānim stipri jāvalda emocijas: “Kaut ko radošu vērtēt ar birkām “pareizi” vai “nepareizi” – tas liecina par totālu nesapratni, kurā lauciņā mēs atrodamies. Manuprāt, kritiķi, kas izteicās par šo izrādi bija… paliksim pie – klaji netaisnīgi.

Skaidrs, ka kritika nedrīkst tikai glaudīt, ne par to ir runa! Bet ir atšķirība, vai tas, ko saka, ļauj tev attīstīties, vai arī sagrauj, liek kļūt maziņam un ierauties kaktā, varbūt pat pamest profesiju. Tu divus mēnešus diendienā esi mēģinājis, dzīvojis izrādē, bet kritiķis vienā vakarā par tavu radošumu izsaka diagnozi absolūtās kategorijās.”

Lai nu kā, tas, ka Jānis Vimba drīz pēc tam devās studēt režiju, nav kritiķu nopelns. Režija Jāni interesējusi vienmēr, un par studijām viņš domājis jau sen, līdz ģimenē nolēmuši – kamēr bērni vēl mazi (Jāņa ģimenē aug divi puikas un meitiņa pirmsskolas vecumā) un Jāņa sieva Liene vairāk laika pavada ar viņiem, ir īstais brīdis, kad to paspēt izdarīt, lai vēlāk arī dzīvesbiedrei ļautu sevi realizēt.

“Manuprāt, es joprojām neesmu nospēlējis ne pusi no tā, ko varu kā aktieris, jo Krilovs kā pedagogs aktiera robežas paver ļoti plašas. Bet netiec pie vienas, otras, trešās lomas, kur tiešām varētu plēst... Un tā vienu, otru, trešo sezonu. Man ir sajūta, ka manī ir vairāk, ka es varētu un gribētu dot vairāk.”

Jānis cer, ka zināšanas režijā pavērs jaunus apvāršņus. Ne tikai kā režisoram, jo režiju viņš studējis ne tikai, lai veidotu izrādes, bet arī lai vairāk saprastu aktiera profesiju. Jānis ir absolūti pārliecināts, ka teātrī galvenais ir aktieris. “Bez cilvēka, kurš runā par cilvēku, teātris nevar notikt.  Ir piemēri, kad iztiek bez aktiera, bet es uzskatu, ka tas nav teātris, tā varbūt ir instalācija. Traki, ja tādas viltus vērtības stūrē pat diezgan inteliģenti režisori. Nav brīnums, ka skatītāji no tādām izrādēm pazūd. Tāpēc ka izrādes centrā nav cilvēks.” Jānis par šo tēmu var strīdēties līdz kautiņam un asinīm.

Kā režisors viņš ir apņēmības pilns risināt vēl vienu aktieriem aktuālu tēmu un izrādē ART ar panākumiem jau ķēries pie lietas:

“Skatītāji redz tikai rezultātu, bet aktiera pamatdzīve ir mēģinājumi. Desmit ar pusi mēnešus diendienā tu pēc izrādes esi mājās ap vienpadsmitiem vakarā, bet nākamajā dienā jau desmitos jāmēģina pilnīgi cita izrāde un atkal jābūt radošam. Ja šis posms aktiera dzīvē ir nesakārtots un prasa pārāk daudz, viņš ātri izsīkst. Un, ja vēl izlasi kritiku, kas ir briesmīga un demolējoša, tad ir sajūta, piedodiet, ka čiekurs d***ā.

Tāpēc mani režisora profesijā interesē ne tikai galarezultāts jeb izrāde, bet arī, kā tā top. Mans mērķis ir padarīt mēģinājumu procesu feinu, lai aktieri un pārējā komanda uz darbu nāk ar vieglumu un prieku. Jā, rezultātā jātop profesionālam produktam, bet ne vienmēr tai jābūt radošai veiksmei, jo tāda ir tikai dažos procentos no simta. Bet ir tik ļoti, ļoti svarīgi radīt prieku darboties! Darbā taču pavadi lielāko daļu dzīves. Ja būsi dzīvojis, negribot dzīvot… Totāls stulbums sanāk.”