Dramatisks stāsts: īrniekus izsaldē, jūgendstila namus pārvērš graustos. FOTO

Daugavas kreisajā krastā, skaistā vietā netālu no jahtkluba, Kalnciema ielā 2b, slejas liels un majestātisks sešstāvu jūgendstila dzīvojamais nams, celts 1913.gadā pēc arhitekta Edgara Voldemāra Eduarda Frīzendorfa projekta. Tajā atradās veikals, biroji un īres dzīvokļi. Piemiņas plāksne vēsta, ka šeit no 1935.gada līdz sava mūža beigām 1947.gadā dzīvojis komponists profesors Pēteris Barisons.

Pirmā sērija

Dāsno ziedojumu pārdod trīsreiz lētāk

Deviņdesmitajos gados šo namīpašumu un zemi atguva pieci pirmās brīvvalsts laika īpašnieku mantinieki: Biruta Veinerte mantoja pusi, Marga Fišere un Ivars Blumenau – katrs 1/6 domājamo daļu, Mirdza Dembo – 3/24 daļas, Ivans Cimbals – 1/24 daļu. Pieci mantinieki iecēla pārvaldnieku, kura pienākumos ietilpa mājas apsaimniekošana, kā arī jaunu īres līgumu slēgšana.

Mirdzai Dembo nebija bērnu, un viņa savus īpašumus ar testamentu novēlēja Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai (BKUS), lai klīnika tos vēlāk pārdod un iegūst līdzekļus savām vajadzībām.

Slimnīca īpašumu mantoja pēc Dembo nāves 2002. gadā. 2004. gadā „Latio” rīkoja labdarības izsoli, kurā pārdeva piecus nu jau slimnīcai piederošus nekustamos īpašumus, kurus mantojumā bija atstājusi Dembo. Izsole noritēja veiksmīgi, vēstīja prese.

Kalnciema ielas nama 3/24 domājamās daļas par 61 000 latu nopirka „Parex ieguldījumu pārvaldes sabiedrība” (tā zināma arī kā „Parex Asset Management”). Turpmākie notikumi liecina, ka slimnīca šo īpašuma daļu pārdeva ļoti lēti, vismaz trīsreiz lētāk par reālo tirgus vērtību.

Jau 2005. gada 11. februārī cits kopīpašnieks Ivars Blumenau, kuram piederēja 1/6 daļa (jeb 4/24 daļas), savu daļu šim uzņēmumam pārdeva par 304 146 latiem.

Tajā pašā dienā kopīpašnieka Ivana Cimbala (nomira 2002.gadā) mantiniece Valentīna Trofimova savu 1/24 kopīpašuma daļu „Parex ieguldījumu pārvaldes sabiedrībai” pārdeva par 69 174 latiem, proti, dārgāk, nekā slimnīca saņēma par trīsreiz lielāku Mirdzas Dembo mantojumu.

Aprēķini liecina – ja slimnīca savas īpašuma daļas būtu pārdevusi par tādu cenu, kā to izdarīja Ivars Blumenau, tā saņemtu 228 109,50 latus jeb par 167 109,50 latiem vairāk. Ja par tādu cenu, kā Trofimova – 207 522 latus jeb par 146 522 latiem vairāk. Tātad slimnīca zaudēja apmēram 150 000 latu.

Kāpēc slimnīca dāvinājumā saņemto īpašumu pārdeva tik nesamērīgi lēti? Uz šo jautājumu žurnāls „Likums un Taisnība” no slimnīcas Komunikāciju un mārketinga daļas vadītājas Daces Preisas saņēma atbildi, ka tagad administrācijā vairs nav neviena, kam būtu informācija par šo vienpadsmit gadus veco darījumu. To varētu komentēt vienīgi toreizējais slimnīcas valdes priekšsēdētājs.

Otrā sērija

„Parex ieguldījumu pārvaldes sabiedrība” atpirka arī pārējo īpašnieku daļas un iegādājās blakus esošo namu Kalnciema ielā 2a. Arī tam ir slavena vēsture. Šo lakoniskās formās veidoto jūgendstila īres namu ar veikaliem projektējis arhitekts Jānis Alksnis, ēka celta 1912.–1913.gadā. Padomju laikā te atradās 8. bērnu poliklīnika un 2. bērnu stomatoloģiskā poliklīnika. Deviņdesmitajos gados īpašuma tiesības uz namu atjaunoja pareizticīgo baznīcas draudze.

„Parex” meitasuzņēmums iegādājās arī vienstāva dzīvojamo ēku un darbnīcu Kalnciema ielā 2c, par īpašumiem rūpējās, uzturēja tos labā stāvoklī, visiem namiem bija sētnieks un apsardze.

Taču 2006.gada rudenī, paredzot nekustamā īpašuma cenu strauju kritumu, uzņēmums šos namus ar peļņu pārdeva SIA „Trineons”. Tā savukārt kļuva maksātnespējīga, un 2010.gada novembrī maksātnespējas administratore Kalnciema ēkas pārdeva izsolē.

Tās nopirka kompāniju grupa „Dekarta Property”, uzņēmums ar Krievijas kapitālu. Jaunajiem īpašniekiem bija iecere namus pārbūvēt, taču kapitālo remontu un pārbūvi drīkst veikt tikai tad, ja ēkā neviens nedzīvo. Turpmākie notikumi liecina, ka „Dekarta Property” nolēma mājas atbrīvošanu panākt ar jebkuriem līdzekļiem.

Trešā sērija

Trīs ziemas bez apkures

Jaunie īpašnieki nenoslēdza līgumu ar „Rīgas siltumu”, un 2010.–2011.gada ziemā ēkas palika bez apkures. Namiem nebija arī apsaimniekotāja. Kalnciema ielā 2a dzīvokļi jau agrāk bija tukši, taču ēka bija apsargāta. Nonācis jauno īpašnieku rokās, nams palika bez apsardzes, un bezpajumtnieki skaisto ēku pāris mēnešos pārvērta par graustu. Viņus interesēja metāla radiatori, kabeļi, izlauza un nodeva lūžņos pat metāla pārsegumus starp stāviem.

Kaimiņu nams Kalnciema ielā 2b bija apdzīvots, un īrnieki sargāja savus dzīvokļus. Bija baisi dzirdēt, ka kaimiņmājā zāģē radiatorus un lauž starpstāvu pārsegumus. Lai ziemā neaizsaltu ūdensvads, iedzīvotāji caurules sildīja ar elektriskajiem sildītājiem. Regulāri „lidoja korķi”, jo elektrības padeve nebija paredzēta tik lielai slodzei. Tomēr salā plīsa apkures radiatori, jo no apkures sistēmas nebija izlaists ūdens. Kādu laiku nebija arī dzeramā ūdens.

Īrnieki jau 2010. gada decembrī vērsās pie pašvaldības ar lūgumu iecelt mājai norīkoto pārvaldnieku. Toreiz Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 21. pantā bija teikts, ka attiecīgās administratīvās teritorijas pašvaldībai ir pienākums iecelt dzīvojamai mājai norīkoto pārvaldnieku, ja īpašnieks neveic obligāti veicamās pārvaldīšanas darbības un tā dēļ tiek apdraudēta cilvēku dzīvība, veselība, drošība, īpašums vai vide.

Rīgas domes komisija namu apsekoja tikai 2011.gada martā, konstatēja, ka īrnieki spiesti dzīvot briesmīgos apstākļos, un namīpašniekiem izteica aizrādījumu.

Jūnijā „Dekarta Property” beidzot pārņēma māju valdījumā, taču veids, kādā tas notika, īrniekus neiepriecināja. Kādā vakarā bez brīdinājuma jaunie saimnieki kopā ar tiesu izpildītāju zvanīja pie visu dzīvokļu durvīm. Kur neviena nebija mājās, uzlauza durvis un īrnieku mantas izmeta laukā, ignorējot gan Satversmē garantēto mājokļa neaizskaramību, gan to, ka nebija tiesas sprieduma par izlikšanu. Viena dzīvokļa īpašnieki panāca, ka policija par šo ielaušanos sāka kriminālprocesu.

Īrnieki ar šausmām gaidīja nākamo ziemu, jo bojāto apkures sistēmu jaunie īpašnieki nedomāja remontēt. Īrnieki atkal vērsās pie Rīgas domes ar lūgumu iecelt namam norīkoto pārvaldnieku, taču saņēma atteikumu. Pašvaldība uzskatīja, ka īpašnieks ir sācis nama apsaimniekošanu, jo nolicis atkritumu konteinerus. Domes 2011.gada 13.decembra lēmumā rakstīts, ka iecelt norīkoto pārvaldnieku neesot lietderīgi.

Tātad īrniekiem nāksies salt jau otro ziemu! Daudzas ģimenes, kaut gan tām bija beztermiņa īres līgumi, šādus apstākļus nespēja izturēt un bija spiestas namu pamest. Vēl 2010. gadā lielākā daļa dzīvokļu bija apdzīvoti, bet 2012. gada rudenī īrnieki bija palikuši tikai četros dzīvokļos.

Ceturtā sērija

Viens no palicējiem bija Juris (savu uzvārdu viņš lūdza žurnālā neminēt). Jura ģimene 1998. gadā noslēdza beztermiņa līgumu par 135 kvadrātmetrus liela dzīvokļa īri Kalnciema ielā 2b un samaksāja iepriekšējo iemītnieku parādus gandrīz 2000 latu apmērā.

Dzīvoklis bija cietis ugunsgrēkā, bet komunālajos mitekļos sadalītās telpas atradās briesmīgā stāvoklī. Šādu milzīgu graustu neviens nekāroja īrēt, apkurināšana maksāja dārgi, tāpēc par Jura ģimenes priekšlikumu toreizējie īpašnieki bija ļoti priecīgi. Telpu atjaunošana prasīja lielus līdzekļus, tāpēc īres līgumā ierakstīja, ka, gadījumā ja namā veiks kapitālo remontu un to vajadzēs atbrīvot, namīpašnieki kompensēs ieguldīto naudu.

Juris izstrādāja un būvvaldē saskaņoja projektu, veica kapitālo remontu un pārbūvi, ko apliecina pieņemšanas-nodošanas akts. Plašo dzīvokli būtībā uzbūvēja no jauna – nomainīja grīdas un griestu pārsegumus, elektroinstalāciju, izlīdzināja sienas, ielika jaunus radiatorus, dārgu sanitāro tehniku, kvalitatīvus logus un durvis. Izbūvēja plašu vannas istabu ar logu, otru tualeti ciemiņiem, griestos iebūvēja gaismas ķermeņus, virtuvē – bāra leti un elegantas mēbeles. Viss bija veikts ar mīlestību, ļoti gaumīgi. Toreiz remonts izmaksāja gandrīz 18 500 latu, tagadējās cenās izdevumi būtu vēl lielāki.

Saprotams, ka Juris negribēja dzīvokli atstāt, bet jaunie īpašnieki par tā atbrīvošanu piedāvāja niecīgu summu – 2000 eiro. Kad saimnieki sāka īstenot īrnieku izsaldēšanas taktiku, Juris sievai ar bērniem noīrēja citu mājokli, bet pats palika Kalnciema ielā sargāt dzīvokli no izlaupīšanas. Apstākļi bija skarbi. Apkures nebija trīs ziemas, no 2010.gada rudens līdz 2013.gada pavasarim. Kopš 2012.gada februāra nebija arī aukstā ūdens un kanalizācijas. Juris dzīvoja vienā istabā, kuru apsildīja ar elektrisko sildītāju. Ūdeni varēja dabūt pie sarga, pagalmā ap stūri, turpat stāvēja biotualetes būdiņa.

Sapratis, ka ar jaunajiem namīpašniekiem vienoties nav iespējams, Juris izmantoja Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma normu un vērsās tiesā. Administratīvā tiesa noraidīja viņa prasību pret Rīgas pašvaldību par norīkotā pārvaldnieka iecelšanu namam Kalnciema ielā 2b. Taču namā joprojām nebija nodrošināti pamatpakalpojumi, un Juris iesniedza jaunu prasību. Tajā laikā tika veiktas izmaiņas Administratīvā procesa likumā un prasību vajadzēja iesniegt ne vairs administratīvajā tiesā, bet gan parastajā, rajona tiesā.

Norīkotā pārvaldnieka jēdziens bija noteikts likumā, taču dzīvē tāda precedenta nebija. Juris nolēma šo precedentu radīt un bija tuvu tam, ka tiesa viņa prasību apmierinās.

Ko tas praksē nozīmētu? Tiesa Rīgas pašvaldībai uzliktu par pienākumu iecelt norīkoto pārvaldnieku slikti apsaimniekotajam namam. Dome šo darbu uzticētu kādai apsaimniekošanas firmai vai citam uzņēmumam vai privātpersonai. Norīkotā pārvaldnieka uzdevums būtu savest namu kārtībā un visā ēkā nodrošināt vismaz pamatpakalpojumus – apkuri, auksto ūdeni un kanalizāciju.

Pārvaldnieks sarēķinātu tāmi, ķertos pie darba un domei sūtītu rēķinus. Plīsušo cauruļu un radiatoru nomaiņa šajā lielajā mājā maksātu vairākus simtus tūkstošus. Pēc tam pašvaldība šos izdevumus mēģinātu piedzīt no namīpašnieka. Taču, kā zināms, firmu var vairākkārt pārreģistrēt, nomainot nosaukumu, un visi gali ūdenī. Redzot šo reālo risinājumu, tiesā vērstos arī citu līdz kliņķim nolaisto māju īrnieki, un visā Rīgā šis prieks pašvaldībai maksātu jau desmitiem miljonu.

Nav zināms, vai pašvaldība mīļi aprunājās ar nama īpašniekiem, taču viņi pēkšņi mainīja savu taktiku un sameklēja Juri un pārējo divu dzīvokļu īrniekus, kuri vēl dzīvoja šajā ēkā. Kārtējā tiesas sēde par norīkotā pārvaldnieka iecelšanu bija nozīmēta 2013.gada 18.aprīlī.

Taču namīpašnieki jau 2013.gada februārī vienojās ar Juri un samaksāja pietiekami lielu kompensāciju par beztermiņa īres līguma laušanu. Īpašnieki kompensēja arī dzīvokļa remontā ieguldīto naudu, atlīdzināja fiziskās un morālās ciešanas. Šī šausmu filmas sērija bija beigusies, Juris savai ģimenei varēja nodrošināt citu, cilvēka cienīgi mājokli.

Piektā sērija

Norīkotā pārvaldnieka jēdziens Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā palīdzētu atrisināt situācijas, kad privatizēto dzīvokļu īpašnieki nespēj vienoties par apsaimniekošanu, lai mājas nenonāktu avārijas stāvoklī. Taču tādu gadījumu ir maz. Toties netrūkst piemēru, kad denacionalizēto māju īpašnieki, parasti – pārpircēji, tīšuprāt atstāj namus bez apkures un ūdens, lai izsvēpētu spītīgos īrniekus, kas nevēlas pamest savus gadu desmitiem īrētos dzīvokļus.

Arī tādos gadījumos šis likums pašvaldībai uzlika par pienākumu iecelt norīkoto pārvaldnieku un apmaksāt nepieciešamo remontu, lai nams atkal kļūtu dzīvošanai derīgs. Šī likuma norma labi palīdzētu namu iemītniekiem, taču no pašvaldības tā prasīja konkrētu darbu, lai nevairotos graustu skaits tās teritorijā. Bet kas parasti notiek Latvijā? Ja likums valdošajai elitei traucē, tas jāmaina!

Jau 2013.gada decembrī Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā tika veikti grozījumi un svītroti panti no 21. līdz 27. – par norīkotā pārvaldnieka iecelšanu, tā kvalifikāciju, kompetenci, izraudzīšanās kārtību, atcelšanu un nama īpašnieka kompetenci norīkotā pārvaldnieka darbības laikā. Kopš 2014.gada 15.janvāra, kad šie grozījumi stājušies spēkā, norīkotā pārvaldnieka vairs nav. Tas ir „miris”, tā arī ne reizi nepiedzimis. Likums grozīts, pašvaldības izgrozījušās no atbildības, bet nekaunīgie namīpašnieki var turpināt saldēt un citādi terorizēt īrniekus.

Neatbildēts paliek jautājums – kāpēc svītrota likuma norma, kas ļāva ierobežot namīpašnieku patvaļu? Likumdevējs bija izdomājis labu risinājumu, taču jau pēc četriem gadiem to atcēla, vietā neliekot neko. Kā interesēs Saeima veica šos grozījumus?

Sestā, pagaidām pēdējā, sērija

Grausti kā Rīgas vizītkarte

„Dekarta Property” mājaslapā redzama skaista bilde – Kalnciema ielas sākumā tiek solīts izveidot greznu namu kvartālu ar jumta dārziem. Mājā Kalnciema ielā 2a būvdarbus bija paredzēts sākt 2014.gada janvārī un pabeigt tā paša gada oktobrī. Pašlaik garāmgājēji var redzēt, ka arhitekta Alkšņa projektētais jūgendstila nams ir izdemolēts, ar tukšām logu acīm. Vienā stūrī piestiprinātais plakāts vēsta, ka te notiekot rekonstrukcija, taču celtnieki nav redzēti, un triju gadu laikā nekas nav mainījies.

Blakus esošajā mājā Kalnciema ielā 2b „Dekarta Property” būvdarbus solīja sākt 2014. gada aprīlī un pabeigt 2015. gada septembrī. Kas tur pašlaik notiek? Salīdzinājumā ar situāciju pirms trim gadiem vairs nevienā logā nespīd uguns, jo no īrniekiem atbrīvoti pēdējie trīs dzīvokļi, arī veikals slēgts. Nams apvilkts ar zaļu tīklu, lai gājējiem kāds ķieģelis neuzkrīt uz galvas, tā arī visa rekonstrukcija.

Aiz abiem šiem namiem, Kalnciema ielā 2c, ir nojaukta vienstāva dzīvojamā māja un darbnīca, pagalmu rotā nokaltušas nezāles. „Dekarta Property” te plānojusi 2015.gada februārī sākt 97 dzīvokļu nama būvniecību un to pabeigt 2016. gada jūlijā. Par būvdarbiem nekas neliecina.

Rīgas domes amatpersonas un deputāti stāsta, ka graustu skaits galvaspilsētā samazinās. Taču mēs redzam, ka rodas arvien jauni. Agrāk šajos namos ik dzīvoklis bija apdzīvots. Katram graustam ir savs bēdīgs stāsts, un tajā savu lomu spēlē gan namīpašnieku bezatbildība un klaja nekaunība, gan pašvaldības neizdarība un likumdevēju mīkstmiesība.