Kā tev radās ideja par grāmatu Osiris. Sākums?

Ar vīru jau kādu laiku esam daļa no Osiris. Nekad neesam gribējuši būt ēdināšanas biznesā, bet tieši par Osiris gan bijām domājuši. Pirmkārt, jau tāpēc, ka šī vieta mums ir ļoti tuva. Jo Osiris ir vairāk par restorānu. Es pati labi pazinu Andreju, arī mans vīrs viņu pazina. Strādājām kopā, un viņš manā dzīvē bija nozīmīga personība. Savā ziņā Andrejs man palīdzēja noticēt sev. Turklāt viņš bija no tiem cilvēkiem, kuriem piemīt šarms, kam grūti pretoties. Katrs, kurš viņu pazina, Andrejam pieķērās, jo viņš prata likt justies īpašam. Tā kā Osiris palika 30 gadi, tas principā ir vienīgais restorāns Rīgā, kas saglabājies teju nemainīgs. Osiris nav tikai restorāns – tas ir tāds kultūras fenomens. Šeit ne tikai ir veidojusies restorānu kultūra Latvijā – tā bija pirmā vieta, kur dabūt zaļus lapu salātus uz lieliem, baltiem šķīvjiem, cappuccino, kas nekur citur nebija. Šī tiešām bija kā kultūrvide, kur bieži uzturējās mākslinieki, aktieri, mūziķi, politiķi, biznesmeņi. Ironiski, ka tieši šeit kultūras ministre Helēna Demakova smēķējot parakstīja likumu, kas aizliedza smēķēšanu iekštelpās. Tāpēc es uzskatīju, ka šis stāsts ir jāiemūžina. Tas nav tikai par Osiris virtuvi vai telpām – tas ir arī par to, kā Latvija pēc neatkarības atgūšanas veidojās kā valsts. Ja to neizdarīsim tagad, tad paaudze, kas toreiz dzīvojās Osiris, pamazām mainās un stāsts var pazust – paliks tikai leģendās, kas jau ir skaistas, bet pelna arī savu īsto, dokumentēto formu.

Vai grāmatas ideja ir kā personīga veltījuma žests Andrejam?

Ir skaidrs, ka par viņu vēl taps dažādas grāmatas, bet Osiris sirds vienmēr būs viņš. Kad ienāc šeit, tu joprojām jūti viņa klātbūtni. Es to nespēju izskaidrot, bet tā sajūta ir ļoti dzīva. Mēs visi, kas ienākam, vienmēr atceramies Andreju. Tāpēc arī šī grāmata man šķita būtiska – gan kā apliecinājums Osiris kā kultūras fenomenam, gan kā personisks veltījums viņam.

Kas veidoja grāmatas tapšanas komandu?

Milzīgs paldies Anetei Konstei, kas ir grāmatas teksta autore. Domājot par to, kam uzticēt šādu stāstu, man nebija šaubu – tai noteikti jābūt viņai. Anete ir kā pats Osiris: viņas valoda ir dziļa, daudzslāņaina, asprātīga, smalki ironiska, bet pāri visam – ļoti cilvēcīga un patiesa. Tas ideāli atbilst šīs vietas garam. Līdzīgi ar grāmatas dizaineru Ģirtu Reiniku – viņa vizuālā valoda ir nosvērta, estētiska, detaļās precīza, tā lieliski piestāv gan Osiris, gan Andrejam. Visam grāmatā ir sava dramaturģija – no krāsu izvēles līdz lappušu plānojumam. Piemēram, grāmatā izmantotā dzeltenā krāsa ir atsauce uz sākotnējām kafejnīcas sienām, kas bija dzeltenas kā Ēģiptes tuksneša smiltis, no kura arī cēlies nosaukums. Grāmatā ir iekļautas arī pirmās uzskaites lapas, čeki, fotogrāfijas no atvēršanas brīža. Ir arī Vilipsona kunga dzejas rindas – viņš tās rakstīja tieši šeit, sēžot Osiris, – un vēl citi aizraujoši artefakti. Centāmies šeit iekļaut pašu būtību.

Kā jau minēji, Osiris ir apritējuši 30 gadi. Kas ir izaicinošākais, lai šo leģendu saglabātu dzīvotspējīgu un aktuālu arī mūsdienās?

Osiris, pat veicot nelielas rekonstrukcijas, būtība nav mainīta. Arī ēdienkarte ir palikusi plaša, un tas šobrīd rada lielu slodzi. Bieži gribētos to saīsināt, bet katram ēdienam te ir savs “saimnieks”. Ja izņemam kādu ēdienu, cilvēki zvana un jautā – kā, kāpēc?! Viņi gadiem šeit nāk tieši pēc tā viena ēdiena. Tāpēc mēs jūtamies mazliet kā ēdienkartes “vergi” – tā ir jākopj, jāuztur, tas nav vienkārši. Jo Osiris nekad nav bijusi tikai vieta, kur paēst. Tā ir vide, tie ir cilvēki, tā ir atmosfēra, pie kuras esam pieraduši un ko esam iemīlējuši. Man šķiet svarīgi šo būtību nosargāt. Piemēram, Diāna – pazīst lielāko daļu viesu: zina ne tikai viņu iecienītos ēdienus, alerģijas un nepanesības, bet arī viņu dzīves īpašākos notikumus. Pazīst bērnus, atceras detaļas. Tā ir dzīva, klātesoša tradīcijas pārmantojamība.

Un tomēr – mēs nemitīgi attīstāmies. Esam veikuši renovācijas, domājam par cilvēku ar invaliditāti vajadzībām, piedāvājam vegāniem draudzīgus ēdienus, augu pienus, pielāgojamies jaunajiem ieradumiem. Esam izveidojuši arī īpašu pasākumu TELPU, kas bija Andreja sena iecere, jau no tiem laikiem, kad šeit vēl darbojās veikals Duni.

Mēs saglabājam būtību, bet ejam laikam līdzi. Un, manuprāt, tieši tāda bija arī viena no spilgtākajām Andreja īpašībām – viņš vienmēr attīstījās, bet nekad nezaudēja būtisko. Atceros, kā ar vīru bijām Argentīnā – restorānā, kas pastāvējis 200 gadus. Tur bija rindas, bet, kad beidzot tikām iekšā, sajutām to atmosfēru – to, kas ir uzkrājies gadu desmitos. Osiris ir tikai 30 gadi, bet šeit jūtama nemainīga aura – tā, kas sakņojas deviņdesmitajos un saistās ar brīvību, neatkarību un radošumu. Un tas, manuprāt, ir milzīgs dārgums tādai mazai valstij kā Latvija.

Vai izjūti paaudžu maiņu arī klientūrā? Kā atšķiras šodienas un 90. gadu Osiris klients?

Patiesībā es redzu vairāk līdzību nekā atšķirību. Toreiz šeit nāca garā brīvi cilvēki – un arī tagad nāk tādi paši. Arī šodien Osiris nāk cilvēki, kam rūp kultūra, vide, sociālie jautājumi. Cilvēki, kas domā pasaulīgi, bet vienlaikus jūt Latvijas identitāti. Mums ir ļoti latviska publika – to varētu pat saukt par vienu no latviskākajiem Rīgas restorāniem. Protams, laiki ir mainījušies. Cilvēki vairs neēd brokastis un pusdienas trīs ēdienu garumā, tagad uz restorānu cilvēki dodas vakariņās vai biežāk – atzīmēt kādu īpašu notikumu. Taču būtība paliek. Un vēl mūs ļoti iepriecina tas, ka daudzi šeit nāk jau trešajā paaudzē. Ir cilvēki, kas nāca ar vecākiem, tagad nāk ar saviem bērniem. Tas ir brīnišķīgs apliecinājums tam, ka šī vieta ir nevis modes lieta, bet mājas sajūta.

Un tomēr – pastāv priekšstats, ka Osiris ir elitāra vieta “izredzētajiem”. Tu to izjūti?

Jā, un mēs ļoti cenšamies to priekšstatu lauzt. Man pašai vienmēr šķitis, ka šī ir demokrātiskākā vieta Rīgā. Bet es arī pazinu Andreju un caur viņu ienācu šeit. Daudziem no malas varbūt šķiet – jā, tā ir “intelektuāļu kafejnīca”, kur viss jau sadalīts, galdiņi aizņemti un viesmīļi visus pazīst. Bet tā nav taisnība. Mēs gribam, lai Osiris ir vieta, kur jebkurš var justies piederīgs. Visi mūsu pasākumi ir publiski. Grāmatas atvēršana, dzimšanas dienas – visi ir aicināti. Mēs patiešām gribam, lai katrs šeit jūtas kā mājās.

Kas tev pašai ir spilgtākā atmiņa no Osiris pieredzes?

Protams, šobrīd tā ir saistīta ar grāmatu – divi gadi intensīva darba ir atstājuši ļoti spilgtu nospiedumu. Bet ir arī daudzi citi brīži. Esmu nākusi uz Osiris kopā ar vecākiem, bet īpaši atmiņā palikuši vakari ar Andreju. Viņš bija šīs vietas sirds un dvēsele. Viņā bija neizmērojams dāsnums un šarms. Tāpat vakari pēc pirmizrādēm operā. Visi pēc tam sapulcējās Osiris, un mēs ilgi runājām par mākslu, kultūru, dzīvi. Tādas sarunas, kas paliek sirdī. Atceros arī, kā šeit strādāja Kaspars Dortāns, – viņš bija īsts šovmenis. Reizēm te bija pat dejas uz galdiem. Šī vieta ir pilna ar tādiem mirkļiem.

Tomēr visdziļāk palikusi atmiņā tieši Andreja klātbūtne. Viņa tuvumā tu vienkārši juties īpašs. Viņš parūpējās, lai tu esi paēdis, lai tev ir labi. Viņš pats nogaršoja visu ēdienu, pievērsa uzmanību katrai detaļai – un tas ir kaut kas, ko, manuprāt, pārņēmis arī mans vīrs.

Un kas bija pārsteidzošākais, ko uzzināji, strādājot pie grāmatas?

Mani patiesi pārsteidza, cik ļoti atšķirīgi cilvēki atceras vienus un tos pašus notikumus. Vienam tas šķiet viens, otram – pavisam kas cits. Tas apliecina, cik vērtīgi ir dokumentēt. Jo laiks aiziet, bet paliek stāsti. Un katrs stāsts ir subjektīvs, bet kopā tie veido patiesību. Tas nav slikti – tas ir skaisti. Un, ja to var savīt vienā loģiskā, plūstošā naratīvā, tā ir liela vērtība. Piemēram, tikai rakstot grāmatu, uzzināju par dzeltenajām Osiris sienām, kas simbolizē Ēģiptes smiltis, – tas man iepriekš bija paslīdējis garām. Biju domājusi, ka pazīstu šo vietu, bet caur grāmatu atklājās daudz mazu niansīšu. Protams, es jau nojautu, bet grāmata vēlreiz man apliecināja – daudziem Osiris patiešām ir kā otrās mājas. Cilvēki šeit jūtas piederīgi, droši, saprasti. Viņu dzīves nozīmīga daļa saistās tieši ar šo vietu – jaunības gadi, svarīgi notikumi, draudzības, sarunas.

Kas ir tavs mīļākais Osiris ēdiens?

Man laikam jāsaka, ka vegāniskie tofu salāti ar Latvijā ražotu tofu no vietējām sojas pupiņām. Tie ir vienkārši fenomenāli! Arī mango un pupiņu salāti ir brīnišķīgi. Man likās – kā ko tādu var savienot kopā, bet garša ir izcila. Ja man būtu jāatbild, kas ir restorāna topa ēdiens, tad noteikti vistu akniņu salāti, ko tik reti kur citur var dabūt. Pat manas draudzenes, kuras ļoti domā par savu izskatu, veselību un figūru, saka: “Tikai neizņemiet ārā vistu akniņu salātus! Es nāku uz Osiris tikai to dēļ.” Šeit katrs ēdiens ir radīts ar rūpību un atbildību pret viesiem.

Lasīju, ka sākotnēji Vita Matīsa ļoti strikti noteica, kādai mūzikai skanēt restorānā rītos un vakaros. Šī kārtība esot bijusi dzelžaina.

Jā, atgriežoties pie grāmatā publicētajiem stāstiem, šis man likās ļoti amizanti. Mūzika pat bija smalks veids, kā netieši atsijāt publiku, kura, viņasprāt, neiederējās Osiris ģimenē, piemēram, reketierus 90. gados. Tā vietā, lai viņus konfrontētu, vienkārši radīja vidi, kurā viņi paši nejutās ērti. Arī šodien Osiris mūzika ir būtiska. Kad veicām rekonstrukciju, piesaistījām Tomu Grēviņu, kurš izveidoja īpašu vairāk nekā 100 stundu garu pleilisti. Tāpat arī Jānis Šipkēvics juniors ir izveidojis mūzikas listi, kas saglabā Osiris garu, bet ļauj ieelpot arī mūsdienīgas skaņas.

Grāmatas nosaukums ir Osiris. Sākums. Kāds, tavuprāt, būs turpinājums?

Es ļoti ceru – tāds pats kā sākums. Uzdevums būtu saglabāt būtību, bet mainīties tik nemanāmi, ka neviens to pat nesajutīs, un vienlaikus – tik pamanāmi, lai ietu laikam līdzi. Nemanāmi, bet pamanāmi. Osiris vienmēr būs vieta, kur satiekas cilvēki, kam svarīga ir māksla, radošums, garas sarunas, kultūra un ēdiens. Tā būs vieta, kur vari ne vien labi paēst, bet satikties – domās, sajūtās, stāstos. Tas ir restorāns ar dziļu, latvisku identitāti, bet vienlaikus – ļoti pasaulīgu skatījumu. Un tajā arī dzīvo Andreja gars – elegance, pasaulīgs skatījums, bet bez ārišķības. Viss ir noslīpēts, bet nekas nav lieks. Tā ir tā smalkā robeža starp vienkāršību un izsmalcinātību. Un to nav iespējams viltot. Tas ir līdzīgi kā ar labu mākslu – tu to vienkārši sajūti. Piemēram, mākslinieks var nākt no Latvijas, bet viņš izskatīsies izcili jebkurā pasaules muzejā. Un ar Osiris ir tāpat. Labs darbs runā pats. Ne ar skaļumu, bet ar klātbūtni.

TV Programma