“Par dzīves līkločiem un kā tajos neapmaldīties, bet turpināt virzību uz priekšu. Un kā sagatavoties lielajai izlēkšanai no tiem,” teic ārsts Pēteris Kļava, kad sazvanāmies, lai vienotos par intervijas tematiku. Latvijā pazīstamo bērnu reanimatologu pirmo reizi intervēju pirms sešiem gadiem; esmu vecāku organizācijas Mammām un Tētiem vadītāja, un organizācijas galvenais uzdevums ir nodrošināt vecākiem izglītojošu informāciju. Tā sākās mūsu pazīšanās un visnotaļ sirsnīgās attiecības, un tolaik vienojāmies intervijas reizi pāris gados atkārtot. Šoreiz – speciāli žurnālam Patiesā Dzīve.

Dzīves grūtie jautājumi – šāda ir virstēma vienai tavai lekcijai. Vai vari nosaukt dažus no tiem?

Vispirms, lūdzu, uzraksti šo – ka piekritu šai intervijai tevis dēļ. Milzīgā pateicībā par galēji jēgpilno un galēji svarīgo darbu, ko tu dari savā vecāku organizācijā Mammām un Tētiem. Domāju, ka šī pateicība tev nāk arī no tūkstošiem vecāku Latvijā. Kā bērnu ārsts absolūti apzinos un pateicos, jo tas nesīs milzīgu svētību Latvijai un cilvēkiem kopumā.

Gribēju šo mūsu dialogu sākt, atceroties vienu no Latvijas intelektuālākajiem cilvēkiem, kurš ir pametis šo zemi, – Igoru Šuvajevu. Filozofu, ar kuru man bija tas gods un laime komunicēt un apbrīnot viņu. Pateicība ne tikai par viņa grāmatām, bet arī par viņa tulkoto Artura Šopenhauera grāmatu Pasaule kā griba un priekšstats. Tā ir viena no pasaules ietekmīgākajām grāmatām. Šis filozofs, šis vācu ģēnijs grāmatai pats ir rakstījis priekšvārdu ar francūža Žana Žaka Ruso vārdiem: atvadies no bērnības, draugs, un atmodies! Manuprāt, šī civilizācija ir smaga agrīna bērnība, kas nokārtojas autiņbiksītēs un mēģina pagaršot, kas tur sanācis.

Jautājums – kam atmosties? Žans Žaks Ruso saka: bērns piedzimst laimīgs, bērns piedzimst potenciāls. Taču tālākais ir atkarīgs no tā, kā mēs, pieaugušie, viņu iestatām, kā ieliekam sava prāta fermā. Latvijai ir atņemta virzība. Kas ir cilvēka dzīves jēga, horizontāle un vertikalitāte? Jēgpilnas vertikalitātes nav vispār – tādas, par ko runā šie abi ģēniji Šopenhauers un Ruso.

Atvadīties no bērnības ir uzņemties atbildību par savu prātu. Mēs gribam, lai kāds mūsu vietā veido valsti, bet valsts esi tu. Taču katrs cilvēks sava prāta fermā ir galvenais dzīvnieks. Un katram šķiet, ka viņa patiesība ir galvenā patiesība, jo savā fermā viņš ir galvenais un visums ir ap viņu. No šīs prāta fermas arī veidojas sociālā pasaule un eksistence.

Atmosties savā prātā un saprast šo mijiedarbību – mēs dzīvojam virtuālā priekšstatā par pasauli un interpretējam to. Un noslēpumu noslēpums ir, kā šī pasaule parādās mūsu prātā, kā mēs mokāmies, kā mēs identificējamies. Kas ir mūsu kailais es? Kā mēs jūtamies, tā mēs arī rīkojamies. Šī dziļā nepietiekamība, šī platformmaiņa, kurā tu operē ar sevi un eksistenci, ir pilna ar priekšstatiem, kā tu esi iemācīts pasauli redzēt.

Atmošanās ir mūža rituāls. Mūža pienākums, mūža vērtība – pašizpratne. Ja notiek pašizpratne, tad arī šos dzīves līkumus cilvēks uztver citādi. Mēs mokāmies ar aprobežotiem priekšstatiem par eksistenci, un no tā veidojas valsts un sabiedrība. Tāpēc Latvijā atmošanās vēl nav notikusi. Tāpēc ikvienam no mums ir jātiecas uz pašizpratni – nekas cits nevar mainīt pasauli, ja tu pats nemainies. Visas izmaiņas, ko tu vēlies paveikt pasaulē, izdari sevī – to teica Indijas garīgais līderis Mahātma Gandijs.

Tā visa ir civilizācijas bērnība, par ko es runāju. Atmosties tajā. Nāks jaunā paaudze, kurai es ļoti ticu. Ceru, ka tā neaizmuks no mūsu zemes un ka viņi varētu sākt jaunu modeli, nevis to, kas mums ir piedāvāts pēdējos 2000 gadu.

Vai vari arī iedot kādus praktiskus padomus – kā pašam sākt sevi atmodināt? Kā sākt veidot vertikāli ārā no sava prāta fermas? Kaut ko lasīt?

Tas ir tas grūtākais – nevar piespiest mīlēt Raini vai Imantu Ziedoni. (Smejas.) Cilvēks ir praktisks un grib zināt, ko tad lietas labā var darīt. Var, piemēram, meditēt. Nodarboties ar sava prāta izziņu, sava prāta, domu kontroli. Viens tētis, kurš nodarbojas ar meditāciju, man stāstīja, ka reiz, ieejot bērnudārzā, redzējis skatu – sēž viņa piecgadīgais dēls, apkārt sasēdušies vairāki citi bērnudārza biedri, un viņi kopā meditē. Runā par to, kas ir prāts, mēģina sevi kontrolēt. Viss ir atkarīgs tikai no vecākiem! Tā ir aksioma.

Tomēr esmu novērojis – pat tāda traģēdija kā bērna nāve daudziem neliek uzdot šos lielos jautājumus. Cilvēkam ir bail par to domāt. Cilvēks mēdz to atlikt, un nenotiek virzība uz priekšu.

Iepriekš lieliski teici – visas izmaiņas, ko tu vēlies paveikt pasaulē, izdari sevī. Es nedomāju, ka mums jāmēģina piespiest savus bērnus lasīt, bet jāsāk pašiem ar sevi.

Ir tāds paradokss – cilvēks grib būt laimīgs, un viegli. Kā mūsu lielais skolotājs Imants Ziedonis teicis: viegli. Es ar viņu strīdējos par to – jo nekas nav viegli.

Tiešām nekas? Vai nav tā, ka bieži vien mēs paši izdomājam savas grūtības?

Lai nogrieztu rupjmaizes šķēlīti uz galda, arī tas nav viegli. Arī dabūt rupjmaizi ir ārkārtīgi liels darbs. Zem vārda viegli ir sūrs, atbildīgs, intelektuāls, zinātnisks darbs. Mēs smaržojam rozi, bet cik eksistencei bija jāpiestrādā, lai tā roze notiktu! To mēs neredzam.

Vai arī – kā es, reanimācijā strādājot, varu teikt, ka ir viegli? Piemēram, tagad viens bērns paralizēts, viens mokās, pieslēgts pie aparātiem. Kas tur ir viegli? Vai viņu vecākiem ir viegli? Un tad Imants Ziedonis sāka stostīties: nu jā.

Mēs nevaram paņemt vienu ģenerālu saukli, postulēt un katru dienu apzīmogot – viegli. Viegli nokrīt sniegpārsla, viegli nokrīt ābeļzieds.

Ja tu visu dzīvi postulē, ka smagi nokrīt sniegpārsla…

Es neteicu, ka smagi. Ja mēs braucam un griežam pa labi, tad vienmēr būs arī pa kreisi. Un būs arī aplī jābrauc, un tas varbūt būs vēl grūtāk.

Pirms kāda laika modē bija pozitīvā domāšana. Tas, manuprāt, bija galīgi greizi, jo viss nevar būt pozitīvi, tieši tā – visas sniegpārslas vienmēr nevar nokrist viegli. Daļa nokritīs smagi.

Un kāda iekritīs acī. (Smejamies.)

Taču redzu apkārt cilvēkus, kam visas sniegpārslas nokrīt smagi, un šeit es teiktu kā Ziedonis: hei, iemācies ieraudzīt arī tās, kas nokrīt viegli!

Mēs runājam par pasauli, prātu un priekšstatu – kā mēs definējam eksistences uztveri. Pašpietiekamības, laimes, svētlaimes izjūta nevar būt permanenta. Šī bāze, šis trauslais mīlestības, gaismas mākonītis ir prāta bāze, ko cilvēki grib, – būt laimīgiem viegli. Dzīves notikumu plūsma bieži vien neatbilst viņu priekšstatam, kas ir laime un viegli. Te sākas tas konflikts. Savās lekcijās esmu stāstījis gadījumu – kāds jauns vīrietis, zinātnieks, Amerikā bija apprecējis bagāta vīra meitu, viens otru ļoti mīlēja. Šis jaunais zinātnieks pētniecības nolūkos devās uz Meksiku, un sievai – meitenei no Ņujorkas penthausa – nu bija jādzīvo starp indiāņiem teltīs. Un radās konflikts. Vairs negribas sabučoties. Vairs negribas paglāstīt. Jo nav komforta. Nav tās vieglās laimes! Ir pazudis vieglais mīļums. Abi nelaimīgi, taču viņš savu iesākto zinātnisko darbu grib pabeigt. Sieva rakstīja tētim vēstuli: tā un tā, izstāsta sirdssāpi. Tētis uzrakstīja atbildi: mīļā meita, cietumā sēž divi cilvēki. Ir nakts, pilnmēness. Abi cietumnieki skatās pa restoto logu, viens redz dzeloņstiepļu žogu, otrs – mēnesi un debesis. Es tevi mīlu.

Mēs ar Imantu Ziedoni runājām – kas mums ir atņēmis šo redzes leņķi? Tas ir mūsu prāts, kas dara ārējas kustības, jo tā ir ērti. Taču vajadzētu arī rituālus, kuros saproti – tas viss notiek manā prātā. Katram tā izrāde prātā ir sava! Un šī prāta, šīs fermas galvenajai personai vajadzētu sev sākt atbildēt – kas savā prātā es pats esmu sev? Kāds ir mans prāts? Dzīves līkločus braucot, viss ir jāliek kopā, un gala patvērums ir prāts, tāpēc rituāls, kas jāveic prātā, – apsēsties, apstādināt to un beidzot pamēģināt ieskatīties, kāpēc es tā jūtos. Apzināties. Lai dotu sev iespēju elpot citādi, apzināti uzņemties atbildību.

Minēji, ka savā darbā redzi – dažkārt pat bērna nāve nav pietiekams iemesls, lai cilvēks sāktu atmosties.

Mēs gribam viegli un laimīgi justies, bet dzīve to neļauj. Jo dzīves plūsma ir agresīva un traģiska. Diemžēl emocionālās inteliģences jeb morālā evolūcija ir lēnākais, kas ir. Esmu daudziem gudriem vīriem prasījis, kā tas ir iespējams, ka cilvēks, kas ir tik sarežģīta būtne – perfekts un absolūts –, reizē var būt tik ļauns un riebīgs? Vai tā ir kļūda? Determenisms? Neizbēgamība? Kā ir iespējams tik sarežģītā, komplicētā sistēmā būt tādam dzīvniekam? Nav atbildes. Katras divdesmit sekundes kāds bērns pasaulē tiek izvarots, katru dienu bērni mirst no bada, cilvēkus spīdzina, ASV katru gadu pazūd tūkstošiem bērnu. Un tas notiek mūsdienās! No kā ir atkarīgs šis briesmonis – cilvēks? Kāpēc, redzot šīs šausmas, cilvēki nemainās? Vai vispār ar kādiem rīkiem to var ietekmēt? Es domāju, ka to varētu ietekmēt politiski. Ar zināmu likumu diktatūru, kas veicina izglītošanos un būšanu būt labākiem.

Bet kā ar likumu mani varētu piespiest, sēžot cietumā, redzēt nevis dzeloņdrātis, bet mēnesi?

Ir jāpiedāvā. Sabiedrībai ir jādod iespēja. Tāpēc ir svarīgi savākties intelektuālai masai, kas uzsāk pārmaiņas. Mēs buramies savā prātā. Jā, prāts ir burvis. Vienā variantā tu redzi – viss ir slikti. Otrā tu redzi potencialitāti. Kolektīvais prāts savā ziņā ir sapuvis, jo viens cilvēks spēj iespaidot miljonu citu. Jo diemžēl, kolīdz sabiedrībai ir iespēja, tā metas pie siles un bļauj tā, kā viņu barotāji. Labs piemērs šim Latvijā ir partijas.

Savā darbā regulāri sastopies ar bērnu nāvi. Kā tu pēc tam sevī dabū atpakaļ kaut mazliet viegli?

Man to savulaik prasīja Igors Šuvajevs: kā tu dabū līdzsvaru? Kā tu vēl neesi sajucis prātā? Tuvu tam, Igor, es teicu. (Smejas.) Lai nesajuktu prātā, es mācos. Mācos, lai saprastu, kā pasaule parādās manā prātā. Kā es to interpretēju. Mans novēlējums sev, tev un citiem – nemāniet sevi! Uzdodiet sev grūtos dzīves jautājumus! Kāda jēga bija no manas vecvecvecmāmiņas? Un kas būs mani mazmazmazbērni? Viņi taču nezinās ne Pēteri, ne Ingu. Kā šie cilvēki parādās un – kā pazūd? Neērts jautājums. Nesen saviem studentiem prasīju: kas ir zinātnes grūtie jautājumi? Bet ir bailes šos jautājumus uzdot, pat nerunājot par atbildēm.

Ja šo eksistenci uztver tikai šajā segmentā – cilvēks parādījās un nomira –, tad dzīve liekas šausmīgi svarīga un ir grūti dzīvot daudz lielākā apjomā. Es to redzu integrālāk. Solomons Šeldons kopā ar citiem autoriem ir sarakstījis grāmatu par nāves baiļu teoriju (The Worm at the Core: On the Role of Death in Life, 2015). Viņi stāsta par to, ka visa mūsu dzīve ir pakļauta nāves bailēm, un mēs tiecamies pēc bagātības, pēc veiksmes, pēc ģimenes, lai tikai neatbildētu, kā tad viss dzīvē notiek. Tas, ko es daru – mēģinu cilvēkiem palīdzēt paplašināt apvārsni un uztveres līmeni. Bija bērns – un vairs nav bērna. Tas ir šausmīgi. Bet kā tas viss notiek? Ērtāk ir dzīvot komforta folderīšos. Vārds mans ir patoloģija. Ko nozīmē – tavs? Vienkārši mīli! Un tu nemaz nesaproti, kā bērns rodas; atzīsti, ka tu to nekontrolē!

Es pats personīgi šīs savas sāpju emocijas, kuras man joprojām ir, mēģinu trankvilizēt caur šo dziļo, eksistenciālo izpratnes platformu. Bet tas nenozīmē, ka nav pārdzīvojuma. Es arī mokos, es arī raudu. Tie nav mani bērni, bet tas šausmīgi sāp. Ka nomirst piecgadīgs akls bērns ar smadzeņu audzēju. Ko tu viņam pirms nāves pateiksi? Viņš man stāstīja, ka zinot – nāves nav, un viņš zina, kur pēc tam dosies. Piecgadīgs bērns! Sarunas beigās teica: žēl, ka mammīte to nesapratīs, viņa raudās. Pēc šādas sarunas es eju tualetē raudāt.

Arī šodien man ir jātiekas ar mammu, kurai gājis bojā bērns. Esmu ticies ar simtiem šādu cilvēku. Un viņi visi vienmēr prasa: kāpēc tas notika tieši ar manu bērnu? Bet tas nav tikai ar tavu! Tā notiek ar miljoniem bērnu visā pasaulē. Inteliģents cilvēks vienmēr jūtas vainīgs, ka tā ir noticis, piemēram, ja bijusi pašnāvība vai nelaimes gadījums. Pazīstu simtiem mammu, kas, pārdzīvojot šādas šausmas, mācās. Viņas saka paldies, ka tieši šīs zināšanas ir palīdzējušas. Viņas nevis šo sāpi ir aizsegušas, bet veidojušas izpratni par dzīvi. Mainās redzes leņķis – kā tu uztver sevi, pārdzīvojumu, notikumu, attieksmi, refleksiju. Tieši tāpēc ir svarīgi mācīties. Paldies, ka ir tik daudz universitāšu veiktu pētījumu, ka Indijā un Tibetā ir tik daudz sakrālu vīru – un šie pētījumi un sakrālo vīru atziņas iet kopā.

Studenti man mēdz teikt: tu jau mums, Pēteri, saki, ka reiz būsim deviņdesmitgadīgi un urinēsim pamperos, un seksa nebūs. Ko mēs tad darīsim? Tāpēc ir tik ļoti svarīgi sevī investēt tagad, lai tad, kad būsi tajos pamperos un seksa tev nebūs, un tu nevienam neinteresēsi ne šajā valstī, ne Eiropā – lai tad tev būtu pašpietiekamība. Lai tu zini, kas ir es, kas ir tava prāta substance un ka šī gaļa nav tava dziļākā struktūra. Tad, kad mēs izzinām sevi, kad veidojas pašizpratne, tad pa šo dzīves līkloču plūsmu, kas nekad nebūs taisna, stūrēsi cauri ar vienu pirkstu, nevis ieķēries stūrē un nosvīdis. Tas ir mans piedāvājums.

Amerikā ir veikts apjomīgs pētījums par cilvēkiem, kuri ir pabijuši citā dimensijā. Ka šie cilvēki saprot, ka Zeme ir tikai īss mācību posms. Pētījums liecina – atgriežoties šeit atpakaļ, 70 % šo cilvēku izšķiras. Jo ierauga – līdzās guļ gaļa, kas skatās televizoru un ēd, un vairs nav par ko runāt, ir neinteresanti. Cilvēkam šis piedzīvotais apdeits dod apziņu – viss ir citādi. Pirmkārt, tu gūsti pārliecību, ka tu nemirsi. Otrkārt, ka tu neesi ķermenis. Saproti, ka esi apzinoša, inteliģenta struktūra. Un ka vispār ir ļoti daudz dimensiju, kurās mēs aizejam, un ka tur ir n-reižu skaistāk un labāk. Atgriežoties atpakaļ, ir dziļas pārdomas par vērtībām. Visiem šiem cilvēkiem mainās vērtību sistēma. Piemēram, vairs nav šo ikdienas baiļu, šausmu, kā es tikšu šajā sabiedrībā novērtēts. Cilvēks parasti dzīvo šādās toksiskās kontūrās, bet tad – bāc! Kļūst vieglāk, jēgpilnāk. Kad izproti šo savu mūžīgā, brīvā ceļinieka dosjē, no tevis nokrīt simtiem prāta konstrukciju, kurās līdz šim esi turējies un mocījies. Tad arī iestājas Dieva valstība uz Zemes. Bet uz to ir garš ceļš ejams. Ir izdevīgi investēt savā izziņā, negaidot triecienus. Tas ir briedums, un to nevar paātrināt. Un tas tavs Mammām un Tētiem – tā ir civilizācijas parole. (Smejas.) Tā ir! Mamma un tētis ir vissvarīgākais.

Agrāk man šķita, ka tas ir likums – gadi cilvēkam dod viedumu. Taču, pašai kļūstot vecākai, es saprotu, ka tas tomēr nav likums, jo ne visi tā vienkārši kļūst viedi. Vēl vairāk – ir ģimenes, kurās jaunie danco ap vecajiem cilvēkiem, sakot: mīļā miera labad darīsim, kā viņš grib, tak vecu cilvēku nepārmācīsi. Sanāk, ka jaunie šajā ģimenē dzīvo šī vecā cilvēka, nevis savu dzīvi.

Tā mēdz notikt, un tā ir traģēdija. Šādu sievietes arhetipu latviešu raganu filmā Pūt, vējiņi! ģeniāli tēloja Elza Radziņa. Tādu pašu tēlu var redzēt arī Skroderdienās Silmačos. Šajā sakarā – par ģimenes raganām – paziņa man stāstīja par kādu ģimeni Itālijā. Mazbērnam tika svinēta dzimšanas diena, sabrauca radi, un notika ballīte. Bet vecāmāte – šī ragana – redz, ka nu viņa pasākumā nav pirmā, un sāk teātri par savām sāpēm un savu pašsajūtu. Rezultātā visi viesi ņēmās nevis ap mazo jubilāru, bet šo raganu, kas grib kontrolēt savu dēlu un ģimeni. Latviete, kura šo man atstāstīja, smējās: es tajā brīdī jau sāku domāt par slepkavību! (Smejas.) Redzot šādu situāciju, pazūd ideja par to, ka sirmgalvji ir jāgodā. Lai gan cilvēks ir izglītots un labi audzināts. Ko darīt? Tādi cilvēki ir visur, tā ir klasika.

Kad vadīju televīzijas raidījumu Šeit un tagad, man nereti zvanīja un stāstīja par situācijām, kad mātes izpostījušas savu dēlu dzīves. Reiz zvanīja kāda kundze un teica: jā, jums taisnība, es divas reizes izšķīru savu dēlu. Es atbildēju: zini, tu esi ragana! Viņa sāka raudāt un lūdza: palīdzi man! It kā apzinās situāciju, bet neprot to mainīt. Bieži vien – vīrieša dēļ. Ja sieviete visu mūžu būtu dzīvojusi blakus līdzvērtīgam, gudram, erudītam, interesantam intelektuālas erotikas meistaram, saņēmusi glāstus un mīlestību, viņai nebūtu laika ņemties ar dēlu – būtu interesanti ar savu vīru. Rezultātā dēls vai meita kļūst par mātes projektu. Bērns savukārt ir solīds un cieš. Tāda intelektuāla nepietiekamība, jo neprot māti – citkārt arī tēvu – nolikt pie vietas. Visdrīzāk šim vecajam cilvēkam pašam vecāki ir bijuši nekādi. Un tā tas kopējas no paaudzes paaudzē. Tas ir jāmaina! Un atkal – lai to paveiktu, ir jāmācās. Psiholoģija, filozofija, jāattīsta sevī vertikalitāte. Pretējā gadījumā šis inteliģentais, biklais cilvēks kļūst par upuri attīstītām, agresīvām sievietēm; par memmīti, kuru sievietes visu mūžu vada.

Mēs sākām ar to, cik svarīga loma bērna dzīvē ir vecākiem, un ar to pašu tēmu sarunu noslēdzam.

Es bieži vien vecākiem saku: tu neesi māte un tēvs, tu bērnam esi draugs. Bērns nav tavs īpašums! Un, ja tu neattīstīsies, gadiem ejot, tu savam bērnam nebūsi interesants. Būsi tikai cilvēks, kas piedzemdēja. Protams, arī par to jāciena – devi dzīvību, mazgāji, baroji. Neatceros, kurš šo teica, bet viedi vārdi: vislabākais, ko vīrietis var darīt, kad piedzimst bērns, ir mīlēt savu sievu. Un otrs teikums: visu mūžu mācīties. Kopā ar sievu, kopā ar bērnu. Ģimenēm ir jāmācās!

Retrītos, kur piedalos, esmu ievērojis, ka turp brauc arī vecāki ar saviem pieaugušajiem bērniem. Un viņi ir draugi. Redzēt, ka trīsdesmitgadīga sieviete, kurai ir divi bērni, atbrauc ar māti, kurai pāri 50, un viņas ir draudzenes, un viņām kopā ir interesanti – tā ir vērtība! Šādās attiecībās, kur mācās gan meita, gan māte, nav laika bābu intrigām. Jo ir patīkami būt kopā, kopā attīstīties, mīlēt, kopā uzdot un pārspriest dzīves grūtos jautājumus, piemēram, kā es uztveru pasauli, vai cilvēkam ir brīvā griba, kur palika vakardiena, no kurienes nāk rītdiena… Šī sava garīgā es apzināšanās nodrošina laimi un pašpietiekamību. Sietu nekad nevar pieliet ar ūdeni, tāpat nekad nevarēs piepildīt savu prātu. Ja to saproti, tu vienmēr jutīsies brīvs un pašpietiekams.

Tomass Stenlijs Holands

Tomass Stenlijs Holands

Tomass Stenlijs Holands

Svaigas asinis Holivudā: kuras ir šobrīd spožākās jaunās zvaigznes