Viņas nākotnes vīzija ir tikpat bagāta un slāņaina kā viņas radītās, meža iedvesmotās šokolādes trifeles, ko novērtē gardēži visā pasaulē. Savu aizraušanos ar ražošanu, eksportu un šokolādi viņa ir pārvērtusi plaukstošā un ekskluzīvā biznesā. Sākot ar izsmalcinātu garšu radīšanu un beidzot ar uzņēmuma vadīšanu ar drosmīgu radošumu, Laura Sebre, zīmola “NelleUlla” vadītāja, dalās ar savu saldo panākumu noslēpumiem, pārvarētajiem izaicinājumiem un savu redzējumu par šokolādes nākotni Latvijā.

Caur cipariem uz ražošanu

Tu vēlējies tikties Mežciema kafejnīcā Cub&Cino, vietā, kur apkārt nepārtraukti skan kapučīno aparāta troksnis, trauku šķindoņa, cilvēku čalas. Tev šādi apstākļi nemaz netraucē?

Nemaz. Braukājot apkārt pa pasauli, esmu iemācījusies strādāt gan ceļā, gan trokšņainās lielpilsētu kafejnīcās.

Kā izskatās tipiska Lauras Sebres darba diena? Vai tāda vispār eksistē?

Manas darba dienas ir ļoti dažādas. Kad grafiks ir normāls, piemēram, kad bērns ir vesels, cenšos vienu dienu nedēļā strādāt no mājām, parasti trešdienās. Tas ļauj vairāk pievērsties pārdošanas darbiem. Šobrīd, kad uzņēmumā ir daudz ražošanas darbu, mana klātbūtne ir īpaši svarīga, jo es pati regulāri vadu ražošanas procesus. Tomēr tad nevaru veikt pārdošanas un stratēģiskos darbus. Tāpēc no rītiem strādāju tepat, kafejnīcā, bet pārējo dienu pavadu ražošanā.

Mūsu sezona sākas jau augustā. Daudz ražojam eksportam, un šie klienti preci pasūta krietni laicīgāk, kas nozīmē, ka mūsu aktīvā sezona nav tikai decembrī. Tā ilgst no augusta līdz decembrim, ar vislielāko pārdošanu no septembra līdz decembrim. Piemēram, uz Ameriku pirmās kravas tiek sūtītas jau jūlijā.

“Šodienas bilance – 500 kg šokolādes trifeles un aptuveni 300 tāfelītes ceļā uz Vāciju,” vēsta NelleUlla ieraksts Instagram. Pastāsti, kā mazam uzņēmumam no Latvijas izdevās iekarot Eiropas un pasaules šokolādes tirgus?

Tādās valstīs kā Vācija un Beļģija roku darbs vairs netiek izmantots jau sen, jo tas ir pārāk dārgi. Viņi lielākoties strādā ar mehanizētām tehnoloģijām – varbūt dekorus uzliek ar rokām, bet pilnībā ar rokām gatavotu produktu neviens vairs neražo. Tādējādi mēs darbojamies mazā, unikālā nišā, kur praktiski esam vienīgie. Salīdzinājumā ar citiem ražotājiem mūsu produkts patiesi izceļas.

NelleUlla šokolādes izstrādājumu galvenā vērtība slēpjas tajā, ka pildījums tiek gatavots ar rokām. Tas nozīmē, ka recepti varam pielāgot tieši tā, kā mums vislabāk patīk, un mums nav jāpielāgojas kādam iepriekš noteiktam procesam. Pildījums ir patiešām īpašs, un dekorēšanas process piešķir produktam unikālu raksturu – neviens cits nevar izgatavot tieši tādu pašu. Mūsu trifeles ir vizuāli atšķirīgas, tās izceļas ar krāsainajām ogām un dabiskumu. Tāpēc pirmais, kas piesaista uzmanību, ir mūsu dizains – tik interesants, ka līdzīgas versijas citiem vienkārši nav. Tas arī rada šo brīvo nišu tirgū, ko esam veiksmīgi aizpildījuši. Šokolāde no ziemeļu mežiem – dziļa, bagātīga un noslēpumu pilna. Tā atklājas tikai tiem, kuri patiesi ļaujas tās garšas vilinājumam…

Kā tev radās interese par ekskluzīvo šokolādi? Tomēr ilgus gadus esi darbojusies finanšu jomā.

Šokolādes nozarē es nonācu nejauši, tomēr mani vienmēr ļoti ir interesējusi ražošana – tas gan ir fakts! Mani saistīja arī mārketings, bet tajos laikos, kad studēju, tu varēji iet tikai vienā virzienā un viss. Cipari man ļoti patīk un padodas, taču jau sen jutu, ka, salīdzinot ar draugiem un kursabiedriem, neesmu izteikts finansists. Līdz ar to es pabeidzu maģistrantūru mārketingā.

Apvienojot abus šos aspektus, mani vairāk interesēja, kā visu salikt kopā. Jau pašā sākumā vai ļoti drīz pēc studijām es sāku strādāt ar zīmolu Emīla Gustava šokolāde. Mani ļoti interesēja eksports, kā tas ir – iznest Latvijas produktu pasaulē. Tā bija sava veida sajūta – Latvija var, mēs varam! Mēs varam kvalitātē, mēs varam dizainā un patiesībā ļoti spēcīgi daudzos aspektos.

Tev ir finansista izglītība, bet tava darba ikdiena ir cieši saistīta ar radošumu un komunikāciju. Vai izvēlējies studēt finanses, tāpēc ka ģimenē jau ir kāds “ciparu cilvēks”?

Manam tētim un māsai vienmēr ir labi padevušies cipari. Mēs visi esam “ciparu cilvēki”, tāpēc tas, ka iešu mācīties finansistos, bija pilnīgi skaidrs. Un es to nekādā ziņā nenožēloju, jo finanses mani joprojām ļoti interesē. Arvien striktāk cenšos nodalīt, kad ir laiks mārketingam un biznesa radošajai pusei un kad – finansēm. Cipari ir tie, kas nekad nemelo. Zināšanas, ko ieguvu Banku augstskolā, ir ļoti spēcīgas. Toreiz bija liels konkurss un studēt tika tikai tie, kam tas tiešām padevās. Šīs mācības bija ļoti vērtīgas. Tas man ir noderējis 100 % visās dzīves situācijās. Forši, ka pamatā man ir šī finansista izglītība, jo bilances māku nolasīt un saprotu visu stratēģiski. Vecāki man nekad nav spieduši izvēlēties konkrētu mācību virzienu. Piemēram, arhitektūra mani ļoti interesēja, tomēr pietrūka radošās puses – matemātika bija, bet radošajā pietrūka. Laba izglītība ir pamatu pamats, domāju, tas pat nav diskutējams – pēc tam jau katrs var domāt. Manos laikos visi bija vai nu ekonomisti, finansisti, vai juristi, jo toreiz visiem likās – šīs ir tās profesijas, kur visvairāk varēs nopelnīt. Man vēl ir paveicies, ka finanses man tiešām arī patīk, padodas un interesē, bet domāju, ka ļoti daudzi izmācījās un aizgāja strādāt kaut ko pilnīgi radošu.

Cipari un finanses ir tiešām svarīgs pamats uzņēmējdarbībā, un novērtēju, ka man tas ir. Radošuma un analītiskās domāšanas apvienošana ir spēcīgs instruments, kas noteikti man palīdzējis veidot veiksmīgu biznesu. Būtībā tu vari izmantot savas finanšu zināšanas, lai uzlabotu ražošanu, eksportu un visus citus procesus. Tas, ka tev ir arī interese par radošo pusi, dod iespēju inovatīvi pieiet produkta izstrādei un mārketingam.

Tu desmit gadus strādāji uzņēmumā Emīla Gustava šokolāde. Kā tev šķiet, kādas bija īpašnieku pieļautās kļūdas, galvenie zīmola sabrukšanas iemesli? Ko tu pati esi mācījusies no šīs pieredzes?

Tie bija tādi savdabīgi laiki. Eksporta bija maz, bet vietējais tirgus bija ļoti liels. Manas paaudzes uzņēmēji 20 gados ir izgājuši cauri tik daudz kam, ka tas vidējam latvietim nemaz nav aptverams. Pieredze, ko pēdējos 20 gados guvuši Latvijas uzņēmēji, ir vienkārši fenomenāla! Tie bija citi laiki, kad Latvijas tirgus strauji attīstījās un pieaugumi bija, piemēram, 300 %. Tie ir nereāli pieaugumi, un normāli tam visam tu nespēj tikt līdzi. Arī mums pašiem bija milzīgs pieaugums vienā gadā, un tu visādā ziņā vari netikt tam līdzi un beigās visu pazaudēt. Tas ir liels risks, jo toreiz attīstījās Latvijas tirgus, viss bija pilnīgi jauns: jauni tirdzniecības centri, jauni produkti, cilvēkiem parādījās nauda. Tas vēl bija pirms krīzes, pēc tam nāca pirmā lielā krīze. Daudzi cilvēki nezināja, kā rīkoties, un situācija pati par sevi nebija stabila. Es teiktu, ka vienkārši trūka pieredzes. Nebija pieredzes, kā lietas darīt ne pirms, ne pēc. Par kļūdām es domāju, ka tās ir normāla daļa no procesa. Esmu pieļāvusi savā uzņēmumā tādas pašas kļūdas. Ar kļūdām ir tā, ka tu mācies tikai tad, kad pats cauri tām esi izgājis. Tu vari skatīties no malas un domāt, bet, kamēr pats neesi tajā visā iekšā, nav pamata neko pārmest. Viņi bija pirmie Latvijā, kas to darīja. Tirgus bija jauns, un neviens nezināja, kā rīkoties konkrētā situācijā. Nebija pilnīgi nekādas pieredzes. Tu visu būvē principā no nulles. Pat pašizmaksas aprēķins ir jāveido no nulles, jo šo tēmu tu tikai skolā esi mācījies un reālas prakses nav. Tāpat visas tās dzīves situācijas – kā tirgot, kur tirgot produktu, kā samazināt, kā paplašināt sortimentu, kā sekot līdzi finansēm – tas viss ir no nulles. Sākumā visi mācās un attiecīgi tiek pieļautas visādas iespējamās kļūdas, kas ir tikai pašsaprotami. Neapzinoties tirgus situāciju un nezinot, kas būs tālāk, nemaz nerunājot par krīzi. Es domāju, ka reālajā dzīvē to krīzi neviens negaidīja. Piemēram, šodien cilvēki plus mīnus nojauš, ka kaut kas var notikt, bet toreiz tā nebija. Viss bija vienkārši – šodien mums ir un viss! Bet beigās tu kārpies, kā vari, un vairs nevari izkļūt ārā. Tomēr, kas ir svarīgākais, toreizējie Emīla Gustava šokolādes īpašnieki man daudz ko iemācīja, esmu par to viņiem pateicīga, toreiz to neapzinājos, tagad apzinos.

Nelle un Ulla

Kurā brīdī tev radās doma par sava uzņēmuma izveidi?

Manī vienmēr ir bijusi milzīga vēlme attīstīt eksportu, bet Emīlā Gustavā tā nebija. Mēs centāmies par kaut ko vienoties, bet tur jau bija sākušās visādas krīzes un strīdi, un dažādu iemeslu dēļ tā arī ne par ko nevienojāmies. Tad es vienkārši sapratu – ir īstais laiks likt lietā savas zināšanas un veidot savu uzņēmumu, kā arī virzīties eksportā. Tā viss dabiski attīstījās.

Bija kaut kādas bailes, māca šaubas?

Es uz to brīdi esmu atskatījusies vairākas reizes – nē, man nebija ne baiļu, ne šaubu. Es vienkārši gāju uz savu mērķi, un ir pilnīgi iespējams, ka šodien es rīkotos pavisam citādi. Tajā brīdī es rīkojos tā, kā šķita pareizi. Ar šodienas pieredzi skatoties, es darīju lietas, neapzinoties riskus. Tas bija tipisks jaunības maksimālisms – vienkārši iet un darīt. Skaidrs, ka, lai kaut kas notiktu, ir jārīkojas!

Pieredze, ko guvu, strādājot pirmos desmit gadus, bija ļoti plaša un visaptveroša. Tolaik līdz ar krīzi daudz kas mainījās – bruka un cēlās, bija kāpumi un kritumi. Daudzi cilvēki, ieskaitot mani, bija ieguvuši lielu pieredzi dažādās jomās. Tas deva plašāku skatījumu. Tagad jauniešiem darbs biežāk ir vērsts uz vienu jomu, bet tolaik tas bija visaptverošāks. Protams, šodienas jauniešiem ir citi izaicinājumi, bet toreiz desmit gados no pilnīga iesācēja tu jau biji nobriedis profesionālis, jo gūtā pieredze bija neticama! To, ko Vācijā iegūst 30 gados, Latvijā varēja apgūt desmit gadu laikā.

Es arī biju ļoti jauna, un visa mana paaudze bija tāda. Bet, zini, man vispār nav bail…

Tā varētu būt viena no laba uzņēmēja pazīmēm. Vai tev piemīt uzņēmēja gēns?

Esmu par to domājusi – es teiktu, ka jā. Arī Emīlā Gustavā es nebiju darbinieks, un tāds īsts darbinieks laikam savā dzīvē es nekad arī neesmu bijusi. Vai es nevarētu būt tagad? Par to esmu daudz domājusi, un iespējams, ka tagad es varētu, bet tagad man ir jau cita pieredze, varbūt cits skatījums, cits vecums un viss ir mazliet savādāk. Bet toreiz man vienkārši nebija tāda faila, ka es varētu būt darbinieks. Mani vienmēr ir motivējuši izaicinājumi un attīstība.

Tāpēc jau tev arī viss izdodas, vai ne?

Visticamāk – jā, protams. Tāpēc tas ir diezgan grūti, bet manī tiešām nav tāda faila – sēdēt birojā no deviņiem līdz pieciem, darīt to un to, sekot kādam konkrētam kārtības rullim.

Kā radās zīmola nosaukums NelleUlla?

Tās ir divas ziemeļu meitas, kuras iet pa mežu, lasa ogas un vāra tās šokolādē. No sengrieķu valodas tulkojot, Nelle un Ulla ir gaisma un spēks. Tāpēc arī mūsu reklāmas klipiņos ir attēlota gaisma, kas spīd mežā, ogas un meitenes. Protams, tas ir mārketings, bet tas ļoti skaisti arī parāda to ideju, jo mums 60 % produktu ir ar ogām un tās divas meitenes ļoti skaisti harmonizē ar mūsu ideju. Latvijā sievietes ir ļoti spēcīgas un skaistas. Sanāk, ka mūsu uzņēmumā sieviešu kolektīvs arī vienmēr ir bijis un produkts arī ir nedaudz tāds sievišķīgāks un gaisīgāks.

Vai sieviešu kolektīvs tavā uzņēmumā ir bijis apzināts lēmums?

Tas viss izveidojās dabiski, nekad nav bijis mans konkrēts uzstādījums. Interesanti, ka ārzemēs tas bieži tiek uzskatīts par ļoti pievilcīgu aspektu, īpaši valstīs, kur feministiskās kustības ir spēcīgākas. Protams, šodien darbus vairs nav korekti dalīt pēc dzimuma, tomēr mūsu darbs ir tik smalks un niansēts, ka tas sievietēm vienkārši padodas labāk. Tāpēc ir loģiski, ka mūsu ražošanā galvenokārt strādā un konfektes ripina tieši sievietes. Viņas ar to tiek galā lieliski!

Protams, noliktavā, kur jāstrādā ar lielām kravām, jācilā paletes, vīriešu rokas ļoti noder. Lai gan mūsu meitenes arī varētu paveikt šo darbu, ir situācijas, kur vīrieša stiprās rokas ir nepieciešamas.

Kādas smalkas trifeles tavas ziemeļmeitas rada!

Jā, es tiešām esmu ļoti lepna par mūsu produktu! Tomēr ir milzīgs darbs šo unikalitāti un garšu saglabāt ilgtermiņā. Vidusmēra vācietis ļoti augstu novērtēs garšas nianses, viņš tās pārzina. Piemēram, pistāciju trifele – ja viņam tā garšos un kvalitāte tiks turēta, tad viņš nāks tieši pēc tās trifeles vēl un vēl. Tas nodrošina ilgtermiņa sadarbību. Īstenībā tikt pamanītam ir salīdzinoši viegli, jo zīmols tika veidots kā autentisks Latvijai un ir neierasts pasaulē. Tomēr, lai noturētu klientu ilgtermiņā, tas ir pavisam cits stāsts. Liela nozīme ir kvalitātei, kuru mēs saglabājam. Arī šobrīd, kad ir sarežģīti ar izejvielu cenām, mēs nemainām mūsu receptūras un turam kvalitāti. Manuprāt, par to pat nevar būt diskusija – ja kaut kas receptē tiktu mainīts, mēs uzreiz nokristu citā līmenī.

Cik ļoti tu iesaisties savu produktu radīšanas procesā? Vai pati arī nogaršo trifeles un nosaki – šis būs, bet šis nebūs?

Garšas mēs veidojam kopā ar mūsu šokolādes meistari Lieni Zemīti. Kaut kāda ideja parasti jau ir. Piemēram, es daudz ceļoju, un man plus mīnus tur vienmēr kaut kas saslēdzas. Ideja veidojas no tā, ko ieraugu dizainā vai izejvielās. Pirmo variantu, protams, uztaisa Liene. Pēc tam mēs birojā trifeles garšojam un testējam visi.

Tā gan varētu būt burvīga diena birojā!

Zini, ar laiku to šokolādi tik bieži nemaz vairs nekārojas, jo smarža ir visur! Tajā pašā laikā, ja man kaut kas ļoti garšo, piemēram, šodien es gribu karameļu jūras sāls šokolādes trifeli, tad, protams, to apēdīšu. Šokolādi es ļoti izbaudu, kad aizbraucu komandējumos – pēc iespējas cenšos pagaršot visu konkurentu produkciju. Lielāko daļu jau zinu, kas ir kas, tāpēc diezgan ātri redzu – o, kaut kas jauns!

Mode mainās, šokolāde paliek

Tagad ļoti moderni ir meklēt alternatīvas produktiem; piekritīsi, ka šokolādei nav alternatīvas?

Nav un nekad nebūs! Protams, pie 100 % vai pat 50 % pieauguma gala cenā klients sāk domāt, vai pirkt cepumu vai šokolādi. Tas ir tikai piemērs, un neviens to nezina. Arī veselīgās Sēklu muss trifeles, ko mēs piedāvājam, centos pārdot saviem klientiem, bet tie, kas grib šokolādi, vēlas tieši to un neko citu. Aizvietot īstu šokolādi nav iespējams.

Vai iespējams novērot, kā gadu gaitā mainās gardēžu vēlmes, gaumes un patēriņa paradumi?

Jā, tendences mainās nepārtraukti. Ja es regulāri braucu uz izstādēm un man jau, piemēram, 15 valstīs ir klienti, es nepārtraukti ķeru to lauku caur to, kur es esmu un ko es runāju ar klientiem. Piemēram, Vācija ir viens no lieliskākajiem tirgiem, kur strādāt ar augstas kvalitātes produktu, jo vācieši ļoti labi atpazīst un novērtē kvalitāti. Vācieti nepiečakarēsi ar augstu cenu un smuku izskatu, bet sliktu saturu. Ir diezgan skaidrs – to, ko viņiem pārdod, tas nišas produkts būs ļoti labs. Vācijas tirgus tiešām ir ļoti labi attīstīts, īpaši šokolādes un konditorejas izstrādājumu jomā. Viens no pasaules skaistākajiem veikaliem KaDeWe Berlīnē ir tā vieta, kur vienmēr jūtamas aktuālās tendences. Aizbraucot uz turieni, es zinu – dienu varu tur pavadīt un plus mīnus arī saprast, kas nākotnē varētu būt aktuāls. Slavenais Londonas universālveikals Selfridges, kur tu redzi augstas klases produktus un dizaina tendences, ir vēl viena lieliska vieta, kur var iegūt iedvesmu un saprast, kādā virzienā virzās nozares vizuālie un produkta kvalitātes standarti. Tur ir tā – tu ieej tajā veikalā un redzi pilnīgi visu! Londona, kas ir ārkārtīgi konkurētspējīgs un piesātināts tirgus, ir viens no mūsu eksporta mērķiem. Tur grib būt visi! Esot šajā industrijā jau tik daudz gadu, es pati intuitīvi jūtu, kas būs aktuāls vai kas klientiem interesēs.

Par veselīgo trendu, konkrētāk, uzņēmuma Sēklu muss, iegādi. Vai šis lēmums tika pieņemts tendenču maiņu ietekmē?

Pēc dekrēta, atgriežoties izstādēs, ar pilnīgi svaigu skatienu redzēju, kā mainījusies situācija. Pirms tam apmēram divus gadus nebiju klāt un pēkšņi novēroju milzīgas izmaiņas, īpaši attiecībā uz veselīgo tendenci. Ja iepriekš cilvēki gandrīz nerunāja par veselīgu šokolādi, tad tagad tas bija galvenais sarunu temats. Eiropā, piemēram, Vācijā, veselīgā tendence ir ļoti dominējoša un cilvēki labi saprot, ko viņi ēd. Savukārt Tuvajos Austrumos un Dubaijā tirgi vēl nav tik ļoti pievērsušies veselīgumam, un tur lielāka nozīme tiek pievērsta produkta vizuālajam un unikālajam izskatam.

Bija interesanti redzēt, cik spēcīgi Eiropā pieaug vēlme pēc veselīgāka uztura. Tajā vasarā, neilgi pēc Jāņiem, es biju degustācijā KaDeWe, kas vasarā vispār nav tipisks laiks šādiem pasākumiem. Pārsteidzoši bija arī tas, ka apmēram 90 % runāja par diētām, veselīgu ēšanu un tumšo šokolādi!

Protams, sezonalitāte joprojām spēlē nozīmīgu lomu – no septembra līdz decembrim ir galvenais mūsu produktu noieta laiks, jo īpaši, ja tas ir domāts dāvināšanai.

Veselīgā tendence ir spēcīga, un tāpēc arī radās interese par veselīgām trifelēm. Tomēr radīt 100 % dabiskas trifeles un bez cukura šokolādes pasaulē ir gandrīz nereāli. Arī mūsu šokolādes trifelēm mēs maksimāli izmantojam dabiskas sastāvdaļas, bet ir lietas, kuras tehnoloģiski nav iespējams izslēgt, piemēram, cukuru nevar pilnībā aizstāt. Tas ir produkts, ar kuru cilvēki vēlas sevi palutināt, bet pilnīgi veselīga varianta šokolādes trifelēm šobrīd īsti nav.

Tieši tāpēc mēs attīstījām Sēklu muss ideju – sēklu, ogu un dateļu trifeles bez pievienota cukura, glutēna un e-vielām.

Sievietes un balanss

Sieviete – uzņēmēja. Vai esi kādreiz sajutusi kādas grūtības vai šķēršļus savā karjerā tikai sava dzimuma dēļ?

Šokolādes nozarē mans dzimums ir bijis liels pluss un bonuss. Visiem tas ļoti patīk. Tevi uztvers nopietni, ja esi profesionāla sarunās ar piegādātājiem, produkts tiek ražots kvalitatīvi un tu esi sevi pierādījusi, pārdodot produktu. Piemēram, Beļģijā šokolādes meistari pārsvarā ir vīrieši, bet mums ir mūsu “ziemeļmeitas”, un tas sasaucas arī profesionāli. Vāciešiem ļoti patīk tā Laura, kas vienmēr atbrauc ar kaut ko jaunu. Viņi novērtē, ka aiz tā visa stāv sieviete, un bizness pievērš uzmanību ar savu unikalitāti.

Jau vairākus gadus liela daļa no tevis tiek rūpēm par meitiņu. Kā biznesu ikdienā izdodas savienot ar ģimenes dzīvi?

Dažreiz, kā jau visām sievietēm, viss ne tuvu nesanāk ideāli. (smejas) Daudzi neapzinās, ka, lai gan es varu ļoti labi runāt un prezentēt, aiz manis stāv komanda, kas bieži vien izvelk visu “maču”, īpaši tajos brīžos, kad man tas neizdodas. Piemēram, ja es neesmu darbā, jo mana meitiņa ir apslimusi vai ir citas sarežģītas situācijas, komanda izdarīs visu, lai darbs ritētu bez aizķeršanās. Tā ir milzīga atbildība un atbalsts! Es neesmu viena – man ir mana komanda. Viņi visu sakārto, nodrošina kvalitāti un ievēro termiņus. Patiesībā dažreiz, kad es esmu klāt, rodas lielāks haoss nekā tad, kad manis tur nav. (smejas)

No vienas puses, biznesu apvienot ar bērna audzināšanu ir grūtāk, bet no otras – arī vieglāk. Biznesā tu esi 24/7, bet man ir iespēja būt elastīgai. Ja vajag, es varu aizbraukt pēc meitiņas uz bērnudārzu jebkurā brīdī. Neviens mani neatlaidīs, ja strādāšu no mājām vai nebūšu darbā vairākas nedēļas. (smejas) Bet, protams, darbi jau paši nepadarās. Jo mazāks bērns, jo lielāks izaicinājums līdzsvarot darbu un privāto dzīvi. Komanda izdara vairāk, nekā viņi paši to apzinās, un tieši brīžos, kad es neesmu klāt, viņi pārņem vadību un paveic lielu darbu.

Bija posms, kad meitiņa slimoja trīs no četrām mēneša nedēļām. Tas bija slogs gan man, gan komandai. Protams, kaut kādi procesi tajos brīžos apstājas, bet esmu iemācījusies pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir. Kad bērns izveseļojas, es atkal atgriežos darbā. Tā ir pieņemšana – saprast, ka viss nevar būt perfekti, un mācēt pārslēgties uz citu darba režīmu.

Liela daļa sieviešu biznesa pasaulē pēc bērniņa piedzimšanas īsti nespēj atslēgties no darba un pilnībā pievērsties bērniņa audzināšanai. Tev tas izdevās, turklāt veselus divus gadus. Kā juties šajā laikā?

Tas laiks mājās, kad biju ar Esterīti, man patiesībā deva iespēju tā pa īstam apstāties un atelpot. Es biznesā esmu vairāk nekā 20 gadus un bieži vien neesmu mācējusi apstāties. Tajā pašā laikā šodien darbs man ir sava veida atelpa no ikdienas dzīves. Es nekad neesmu bijusi izteikti “bērnu cilvēks”, tāpēc šī pieredze bija kaut kas pavisam jauns un te man bija jāiemācās daudz vairāk nekā biznesā. Tomēr izbaudīju arī to, ka man bija auklīte un varēju dažas stundas izrauties un pastrādāt, pilnīgi atslēgties no ikdienas rūpēm, pēc tam atkal atgriezties mājās ar jaunu sparu. Bizness man ir kā enerģijas avots, nevis slogs.

Kas tavā biznesā ir visgrūtākais?

Grūtākais ir tas, ka nepārtraukti viss mainās. Principā es varu dzīvot tikai šodienai, kas biznesā tomēr ir diezgan skarbi. Biznesā vienmēr gribas zināt, kas notiks pēc trīs mēnešiem, kas pēc sešiem mēnešiem un kas notiks nākamgad. Kādreiz, vēl Emīlā Gustavā strādājot, bija tā – tu saliec kaut kādu plānu un, ja tu pats kaut ko pilnīgi nesalaid dēlī, nepieļauj kādu lielu kļūdu, tad principā tu gadu virzies uz to plānu, pat ar visu tā laika neparedzamību. Tagad paredzēt nav iespējams gandrīz neko. Pēc kovida bija tā, ka uz brīdi viss bija paredzamāks un līdzenāks laiks, pēc tam bija drausmīgi izejvielu cenu kāpumi, sliktas ražas, klimata maiņas, avenes vienu gadu ir un maksā trīs reizes dārgāk, vienu gadu nav vispār. Tas viss mainās, kā rezultātā es klientam nevaru apsolīt pat sortimentu. Šobrīd izejvielu cenu izmaiņas ir neizsekojamas un neparedzamas. Pats, pats grūtākais ir tas, ka šokolādes raža bija par 40 % zemāka klimata izmaiņu dēļ. Klimats ir bijis par vienu grādu siltāks tieši tajā reģionā, kur aug lielākā daļa pasaules kakao pupiņu. Rezultātā veidojas šokolādes deficīts. Tā nekad vēl nav bijis. Tieši šobrīd šokolādes cena ir augusi par 104 %... Līdz ar to sanāk tā – labi, pielāgosimies situācijai. Cenas turpina kāpt, un ir skaidrs, ka tās nekritīsies. Klimata situācija nemainīsies uz labu – tā tikai pasliktināsies. Ir nepieciešams meklēt jaunus veidus, kā gūt peļņu. Mūsu produkts nedrīkst būt dārgāks par augstākās kvalitātes Vācijas šokolādēm. Mēs esam līdzvērtīgā līmenī, un tā tam arī jāpaliek! Man ir jāpielāgojas tirgum, kas mainījās jau vakar, kamēr es spēšu mainīties tikai pēc trim mēnešiem…

Kas sagādā lielāko prieku?

Man joprojām ļoti patīk pārdošana. Man patīk, ka manā ikdienas darbā ir dažādi uzdevumi. Protams, kā vienmēr, no krīzēm nāk jaunas idejas, un tu grozies, kā gribi, bet tā tiešām ir bijis vienmēr. Tādos ļoti sarežģītos apstākļos, kāds ir 100 % cenu kāpums, tu izdomā kaut ko jaunu. Man ļoti patīk, ka mani ikdienas pienākumi nav vienā jomā. Arī pārdošanā – Sēklu muss ir viens virziens, NelleUlla ir cits virziens. Tajā pašā laikā tā trifele ir jāsaražo tieši šodien! Katru dienu risinu vismaz piecus līdz septiņus darba uzdevumus. Man ļoti patīk mani klienti, man ir milzīgs prieks strādāt ar eksportu. Es visu laiku jūtos tādā kā starptautiskā apritē, un ir tik interesanti, ka Somijā ir citādāk, Vācijā ir citādāk un Japānā ir vēl citādāk. Un, protams, tās mūsu skaistās trifeles! Produkts katru dienu ir skaists, labi smaržo un labi izskatās. Tādos grūtākos brīžos es aizeju uz ražošanu, skatos un nodomāju – viss būs labi!

Kas tevi iedvesmo?

Vairāk tās ir lietas, kas nomierina un dod spēku. Ģimenes un mājas miers, prieks, kas no tā nāk, man ir ļoti svarīgs. Cik vien iespējams, arī dabas tuvums – gribētos pat vairāk. Tās ir lietas, kas man dod mieru šajā sarežģītajā laikā. Caur mieru atrodu jaunu iedvesmu un spēku. Varbūt šobrīd vairāk nepieciešams tieši spēks, nevis iedvesma – spēks, lai visu sabalansētu un sakārtotu. Sporta aktivitātes ir neatņemama manas ikdienas sastāvdaļa – tās gan nomierina, gan palīdz atslēgties. Man ir ļoti forši draugi, un tikšanās ar viņiem, iziešana kopā – vienalga, kur – sniedz milzīgu iedvesmu un atslodzi no ikdienas. Bez šaubām, arī biznesa sasniegumi iedvesmo – redzēt, ka kāds produkts ir “aizgājis” vai tas nonācis Vācijas katalogā, sniedz gan milzīgu iedvesmu, gan neapzināti lielu spēku.

Kad ikdiena ir tik sarežģīta, katrs mazais prieciņš dod jaunu enerģiju. Ceļošana man arī ļoti patīk, kā arī meditācija, joga un citas līdzīgas prakses. No visa pa drusciņai. Tādā veidā arī sakārtojas visa bilde, gluži kā manā ikdienā un darbā, kas ir tik daudzveidīgi. Arī atpūta un iedvesmas avoti ir dažādi, tāpēc es nevaru monotoni būt tikai dabā, tikai ar ģimeni vai tikai draugos.

Par šokolādes tradīcijām Latvijā

Vai tu seko līdzi, ko dara konkurenti?

Es pazīstu visus savus konkurentus un ar lielāko prieku ar viņiem arī satiekos, kas varētu būt tas, kas mani atšķir no citiem. Es vienmēr esmu sapratusi – katram ir sava vieta un tā ir unikāla! Kaut ko kopēt būtu pilnīgs absurds, jo tādā veidā nekur tālāk nenonāksi. Katrs savā vietā ir nepieciešams, un, apmainoties ar informāciju, īpaši tagad, kad izejvielu cenas strauji kāpj, mēs cits citam palīdzam.

Cik viegli vai grūti ir uzsākt savu biznesu Latvijā?

Bizness Latvijā ir sarežģīts, taču ļoti interesants, un, manuprāt, tas arī notur daudzus uzņēmējus. Daudzi uzņēmēji ir unikāli un aizraujoši, un ar viņiem nekad nav garlaicīgi! (smejas)

Mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu nepieciešama cita nodokļu politika, jo pašreizējā ir tāda pati kā lielajiem uzņēmumiem, kuri jau ir daudz attīstītāki. Daudzi mazie un vidējie uzņēmumi tāpēc neizdzīvo – viss ir pārāk sarežģīti. Ikdiena jau tā ir gana smaga, īpaši šobrīd, kad biznesam nav vieglākais laiks. Pavisam nesen aizdomājos – ja man lūgtu uzstāties augstskolā, kurā mācījos, un motivēt jauniešus kļūt par uzņēmējiem, es šobrīd teiktu, ka tas ir ļoti grūti un rūpīgi jāapdomā. Mazie un vidējie uzņēmumi var saņemt lielisku atbalstu no LIAA, īpaši eksportā, arī Zemkopības ministrijas. Tomēr kopumā valsts līmenī slogs mazajiem uzņēmumiem ir pārāk liels un atbalsta īsti nav. Tāpēc mazie un vidējie uzņēmumi šobrīd smagi cīnās un daļa izdzīvo, bet liela daļa neiztur. Ceļojot uz dažādām vietām, man vienmēr ir saistoši dzirdēt citu pieredzes un stāstus. Es uzskatu, ka tieši Latvijas uzņēmēji ir ļoti interesanti – viņi ir piedzīvojuši dažādus laikus, pārvarējuši grūtības un ir ļoti radoši. Latvijā dzimst skaistas un inovatīvas idejas, jautājums tikai – kā tās nest pasaulē?

Tev sanāk otrādi – vispirms ar NelleUlla iekaroji pasauli, tikai pēc tam Latvijas tirgu…

Jā, šobrīd īpaši cenšos koncentrēties uz Latvijas tirgu, jo mēs tā īsti te neesam bijuši. Maksimāli mēs esam strādājuši uz eksportu, līdz ar to Latvijas tirgus ir bijis kādi 5 %. Ar visu to, ka jau lēnām strādājam Latvijas virzienā. Protams, visu laiku tam nebija laika, jo eksports vienkārši bija prioritāte. Šobrīd, jau otro gadu, mēs mērķtiecīgi cenšamies iepazīstināt ar mūsu produkciju arī Latvijā. Savādāk sanāk tā – Japānā, Vācijā un Londonā mūs pazīst, bet Latvijā nemaz.

Kādi produkti tiek plānoti Latvijas tirgum?

Latvijā, tāpat kā citos tirgos, mūsu trifeles patiešām ir unikāls un neredzēts produkts ar nebeidzamām garšu variācijām. Līdzīgi kā ar macarons cepumiem – cilvēki zina, kādu garšu un konsistenci saņems, tāpēc pēc tiem dodas apzināti. Tāfelītes ir vieglāk pieejamas un vairāk piemērotas ikdienas pirkumiem, kaut kas garšīgs, ko vari ātri paņemt līdzi vai apēst – tāds easy to go produkts. Trifele savukārt ir daudz unikālāka – cilvēki tās ikdienā nepērk lielā daudzumā, jo tas ir vairāk svinīgs, izsmalcināts produkts. Tā tam arī vajadzētu palikt, jo trifeles piesaista uzmanību un atšķir NelleUlla zīmolu. Trifeļu izlase nav tas, ko dāvinātu katru dienu, bet tāfelīti var izmantot kā mazu, ātru dāvaniņu. Abi produkti pastāv līdzās, bet trifele izceļas gan vizuāli, gan garšas ziņā, padarot to par ekskluzīvu izvēli. Tāfelīte ir vairāk klasika, kas papildina mūsu piedāvājumu, bet trifele vienmēr būs priekšplānā kā mūsu izcilākais produkts.

Kā tev šķiet, kas Latvijā varētu būt tava ekskluzīvā produkta mērķauditorija? Vai latvietis spēs saprast šo smalko šokolādes valodu?

Mūsu klients ir cilvēks, kurš novērtē kvalitāti un zina, ko vēlas. Viņš apzinās, kas viņam sagādā prieku, un novērtē tās nianses, kas padara pieredzi īpašu. Tas noteikti nav masveida patērētājs, vairāk izglītots gardēdis, kurš orientējas ne tikai šokolādē, bet arī citās garšās. Latvijā šokolādes kultūra vēl nav attīstīta tik plaši, kā tas ir citās valstīs, kur cilvēki ir daudz zinošāki un saprot, kāpēc kāds produkts garšo citādi. Šeit cilvēki bieži vien zina, ka viņiem kaut kas garšo, bet nezina, kāpēc tas tā ir.

Mūsu konkurenti Eiropā ir spēcīgi, un viņu valstīs šokolādes kultūra ir labi attīstīta. Latvijā tā vēl tikai veidojas, bet cilvēki arvien vairāk ceļo un iepazīst dažādas garšas, kas pakāpeniski veicina sabiedrības izglītošanos šajā jomā. Pēc kovida novēroju, ka pieprasījums pēc mūsu produktiem aug arī ārpus Rīgas – daudzi jauni cilvēki dodas dzīvot ārpus galvaspilsētas un arī tur veidojas kvalitatīvu produktu pieprasītāju kultūra. To cilvēku, kuri zina, ko viņi pērk, un izprot produkta vērtību, kļūst arvien vairāk. Nākotnē gribētu organizēt šokolādes degustācijas, līdzīgi kā vīna degustācijas, kur cilvēki varētu sajust un izprast šokolādes dažādību un tās garšu nianses. Latvijā ir daudz vīnu pazinēju, kuri jau izprot dažādu reģionu un vīnogu šķirnes, taču šokolādei šādu zināšanu vēl trūkst. Katra mūsu trifele tiešām garšo unikāli, ar savām niansēm, ko vēlētos, lai cilvēki labāk izprot un novērtē. Vēlos mācīt cilvēkus novērtēt labu garšu un saprast, ka mazliet kvalitatīva produkta ir daudz vērtīgāk nekā daudz vidēji nezināmas garšas. Ir trendīgi būt zinošam garšu pasaulē!

Mani draugi jau ir izglītoti, un viņi zina, kas viņiem garšo un kāpēc, ir savi favorīti, bet tā ir tik maza daļiņa! Piemēram, kad piedalījāmies izstādē Riga Food, cilvēki bieži nāca klāt un bija patiesi pārsteigti par mūsu produktiem, kaut gan mēs tos ražojam jau desmit gadus! Tas tikai pierāda, cik liela nozīme ir sabiedrības izglītošanai šokolādes garšu jautājumos. Decembrī labprāt tirgojos pati, jo man patīk runāt ar klientiem, saprast viņu gaumi un piemeklēt garšas, kas viņiem patiktu. Tas ir unikāls un ļoti personisks process.

Kas ražo visgaršīgāko šokolādi pasaulē?

Braucot uz interviju, tieši par šo jautājumu aizdomājos, jo zināju, ka man to pajautāsi. Visgaršīgāko? Man pašai ļoti garšo beļģu zīmola Neuhaus radītais našķis ar biezu, kraukšķīgu vafeli, pildījumu un šokolādi. Vienmēr, kad dodos uz Vāciju, jau dažas dienas pirms tam zinu, ka apsēdīšos, nopirkšu divus trīsstūrīšus un tos izbaudīšu. Lai gan ražotājs tiek uzskatīts par vidējās klases pārstāvi, viņu produkti ir izcili – ļoti kvalitatīvi un ar inovatīvām receptēm. Viņiem ir arī produkti ar ogu pildījumu, un viss kopā – pildījums, kraukšķīgā vafele un šokolāde – ir vienkārši wow!

Mums šeit, ziemeļos, vairāk patīk skābena vai skābeni salda garša. Jā, es varu apēst tos divus trīsstūrīšus, bet pēc tam vairs ilgi tos negribēsies ēst. Piemēram, mūsu citrona trifele – es vienkārši to gribu un neko nevaru izdarīt, jo tā ir skābi salda un tik patīkama! Šokolādes nozarē, piemēram, Beļģijā, ir pieņemts, ka viss ir ļoti salds, bet mums raksturīgs tas skābums, kas piešķir pilnīgi citu garšas niansi. Un tas ir tas, kā citiem nav, – ogu svaigums un skābums reizē. Tāpēc es vienmēr atgriežos pie NelleUlla garšām.

Kristīne Vallere

Kristīne Vallere

Kristīne Vallere

Notiks 2. latviskās pirts tradīcijām veltītā konference