Latviju pārstāvēt, protams, ir liels gods, bet kam tev pašam vajag to Eirovīziju? Neesi vēl atmetis cerības par dziļākiem ūdeņiem?
Skatīsimies, kā ies. Patlaban rezonanse Eiropā ir diezgan liela. Jau pēc "Supernovas" saņēmu daudz laba vēlējumu ne tikai no Eiropas valstīm, bet arī no Eirovīzijas fanu klubiem Argentīnā, Čīlē un Jaunzēlandē. Tas, nenoliedzami, ir patīkami, ja redzi, ka tava dziesma ir aizkustinājusi tik daudzus cilvēku tik tālās pasaules malās.

Tomēr līdzšinējā pieredze rāda, ka tikai retajam no Eirovīzijas pēc tam izdodas no šī formāta ielauzties patiešām lielā starptautiskā apritē.
Paskatīsimies. Tur tomēr ir arī ļoti liela daļa veiksmes. Tikai uz veiksmi vien paļauties, protams, nevar. Tam visam jāpieiet nopietni, tas nav tikai ķeksīša pēc. Un man pašam tas ļoti patīk! Trīs gadus es tā pastiprināti vēroju šo pasākumu un kolēģi man ik pa brīdim jautāja: nu, vai negribi piedalīties?

Kā nonāci līdz lēmumam?
Šoreiz pirmā atnāca dziesma, un tad visu būvēju ap to. Šim solim mani iedvesmoja kolēģi Eiropas ierakstu studijās, kuriem to nospēlēju. Pagājušajā gadā diezgan maz biju Latvijā, jo lielākoties atrados Londonā, Spānijā, Vācijā vai Nīderlandē, kur strādāju ar producentiem un dziesmu autoriem. Un tad taisīju eksperimentu: nospēlēju viņiem trīs dziesmas pēc kārtas, pirms tam neko daudz nepastāstot. Hollow ieliku pa vidu un, kad tā sāka skanēt, vēroju viņu reakciju. Tie tomēr ir profiņi, kuri zina drēbi. Skatos – ahā, ir! Visi kā viens pateica, ka šī ir Eirovīzijas dziesma, kurai tur var veikties ļoti labi. Atbraucu uz Rīgu, satikos ar Edgaru Bāliņu, nospēlēju viņam un prasīju: tagad tu izlem, ko darām, – ejam uz Eirovīziju vai nē? Viņš pamāja ar galvu un teica – obligāti! Tālāk jau uztaisījām dziesmas latvisko versiju Lauzto šķēpu karaļvalsts. Patiesībā dziesma bija gatava jau pirms gada, taču to nevienam nedrīkstējām rādīt, ja gribējām piedalīties Eirovīzijā. Pat klipa filmēšanas process nedrīkstēja nekur parādīties!

Leonards Koens savulaik teica, ka dažas savas dziesmas viņš esot iznēsājis gadiem ilgi, līdz tās beidzot bijušas gatavas. Cik ātri vai lēni tev iet dziesmu sacerēšanas process?
Ir dziesmas, kas ilgāku laiku pasēž pūralādē, piemēram, tāda bija Pēdējā vēstule, kas tapa četrus gadus. Hollow – apmēram gadu, bet tas vēl ir diezgan ātri. Ir bijušas arī dziesmas, kas tapušas krietni ilgāk, teiksim, Namiņš tapa pat sešus gadus. Tev pieder rīts arī nāca ilgi.

Mēdz būt arī tā, ka dziesma gatava vienā piesēdienā?
Jā, gadās, taču es parasti visu pierakstu, jo nav jau par katru cenu uzreiz dziesmai jābūt gatavai. Labāk pieraksti un kādu laiku apdomā. Šajā ziņā Leonardam taisnība – kafijas biezumiem reizēm vajag nosēsties. Taču ir arī tādas dziesmas, kurām to nevajag. Piemēram, šodien treniņā klausījos astoņdesmito gadu grupas Opus dziesmu Live Is Life. Tajā ir tāda enerģija, kas ar mani norezonē jebkurā dzīves situācijā. Pat iedomājos – to gabalu taču varētu nospēlēt stadionā! Taču tādas idejas jau palaikam atnāk un atkal aizpeld prom.

Koncerts stadionā – tas Latvijas mērogiem ir gana liels notikums, jo nav nemaz daudz mākslinieku, kuri var sapulcēt pilnu stadionu. Nebija bail organizēt tāda mēroga pasākumu?
Izskatās, ka stadionā būs daudz cilvēku, jo dažos sektoros biļetes jau ir beigušās. Tas arī būs gaidīts un lolots notikums, ko mums savulaik izjauca kovids. Stadiona koncertu bija paredzēts rīkot 2020. gadā, bet tagad jau ir 2024. Toties tagad ir nākušas klāt jaunas dziesmas, ko varēsim atskaņot. Būs jaudīgi! Esmu jau uz papīra salicis dziesmas, ko varētu nospēlēt, un kopā ir 40 kandidāti. Tas ir par daudz, jo normāls stadiona limits ir 26–28 dziesmas. Laika ziņā tās ir apmēram divarpus stundas. Garākus koncertus man nepatīk spēlēt, jo tad tu nogurdini gan sevi, gan klausītājus. Bet kandidāti, kā jau teicu, ir 40! Tātad vismaz astoņi ir jāizsvītro, bet ar atlikušajiem liekajiem es atradu veidu, kā tos salikt kopā pa trim un uztaisīt popūriju. Es ļoti iedvesmojos no Teilores Sviftas pēdējās koncerttūres, skatoties, cik ilgi viņa tai gatavojās. Viņa ir liels malacis, kas tiešām iedvesmo un liek pacensties.

Ir tāds jēdziens kā negūtie ienākumi. Ja nebūtu kovida, tu būtu nospēlējis jau četrus stadiona koncertus un būtu stāvus bagāts!
Ir arī tāds teiciens – ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs... Ienākumu ziņā es patiesībā esmu diezgan pieticīgs, turklāt man ir paveicies, jo varu iztiku nodrošināt ar savu hobiju. Varu atļauties atkal un atkal mesties radošajos meklējumos. Šķiet, Stīvens Spīlbergs reiz bija teicis – es gan nezinu, vai tas ir tieši viņa domu grauds – ja tu esi atradis hobiju, kas tev sagādā iztiku, tad visu mūžu varēsi nestrādāt. Es to varētu papildināt – bet var gadīties arī tā, ka strādāsi caurām dienām! Protams, tas nav darbs no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, jo pa vidu es padaru arī kaut ko citu, taču būtībā tas ir dzīvesveids, kas turpinās 24 stundas diennaktī. Es no tā vilciena vairs nevaru izkāpt.

Šopavasar tev apritēja 40 gadu. Pats apzinies, ka no jaunā un daudzsološā esi kļuvis par vidējās paaudzes mākslinieku?
Jā, TikTokā es esmu plikpaurains pusmūža vīrietis, kuram vajag pauri ieziest ar eļļu. (smejas) Es kaut kā dzīvei nepieeju tik nopietni. Man liekas, ka četrdesmitgadnieku krīze man jau ir garām. Protams, visādi jau var gadīties, taču man īsti nav laika krīzei, ir jāstrādā.

Ja skatāmies pēc četrdesmitgadnieku krīzes atribūtiem, tad viens no tiem tev ir, proti, motocikls Harley-Davidson!
Tas gan! Ja spriež pēc motocikla, tad man četrdesmitgadnieku krīze sākās jau pirms pieciem gadiem. Pats pirmais motocikls vispār man bija jau 16 gadu vecumā – Pannonia. Tie man visādi ir bijuši: gan Iž, gan Jawa, pat Voshod. Ja man tagad liktu saskrūvēt mopēdu Rīga 13, es to varu izdarīt jebkurā diennakts laikā, jo visu tur zinu no galvas. Tajos laikos caurām naktīm nevarēju gulēt, jo bija jādomā, ko un kā skrūvēt. Atceros, ka bākā lējām 76. benzīnu, ko vajadzēja mazliet atšķaidīt ar eļļu. Ja eļļu pielēja par daudz, tad bija baigie dūmi. Var teikt, ka biju motorgalva, jo tehnika man ir patikusi no laika gala. Viss, kas saistās ar motoriem un adrenalīnu. Braukšana ar mopēdu un motociklu rada brīvības sajūtu – tu esi viens un lido virs zemes. Pagājušajā gadā gan sanāca nobraukt tik maz, ka bija pat kauns teikt citiem motobraucējiem. Es gan arī esmu tāds “kaķu braucējs” – ja ir par karstu, tad nebraucu; ja par aukstu, tad arī nē. Man vajag īsto temperatūru, bet tāda gadās reti. Nekur tālu jau arī nebraucu, piemēram, līdz Engurei apēst kādu picu un atpakaļ.

Gribēji tieši Harley-Davidson?
Tas man bija sapnis jau kopš bērnības! Skrūvēju minimokikus un sapņoju pār hārliju. Kad viņiem iznāca modelis Dyna, tad, jau paskatoties uz bildi, nodomāju – jā, šis ir īstais! Un reiz pienāca tā diena, kad iegāju veikalā un to nopirku. Vēl viens sapnis ir piepildīts! Veikalā bija izlikta zīmīte ar tādu uzrakstu.

Supernovas fināla laikā sociālajos tīklos tika spriests, kas tas tev par tērpu mugurā – mehāniķa vai mediķa. Tagad, zinot tavu kaislību pret mocīšiem, nākas secināt, ka laikam jau mehāniķa.
Ha, bija jau vēl visādi varianti, Hanibalu Lekteru ieskaitot. Ar humora izjūtu cilvēkiem viss ir kārtībā. Bet patiesībā jāprasa ģērbējam, kas ar šo tērpu bija domāts. Jutos šajā tērpā ērti, labāk nekā tajā, kas bija pusfinālā. Bet, ja runājam pavisam nopietni, tad reizēm jau ir tā sajūta, ka tu esi tāds kā ieslodzītais, īpaši jau šodienas pasaulē. Tu esi kā ķīlnieks starp viedokļiem un attiecībām. Tad vienīgais glābiņš ir cerību stars, kas tevi varbūt izraus ārā no bedres, no šī brīža, kurā esi iestrēdzis. Mans cerību stars ir kā mantra – arī tas paies. To es pirmo reizi dzirdēju man ļoti skumjā brīdī, kad saņēmu īsziņu ar tekstu – arī tas paies. Tas tik ļoti iespiedās atmiņā, ka palīdzēja tikt tam pāri. Kad atkal pietuvojos tādiem brīžiem, tad pats sev atkārtoju – arī tas paies. Lūk, tā es jūtu vēstījumu ar šo dziesmu: ka tas ir kā cerību stars, kuram gribi pieķerties, kad liekas – nu gan viss ir cauri. Tāds ir mans stāsts par šo dziesmu, varbūt citiem tas ir citāds. Un ir detaļas, ko es paturēšu pie sevis, jo man arī jābūt kādai drošības saliņai, kur palikt un cīnīties ar saviem dēmoniem, kuri gan reizēm pārvēršas par mīļiem lāčiem. Bet citreiz – par būtnēm ar asiem nagiem, kas lido pa gaisu ar slotām.

Savulaik biji aizrāvies ar Indiju un meditāciju. Šī interese ir saglabājusies?
Indija man daudz ko iemācīja. Saprast, ka pats garākais ceļš ir pašam pie sevis. Tas ir nebeidzamu rituālu, meditācijas, disciplīnas, ballīšu, paģiru un ilgu kopums, uz kuru tu reizēm vari skatīties no malas un padomāt, kā tiec ar to visu galā. Ir dienas, kad sanāk, bet ir dienas, kad jāsaņemas. Jā, Austrumu gudrības ir tikpat vērtīgas kā rietumu, ziemeļu un dienvidu gudrības. (smaida) Viens no skolotājiem man teica – nekad neesi sekotājs! Nevienam nevajag sekot, bet gan vajag mācīties! Tas man ļoti iespiedās atmiņā, jo tā tas tiešām ir – ja akli pieķeries vienai dogmai, tad tu vairs neredzi neko tai apkārt. Ieraudzīt kopskatu ir grūti. Pat tad, kad liekas, ka esi jau to saskatījis, izrādās, ka tā tomēr nav – vari gluži kā kāpostu lobīt lapu pēc lapas un saprast, ka līdz patiesai zināšanai kā netiec, tā netiec.

Tikai ar vecumu varbūt kļūsti gudrāks un viedāks...
Kādreiz man likās, ka četrdesmit gadu vecumā noteikti dzīve būs neinteresanta un garlaicīga. Izrādās, tā nebūt nav, kļūst tikai interesantāk!

Kad tevi pēdējoreiz kāds uzrunāja par Artūru?
Hmm... Laikam vakar. Es esmu saaudzis ar abiem saviem vārdiem.

Pseidonīmu Dons tu izvēlējies agrā jaunībā. Vai pa šiem gadiem ne reizi nav iešāvusies prātā doma – ek, varēju taču kaut kādu citu vārdu paņemt?
Nē, ne reizi, kaut gan šo vārdu tiešām izvēlējos jau sen – pirms 21 gada. Paveicās, jo ar to tiešām ļoti labi sadzīvoju. Arī ārzemēs tas ir ļoti labi izmantojams, tādēļ tagad, uzstājoties Eirovīzijā, neko nevajag mainīt. Turklāt vārds ir ļoti skanīgs, tā kā gongs. Es tiešām ar šo vārdu esmu tik ļoti saaudzis, ka varbūt vajadzētu pat pasē to ierakstīt. Dons Artūrs Šingirejs – kāpēc ne?

Gandrīz kā dons Vito Korleone no Krusttēva...
(sirsnīgi smejas) Nu jau, nu jau... Bet uz to pusi ir.

Kādi vēl plāni tuvākajai nākotnei bez stadiona koncerta?
Ir paredzēti vēl daži pasākumi, ko gan pagaidām neesam plaši izziņojuši, ieskaitot uzstāšanās ārvalstīs. Gads būs raibs, un atbildība – liela. Varbūt izklausās garlaicīgi, taču darba tiešām ir daudz.

Balsi katru dienu vingrini?
Jā, pildu dziedāšanas vingrinājumus – tie ir kā vokālais fitness un fizkultūra. Plus vēl sports. Tāpat kā ar motocikliem, arī ar sportu nodarbojos jau no padsmitnieka gadiem. Ir bijuši cīņas sporta veidi, tagad vairāk nodarbojos ar fizkultūru, kur strādāju pats ar savu svaru. Sporta veidi jau laiku pa laikam mainās, un katrā nākamajā sezonā parādās kāds jauns favorīts – te vairāk pievēršos jogai, te piestrādāju pie stiepšanās, te vairāk piestaigāju uz svaru zāli. Labākā sacensība ir pašam ar sevi, jo ar profesionāliem sportistiem spēkiem mēroties man nav jēgas. Taču pašam ar sevi ir interesanti, jo, cenšoties uzlabot savus rezultātus, arī rodas gan sportiskais gars, gan adrenalīns. Un tas pat dod lielāku gandarījumu nekā sacensība ar citiem. Tiesa, vienā brīdī gan tas beigsies, jo ķermenis kļūs vecāks un zeķes uzvilkt būs arvien grūtāk. Pagaidām gan fiziskā forma iet uz augšu, taču pamazām jāsāk kļūt prātīgākam.

Un pienāk arī brīdis, kad balss sāk sēsties un vairs nevari dziedāt tā kā jaunībā.
Kā kuram paveicas. Piemēram, Brūsam Springstīnam nekas nesēžas un iet tikai uz augšu. Bet tas ir atkarīgs no ģenētikas, vai tev gadījusies laimīgā loze vai nē. Kā būs, tā būs.

Kādiem māksliniekiem tu pats seko līdzi?
Manā mūzikas listē ir praktiski visi žanri, izņemot vien thrash metal. Ir svings, ir hiphops, ir klasiskā mūzika. Es vados pēc izjūtām – ja mūzika rezonē ar manu iekšējo mūzikas antenu un es jūtu, ka šī mūzika ir no sirds, tad es to samīļoju, vairs nelaižu vaļā un izbaudu. Jo emocijas nevar notēlot. Ja dziesma ir iedziedāta pa īstam, tad pa īstam. Varu klausīties gan Luisu Kapaldi, gan Mailiju Sairusu, gan Teilori Sviftu, taču turpat blakus būs arī Frenks Sinatra, Tonijs Benets, Eminems, Fredijs Merkūrijs, The Beatles, Roxette, Robijs Viljamss un Fils Kolinss. Vai Saimons un Garfunkels, kurus klausoties skudriņas iet pār kauliem. Tu taču nevari palikt vienaldzīgs, dzirdot, kā Lūiss Ārmstrongs dzied Wonderful World!

Nav sajūtas, ka visas labākās notis ir iztērētas jau sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados?
Nē, man tā neliekas. Vēl var radīt tik daudz jauna un interesanta! Vienkārši katram laikam ir savas vēsmas, un visu laiku notiek evolūcija. Vai tad var teikt, ka kāda no sešdesmito gadu grupām ir labāka par Coldplay? Nē, taču! Tie vienkārši ir dažādi laiki, un katrs no tiem dod savu noskaņu un svaru. Katram laikam ir savi mākslinieki, bet visus vieno tas, ka viņi stāsta savu emociju stāstu. Tā agrāk to darīja Bītli, bet tagad dara Robijs Viljamss. Un nav iespējams pateikt, kas ir labāk. Mēs varam būt laimīgi, ka dzīvojam pasaulē, kurā ir mūzika. Tā būtu elle, ja mēs nevarētu klausīties mūziku.

Uz kādu koncertu pats pēdējoreiz esi bijis?
Pagājušajā vasarā Siguldā uz Placebo. Kad esmu ārzemēs, tad arī mēdzu aiziet kādu koncertu. Piemēram, Londonā biju uz mūziklu Jesus Christ Superstar. Tas bija ļoti iespaidīgi. Izjūtas, aizejot uz rokkoncertu vai, piemēram, Dziesmu svētku koncertu, ir ļoti dažādas. Dziesmu svētki – tas ir pilnīgi cits emociju lidojums, tur tu saproti, ka kopībā ir liels spēks.

Un parasti liekas, ka tajā Dziesmu svētku nedēļā mēs visi kā cilvēki kļūstam mazliet labāki.
Jā, un tas ir labi. Tajā nedēļā mēs visi restartējamies un uzkrājam spēkus. Ja to darītu biežāk, tas zaudētu koncentrācijas spēku. Ne velti tas notiek reizi piecos gados. Atceros mirkli, kad valsts simtgades Dziesmu svētkos kopā ar 18 000 dziedātāju kori izpildīju Lāčplēša dziedājumu. Vēl 65 000 cilvēkus koris bija priekšā. To sajūtu, gatavojoties šim koncertam, es atceros vēl tagad – it kā būtu nokļuvis citā realitātē, kur mēs tiešām esam kļuvuši labāki, saprotošāki un iejūtīgāki cits pret citu. Un tas mums iet līdzi vēl kādu laiku, līdz atkal ikdienas dzīve atnes rūpes un ķīviņus. Bet tad atkal nāk Dziesmu svētki! Ir jau arī pāris reizes gadā, kad jūtamies līdzīgi – Līgo svētkos un Ziemassvētkos. Un tādos brīžos es domāju – varbūt tiešām mēs esam laimes zeme, kas taureņa izskatā lido starp pārējām? Jā, varbūt mēs mazāk smaidām nekā citur, jo esam ziemeļnieki, taču esam patiesi, un mūsu sejās var nolasīt, ko domājam. Varam kopā sanākt, dziedāt un raudāt prieka asaras un no tā nekautrējamies. Tādēļ gribu teikt – jā, mūsos ir iekodēts īpašs kods, mums tikai vajadzētu iemācīties vairāk sadarboties un saprasties.

Jaunākās ziņas par tēmu Bēringa jūra

Bēringa jūra

Bēringa jūra

Bēringa jūrā pazuduši sniega krabji. Zinātnieki atraduši atbildi, kur tie palikuši