Auzu pār­slu put­ra an­gļu gau­mē 3

Mūs godprātīgi var pie­skai­tīt pie auzu ri­jē­jiem, kā ro­mie­ši pirms piec­pa­dsmit gad­sim­tiem no­dē­vē­ja jaun­ās ģer­mā­ņu tau­tas, kas klim­ta pa Zie­meļ­ei­ro­pu, – vi­ņi de­va auzas zir­giem un ēda pa­ši, tā­pēc arī bi­ja tik nas­ki uz jā­de­lē­ša­nu un kau­ša­nos. Jo auzas, zie­me­ļu pla­tu­mu grā­du un pie­jū­ras kli­ma­ta la­bī­ba, la­bi sa­sil­da, uz­mun­dri­na un pie­pil­da vē­de­ru. Pa­tie­sī­bā trīs stun­dās, ka­mēr cil­vē­ka or­ga­nisms pār­strā­dā auzu ener­ģi­ju sa­vē­jā, sil­tā put­ra dod pa­ma­tī­gu uz­rā­vie­nu. Auzu put­ra nav diez ko fo­to­gē­nis­ka, ta­ču ta­jā slēp­jas brī­nu­mains spēks E, K un sep­ti­ņu B vi­ta­mī­nu, man­gā­na, dzelzs un kal­ci­ja, ome­ga 3 tauk­skāb­ju un de­vi­ņu da­žā­du mi­ne­rāl­vie­lu fi­zis­ka­jā vei­do­lā, kas ļo­ti lab­vē­lī­gi ie­tek­mē viel­mai­ņu. Bi­odi­na­mis­kās lauk­saim­nie­cī­bas pie­kri­tē­ji zi­na, ka piekt­die­na, kad val­do­šā pla­nē­ta ir Ve­ne­ra, ir īs­tā auzu die­na. Tā­pēc arī vi­sos pa­sau­les val­dor­fbēr­nu­dār­zos tad ceļ gal­dā auzu put­ru un auzu ce­pu­mus.