Klasiskais liellopu gaļas strogonovs

Versiju par to, kā radies šis liellopu gaļas ēdiens, kas nosaukts grāfa Strogonova vārdā, ir vairākas, un, kura ir tā īstā, nav zināms. Gluži tāpat, kā nav zināms, tieši kuram grāfam Strogonovam par godu tas nodēvēts, jo Strogonovu dzimta bijusi plaša un vairākus gadsimtus lielā mērā ietekmējusi norises Krievijas valstī. Stāsta 100 labu padomu recepšu autore un gastronomijas pētniece Iveta Galēja. Lai kā arī būtu, visticamāk, ka šis ēdiens radies franču virtuves ietekmē 19. gadsimtā, kad Strogonovu namā saimniekojis pavārs no Francijas. Galvenais pagatavošanas princips – gaļu sagriež mazos gabaliņos un apcep – ir lielā mērā raksturīgs franču kulinārijas paradumiem, taču krievu versijā mērci nepasniedz atsevišķi, bet pievieno gaļai un tad sautē. Rezultātā gaļa sanāk maiga un garšīga. Laika gaitā par strogonovu sāka dēvēt arī no citām gaļām un pat dārzeņiem gatavotus ēdienus, kuriem ar oriģinālu, šķiet, vienīgā kopīgā pazīme ir mazos gabaliņos sagriezti produkti.Viena no vecākajām strogonova receptēm atrodama Jeļenas Molohovecas grāmatā Dāvana jaunajām saimniecēm, kas iznākusi 1861. gadā. Ja rīkojas pēc šīs receptes, tad gabaliņos sagrieztā, apsālītā un sapiparotā liellopa gaļa jānotur divas stundas un tikai tad jācep. Mērci gatavo no buljona, sviesta un sinepēm. Tikai pirms pašām sautēšanas beigām pievieno skābo krējumu un tomātu biezeni.Krietni vien populārāka ir krievu virtuves paražu aprakstītāja Viljama Pohļobkina recepte. Viņš uzskata, ka gaļai nav jānostāvas, bet mērce jāgatavo bez buljona un sinepēm, vienīgi no krējuma un tomātu biezeņa vai pastas. Strogonova gastronomiskā burvība slēpjas faktā, ka šo ēdienu pasniedz uzreiz pēc pagatavošanas, karstu un nekādā ziņā ne remdenu, ne arī otrreiz uzsildītu.