Tēva vēstule dēlam, kurš gāja bojā Zolitūdes traģēdijā

Mans mīļais baltais pūpēdītis ar tik ļoti tumši brūnām, sievietēm tik bīstamām, acīm. Mans pretīgais stūrgalvīgais dēls. Nu kur tu aizskrēji, mums taču uz rītdienu bija sarunāts satikties? Vienmēr steidzies... varbūt nojauti, ka komandējums iet uz beigām? Tiksi atsaukts, lai gatavotos nākamajam..? Bet kā ar elementāru pieklājību? Vecāki cilvēki tomēr ir jāpalaiž pa priekšu, cik var mācīt? Nekādas pietātes.

 Skaists laiks – rudens vētras kopā ar pirmo vēlīno sniegu... Un Advente ar gadu miju.. . Kad tu atnāci, man tajā gada nogalē arī miera nebija – valsts eksāmeni. Tieši pirmie – kuģa zenītartilērija, mīnas, traļi... un no rīta pirms iekšā iešanas... puika atskrējis – bet tu atskrēji tieši pusnaktī. Man eksī tik viens papildjautājums  - kādi ttd? 54 cm, 4.355. „Teicami” un jaunais flotes virsnieks savu pirmo valsts eksāmenu nokārtojis...

Arī tanī dienā tu steidzies. Kaut kādus darbus taisīji, veikalā iešana palika uz pašu vakaru... ko tagad spriest kā būtu, ja būtu..?

Uz tavu atvadu ballīti sanāca daudz cilvēku, pat ļoti daudz. Tavas atvadu ballītes laikā dabūju zināt, ka viens no vainīgajiem tavā nāvē, bīstoties no nepieciešamības rīkoties, pieņemt lēmumus un kaut ko jēdzīgu darīt, ir demisionējis. Latvijā to tagad sauc par politiskās atbildības uzņemšanos... savādi, kad mani gatavoja darbam flotē, to sauca par bēgšanu no atbildības, bezatbildības piesegšanu... laikam mani skolotāji īsti nesaprata par ko runa. Vai viņš atkāpās tāpēc, ka sajuta atbildību par to, ka viņa vadības laikā Latvijā ir pārkāpta svarīgākā cilvēku tiesība - tiesība dzīvot? Sajuta atbildību..? Taču nē. Politisks manevrs brīdī, mana pārliecība, kad valsts prezidents būs vienkārši pateicis: „...kverpli, ar darbu tu galā netiec, tinies...”

Un tagad ap Jūsu kapiem sācies politdancis... Riņķo kā maitu lijas... Meklē tik kam kāds krēsls jāatbrīvo nākošai, rindā stāvošai, pakaļai. Jo ar galvu jau tur sen nestrādā.

Visu šo traģēdiju valsts prezidents nosauca par masu slepkavību. Es to uzskatu pār plānveida pasūtījumslepkavību, mantkārības nolūkā. Jo tad jārisina jautājums ne tikai par izpildītājiem, bet arī par pasūtītājiem. Jo patiesībā jau nejaušība bija tikai vieta un bojā gājušo sarakstā esošie uzvārdi. Pats notikums bija likumsakarīgs šodienas Latvijas korumptīvai valsts pārvaldes sistēmai.

Tagad jau visi tēlo, ka ražīgi meklē galveno izpildītāju – Maxima, Re&Re, būvvaldes ierēdnīšus... Bet mēneša laikā nav neviena aizdomās turamā... Gan jau beigās atradīs kādu krāsotāju, kurš nedakrāsoja vai skrūvētāju, kurš nedaskrūvēja... Bet neatradīs, jo nemeklēs, tos, kuri veidoja šo „otkatu” sistēmu, kura nogalināja Jūs... Visi izliekas, ka nekad neko nav dzirdējuši par to, ka celtniecībā ģenerāluzņēmēji slauc apakšuzņēmējus par tiesībām strādāt, bet paši ir spiesti „ziedot” varas partijām par iespējām saņemt pasūtījumus... Ērtāk un politiski izdevīgāk ir taisīt KNABjus un veidot skandālus tajos, izliekoties cīnāmies ar korupciju...  Tātad pasūtītājs pat meklēts netiks. Jo... ja nu netīšām atrod?

Kurš ķersies klāt trīs termiņus nosēdējušam ģenerālprokuroram? Kurš faktiski izveidoja tiesiskās aizsardzības sistēmu „otkatu” praksei valstī, pilsoņu tiesiskās aizsardzības sistēmas vietā. Tiešās saistības nav un nolūks jau nebija slepkavība, Nē, tik mierīgas sadzīvošanas ar valsts izlaupītājiem nolūks, veidojot ģenerālprokuratūru kā iekšpolitiskās cīnīšanās ieroci... Lai nodrošinātu sev mierīgu karjeru.

Kurš ķersies klāt bijušās Latvijas lielākās komercbankas īpašniekam, kurš nodrošināja šīs „otkatu” sistēmas puslegālo finanšu apriti? Jo atkal taču tiešās saistības nav un nolūks jau ar bija cits – savas bankas ietekmes un stabilitātes nodrošināšana valsts un pašvaldību vadībā... Neviens jau negrib skaļi pateikt to, ka korupcija, kā sistēma, sākas brīdī, kad valsts vai pašvaldību nauda glabājas privātā bankā. Un tad, ja gadījumā kas – kāda krīze, defolts vai vēl kas, ir jāglābj Zviedrijas pensiju fondi „rūpēs” par Latvijas pilsoņiem un rūpēs par savu „melno” kasi...

Kurš ķersies klāt vecajam čekas seskam, viņa zaglīgajam dēlam un Rīgas Domes valdošās partijas vadībai kopš 2000. gadā par atsevišķo kukuļņēmīgo ierēdņu salikšanu vienotā sistēmā, kas „otkatu” izmēru Rīgā palielināja no 5- 7% līdz 20-25%..? Jo arī šeit nav tiešā saistība, nav tiešā nolūka... Tik mantrausība. Un, piedod man manu vainu, jo varēju es šo dēlieti noņemt no trases... neizdarīju. Bet vai tas būtu ko mainījis? Jo katra nākošā RD vadošā koalīcija pat necentās demontēt šo, tik veiksmīgi „strādājošo”, sistēmu... Tik pakļaut sev, izmantot...

Bet tieši šie bija tie, kuri veica pasūtījumu - Jūsu slepkavību, nostiprinot „shēmošanas un otkatu sistēmu” kā visaptverošu...

Latvijas veiksmes stāsts... Tāpat kā tev – par veiksmi uzskatāms tas, ka aizgāji uzreiz nemokoties, ar pārsteiguma smaidu uz sejas... pēdējā Dieva žēlastība tev.

Mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa... Tā šodien varētu teikt, bet neteiks, arī visi bijušie premjeri, kuru „strādāšanas” laikā no Latvijas izdzīti pāri par pusmiljona cilvēku vergot svešās zemēs. Šādi nīcinot latviešu genofondu un vienlaicīgi bazūnējot par savu urrāpatriotismu. To varētu teikt, bet neteiks, visas RD koalīcijas, neatkarīgi no partiju piederības. Jo šī, jau gatavā, „otkatu” sistēma ir tik ērti tagad izmantojama, pat mainoties varas partiju nosaukumiem... Šie „otkati” deva naudu partijām, partiju iespējām sadalīt tautu dažādos vēlētāju pūļos – katrai partijai savā pūlītī... Kā lai no tās iespējas atsakās nonākot pie varas? Bet šī „otkatu” sistēma strauji samazināja visas Latvijas celtniecības, būvniecības drošību, ja salīdzina izmaksas un faktiski ieguldīto materiālos un darba veicēju kvalitātē...

Tu biji kaujinieks pēc rakstura. Tavs mērķis pat kādu brīdi bija militārā karjera – tāpēc cīņu mākslas, vājstrāvu tehnikas, specvienības... Kam ticēji, par to kāvies. Kā streļķi... Netipiskie latvieši. Jo tipiskie latvieši stučīja krieviem, cīnoties par iespēju strādāt čekistos, un stučīja vāciešiem, cenšoties taisīt karjeru pie tiem. Stučīja par latviešiem, kā to izdarīja ar tavu vectēvu, vecmāti... Un izbaudīja tavi vecvecāki lēģerus, viens krievu, otrs vācu... Saprast jau to var, jo tikai meli un zagšana ir verga ierocis pret kaklakungu. Stučīšana  -  iespēja izkalpoties...  Īslandieši mācēja pēc šīs banku krīzes pasūtīt trīs mājas tālāk visus, kas vēlējās uzņemties kaklakunga lomu, neglāba svešu zemju privātbankas un pensiju fondus. Tad kāpēc mēs, latvieši, nevaram būt savas valsts īpašnieki? Tieši šie meli un izzagšana sagrauj Latvijā namus, ceļus, nogalina tādus kā tu...

Zvēram Saeimas līmenī, saskaņā ar Satversmi, stiprināt valsts suverenitāti... un iztirgojam to dažu personīgā labuma pēc, balsojot ar vairākuma balsīm... Tev nepieņemama bija šī Latvijas valsts neatkarības iztirgošana pa sīkumiem. Šī faktiskā valsts suverenitātes un tautas izdzīvošanas nodevība. Bet...

Nu nevar latvietis bez kaklakunga, nebūs no kā zagt. Vācu baroni un zviedru grāfi, poļu magnāti un bruņinieku ordeņu mestri, krievu kņazi un cari, hercogi, genseki... tagad eirokomisāri. Kāds kaklakungs jau vajadzīgs. Lai būtu ko klausīt un kā norādījumus pildīt un uz kā norādījumiem atsaukties, kad tautai slikti... Lai būtu kam melot un pie viena apzagt...Tu pats man smējies par mūsu valsts ierēdņu bandītisko attieksmi pret uzņēmējiem  - „cūkām”  dod uzaudzēt tauku kārtu un tad steidzami kauj nost priekš sevis. Steidzami, jo ja nepaspēsi, atnāks cits bandīts, atvainojos – ierēdnis vai politiķis, un izdarīs to tavā vietā. Izaugsme nav paredzēta. Kā mācīja Miervalda Ramana organizētajos semināros -  ja gribi nožņaugt, liec klāt nodokļus. Paši izmirs.

Tavs Leksis klimst pa māju tāds skumīgs, bet staigājot uz ielas, raujas no rokām ārā iztālēm ieraugot kādu plikgalvainu ar sportisku figūru. Pats zinu  - suns melot nevar.  Elžuks, jau kuru vakaru, spiežas pie māmiņas un lūdz neraudāt, jo tētis rāšoties. It kā jau visu zina, bet gaida kad no darba nāksi... Atpazīstu famīlijas raksturu - vieglāk rāt, nekā samīļot. Bet tāpēc jau nezāle neiznīkst, ka tā nav kultivēta puķe... Elžuks tik skaistu saldējumu man uzzīmēja, skatās uz mani tavām acīm... Ļoti skumst. Ja atrodi laiku, aizej ciemos kaut sapņos.

Dievs svētī Latviju... vecā kariķējumā turpinājums bija: „... ar koka tupeli...” Dažreiz arī skolotāja skolā ar pirkstiem uzsita pa galvu, lai sāk domāt... Vai šoreiz tā bija tā svētības sniegšana, lai sāk domāt? Jo problēmas ir ne tikai celtniecībā un ceļu būvē. Tās ir arī veselības aizsardzībā, izglītībā, zinātnē, kultūrā, ražošanā, tirdzniecībā... Valsts prezidents pacēla jautājumu par sistēmas, par valsts pārvaldes sistēmas, vainu šajā noziegumā. Sistēmisko kļūdu. Vai viņam pietiks spēka noturēties pret šīm vergu dvēselēm valdošo partiju vadībās, kuras tagad uzsākušas kārtējo riņķa danci ap premjerkrēslu?

Vai izdosies pašā tautā kaut ko mainīt domāšanā? No vergiem kļūt par brīviem pilsoņiem, brīviem savā domāšanā, kā islandieši... Zagļus taču šobrīd dalām pareizajos un nepareizajos, skatot no nacionālās piederības un patriotiskās demagoģijas spējām. Bet lai izveidotu savu valsti ar nacionālo pašapziņu, kuras trūkst, arī ir par maz. Vajadzīga arī nacionālā paškritika, kuras nav nemaz.

 Puika tu puika, manu pūpēdīt... Jūs, šie 54 bojā gājušie, izdarījāt savu pēdējo darbu. Kaut aizgājāt par agru. Arī tev taču liekas daudz kas bija vēl jāizdara. Par agru... Tā liekas katram palicējam. Dievs vai Liktenis lēmis savādāk... Veicāt Jūs pēdējo Dieva doto uzdevumu. Savedāt kopā tos, kuriem pašiem to bija grūti izdarīt. Kuri satiekoties varēja pāriet pār ielai, lai nebūtu jāsasveicinās. Nelaime taču vienojot... Savedāt kopā vienā vietā un laikā. Vai tagad šie spēs pāriet šo ielu atpakaļ?

Visas šīs dienas pirms vecgada atvadāmies no Jūsu dvēselēm, novēlot tām mieru. Ar cerību, ka Jūs nebijāt tikai „upurjēri” uz „otkatu” sistēmas altāra. Ka kļuvāt par šīs sistēmas iznīcināšanas detonatoru.

Ko gadu maiņa nesīs mums, pēc Jums palikušajiem?