Latvieši pārtraukuši emigrēt uz Angliju. Pirms 100 gadiem...
Pirms simts gadiem ziema īstu pārsteigumu bija sagādājusi rīdziniekiem – kamēr jūras līča biezajā ledū bija iesaluši desmitiem kuģu, Rīgā bija iestājies atkusnis un pilsētā ar kamanām iebraukušie rīdzinieki netika ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kamēr rīdzinieki cīnījās ar ziemu, Daugavpils vecticībnieki kāvās savā starpā.
Daugavpils vecticībnieku savstarpējā asiņainā izrēķināšanās
Vēl pirms dažiem gadiem trillerim līdzīgi notikumi risinājās Rīgas vecticībnieku baznīcā – visi ar aizturētu elpu sekoja līdzi skandāliem, kuri norisinājās Grebenščikova dievnama durvju priekšā. Tur šāvās, kāvās, vienus baznīcā rāva iekšā ar varu, bet citus atkal dzina ārā. Ticības iekšējie kari bija ne pa jokam, līdz krīze nomierināja vecticībnieku sakarsušos prātus. Toreiz visi uz vecticībnieku kariem skatījās, kā uz kaut ko ekstraordināru, kristiešiem nepieņemamu. Tomēr brīnīties jau nebija par ko, arī pirms simts gadiem Latvijas vecticībnieki villojās uz nebēdu. Nevarētu teikt, ka pirms 100 gadiem Ziemassvētku laiks Daugavpils vecticībniekiem bija kluss un svētsvinīgs: Lūk, ko par vecticības kariem vēsta no Grīvas (tagadējās Daugavpils pilsētas rajona):
„Vecticībnieku kaušanās šeit izcēlās 6. janvārī, tā ūdens svētīšanas svētkos. Cēlonis tas, ka te dzīvo divu virzienu vecticībnieki, pomorci un fedosejevci, kuri vieni otrus neatzīst un ienīst. Kaušanās notikusi vietējā vecticībnieku lūgšanas namā. Laisti „darbā” arī naži. Vārīgi ievainoti daži, to starpā arī fedosejevcu draudzes vecākais Nik. Vorobjovs – Brinka, kurš kaušļiem meties starpā, lai tos izšķirtu un samierinātu. Kaušanos izbeigusi tikai policija, kura vairākus arestējusi, to starpā galveno vainīgo, pomorcu vecāko Dudaru.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 15. janvāris)
Ledlauzis nevar atsvabināt Rīgas līcī iesalušos tvaikoņus, uz Rīgas ielām nedienas ar ragavām
Ziema, meteorologi un laika vērotāji ar savu neprognozējamību latviešus pārsteidza arī pirms 100 gadiem. Rīgas jūras līcī ledos bija iesaluši kuģi, bet aukstums un sals Rīgas ielās nebija diez ko spalgs. Sniegs no Rīgas ielām vispār bija pazudis. Protams, ka cilvēki niknojās uz laika ziņu sastādītājiem, kuri, kā vienmēr, neko prātīgu pateikt nevarēja un publikai tikai jauca galvu. Ar ziņām no meteoroloģiskās frontes bija pilnas arī 1914. gada pirmo janvāra dienu avīzes:
„Kuģniecības apstākļi Rīgas jūras līcī. No Bolderājas redzama visa jūra pilna ar ledu. Ieeja ostā arī aizsprostota. No Kolka raga, Miķeļa torņa un Lizerortes ziņo, ka ledu vējš aizdzinis un jūra tīra. Ledlauzis „Herkules” jau no 9. janvāra pūlas atsvabināt Vidzemes jūrmalā pret Neibādi ar ledu aizdzītos tvaikoņus, bet „Herkules” pats lāga nespēj pa ledu izbraukt. „Herkules” komandiers saskaitījis pret Neibādi un tālāk un pret Vecāķi 12 tvaikoņus un dažus sācis atsvabināt no ledus. Viņam aizsteigušies tagad palīgā arī „Jermaks” un „Vladimirs”, kuri beidzot gan atpestīs nelaimīgos tvaikoņus.”
„Bargās ziemas pareģiem pavisam misējies. Tie pareģoja, ka ziema viscaur būšot stingra un atkušņu nebūšot nemaz. Bet jau lielās aukstuma un sniegputeņa dienas mainījās ar atkušņa dienām un tagad silts laiks pastāvējis jau vairākas dienas, tā ka Rīgā ielas atkal brīvas no sniega un ledus, trotuāri jau sausi un Rīgā ar ragavām vaj kamanām ienākušiem lauciniekiem lielas grūtības. Zināms, ka ar šo atkusni vēl pavasars nesāksies, bet nāks vēl jauns aukstums, sniegs un puteņi.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 15. janvāris)
Rīgas rātskungi pakļaujas opozīcijai un aizliedz traktierus
Tāpat kā tagad Rīgas dome cīnās ar „legālajām narkotikām” (pirms pāris gadiem tā bija uzsākusi cīņu pret jaunu spēļu atvēršanu), arī pirms simts gadiem rīdzinieku priešstāvji bija uzsākuši cīnu pret dažādām atkarībām. Tā 1914. gada janvāra pirmā pilsētas domes sēde bija visnotaļ vēsturiska, jo Rīgas dome pirmo reizi atraidīja lūgumus atvērt jaunu traktieri. Pie tam tas notika opozīcijas prasību iespaidā. Ja pie varas esošie domnieki nesaskatīju nekādu lielo skādi jauna kroga atvēršanā, tad opozīcijā gan bija pārliecināta, ka traktieris ir ne tikai netiklības perēklis, bet arī tautas iznīcināšanas līdzeklis. Par vēsturisko Rīgas domes lēmumu ziņo prese:
„Sīmanis Bormanis lūdz atļaut viņam pārvērst viņa alus bodi Laboratorijas ielā 11 par 2. šķiras traktieri. Pils. valde liek priekšā neatļaut, jo negarā Laboratorijas ielā jau ir 2 stirpu dzērienu pārdotavas. Bez debatēm dome vienbalsīgi to pieņem, t.i. atraida Bormaņa lūgumu un nedod viņam lūgto atļauju.”
(„Jaunā Dienas Lapa”, 1914. gada 14. janvāris)
Bet tas nav vienīgais nozīmīgais lēmums, ko Rīgas dome pieņēma 1914. gada janvārī. Rīgas rāte risināja arī globālus jautājumu. Tā, piemēram, pilsētas dome nolēma piedalīties Ziemeļpola iekarošanā un līdzdarboties polāro apgabalu izpētē. „Ienākuse liste dāvanu vākšanai ekspedīcijai uz ziemeļa polu un polārapgabala izpētīšanai. Ziedojumus pieņems pils. valdes telpās,” vēsta tā laika prese.
Latvieši vairs nedodas labākas dzīves meklējumos uz Angliju
Ekonomiskie bēgļi no Latvijas prom dodas ne tikai tagad, arī pagājušā gadsimta sākumā latvieši masveidīgi devās labākas dzīves meklējumos uz Rietumeiropu. Tomēr pirms simts gadiem – 1914. gada janvārī – notika vēl nebijis gadījums. No Liepājas uz Angliju tvaikonis pēc ilgiem aizbrauca bez neviena emigranta uz klāja. Zīmīgi, ka tas bija tvaikonis „Saratov”, uz kura 1919. gadā no Latvijas okupantiem patvērās Kārļa Ulmaņa valdība:
„Liepāja. Jau vairākkārt norādīts, ka izceļotāju skaits arvien mazinās pēdējo 2 mēnešu laikā. Tagad norisinājies pirmais gadījums, ka kuģis velti gaidījis uz aizbraucējiem. Šis tvaikonis „Saratov”, kurš nupat pēc dažu dienu ilgas gaidīšanas nesagaidīja neviena. Tāpēc tas ieņēma preču lādiņu un zirgus un 15. janv. izbrauca uz Halli.”
(„Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gada 17. janvāris)
Ņižņijnovgorodā sieviešu protestu dēļ novilcina bordeļu slēgšanu
Prostitūtas par savām tiesībām ar godīgu darbu pelnīt naudu iestājas ne tikai šodien, rīkojot demonstrācijas „izvirtušajā” Vakareiropā. Arī pirms gadsimta viņas prata pusplikas demonstrēt varasvīru acu priekšā un panākt savu, pie tam daudz konservatīvākā sabiedrībā. Krievijā, Ņižņijnovgorodā bordeļos strādājošās prieka meitas panāca, ka vietējais gubernators atcēla lēmumu slēgt netiklības namus. Tiesa tikai uz neilgu laiku. 1914. gada 1. janvārī tomēr stājās spēkā lēmums bordeļus slēgt:
„Ņižņij-Novgorodas gubernators jau decembrī izdevis pavēli par netiklības namu slēgšanu. Šo namu iemītnieces uz to nebij sagatavotas un tāpēc liels bars šo nelaimīgo sieviešu bez ziemas apģērba un apaviem devās pie gubernators lūgt, lai slēgšanu atliek uz drusku vēlāku laiku. Gubernators paklausīja. 1. janvārī termiņš beidzās un visi nami tika slēgti. Bet sievietes arī tagad nebij sagatavojušās uz aiziešanu un viņu mitekļu tuvumā varēja redzēt salstam, drebam un raudam pusplikas sievietes, kas nezināja, kur iet, kur palikt. Izrādījās, ka lielu daļu no tām tikai šausmīgs trūkums iedzinis netiklības namos. 1 tur iestājusēs, lai sagādātu uzturu sev un savam bērnam.”
(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 14. janvāris)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1913. gada rakstības stils.
