Deputāts Reskājs: diemžēl sabiedrība politiķus nešķiro un uzskata, ka visi ir zagļi

Jūs savos 28 gados esat ieguvis ļoti daudz. Pēc dabas esat cilvēks, kuram vajag daudz?

Varbūt no malas tā izskatās – esmu bijis pašvaldības deputāts, man bija savi privātuzņēmumi, tagad esmu Saeimas deputāts. Taču – vēl nejūtos gatavs apstāties un baudīt darba augļus. Šis noteikti ir tikai pats sākums. Jau kopš skolas gadiem esmu bijis ļoti aktīvs, man gribējās ļoti daudz – sasniegt, izdarīt, un tas dzen mani uz priekšu. Vēlme gūt panākumus, redzēt sava darba rezultātus.

Kuri ir spilgtākie notikumi vai cilvēki, kas veidojuši jūsu personību?

Par ļoti daudz ko esmu pateicīgs vecākiem, tēvam, kurš mani ļoti stingri audzināja. Vēlāk par nozīmīgu posmu varu uzskatīt pašvaldību vēlēšanas 2009. gadā, kad kandidēju un tiku ievēlēts Jēkabpils pilsētas domē. Sapratu, ka gribu tur palikt un darboties. Bet tad ļoti ātri, jau aptuveni pēc gada, sapratu, ka vēlos iet tālāk, ka pašvaldības līmenis ir interesants, bet vēl neesmu gatavs pie tā apstāties.

Jā, tur politikas gandrīz nav. Tā ir tikai Rīgā, kur koncentrēts vairākums iedzīvotāju un mediji. Turklāt – redzot, kā mērs ļoti labi tiek galā ar pienākumiem, es neredzēju lauku, kurā varētu izpausties. Man bija 24 gadi – negribēju nodarboties ar saimnieciskiem jautājumiem. Tāpēc pieņēmu lēmumu, ka kandidēšu 10. Saeimas vēlēšanās. Biju pārliecināts par sevi, bet netiku. Tā bija ļoti laba pieredze – īstenībā vēl viens pagrieziena punkts, pēc kura sapratu, ka nedrīkst savu dzīvi pakārtot tikai vienam notikumam. Jo tajā brīdī jau biju visu izdomājis – ka esmu ievēlēts, un kā viss attīstīsies.

Visu likāt uz vienas kārts?

Jā. Bet, kad netiku ievēlēts, tas man bija tāds...

Šoks, jā.

Tad sākāt nodarboties ar jogu?

Ar jogu sāku nodarboties ātrāk. Es daudz lasu – jau kopš bērnības. Kad citi bērni skraidīja pa pagalmu, es sēdēju mājās un lasīju. Mani tas aizrāva, nekas cits nebija vajadzīgs. Atceros, vecāki uz mani jau sāka skatīties ar aizdomām – kas tas par bērnu? Lai taču iet un skraida! Pēc tam tīņa vecumā – 14–15 gados – parādījās citas intereses.

Protams, meitenes, aiziet uz ballīti. Neteikšu, ka biju pārliku apzinīgs tajā posmā. Mani neinteresēja sevis attīstīšana, bet – kā jau tīņiem – izklaides, draugi. Tad pabeidzu skolu un kā lielākā daļa Jēkabpils jauniešu aizbraucu uz Rīgu. Iestājos Rīgas Starptautiskajā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā uzņēmējdarbības un vadības programmā un sāku skatīties uz lietām caur uzņēmēja prizmu. Man šķita dabiski, ka dibināšu savu uzņēmumu, būšu vadītājs.

Tā arī notika – pirmo uzņēmumu ar draugu nodibinājām jau trešajā kursā – kravu pārvadājumu firmu, tas bija 2006. gads. Trāpījām brīdī, kad ekonomika ļoti strauji attīstījās, bija liels kravu apjoms. No vienas puses, bizness bija ļoti pateicīgs, no otras – ļoti sarežģīts, ar savām niansēm. Bet ne jau tas lika to izbeigt. To lika darīt 2008. gada krīze, kad strauji samazinājās gan kravu apjoms, gan cenas pārvadājumiem. Toreiz šķīrāmies ar draugu, ar kuru biju sācis biznesu, un tā man bija vēl viena mācība.

Nevajag! Varbūt ne tik kategoriski, bet – desmitreiz jāpārdomā. Tas sabojā attiecības. Ne uzreiz, bet starp mums palika plaisa. Ar laiku tā nedaudz aizauga, bet mieles palika. Taču tas mani neatturēja no vēl viena biznesa ar citu draugu. Par to izšķīros, kad netiku ievēlēts 10. Saeimā. Rēķināju tā – man priekšā četru gadu cikls, pašvaldībā deputātam darba nav tik daudz, un mēs ar draugu izlēmām īstenot jaunības sapni, atvērt savu restorānu – bāru Vecrīgā. To arī izdarījām un atvērām dienā, kad Valsts prezidents atlaida 10. Saeimu. Līdz ar to visa 2011. gada vasara pagāja priekšvēlēšanu kampaņā. Tāpēc no biznesa mēs atbrīvojāmies.

Ļoti ātri.

Jā, pēc kāda pusgada. Tā bija vēl viena mācība – ja gribi ko darīt, tad vajag sevi pilnvērtīgi nodot lietai, ar ko nodarbojies. Nevar tā – paralēli... Sākumā mēģināju biznesu savienot ar priekšvēlēšanu kampaņu, bet cieta gan viens, gan otrs. Es pilnībā aizgāju politiskajā virzienā, tiku ievēlēts 11. Saeimā, par ko biju pārliecināts, ka tā būs. Rīkojos pēc intuīcijas, izveidoju sev priekšvēlēšanu kampaņu, staigāju pie draugiem, paziņām, uz ielas dalīju bukletus.

Jā, es visu darīju pats! Pirms 10. Saeimas vēlēšanām jau zināju mazliet vairāk, bet kārtējo reizi man visi teica – nesaceries! Tas nav tik viegli! Tu tikai iedomājies, ka tiksi tur un tur. Arī toreiz apstaigāju visas kāpņutelpas – vismaz Jēkabpilī, apkārtējos novados, nēsāju avīzes... Visu vienmēr esmu darījis pats, jo uzskatu – ja gribi, lai kaut kas tiktu izdarīts labi, tad dari to pats!

Teicāt, ka tēvs jūs audzināja ļoti stingri.

Viņš man nedeva laiku – vismaz līdz vecumam, kad kļuvu tīnis – kaut kādām, viņaprāt, muļķībām. Viņš man lika nodarboties ar cīņu veidiem – teikvando, karatē, kikboksu. Es izmēģināju visu, lai arī man šausmīgi nepatika iet kauties... Es gribēju lasīt grāmatas. Tobrīd pret fizisko slodzi izturējos ar nepatiku, bet no šodienas skatu punkta, protams, esmu pateicīgs, ka gadus septiņus veltīju regulārām nodarbībām, tas audzināja raksturu.

Jo austrumu cīņas – tas ir ne tikai, kā daļa domā, kauties, tā ir dziļa filozofija. Kautiņš ir pēdējais instruments. Primāri jebkuru konfliktu jācenšas atrisināt ar vārdiem un attieksmi. Un tas manī ir palicis – es apzināti neiesaistos konfliktos, visu mēģinu risināt pa labam. Un tikai kādā, jau ekstrēmā gadījumā, esmu gatavs lietot fizisku spēku. Līdz šim ne reizi nav bijis tādas vajadzības. Bet, protams, es esmu kāvies – kā jau jaunieši...

Jūs izmantojāt zināmos paņēmienus? It kā jau nedrīkst.

Tas jebkurā gadījumā cilvēkā ir... Citādi – kāda gan jēga treniņiem? Paņēmieni tiek ieaudzināti, un tu tos pielieto automātiski, neaizdomājoties. Tāpēc – gribi vai negribi – ja tev ir pieredze, tu citādi neproti. Bet apzināti es savas zināšanas nekad neesmu izmantojis un visus konfliktus risinu ar attieksmi. Un vienmēr ir izdevies. Galvenais – atrast īstos vārdus, ko cilvēkam pateikt, saprast, ko viņš no tevis grib, kur ir pamats konfliktam.

Kad tiku ievēlēts Jēkabpils domē, iepazinos ar ilggadējo domes priekšsēdētāju Leonīdu Salceviču. Viņš man iemācīja ļoti labas lietas, arī to, ka vajag meklēt kompromisus. Ar cilvēkiem vajag runāt, ne izvairīties. Tā iespējams atrisināt jebkuras problēmas. Bija gadījums, par kuru nekad nestāstu, bet tuvākie cilvēki zina. Tas lika man pārskatīt savus priekšstatus par dzīvi. 11. klases noslēgumā dienu pirms filozofijas eksāmena ar draugiem braucām vizināties ar mašīnu. Pie stūres bija astoņpadsmitgadīga meitene, viņa bija paņēmusi tēva mašīnu. Mēs ar to uz šosejas apgāzāmies. Nezinu, kā tas notika...

Meitene taču nebija dzērusi?

Nē, visi bija skaidrā. Vienkārši mašīnu sanesa. Vadītāja bija bez pieredzes un kaut ko izdarīja nepareizi. Mēs apgāzāmies, braucot pietiekami lielā ātrumā. Mašīna nebija restaurējama, bet visi pieci cilvēki dzīvi, viss kārtībā. Kopš tā brīža sapratu –  pirms tam dzīvoju pēc principa, ka jebkas var notikt, tikai ne ar mani, taču pēc tam nācās atzīt, ka notikt var viss. Tas man lika pārskatīt savu dzīves filozofiju. Pirms tam biju bezatbildīgāks, bezrūpīgāks, tad sapratu, ka neviens nav īpašs. Šis gadījums mani ļoti ietekmēja.

Man bija šādas tādas problēmas ar veselību. Fiziski es ar tām tiku galā, bet... tas manī atstāja ļoti depresīvas sekas. Man bija ļoti grūti tikt galā, un es sev atklāju jogu. Uz ielas vairākkārt ievēroju cilvēku, viņš man šķita ļoti dīvains – ziemā staigāja šortos un sandalēs, garām krellēm. Uzzināju, ka viņš ir jogas pasniedzējs, turklāt sporta klubā, kurā es trenējos. Šo to palasīju par jogu – man likās interesanti, un izlēmu pamēģināt.

Jā. Un, pateicoties regulārajām nodarbībām, tiku galā ar sevi un ar savām problēmām. Kā arī kārtējo reizi pārskatīju savu redzējumu uz dzīvi.

Kas mainījās?

Pirmkārt, aizrāvos ar ezoterisko literatūru – par dzīves jēgu un tamlīdzīgi. Lasīju dziļi filozofiskas grāmatas, uz notiekošo sāku skatīties citādi. Piemēram, sapratu, ja tu uz kādu jautājumu nevari rast atbildi šobrīd – vai nu tas ir ikdienišķs, vai eksistenciāls jautājums –, tev jāturpina attīstīties. Un noteikti – kādā nākamajā fāzē atbilde nāks pati par sevi.

Otrkārt, es ticu, ka cilvēkam jāattīstās harmoniski, ka fiziskajai attīstībai jāiet roku rokā ar garīgo. Ja virsroku ņem viena puse, ir daudz grūtāk dzīvot. Jogā cilvēks tiek attīstīts harmoniski. Man ļoti patīk parunāt arī ar garīdzniekiem – neatkarīgi no tā, vai tā ir konfesija, kurā esmu kristīts, vai cita.

Esat pareizticībā?

Jā. Man ar garīdzniekiem patīk runāt par pasaules uzbūvi, cilvēka lomu tajā. Tas rada filozofisko ietvaru, kurš man joprojām veidojas un, domāju, veidosies vēl ļoti ilgi. Man ir ļoti daudz jautājumu, uz kuriem vēl neesmu atradis atbildes. Kāpēc notiek tā un ne citādi? Galvenā problēma manā skatījumā ir tā, ka ir pārāk daudz pretrunīgas informācijas – internetā, grāmatās, cilvēkos. Kamēr atradīsi savu īsto ceļu, ir jāpaiet ilgam laikam, tev jāspēj atbrīvoties no liekas informācijas.

Bet – jā, tas man patīk, es tam redzu jēgu. Caur to skatos arī uz savu politisko darbību. Respektīvi – ja spēšu palīdzēt cilvēkiem tepat Latvijā un patlaban, tas dos labumu ne tikai viņiem, bet arī man. Tāpēc man ļoti svarīgs ir rezultāts, lai es gūtu panākumus tajā, ko daru. Esmu gatavs cīnīties idejas vārdā. Necenšos nevienam neko pierādīt, galvenais – nemelot pašam sev. Tas man ir ļoti svarīgi – būt godīgam pret sevi. Ja ieejam vēl dziļāk filozofijā – man ļoti tuvs ir karmas jēdziens. Es ticu, ka, darot labu, cilvēks pats sev ļoti daudz iegūst. Šā brīža materiālā pasaule ir laicīga, un tā ir tikai viens no posmiem.

Sabiedrībā ir uzskats, ka pat vislabākais, godīgākais cilvēks, ieejot politikā, sasmērējas.

Vistiešāk šo uzskatu ietekmē mediji...

Medijiem patīk sliktas ziņas. Tas ir saprotami – cilvēku psiholoģijas dēļ. Ja politiķis izdara ko labu, bet viņš nav ministru prezidents vai cits augsta ranga politiķis, tad diezin vai kāds medijs par to rakstīs. Diemžēl lielākā daļa sabiedrības politiķus nešķiro, uzskatot, ka visi ir slikti, zagļi, spēlē netīras spēlītes. Protams, nav dūmu bez uguns. Bet tie ir atsevišķi nesmuki gadījumi. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa pašreizējā parlamenta deputātu tiešām politikā nākuši ar mērķi ko mainīt, izdarīt labu. Vienīgais, ka, nonākot šajā vidē, saproti – tas nav tik viegli, te ir pavisam citi likumi. Turpmākā darbība atkarīga no tā, cik stipra personība esi. Un šādu cilvēku ir maz.

Tīri cilvēciski – jebkurš grib dzīvot labāk, un iespējas dzīvot labāk politiķim ir.

Domāju, ka iespējas kļūt par Saeimas deputātu ir ikvienam valsts iedzīvotājam. Neviens nav man palīdzējis – es gribēju un tiku ievēlēts. Neesmu izredzētais vai tāds, kurš samaksāja, lai tur tiktu. Es zinu, ka tas ir iespējams! Ja runājam par materiālo pusi – deputāts var pretendēt uz atalgojumu, un vairāk vai mazāk tas ir viss. Par kaut kādiem kārdinājumiem...

Nezinu – varbūt kādreiz tā ir noticis, bet personīgi es ne reizi neesmu saskāries ar situāciju, ka kāds man palūdz nobalsot pareizi un par to kaut ko sola. Protams, ļoti liela vara ir frakciju vadītājiem, partiju līderiem. Uzskatu, ka mūsu politiķu pašapziņa ir ļoti zemā līmenī – ar viņiem ir ļoti viegli manipulēt. Bet, vai frakcijas vadītājam kāds kaut ko piedāvā, to es nezinu. Bet, ka cilvēks tur nokļūst un viņam paveras nenormālas iespējas kļūt bagātam un pelnīt, tā nav.

Jūs pārcēlāties no Jēkabpils uz Rīgu. Īrējat dzīvokli?

Kādu laiku dzīvoju kojās. Tas bija ļoti jautrs un interesants laiks. Ikvienam studentam novēlu kaut nedaudz tā padzīvot. Pēc tam īrēju dzīvokli, tad paņēmu hipotekāro kredītu un nopirku pats savu.

Jā. Īstenībā tas ir sāpīgs jautājums. Lielākā daļa manu bērnības un skolas laika draugu ir aizbraukuši prom – uz Īriju, Angliju, tur viņi dzīvo jau vairākus gadus.

Un strādā melno darbu?

Dažādus. Lielākā daļa – kuri aizbrauca jau pirms kāda laika – melnu darbu vairs nestrādā, ir adaptējušies, strādā nekustamo īpašumu aģentūrās, viesnīcās. Lielākajai daļai tur ir ģimenes. Šis bija vēl viens arguments, kāpēc jāiet politikā, man šis jautājums ir sāpīgs. Tāpat kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju.

Šobrīd tādu cilvēku, kurus varētu saukt par draugiem, man ir divi, trīs. Bet atkal – laikam ejot, kādam sava ģimene, kādam vēl kaut kas, protams, saskarsme kļūst arvien retāka. Diemžēl. Bet ceru, ka tā neizzudīs pavisam, ka spēsim to saglabāt, jo draugu nav nemaz tik daudz. Jā, bet, ja atgriežamies pie tā, kādi viņi ir, tad pat tie divi, trīs ir dažādu tautību. Viens no maniem labākajiem draugiem ir armēnis – pirms vairākiem gadiem aizbrauca uz Īriju, viņam tur ir sieva, trīs bērni, un domāju, viņš neatgriezīsies. Tas ir bēdīgi, protams.

Jūs kā politiķis varat censties nodrošināt, lai ne tikai viņš, bet arī pārējie brauktu atpakaļ.

Tas bija viens no papildu argumentiem, lai ietu politikā. Goda vārds! Biznesā ir skaidrs – par darba rezultātiem liecina peļņa. Ja uz valsti skatāmies no līdzīgas prizmas – par to, vai politiķi ir veiksmīgi, liecina, vai iedzīvotāji vēlas dzīvot šajā valstī, saistīt ar to savu un bērnu nākotni. Ja 250 līdz 500 tūkstoši ir aizbraukuši no valsts, kuras iedzīvotāju skaits ir tikai divi miljoni... Ja tāds mīnuss būtu biznesā, neviens ar to uzņēmēju nesadarbotos. Ja šos procesus nevarēšu ietekmēt, nav jēgas politikā palikt. Ir ļoti daudz interesantu jomu, kurās attīstīties un kur tevi neuzskatīs par zagli un muļķi. Man jau tagad ir pietiekami daudz piedāvājumu privātā jomā.

Tieši tā.

Jums ir kandidāte, ar ko dibināt ģimeni?

(Pie sevis smaida, domā.) Man ir draudzene. Ja runājam par klasisku ģimeni – ar laulībām, bērniem, tas ir nākotnes jautājums. Bet noteikti arī tas laiks pienāks.

Laikam jau ne. Man baudu sagādā parastas lietas. Varu priecāties par to, ka saule skaisti riet un uzlec, par to, ka zāle ir zaļa. Varu nepriecāties par to, ka saņemu maģistra grādu politikas zinātnē, bet gan par to, ka, iznācis ar diplomu rokā, redzu – ārā ir skaists laiks. Man ir ļoti svarīgi priecāties par parasto. Tas piepilda dzīvi. Ja nepievērš uzmanību tam, kas notiek apkārt, dzīve kļūst pelēcīga.

Pie šīs atziņas nonācu pēc avārijas. Pamosties nākamajā dienā, un viss ir kārtībā – cik forši, ka varu novērtēt mirkli. Ir ļoti svarīgi to iemācīties. Protams, brīžiem arī es ieslīgstu depresijā, bet – īslaicīgi. Tad palīdz doma, ka nav jēgas cepties par kādu lietu, ir jāpriecājas! Jo šajā konkrētajā brīdī visdrīzāk tu tāpat nevari ietekmēt jautājumu, par kuru uztraucies, tad kāpēc sev šo mirkli sabojāt?