Krievu komēdija ar Rīgas kolorītu: bezsakarīgs kultūršoks
Uz Rīgas kinoekrāniem nemanāmi parādījusies Krievijas Ziemassvētku komēdija „Tantiņas”. It kā jau par šī kinodarba parādīšanos vajadzētu pamatīgi izbazūnēt – kā nekā tā uzņemta Rīgā, tajā filmējušies Ivars Kalniņš un Mirdza Martinsone, bet mūziku sarakstījis pats maestro Raimonds Pauls.
Tomēr filma uz kino „Citadeles” ekrāna parādījusies klusi un nemanāmi, bez skaļas, varētu teikt – nekādas, reklāmas. Vienīgi cītīgs kinoprogrammas pētītājs kino mājaslapā var atrast anotāciju, kura latviešu skatītāju varētu dzītin aizdzīt uz kino – pirmo reizi pēc 15 gadu pārtraukuma kinomūziku sarakstījis Raimonds Pauls, Rīgas bandītu grupējuma vadoni tēlo Ivars Kalniņš, bet perfektu kopmītņu komendanti Mirdza Martinsone. Tēlotāju sarakstā var atrast arī Latvijas spēkavīru Raivi Vidzi un Rīgas Krievu teātra aktieri Andreju Možeiko. Tāpat skatītājam tiek piesolīta arī kolorītā „Purvciema karaliene” Ļiļka un „romantiskās Rīgas šaurās ieliņas”. Filmu uzņēmusi Krievijas kompānija „Trogir Prodakšn” sadarbībā ar Latvijas studiju „Forma Pro films”.
Izlasot šādu filmas pieteikumu, latviešu cilvēks uzreiz iesauksies: „Kāpēc par šo kinošedervu nestāsta latviešu avīzes, televīzija un internets? Kāpēc, kaut uz nelielu brīdi, „Tantiņas” nav kļuvušas par Latvijas kultūras dzīves notikumu numur viens?” Tomēr, pēc visa spriežot, kino profesionāļi un apskatnieki ir sapratuši, ka šī filma nav lielas reklāmas vērta.
„Tantiņas” ir viena no postpadomju Krievijas lētām komēdijām, ar visām tām piemītošajām „nacionālajām īpatnībām”. Pēkšņi nez no kurienes Ziemassvētku vakarā sniegotā ceļmalā uzrodas trīs krievu tantiņas – štramas „babusjas” Vera, Nadja un Ļuba (Ticība, Cerība, Mīlestība), kas svētvakarā noslēgtībā gleznojošu vectēvu ar studējošu mazmeitu izglābj no krāpnieku un reketieru nagiem, mazmeitas draudzeni apprecina ar arābu šeihu, bet pašu mazmeitu ar brašu krievu jūrnieku, vectēvu pieceļ no slimības gultas un piespiež nodarboties ar nūjošanu, tāpat tiek apprecināti arī citi, piemēram, kašķīga kaimiņiene ar santehniķi. Notiek vēl vairāki brīnumi, kā lētā Ziemassvētku pasakā – nabadzīgs imigrants tiek pie dārga kažoka, uz vaskadrānas gleznoti zīmējumi kļūst par mākslas šedevriem, ļaundari sodīti, bet labie iegūst ne tikai mīlestību un veselību, bet arī bagātību. Tādu sižetu par miljons dolāriem tik tiešām var izdomāt tikai krievi… Un piedevām vēl apkrāpt latviešu kinoskatītājus.
Tādam potenciālajam skatītājam, kā man, nevajag „uzrauties” uz skaistajiem reklāmas tekstiem, ka filmā redzēsiet romantiskās Rīgas ieliņas vai Purvciema karalieni, nabadzīga Rīgas mākslinieka dzīvokli vai Latvijas bandītu grupējumu. Filmas veidotāji darījuši visu, lai noslēptu, ka tā uzņemta Rīgā: Skolēnu pils nosaukums uz ēkas fasādes veiksmīgi aizvīts ar egļu zariem, bet automašīnu numuri aizlipināti ar Krievijas auto atpazīšanās zīmēm. Pa „Rīgas romantiskajām ieliņām” staigā krievu jūrnieki spožās uniformās, te par santehniķiem strādā tadžiki, bet uz ielu stūriem mandarīnus no veciem žigulīšiem tirgo uzbeki.
Protams, ja gribat īstu kultūršoku un jums nav žēl kādi pieci eiro, kurus veltīt nesaprotama kinosavārstījuma vērošanai, tad uz šo filmu noteikti ejiet! Atsauces uz Rīgas kolorītu ir rupjš un melīgs filmas menedžeru reklāmas triks. Jāpiebilst, ka Krievijas kinoteātru reklāmās vispār nekas netiek minēts, ka „Tantiņu” darbība notiek Rīgā un tā risina Latvijas sadzīves problēmas. Katrā ziņā „Tantiņās” vairāk redzam Maskavas, nevis Rīgas kolorītu. Pie tam filmā nedzirdēsiet nevienu vārdu latviski, kaut gan uzspēlēti lauzītu krievu valodu no Vidusāzijas tautas pārstāvju mutes un bļaustīšanos nenosakāmā austrumarābu dialektā gan!
Rīgas skatītāji, vērojot „Tantiņas”, piedzīvo īstu kultūršoku! To var redzēt „Citadeles” kinozālē sanākušo skatītāju uzvedībā. Pirmdien vakarā (uz lēto seansu) „Tantiņas” bija atnākuši noskatīties kādi desmit skatītāji, pēc visa spriežot, visnotaļ dīvaino reklāmas tekstu dēļ. Publika pēc filmas beigām nesteidzās uz izejas durvīm, bet teju vai pārakmeņojušies palika rātni sēžam savās vietās un boksterēja filmu titrus, kur katrs otrais uzvārds bija no sērijas „Bērziņš – Krūmiņš”. Protams, šiem „Bērziņiem – Krūmiņiem” neko nevar pārmest, viņi darīja, to, ko pieprasīja darba devējs – šajā gadījumā Krievijas kinokompaņija „Trogir Prodakšn”, pie tam aktieri tik tiešām spēlēja labi… Bet, ko darīt, ja tāds sižets, kurš vēl ar fantastisku izdomu Latvijas publikai prezentēts vārdiem: „Rīgā brīnumi pārvēršas realitātē”.
