Latviete Līga: "Arābu valodu apguvu islāma, nevis šeihu dēļ"

Profesors konsultējies ar advokāti un apsver iespēju ar žurnālu tiesāties, jo autore “pārlieku brīvi” rīkojusies ar viņa teikto, bet Kasjauns.lv aicināja uz sarunu Taivāna bijušo studenti Līgu Legzdiņu. Kad viņa iet pa Rīgas ielām, ļaudis nedaudz samulst vai atskatās – pie mums nav ierasts redzēt viscaur, no galvas līdz papēžiem melnā segtas sievietes. Līga ir pieņēmusi islāmu un nēsā par burku saukto konservatīvo musulmaņu sieviešu apģērbu.

Līga islāmu izvēlējusies iekšējās pārliecības vadīta, tāpēc arī studējusi arābu valodu. Precības ar šeihiem noteikti nav galvenais iemesls. “Vairākumā gadījumu cilvēki arābu valodu izvēlas mācīties tāpēc, ka ir pieaugusi interese par Austrumu zemju kultūru, tradīcijām, varbūt dažām manām kursa biedrenēm arī bija šādi nolūki, bet noteikti ne visām, vairāk jau tā ir interese par šo kultūru,” teic Līga.

Arī profesors Taivāns stāsta, ka tādus vārdus nemaz nav paudis: “Intervijā biju minējis Migrācijas departamenta ierēdņu teikto – Latvijā ir salīdzinoši augsts laulību skaits ar arābiem un berberiem no Tuvo Austrumu zemēm. Dabiski, ka viena daļa to, kas ir apprecējušies, vēlas iemācīties sava laulību partnera valodu. Taču šādā nolūkā nestājas universitātē, tam ir privāti kursi, kur arābu valodu mācās šādi interesenti.”

Pati Līga arābu valodu apguvusi vairāk reliģijas dēļ, jo islāma svētā grāmata Korāns sarakstīta šajā valodā, tulkojumus uzskata par interpretācijām. Pēc arābu šeiha sirds viņa nav tīkojusi, tieši otrādi, Līgas vīrs ir latvietis, kurš pieņēmis islāmu viņas dēļ, jo citādi nevarētu apprecēties.

Reliģijā rod atbildes

Līgas izvēle pāriet islāmā nākusi pakāpeniski. “Jau kopš bērnības man bija liela interese par dabu, par to, ka mums apkārt ir daudz svētuma, bet tajā pašā laikā tas, kas notiek cilvēku sabiedrībā, veido disonansi. Dabā ir saskaņa un skaistums, bet cilvēki dara cits citam pāri, nesaskata svētumu, bet redz tikai materiālo pusi. Daudz lasīju, par dažādām reliģijām, jo man šķita, ka tieši reliģijā varētu būt atbildes uz man nenoskaidrotiem jautājumiem. Tieši tas, ko lasīju par islāmu, uzrunāja visvairāk, jo tur viss likās tik patiess un tiešs. Lasot Korānu, es izjutu, ka tas nāk no Dieva, ka tas nav vienkārši cilvēku izgudrots.”

Lai pārietu islāmā, vispirms esot jābūt iekšējai apņemšanās sajūtai, spējai kaut ko mainīt un no kaut kā atteikties, lai iegūtu vietā ko vērtīgāku, kā arī trīs musulmaņu liecinieku klātbūtnē jāpasaka ticības apliecinājums.

Pilnīgi cita ikdiena

Līgas dzīve ir nozīmīgi mainījusies, pārējiem redzamākā nianse ir apģērbs. “Par to gan ir dažādi viedokļi, bet, plašāk pieņemtais – svešu vīriešu klātbūtnē, kas nav ne vīrs, ne tēvs, ne brālis, drīkst atsegt tikai seju un rokas. Protams, sākumā var ļoti izjust šos apkārtējo skatienus, jo nav pierasts, liekas, ka visi skatās tieši uz tevi, bet ar laiku tas mainās. Es arī īpaši neskatos apkārt, ja citi grib, lai vēro, man uz viņiem nav jāskatās.”

Gadās, ka kāds rāda pat ar pirktiem, bet, ja “tu pats saproti, kāpēc to dari, ja tas nav nekas no ārpuses uzspiests, bet nāk no iekšpuses, tad zini, ka tev pašam tā ir labāk”. Līga šajā apģērbā jūtas vairāk pasargāta, pašai pret sevi esot lielāka cieņa nekā, ja visiem izrādītu savu augumu. “Galvenā pamatnostādne – pravietis mums ir mācījis, ka tā pieklājas ģērbties.” Šādu apģērbu viņa valkā visu laiku, izņēmums ir vizīte pie ārsta vīrieša – atsegties drīkstot, ja tas ļoti nepieciešams, veselības problēmu dēļ. Ikdienu maina arī lūgšanas, kas jāskaita piecas reizes dienā. Tas neprasot daudz laika, taču jāorganizē savs laiks, kad un kur to darīs.

“Vērtīgākais islāmā man šķiet, ka visa dzīve izmainās, viss, ko dari, ir kalpošana Dievam, tas arī piešķir vērtību dažādām sīkām lietām, pat ikdienas darbiem, mājas tīrīšanai vai ēst gatavošanai. Ja tu to dari Dievam, tu virzies augšup un topi pilnīgāks.”

Lai gan Līga ir vienīgā savā ģimenē, kas pārgājusi islāmā, tuvinieku nosodījumu nesaņemot. “Tas nenotika ļoti pēkšņi, jo par to visu sāku interesēties 13–14 gados, bet reāli šo reliģiju pieņēmu tikai 19 gados. Tāpēc maniem vecākiem nebija liela pārsteiguma, kāds būtu, ja es to izdarītu pēkšņi. Viegli to pieņemt, protams, viņiem nebija, bet, tā kā man vienmēr bijušas ļoti labas attiecības ar vecākiem, problēmu nebija. Esmu dzirdējusi, ka citiem ir ļoti lielas grūtības ar ticības pieņemšanu, tiek pārrautas pat visas ģimenes saites,” atklāj Līga.

Islāmā, vismaz konservatīvajā, līgavaini savai meitai izvēlas vecāki. Līgas gadījums bijis atšķirīgs. Tā kā sievietes vecāki nav šīs ticības piekritēji, vīru meitene izvēlējusies pati. Taču tam, ka šāda tradīcija musulmaņu sabiedrībā ir norma, Līga piekrīt. “Man tas liekas normāli, jo nevienam bērnam nekas netiek uzspiests, vecāki saviem bērniem vēl to labāko, jo šis lēmums jau tiek pieņemts kopā ar ģimeni un rūpīgi izsvērts. Domāju, ka šādas laulības ir daudz stabilākas, es katrā ziņā to pozitīvi vērtēju. Pretēji mūsu sabiedrības pieņemtajām normām, kad savas dzīves cilvēks tiek izvēlēts jūtu ietekmē.”

Līga arī saviem bērniem māca islāma tradīcijas un līgavaini meitām izvēlēsies kopā ar vīru, apspriežot lēmumu ar bērniem: “Ja mūsu bērni pieņems šo ticību, tad arī mēs ģimenē vienosimies par dzīvesbiedra izvēli. Bet tas jau nav tā, ka tikai vecāki to nolemj vienpersoniski, jo arī bērniem ir jāpiekrīt.”

Nav atļauts slepkavot bērnus

Pasauli satriecis teroristu iebrukums lielveikalā Kenijā. Pieprasot citēt Korānu, viņi atsijāja musulmaņus un apšāva pārējos. Līga saka: “Cik esmu lasījusi no fiqh (Islāma jurisprudences) grāmatām, ir pilnīgi skaidrs, ka arī kara gadījumā sieviešu un bērnu aizskaršana nav pieļaujama. Līdz ar to varam arī izslēgt jebkādu iespēju, ka tamlīdzīga ķīlnieku sagrābšana varētu nebūt pretrunā ar šariatu – Islāma Svēto Likumu.”

Viņa gan spriež, ka “no zila gaisa normālam cilvēkam nevar ienākt prātā kaut ko tādu darīt. Neviens jau nezina un nestāsta, un pat neinteresējas, ko paši uzbrucēji ir pieredzējuši un kādām šausmām cauri izgājuši savā dzimtenē”. Te gan jāpiebilst, ka teroristu vidū bija arī islāmā pārgājuši rietumnieki, kas nekādus karus nebija redzējuši.

Lāsma Didrihsone / Foto: Rojs Maizītis