Rutulis jūtas meitas Lindas ēnā

Abi Rutuļi, vadot šovu, kopā uz skatuves nav pirmo reizi, taču tik atbildīgā amatā gan – iemīļotajam šovam seko līdzi visa Latvija. Lai kādas arī ķibeles nebūtu gadījušās tiešraides satraukumā, interneta komentāri liecina, ka skatītāji jau ir novērtējuši Lindas šarmanto smaidu. Smaids un dziesma esot viņu dzīvības eliksīrs.

Uztraukums, kāpjot uz skatuves, ir vienmēr, bet nedrīkst pieļaut, ka tas ir pārāk liels. Stress nebija pārāk liels arī pirmajā reizē, jo bijām visu kārtīgi izmēģinājuši. Domāju, mēs tiekam galā labi, un katru reizi būs arvien labāk. Mēs neķeramies klāt tam, par ko neesam droši, ka varam izdarīt. Man šoreiz ir vieglāk – esmu Lindas ēnā, un viņa tiek galā.

Manuprāt, nelielam uztraukumam jābūt – tas palīdz parādīt sev, ka priekšā ir darbs, kas jāizdara. Nenoliegšu, mēs abi bijām mazliet satraukušies, es noteikti vairāk, bet ap piekto, sesto priekšnesumu jau bijām vairāk iejutušies un apraduši ar atmosfēru. Nākamreiz būs vēl labāk!

Koncertiem es tiešām tērpus izvēlos pats, bet šovā atļauju par to rūpēties profesionāļiem. Mums ir lieliska stiliste Indra Salceviča, mums ir līdzīga gaume, un viņa zina, kas man piestāv, tādēļ pilnībā paļaujos uz viņu.

Tā spēcina vienotības izjūtu. Dziesmai ir īpašs spēks, kas prot vienot. Dziedāšana ģimenē – tas ir process, kas gribot negribot vedina uz kopību. 

Mūzika, kopīgi izpildīta, ne tikai ģimenei, bet arī katram atsevišķi sniedz gandarījumu. Mūzika ir kā dzīvības eliksīrs. Kopā dziedot, šī eliksīra iedarbība daudzkāršojas – pie nosacījuma, ka tiek dziedāts no sirds. Nu re, gluži vai laimes formula sanāca!

Par profesionāli nepiedzimst un nekļūst arī piecpadsmit svētdienās. Iesākt ir viegli – tas attiecināms arī uz citām dzīves vajadzībām, vērtībām, notikumiem. Svarīgākais ir spēja noturēties “uz viļņa” visu laiku. Tāpēc katrai uzstāšanās reizei jāgatavojas ar pilnu atdevi, tomēr atstājot dinamikas augšējo punktu nākamajai reizei. Tas veicinās attīstību. Krieviem ir labs teiciens – tici labākajam, bet esi gatavs sliktākajam.

Mans padoms būtu – paļauties vienam uz otru, darīt visu ar kopīgu pārliecību un entuziasmu, nepazaudēt ģimeniskumu, darīt no sirds un ar patiesu smaidu ne tikai sejā, bet galvenais – sirdī.

Mūzika ir ik solī kopā ar mums, bet īpašu dziedāšanas tradīciju mūsu ģimenē nav... Kopā uzdziedam Ziemassvētkos, citreiz slavinājuma dziesmas jubilejās.

Svētkos – Ziemassvētkos, Jāņos – dziedāts tiek vienmēr, manuprāt... Ikdienā mēdzam kopīgi iedziedāties, dzirdot kādu visiem sirdij tuvu dziesmu. Mūzika jau visiem mums ģimenē ir tuva.

Ar jauniem vadītājiem galvenokārt. (Smejas.) Līdz ar to, iespējams, ar papildus emociju gammu, kas būs divtik liela.

Arī norises vieta ir cita. Šogad šovs notiek Rīgas kinostudijā, kur ir pavisam cita, daudz mākslinieciskāka aura. Tāpēc paredzu, ka svētdienu vakari LNT ekrānos būs vēl emocionāli bagātāki.

Kur nu! Latvijā taču katrs kaut nedaudz prot dziedāt. Pie mums vēl ir daudz dziedošu ģimeņu, un daudz vēl izveidosies. Tā kā šo šovu varēs turpināt vēl ilgi. Svarīgi gan ik reizi to papildināt ar jaunu sacensības veidu, garu, padarīt to interesantāku gan dalībniekiem, gan skatītājiem. Un LNT to var! Bez tam, manuprāt, izpildījuma kvalitāte te nav jāliek pirmajā vietā, jo dziedošo ģimeņu šovs nav radīts, lai izrādītu profesionālismu. Tas ir sirsnības, kopā būšanas sarīkojums, kura galvenais vadmotīvs ir dziesma, kas saliedē valsti. Un te nedrīkst aizmirst, ka tikai stipras ģimenes veido un veidos stipru Latviju.

Ģimene jau var būt gan liela, gan maza. Manuprāt, nav svarīgi – māsas un brāļi vai omītes un opīši, svarīgi justies vienotiem kā ģimenei. Un, ja dziesma spēj atspoguļot šo ģimenisko spēku, tad šādām pretenzijām nav pamata.

Dažkārt ģimeni neveido tikai radinieki, un tāpēc normas robežās kombinācijas ir pieļaujamas visdažādākās. Svarīgi, lai komanda savas dzimtas vārdu popularizētu ar pēc iespējas veiksmīgāku priekšnesumu un iedrošinātu arī citas ģimenes reiz izmēģināt spēkus šāda sacensībā. Tas tikai stiprinās pārliecību – “Jā, es varu! Mēs varam!” – un dos spēku.

Tagad noteikti skanam kopā daudz, daudz labāk. Agrāk, kad biju maza, tad gan šķita, ka lācis man uz ausīm uzkāpis.

Vēl joprojām ir tonalitātes, kurās mums sadziedāties grūti, neērti. Taču daži skaņdarbi duetā skan tīri labi. Neesam tik daudz kopā dziedājuši, lai pieslīpētos, pie tam Linda taču nav dziedātāja, un pieslīpēšanos dziedāšanas mākslā nevar tik ātri apgūt. Tas ir ilglaicīgs process.

Par dziedāšanu to gan nosaukt grūti, bet vēlēšanās būt uz skatuves ar mikrofonu rokā – jā, tas gan Edvardam patīk. Pie iespējas allaž aicinu dēliņu sev palīgā! (Smejas.) Muzikalitāte ir svarīga jebkura intelekta attīstībā. Muzikalitāti nevar iemācīt – tā vai nu ir vai nav. Domāju, ka pagaidām par Edvarda muzikalitāti runāt vēl pāragri. Ģēnijs viņš nav, tomēr mūziku pazīst un labprāt līdzdarbojas.

Par šāda šova iespējām citviet pasaulē nejūtos kompetents runāt... Latviešu mentalitāte ir īpaša. Un tas arī izskaidro dziedošo ģimeņu fenomenu.

Manuprāt, mums ir svarīgi palikt pie sava – stipras ģimenes veido stipru Latviju. Latvijā ir stipras ģimenes, un šeit tās spēj to pierādīt. Kā ir citur, to nemāku teikt. Man ir liels prieks, ka šajā valstī ģimenes ir tik atsaucīgas un uzņēmīgas, spēj iedvesmot savas ģimenes locekļus doties uz dziedošo ģimeņu konkursu, lai pierādītu ne tikai Latvijai, bet galvenokārt pašiem sev, ka var, un tas ir ļoti svarīgi.