Haoss Liepājas kristīgo jaunekļu biedrībā. Pirms 100 gadiem...
Izrādās, ka kompakta mobilā tālruņa versija nebija sveša arī pirms gadsimta. Kāds krievs 1914. gadā grasījās patentēt tālruni, kurš nebūtu pieslēgts pie vadiem. Savukārt Ventspilī bija uzradies kāds manāmi iereibis viltus pravietis, kurš no zārka centās piecelt savu draugu. Tomēr ne viens, ne otrs neizdevās.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Izvirtīgais haoss Liepājas evaņģēlisko jaunekļu biedrībā
Ne tikai šodien, bet arī pirms 100 gadiem prese rakstīja, ka kristieši, slēpjoties aiz tikliem Bībeles vārdiem un cīņu par nevainīgu morāli, patiesībā dibina bordeļus un nemaz neuzvedas tā, kā tas pienāktos nevainīgiem un šķīstiem ticības brāļiem un māsām. Lūk, viens šāds ziņojums no Liepājas:
„Jaunākā laikā mūsu mācītāji atraduši „evaņģēlisku jaunekļu biedrību” dibināšanu par labu līdzekli, lai jaunību „glābtu” un uzturētu padevībā un paklausībā un pie tēvu tikumiem. Liepājā tādu biedrību nodibināja māc. Sanders, un tanī iestājušies jaunekļi lielā skaitā.
„Jaunekļu biedrība” laiku pa laikam sarīko dažādus „vakarus”, kuros tas galvenais ir „vakar es tev redzēju...”, „sniedz rociņu, dod mutīti...” u.t.t. Protams, ka šādas lietas mazāk apzinīgiem jaunekļiem resp. jauneklēm ir ļoti pa prātam, kāpēc arī šais Evaņģ. Jaunekļu biedrības izrīkojumos vienmēr ierodas daudz apmeklētāju. Tā ka visi labprāt vēlas ņemt dalību taī „rociņas sniegšanā” un „mutītes došanā”, tad arī pa rotaļu laiku lielā dalībnieku skaita dēļ nav nekādas disciplīnas. Viens sāk, otrs beidz, viens dzied vienu dziesmiņu, otrs otru. Beigu beigās iznāk tāds haoss, ka tīri vaj ausis jāspiež ciet.
Dejošana stingri noliegta. Kristīgie jaunekļi un jaunekles to nekādā ziņā nedrīkstot piekopt. Mūzika spēlē tīri vilinošus dejas gabalus, dažs labs ne nociesties vien nevar un paslepus kādā tumšākā kaktā izloka kājas... bet kad biedrības administratoru redzīgās acis nav klāt, tad dejošana iet vaļā pa visu zāli. Jo – tas jaunekļu gars gan ir labprātīgs, bet tā miesa vāja...
16. martā bija mūzikas un drāmas vakars. Uzstājās jaukts koris, tomēr dziedāšana veicās vēl pavisam vāji. Daudz jautrības sagādāja mandolīnu orķestra vadītājs ar savām amizantām kustībām. Bet tas ievērojamākais tomēr bija teātra izrādes. Uzveda divas balagāniskas joku luģeles „Tēvs jau atļāva” un „Iemīlējušies veči”. Daži skati iznāca klauniski vārda pilnā nozīmē, daži atkal tik nejēdzīgi, ka tīri kauns bija skatīties.
Pa starpām ar deklamācijām uzstājās Gustavs Liepiņš. Viņš zina, ka sekli joki par sievas mātēm, precībām un kristībām Jaunekļu biedrībā visvairāk „velk” un tāpēc arī bija izmeklējis veselu kaudzi attiecīga žanra dzejoļu.”
(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 21. martā)
Krāsotāju un vārnu kautiņš uz Juglas tilta
Ja padomju laikos latvieši ar nepacietību joku žurnālā „Dadzis” gaidīja hrestomātiskās Gunāra Bērziņa karikatūras, vācu laikā frontes avīze „Daugavas Vanagi” – amizantā leģionāra Vilibalda Drosmiņa varonīgos piedzīvojumos, bet pirmajos Ulmaņlaikos „Atpūtā” - draiskos Dreslera pantiņus, tad tālajos cara laikos latvieši satīriskajā presē ar napacietību gaidīja mūsu vecmeistara, 1914. gadā vēl jaunmeistara, Indriķa Zeberiņa karikatūras. 1914. gada pavasarī joku žurnāla „Lietuvēns” viņš fiksēja gājputnu uzbrukumu Berģu puses būvniekiem, kuri agri no rīta pāri Juglas tiltam devās uz darbu pie Rīgas centra bagātajiem namsaimniekiem:
„Mālderu un vārnu kautiņš uz Juglas tilta rudeņos un pavasaros, kad vieni dodās uz Rīgu un otri nāk atpakaļ.”
(„Lietuvēns” 1914. gada 22. martā)
Grasās patentēt pirmo mobilo tālruni
Tā īsti Latvijā mobilos telefonus iepazina tikai pirms kādiem pārdesmit gadiem, bet jau pirms simts gadiem Rīgas prese rakstīja, ka kaut kur tālajā Krievzemē izgudrots telefona aparāts, kurš ir tik sīks, ka to var ielikt frakas kabatā un sarunbiedru sasaukt, nepieejot pie telefona vadiem. Zvanīt gan nevarēja, kur tīk – to varēja izdarīt tikai 3000 verstu (1 versts – 1066,8 metri) rādiusā:
„Telefoniski sarunu lietā tagad sperts milzīgs solis uz priekšu, caur kuru satiksme ar atsevišķiem punktiem ievērojamā tālumā top jau par faktu. Kāds krievs, speciālists telefonu lietā, izgudrojis tādu aparātu, kurš dod iespēju vest telefoniskas sarunas 3000 verstu lielā tālumā, Šis izgudrojums radīs lielus pārgrozījumus visā telefonu lietā. Tagad pastāvošās telefonu sistēmas atļauj sarunāties ne tālāk par 600 – 700 verstīm. Jaunais aparāts nav lielāks par papirosu etviju. Viņu var viegli ievietot kabatā. Izgudrojuma noslēpums, zināms, no autora netop izpausts. Viņš jau ir rūpējies, lai izņemtu attiecīgo valdības patenti. No praktiskās puses raugoties, aparāts ievērojams tajā ziņā, ka pastiprina skaņas un pie tam maksā ļoti lēti. Pirmais apstāklis dod iespēju vest sarunas, nepieejot nemaz pie paša telefona aparāta. Valoda top tik stipra, ka ir dzirdama arī citās istabās.”
(„Rīgas Avīze” 1914. gada 22. martā)
Neizdevusies Ventspils miroņa modināšanas akcija
Kāds „Venstpils Apskata” ziņotajs, kas slēpās ar pseidonīmu „Aizmirstā dvēsele” pirms simts gadiem ziņoja par neizdevušos miroņa uzmodināšanas mēģinājumu:
„Mājās braucot no Kuldīgas uz ceļa kāds S. pēkšņi saslimis un pēc nedaudz stundām arī nomiris. Viņa draugs no kaimiņu mājām dabūjis zināt, ka draugs beidzis dzīvot, tūlīt bez kavēšanās devies savu draugu apmeklēt un nonāca taisni tanī brīdī, kad nelaiķi patlaban gribējuši iezārkot. Bet atnākušais draugs patlaban kā no Ventspils pārbraucis tā sakot „kunga prātā, nav ļāvies vis pārliecināties, ka S. jau ir līķis. Viņš to saķēris pie rokas kā Kristus Jaira meitiņu, un saucis: „He, draugs, kā tu tāds lempis, celies tak augšā!” Pat mēģinājis to uz kājām nostādīt. Klāt esošiem tikai ar lielām pūlēm izdevies to apmierināt. Jā, jā, neesam mēs sīcenieki tik neievērojami, arī mums ir savi pravieši.”
(„Ventspils Apskats” 1914. gada 22. martā)
Kur tagad „Palladium” un „Burda”, senāk bija augstās modes salons „Baltija”
Gadu desmitiem rīdzinieki ēku Marijas ielā 21 atpazina pēc tur esošā kinoteātra „Palladium” Tagad tur atrodas koncertzāle, kurā uzstājas gan pašmāju, gan pasaules līmeņa estrādes zvaigznes, uz kuru koncertiem pulcējas tūkstošiem melomānu. Tomēr ne tikai uz melomāni dodas uz Marijas ielu 21, uz turieni devās un dodas arī ļaudis, kuri tērpjas atbilstoši pēdējām modes tendencēm. Tagad Marijas un Pērses (agrāk – Mazās Ņevas) ielas stūrī atrodas „Burdas” modes salons, bet senāk tur bija modes veikals „Baltija”, kurš reklamējās dzejā:
„Ka laiks ir nauda, zin ikviens,
Tādēļ ar’ laikam ir liels cieņs,
Kas laiku labi vērā neliks
Nekad uz zaļa zara netiks!
Tas ievērots ir „Baltijā”,
Šai lielā drēbju veikalā:
Te cenas stingri noteiktas
Un garas tenkas izslēgtas,
Lai pārdevējs un tāpat pircējs
Te laiku netērā kā sirdzējs;
Šis veikals to arvienu ievēros
Un labāko no labākā tik dos.
Te spoguļ’sienas, telpas ērtas.
Bet sevišķi te drēbes iegūt vērtas.
Te dāmām kostīmi, mēteļi,
Te jakas – sezonai taisīti;
Viss gatavots pēc modes jaunākās,
No drānas skaistākās un labākās.
Te kungiem apģērbi, ka tādu preci
Tu citur vari meklēt vaj ar sveci.
Kā sacīts, ne tik labākais tiks dots
Un ikviens pieklājīgi apkalpots;
Uz ielas te neviens tev nestāv priekšā
Un nerauj tev ar varu iekšā.
Lai nāk ikviens, tas apmierināts būs,
Un pastāvīgs te kunde kļūs!
(„Jaunākās Ziņas” 1914. gada 16. martā)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
