LTV rādīs dokumentālo filmu par Alvi Hermani – "Vairāk nekā dzīve"
"Pat no garlaicīgākā un pelēcīgākā cilvēka dzīvesstāsta var uztaisīt ļoti brīnišķīgu drāmu," saka režisors Alvis Hermanis.
Kultūra

LTV rādīs dokumentālo filmu par Alvi Hermani - "Vairāk nekā dzīve"

Jauns.lv

18. aprīlī TV pirmizrādi piedzīvos Ginta Grūbes dokumentālā filma „Vairāk nekā dzīve”, kurā tiek atklāta ievērojamā latviešu teātra Alvja Hermaņa „dzīvesstāstu metode”, portālu Kasjauns.lv informē LTV pārstāve Laura Brokāne. Televīzijas skatītājiem jauno filmu pirmoreiz būs iespēja noskatīties LTV1 piektdien, 18. aprīlī, pulksten 15.05.

LTV rādīs dokumentālo filmu par Alvi Hermani – "Va...

Filmas režisors un scenārija autors Gints Grūbe neveido biogrāfisku portretu, bet detalizēti atklāj stāstveides paņēmienus, kas kļuvuši par Alvja Hermaņa zīmogu. Hermaņa metode paredz atteikšanos no klasiskā dramaturģiskā materiāla un pievēršanos cilvēku izpētei. „Pat no garlaicīgākā un pelēcīgākā cilvēka dzīvesstāsta var uztaisīt ļoti brīnišķīgu drāmu,” saka Alvis Hermanis. Cilvēka dzīvi varot izstāstīt ar trim epizodēm, un katra cilvēka stāsts, ja to koncentrētā formā uzliek uz skatuves, būs skumjš. Tur sakars ar kosmiskām skumjām,” Grūbem atklāj Hermanis.

Filmā tiek rādīta trīs Alvja Hermaņa izrāžu – „Vectēvs”, „Ķelnes afēra” un „Senču asiņu balss” - tapšana. Hermanis stāsta par darbu pie izrādes, atklāj, kā atpazinis nejauši satiktu prototipu un citus neparastus stāstus.

Aktieri ar lomas prototipiem vienmēr satiekas bez režisora, kura darbs ir padarīt viņu izpētes augļus par skatuvisku pārdzīvojumu. Filma seko sarunu materiāla iegūšanai un iedzīvināšanai uz skatuves – šādi skatītāja priekšā mijas Viļa Daudziņa sarunas ar prototipu izrādei „Vectēvs” un paša aktiera soļi pretī novērotā iedzīvināšanai. Aktiera interpretācija režisora vadībā no patiesa stāsta rada ko citu – „vairāk nekā dzīvi”.

Kādi ir režisora secinājumi par cilvēkiem pēc darba ar neskaitāmiem dzīvesstāstiem un kādēļ šīs tehnikas turpināšana draud ar ieslīgšanu cinismā? Ginta Grūbes filma ir liecība „dzīvesstāstu metodes” izmantošanas posmam Alvja Hermaņa daiļradē un atklāj robežu, kur režisors nolemj no tās atteikties.