Biļešu kontrolieri bezbiļetniecei atņem vistu. Pirms 100 gadiem...
Savulaik no Kuldīgas uz Ventspili lepni varēja aizdoties, sēžot kuģa restorānā. Tagad par to varam tikai sapņot. Toties biļešu kontrolieri bija daudz niknāki. Viņi, piemēram, jums varēja konfiscēt vistu, ja to pārvadājāt bez biļetes, paslēpis azotē.
Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.
Jaunākās modes nelietības: baltas parūkas un puķaini uzroči
Mūsu omes un vecvecmāmiņas savā jaunībā prata rotāties un izskatīties koķeti valdzinošas. Par to liecināja arī jaunās – 1914. gada modes sezonas tendences, kuras gan tolaik pat visnotaļ liberālā un demokrātiskā avīze „Jaunā Dienas Lapa”, kuru dibināja vēlākais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals dēvēja par „nelietībām”:
„Jaunākā modes nelietība ir baltās parūkas, kādas jau savā laikā valkātas. Jo tās paceļot acu un sejas skaistumu. Tā tad krāsainās parūkas tomēr neieviesīsies. Un vēl vienu jaunumu nes pavasara mode dāmām: puķu mufes un ļoti mazus saules sargus, kuri tikai galvu nosedz.”
(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 31. martā)
Bezbiļetniecei konfiscē vistu
Mūslaiku sūdzmaņiem, kuri neapmierināti burkšķ par „Rīgas satiksmes” kontrolieriem, vajadzētu mazliet pieklust, jo savulaik biļešu pārbaudītāji bija daudzkārt nežēlīgāki. Viņi par braukšanu bez biļetes varēja konfiscēt ne tikai jūsu bagāžu, bet arī dzīvu radību. Tiesa gan, brīžiem par šādu „varoņdarbu” viņiem nācās matus plēst no galvas, jo to dzīvo radību īsti nebija, kur izmitināt un tad bija liekas klapatas:
„Kādā no lauku stacijām konduktori prasīja soda naudu no kādas pasažieres, kura vedusi bez biļetes vistu. Sieviņai naudas nebijis un stacijas priekšnieks pieprasījis pa telefonu savam priekšniekam, ko darīt? „Konfiscēt un izūtrupēt vistu!” bija atbilde. Bet ūtrupes dienā nav neviena pircēja bijis, jo ap staciju vairākas verstis apkārt neviens nedzīvo. Atkal priekšniecība pavēlējusi: „Braukt uz sādžu un izsludināt ūtrupi...” Šīs pūles aiztaupījis kāds paziņa, nopirkdams vistu par 30 kao.”
(„Jaunā Dienas Lapa” 1914. gada 29. martā)
Ar tvaikoni no Ventspils uz Kuldīgu
Pirms 100 gadiem mēs pa Latviju pārvietojāmies savādāk. Katrā ziņā šodien tādi transporta veidi vairs nepastāv. Piemēram, pa Ventu vairs nevaram aizbraukt no Ventspils uz Kuldīgu ar tvaikoni. 1914. gadā tvaikoņu kustība Ventā bija attīstīta un pa to šiki, sēžot kuģa restorānā, varēja ceļot pa kādreizējā hercoga Jēkaba zemēm. Par to liecina arī paziņojumi tā laika avīzēs:
„18. martā pārbūvētais tvaikonis „Meža”, kurš tagad saucas „Nikolajs”, pirmo reizi laimīgi nobrauca no Ventspils uz Kuldīgu. Tvaikonis var uzņemt 200 pasažierus. Tvaikonis ies 3 reizes nedēļā no katras puses. Maksa 1. klasē 2 r., 2. – 1 r. Preču tvaikonis var uzņemt 1500 pudus un tas iet tikai 1 un pus pēdas dziļi. Uz tvaikoņa atrodas arī restorāns.”
(„Jaunā Avīze” 1914. gada 22. martā)
Sarkanā lupata Biķernieku mežā
Līdz Lielajai Oktobra revolūcijai vēl bija jāgaida trīsarpus gadi, uzticamie boļševiku terorista Ļeņina sargi pat vēl nedomāja, ka kļūs par streļķiem, bet proklamācijas jau kaisīja un sarkanos karogus koku galotnēs vilka. Viena no pārdrošākajām latvju komunistu akcijām dažus mēnešus pirms 1. pasaules kara notika Biķeru baznīcā:
„Nekārtības Biķernieku baznīcā. Vakar, kā ikkatru gadu Pūpoli svētdienā, Biķeru baznīcā notika jaunekļu iesvētīšana. Kā jau šādos gadījumos mēdz būt, baznīca bija pārpildīta baznīcniekiem. Pēc pabeigtiem dievvārdiem turpat baznīcā kāds no pūļa turēja revolucionāru runu un izkaisīja proklamācijas. Runa galvenām kārtām bija vērsta pret Valdību un mācītājiem un beidzās ar jau pazīstamām muļķīgām frāzēm. Pēc tam bars jauno puiku, starp kuriem daži bija a gariem „peisakiem” (jādomā, ka tos drīkst nēsāt tikai barveži), iegriezās tuvējā mežā un uzvilka sarkanu lupatu, aiziedami pa mežu uz Pēterburgas šosejas pusi. Šāda neģēlīga rīcība un baznīcas apgānīšana pie mums ir kas ārkārtīgas un uztrauc visus vietējos iedzīvotājus.”
(„Rīgas Avīze” 1914. gada 31. martā)
Čūska izraisa paniku un paralizē „Latvijas” darbu
Arī pirms gadsimta konkurenti izmantoja neatļautus paņēmienus, lai ieriebtu saviem sāncenšiem. Sevišķi nejauki bija avīžnieki, jo toreiz Latvijā iznāca daudz vairāk dienas laikrakstu, nekā šodien un tām savā starpā bija jākonkurē. Tā konkurenti pamanījās paralizēt visas „Latvijas” darbu:
„„Latvijas” redakcijā šorīt negaidot atrasta čūska. Redakcija jau bij ieradusēs pilnā sastāvā un gribēja stāties pie darba, kad čūska piepeši izlīda iz papīru kurvja un sāka šņākt. Viņa acīm redzot bij ļaunas dabas; tomēr redakcijas locekļiem laimīgi izdevās izglābties caur logiem. Kad redakcijas personāls ar rungām un citiem rīkiem apbruņojies ar dvorņiku priekšgalā atgriezās redakcijā sist čūsku, pēdējā bij pazuduse, un līdz šim vēl nav atrasta.
Uztraukums redakcijā turpinājās visu dienu, jo nevarēja būt šaubu, ka čūska tīšām un ļaunprātīgi bij ielaista „Latvijas” redakcijā no redakcijas pretiniekiem. Kā viegli saprotams, aizdomas griezās pret „ekonomistiem”, kas tagad grib savās rokās dabūt visas Latviešu avīzes. Lieta nodota slepenpolicijas izmeklēšanai.”
(„Rīgas Avīze” 1914. gada 1. aprīlī)
Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.
Elmārs Barkāns/ Foto: All Over Press, zudusilatvija.lv
