Nosvinēt saulgriežus pa īstam. Arī Pasaules saulgriežu festivālā

Izdziedās un izdejos saulgriežu norises

„Mežaparkā kopā ar „Kokli” un „Laiksni” [Austrumlatvijas dialektā tā dēvē ūdensrozi – red.] būsim Pasaules saulgriežu festivāla latviskā sadaļa – ar latviskajām dziesmām, tradīcijām,” saka Dina. Mežaparkam mūsu folkloristi sagatavojuši gan Līgodziesmas un līgotnes dažādās variācijās, gan dančus un rotaļas, bez kā nu nekādi nevarot iztikt saviesīgos pasākumos.

„Visi interesenti var atnākt paskatīties, ko mēs tur darīsim, un pēc tam to mēģināt interpretēt dzīvē.

Tiesa, vienmēr esmu teikusi – ja tici tam, ko dari, tas īstenosies. Un tāda ir arī rituālu būtība. Jo tas nevienos svētkos nedrīkst būt kā ķeksītis – o, kas mums šodien modē? Ak, rituāli? Nu tad kādu uztaisām! Pat nezinot, kas tas īsti ir.”

Dina norāda, ka rituāls, pirmkārt, ir kopienas lieta; pamatīga sagatavošanās un norise ar lielu ticamības pakāpi, jo – ir jātic tam, ko dari. „Ja domājam par Jāņu svinībām un tradīcijām tajās, tas jādara ar pārliecību. Ja tam neticu, tad labāk ir nedarīt! No savas puses centīsimies izdziedāt un izdejot Jāņu norisi, sākot no Jāņa bērnu sagaidīšanas, kas ir pats sākuma gals, kad Jāņa bērni – visi cilvēki, kas šajos svētkos sanāk vienkopus –, tiek apdziedāti. Vainagu pīšana izpaliks, bet man šķiet, ka amatnieku tirdziņā būs vainagu pīšanas darbnīcas. Tad caur dziesmām un rotaļu norisēm tiks pieminēta uguns iededzināšana. Protams, arī apdziedāsimies, jo vienmēr var atrast, par ko.” Tiesa, svarīgi saprast, par ko apdziedāties – ja tiks dziedāts, piemēram, par aitām, kuru pilsētā nav, kāds varētu arī nesaprast. Taču par nezālēm apdziedāties gan varētu. „Nezinu, kā būs ar saules sagaidīšanas dziesmām; varbūt tās gluži nedziedāsim – ņemot vērā, ka pasākums gluži neilgs līdz saullēktam. Taču ugunskura iedegšanas un saules pavadīšanas dziesmas būs,” sola Dina, neslēpjot, – Jāņu dziesmu repertuārs ir gana plašs, un viņai jāsajūt, kas īsti būs vajadzīgs.

„No mūsu puses vairāk būs tas jestrais, jautrais, sadarbība caur rotaļu, danci un sadziedāšanos. Jo šis ir laiks, kad varam parādīt, ka esam jautri, ne tikai stresaini.”

Vai Mežaparkā tiks dedzināti pērnā gada Jāņu vainagi, Dina vēl nezina, taču iespējams, ka zīlēšana ar vainagu mešanu kokā (vēlams ozolā!) gan Eiropas saulgriežos gan varētu notikt. „Skatīties, kā meitas mēģina iemest vainagu ozola zaros, ir ļoti interesanti!” viņa smej un piebilst – ja šajās izdarībās vēlēsies piedalīties arī pārējie Pasaules saulgriežu festivāla viesi no Kolumbijas un citām tikpat eksotiskām zemēm, latvieši ar prieku viņus iepazīstinās ar visām mūsu saulgriežu norisēm.

Katram sava Līgodziesma

Izrādās, pavisam kopā esot pierakstīts un apzināts ap divi tūkstoši Jāņu melodiju. „Tas apjoms nav plašs, tādēļ variēšanās – kā jau jebkurai gadskārtu dziesmai – ir neliela. Taču būtībā kora kultūra šeit ir nākusi mums ļoti pretī, jo tie komponisti, kuri apdarinājuši tautasdziesmas, ņēmuši ļoti daudz tieši līgotnes. Līdz ar to, ja cilvēks sadzird atpazīstamas skaņas, uzreiz var dziedāt līdzi. Tādēļ ar koru mūziku ir sanākusi ļoti laba sadarbība. Turklāt līgotnes jau diezgan daudz tikušas izmantotas dažādās muzikālās versijās,” stāsta Dina un piebilst, – noteikti jāpateicas postfolkloras grupas „Iļģi” vadītājai un folkloristei Ilgai Reizniecei par to, ko viņa ir paveikusi, gadiem ilgi rīkojot Jāņu mācības „Piedzīvosim Jāņus”.

„Dziedāšana jau ir aizgājusi tālāk par tradicionālo „Labvakaru, Jāņa māte”, un tas ir labi, turklāt tekstus iespējams variēt pēc situācijas.

Tagad, pateicoties Ilgai, viņas iniciatīvai un atsaucīgiem cilvēkiem, kas šo darbu turpina, domāju, ka diezgan daudzas lietas ir gājušas plašumā, tostarp arī melodiju dažādība. Ilgas uzskats, – katru gadu jādabū vienu divas melodijas klāt savam pūram.” Nupat Dinai šķiet, ka cilvēki, kuri agrāk neko nezināja par Jāņu tradīcijām vai uzskatīja, ka tas, kā viņi to dara, ir pareizi, tagad meklējot veidus, kā saulgriežus nosvinēt tā, kā tas darīts agrāk.

Taujāta, vai cilvēki vairāk svin Jāņus vai tomēr saulgriežus, Dina Liepa saka – viņasprāt, vairāk tomēr tiek svinēti saulgrieži (21. un 22. jūnijā). „Tas gan vairāk notiek draugu pulciņos, kur cilvēki ir saistīti ar tradicionālo kultūru. Savukārt 23. jūnijā var gan gaļiņu pacept, gan Paulu paklausīties. Tas nav nekas nosodāms,” viņa smejas un atgādina – lai nu kā, arī 23. jūnijā, kad svin Līgovakaru, tiek ievērotas dažādas tradīcijas, par kurām dažkārt cilvēks pat neapzinās, ka tās ir koptas gadsimtiem ilgi:

„Negulēt visu nakti, savākt jāņuzāles, pīt vainagus. Skaidrojums, ka jāsavāc trīsreiz deviņas jāņuzāles, manuprāt, nozīmē, – jāsavāc daudz, lai pušķis būtu kupls. Ir gan jāzina sīkākas lietas, lai vainags netiktu pīts tā "ķap-ļap".

Jo vainagu pīšanas filozofija ir vienkārša – kad pin un darbojies, tad vainagā ieliec pozitīvo, lai tevi tā veiksme pavadītu visu Jāņu nakti. Vainagu tiklab var uzskatīt par maģisko apli un zināma veida aizsardzību.

Vainagus Jāņos jau tagad liek visi, un labi, ka mums vairs nav kreppapīra vainagu un sombrero kā astoņdesmitajos gados!” viņa smejas.

Par rituāliem, kas jāveic saulgriežos, Dina teic – protams, no rīta pirms saules lēkta var iet vārtīties rasā: „Tas ir veselības un auglības rituāls, un tas būtu jādara individuāli, nevis grupveidā. Pati esmu to darījusi, un esmu arī peldējusies pirms saullēkta. Bija auksti, bet tā bija patīkama sajūta.” Taču esot jāizvērtē veselības stāvoklis.

Stāstot par saulgriežiem un Jāņiem, folkloriste akcentē, ka Jāņos ēšana nav galvenais, būtiskāki tomēr ir riti – piemēram, aplīgošana, ar kuru ciemiņi pasaka paldies mājas saimniekiem, apdziedot Jāņa tēvu un Jāņa māti un aplīgojot laukus, kas ir svētības nešana.” Savukārt lēkšana pār ugunskuru attīra cilvēku. „Uguns ir visa dzīvā pirmsākums un dzīvības simbols. Lecot pāri ugunij, tu attīri organismu un ķermeni, spēcini un ārstē sevi – gan fiziskajā, gan garīgajā jomā.” Starp citu, gan ugunskuram, gan pūdelei jādeg visu cauru nakti – līdz saullēktam, jo, kā uzsver Dina, tādējādi šajā naktī Saules ceļu palīdzam padarīt vieglāku, lai saulīte pie mums atgrieztos drīzāk.

Arī mītiskais papardes zieds esot jāmeklē tieši saulgriežu naktī (tiesa, to varot darīt arī Jāņu naktī). „Ir vairākas versijas par to, kas ir papardes zieds. Pirmā – tā ir seksuālā lieta, kā labs tabu: aiziet un izdarīt to, kas Jāņu naktī jāizdara,” viņa smaida, piebilstot, – papardes zieds var būt arī garīgajā līmenī, kad meklē gudrību, ieejot citā līmenī un atrodot kaut ko. „Botāniķi laikam ir pierādījuši, ka papardes nezied. Līdz ar to iegūstam skaidrojumu, ka tā ir simboliska lieta, kas nav jāsaprot burtiski. Tāpēc ir vairākas interpretācijas, kas ir papardes zieds un ko nozīmē tā meklēšana,” rezumē Dina. „Ir daudz lietu, ko varam darīt arī tagad, un nekas, ka esam pilsētnieki. Un vēl jaukāk, ja pulciņā, kurā svinam, ir kāds, kurš uzņemas iniciatīvu un zina secību, kādā viss jādara. Es arī savus bērnus cenšos vest uz vietām, kur var uzzināt kaut ko jaunu par saulgriežu svinēšanu,” atzīst Dina Liepa.

Sadarbībā ar "Rīga 2014"/Publicitātes foto