Stūra mājas patiesie stāsti. REPORTĀŽA no Stabu ielas

Koferis, kura piepildīšana nozīmēja aizbraucēju izšķiršanos par vērtīgo un mazsvarīgo, par līdzi ņemamo un pametamo, ir izstādes "Latvieša koferis" galvenais simbols. Savu unikālo, personīgo stāstu izstādē atklāj vairāk nekā divsimt priekšmetu.

Latvieša koferis ir viena no Eiropas kultūras galvaspilsētas projektā Stūra māja. Lieta Nr. 1914/2014 veidotajām izstādēm. VDK ēka jeb Stūra māja, Brīvības un Stabu ielas stūrī būs pieejama apskatei līdz 19. oktobrim, apmeklētājiem piedāvājot pirmā stāva pamatekspozīciju Izstaigā Stūra māju (bezmaksas), ekskursiju Čekas pagrabos gidu pavadībā un piecas izstādes, kas no dažādiem skatpunktiem traktē cilvēka un varas attiecības: Draudzības (re)konstrukcija, Latvieša koferis, Par spīti visam, 10 lietu stāsti par cilvēku un varu un Liktens lietu muzejs.

Izstādes projekta vadītājs Juris Zalāns uzsver, ka nav tautas, kas nebūtu pieredzējusi izceļošanu, bet mūsu gadījums ir viens no sarežģītākajiem, jo izbraukšanai bija politiski, ekonomiski, reliģiski motīvi, bija piespiedu deportācijas. Izstāde sākas ar izbraukšanas viļņu hronoloģiju, skaitļiem, par kuriem mēdz teikt, ka tie ir bezkaislīgi un sausi. Tikai ne šie, jo aiz katra ir cilvēks – vecmāmiņa, tante, vīrs, tuvs vai tāls radinieks, draugs, kaimiņš.

19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā no Latvijas uz Krieviju un Sibīriju izbrauca ap 200 000 cilvēku. Zīmīgi, ka tāds pats ir aptuvenais 21. gadsimta sākuma ekonomisko bēgļu skaits. “Šī izbraukšana nav vērtējama viennozīmīgi negatīvi. Zemnieki negribēja kļūt par proletāriešiem, strādājot Rīgā fabrikās, bet alka apstrādāt zemi, kas bija pieejama Krievijā. Jaunieši brauca izglītoties, citi uz muižām, kur strādāja par pārvaldniekiem. Daži pētnieki lēš, ka skaitlis varētu būt vēl lielāks,” stāsta Juris Zalāns.

Pēc 1905. gada, kad cariskā Krievija, vācu muižniecības atbalstīta, pret kreisi noskaņotajiem latviešiem sāka smagas represijas, viņiem nebija citas izvēles, kā vien mukt. Pieņēmās spēkā arī ekonomiskā migrācija uz Ameriku, kas jau toreiz tika uzskatīta par apsolīto, laimīgo zemi. Latviju pameta ap 15 000 cilvēku. Cariskās Krievijas laikā uz Brazīliju devās 1000 zemes meklētāju, 1922. un 1923. gadā uz Brazīlijas mūža mežiem garīgi attīrīties un sagaidīt tuvojošos pasaules galu aizbrauca ap 2500 latviešu. Pirmajā gadā nomira divi simti – pārsvarā mazi bērni un veci cilvēki, kam pārbaudījums ar karsto, mitro klimatu, nezināmām slimībām izrādās par smagu.

Kad pēc Pirmā pasaules kara vācu karaspēks no rietumiem ienāca Kurzemē, cariskā Krievija lika cilvēkiem pamest mājokļus un doties bēgļu gaitās. Savas mājas pameta ap 750 000 cilvēku, bet daži vēsturnieki domā, ka miljons. Tā bija milzīga kustība, bet mūsu vēsturiskajā apziņā šis bēgļu vilnis nav nostiprinājies, jo kopienas neizveidojās. Kad Krievijā nostiprinājās padomju vara, cilvēki tik vienkārši atpakaļ vairs netika, paskaidro Juris Zalāns.

1939./1940. gadā vācu valdība visus vācbaltiešus aicināja atgriezties fāterlandē. No Latvijas uz Polijas okupētajām teritorijām izbrauca ap 50 000 cilvēku. “Tas bija dramatiski, jo mēs zaudējām visu baltvācu minoritāti – intelektuāļus, ārstus, juristus, uzņēmējus, mācītājus. Arī viņiem tā kļuva par traģēdiju, jo vāciešu acu priekšā no mājokļa izmeta poļu ģimenes un izmitināja viņus, bet kara beigās baltvāciešiem nācās bēgt uz Vāciju.”

1941. un 1949. gadā padomju varas iestādes deportēja 57 000 cilvēku. 1944./1945. gadā uz Vāciju un Zviedriju devās 180 000 bēgļu. “Daudzi domāja, ka pēc dažiem mēnešiem atgriezīsies mājās, bet bija arī informēti cilvēki, kas nojauta, ka dodas prom uz ilgiem laikiem,” saka izstādes veidotājs. 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, kad dzelzs priekškars mazliet pavērās, uz rietumiem devās 13 000 ebreju un kopā ar viņiem dažs labs latvietis.

Tālāk dodamies uz četrām istabām. Katrā ir tikai viens priekšmets.

1943. gada novembrī tikko jūrskolu beigušais Pēteris Jansons kopā ar draugiem iekāpa zvejnieku laivā un pāri bangojošai jūrai no Kurzemes devās uz Gotlandi. Tas bija viņa pirmais brauciens. Pēc gada Pēteris un citi puiši kļuva par pārcēlājiem, kas nogādāja latviešu bēgļus Zviedrijā. Pēteris Baltijas jūru šķērsoja vismaz 28 reizes. Aiz stikla uz melna fona baltas gaismas staros stāv zila, pabružāta jūrnieka cepure ar nagu un izšūtu enkuriņu. Pēterim bīstamajā ceļā tā vienmēr bijusi galvā un nesusi veiksmi. Telpā dzirdams, kā bango jūra – drēgna vēla rudens nakts, vējš, priekšā melns ūdens, baltas putas, maza zvejnieku laiva, nezināma nākotne. Aiz muguras fronte – padomju represijas, čekas kambari, nošaušana, izsūtīšana. Uz priekšu!

Justies kā kara beigās, uz mirki pabūt skaudrās izvēles priekšā palīdz mākslinieces Zanes Oborenko smilšu animācijas tehnikā veidotās projekcijas – emocionāls ieskats notikumos. “Tas bija rudens. Slēpjoties mežā, šķūņos, pie saimniekiem, gar visu Kurzemes piekrasti, sākot no Kolkas, cilvēki gaidīja laivas. Viņi katru nakti gāja uz jūru un mēģināja saskatīt norunāto zīmi. Reiz kapteinis Pēteris pamanīja, ka laiva ir tā piekrauta, ka līdz ūdens malai atlikuši tikai daži centimetri. Viņš lika izmest visas mantas – koferus, mēteļus, atļāva atstāt vienīgi vērtslietas. Tādā veidā laiva izglābās un laimīgi nokļuva Gotlandē,” stāsta Juris Zalāns. Vēlāk Pēteris apprecējies ar meiteni no Gotlandes un dzīvo tur joprojām.

Nākamo stāstu atklāj rupjmaizes klaips – latviskās dzīvesziņas simbols. Stāsts ir tik emocionāls, ka bez asarām to nemaz nevar klausīties. 1944. gada vasarā Ļaudonas pagasta saimniece izcepa vairākus klaipus – iznāca paprāvs maisiņš – un devās bēgļu gaitās. Kamēr ģimene klīda pa Latviju, fronte mina uz papēžiem. Beidzot viņi nonāca Vācijas bēgļu nometnē. Maizīte apēdās, bet garoziņas saimniece nogrieza un paglabāja nebaltai dienai. Pēc tam Rozīši nokļuva Amerikā. Vīrs smagi strādāja lauksaimniecībā un reiz lūdza sievai, lai izcep kārtīgu maizi, jo te tā baltmaize kā vate. Sieva nopirka rudzu miltus, bet ieraugu ieguva, izmērcējot noslēptās maizes garoziņas. Kopš tā brīža šī ģimene cep rupjmaizi, lietojot to pašu ieraugu no viena cepiena uz otru. Tagad maizīti cep saimnieces meita Maija Irbēns. “Tā ir dzīva būtne, kas jākopj, jo ieraugu nevar uz desmit gadiem ielikt ledusskapī, maizīte jācep katru mēnesi,” saka Juris Zarāns.

Ieejam telpā, kur džungļu skaņas jaucas ar zvanu dunoņu. Te galvenajā lomā ir parasts, praktisks rīks – līmeņrādis, ko 1923. gadā, dodoties uz Brazīliju kopā ar sievu Dārtu, pieciem bērniem un sievasmāti, līdzi paņēma 43 gadus vecais amatnieks Krišjānis Simis. Mūžamežā nebija maizes, toties bija karstums un slimības. Upe bija strauja un duļķaina, tīra ūdens nebija. Ēdienu – rīsus un pupiņas – vārīja kopkatlā. Lielā auduma teltī, kurā mita vairākas ģimenes, Simis ik dienu lūdza Dievu, bet drīz vien nomira viņa divgadīgā meita Milda. Zeme bija neauglīga, tāpēc Simis devās uz tuvējo pilsētiņu, kur viņam izdevās piepelnīties, strādājot par mūrnieku. Līmeņrādis ģimeni izglāba no bada nāves. Kad pasaules gals pamatīgi aizkavējās, meistars to lika lietā, būvējot mājas Vārpā un tās apkaimē.

Vēl viens stāsts ir par mūsu zemīti. Brūnā papīra paciņa, no kuras izbirušas skujas un smilšu graudiņi, aiz stikla izskatās nožēlojami sīciņa, bet liecina par cilvēka sirdi – lielu un siltu. 1944. gadā dodoties svešumā, Pēteris Vīlips līdzi paņēma zemi no sievas kapa. Pēc četriem laulībā pavadītiem gadiem 1931. gadā Elza bija nomirusi dzemdībās.

Pasaules gala gaidītāji

Čipsus un nazīti, es nekur nebraukšu, speķi, rupjmaizi, pelēkos zirņus, pilnu kabatu ziedu – uz mazām lapiņām uzrakstījuši izstādes apmeklētāji, atbildot uz jautājumu, ko viņi liktu ceļasomā dramatiskā brīdī. Šī telpa patiesi izskatās kā bagāžas glabātava – lieli un mazi, šiki un apdriskāti koferi. Personu, izglītību un amatu apliecinošus dokumentus līdzi ņēma gandrīz visi, bet individuālā izvēle ir pārsteidzoša – kāds ir glābis ģimenes relikvijas, cits lietas ar materiālu vērtību, vēl kādam svarīgas bijušas latvisko identitāti apliecinošas lietas, kaut kas simbolisks.

Mani kā magnēts pievelk koka koferītis ar ādas siksniņu, ko 1922. gadā, izkāpjot Brazīlijas stacijā Sapezale, turējis rokās četrgadīgs puika, vārdā Jānis Dzenis. Apokalipses gaidītāju – baptistu – neparasto stāstu vairākās ekspedīcijās Brazīlijā smalki pētījusi vēsturniece Brigita Tamuža. Aptaustu pelēku segu ar zaļu rakstu, kas izskatās kā tikko no salona nākusi, lai gan ir gandrīz simt gadu veca. Sega daudzus gadus gulējusi Jāņa mammas Kristīnes Dzenes mājas bēniņos Brazīlijas mūžamežā. Kāpēc brazīliešu kodes to nav uzskatījušas par gardu kumosiņu, varam tikai minēt. Sūnu zaļais militāra stila mētelis ar iešuvēm, kas 34 gadus vecajai Drustu zemniecei Kristīnei bijis mugurā, kad viņa kopā ar dēlu Jāni un mammu Edi devusies nezināmās tālēs, šo to pavēsta par tā nēsātājas apņēmīgo raksturu, stāju un eleganci.

Un tā ir 1922. gads, un baptistu sludinātāji saprot, ka pasaules gals tuvojas. Kāpēc bija jādodas uz Brazīliju? Pētniece iesāk: “Izvēle nebija nejauša. Kopš 1890. gada Brazīlijā bija baptistu kolonijas, daļai no apmēram 20 tūkstošiem Latvijas baptistu tālajā zemē bija radinieki. Piemēram, baptistu līderis Jānis Iņķis divas reizes bija viesojies pie latviešu ticības brāļiem. Pēc pasaules kara šausmām dzīve Latvijā nepavisam nebija tik rožaina, vēl divdesmitajos gados cilvēki dzīvoja zemnīcās. Tie, kas bija piedzīvojuši 1919. gadu Vidzemē, Stučkas laika teroru, badu Krievijā, bija psiholoģiski traumēti. Viņi negribēja neko citu kā vien stabilu dzīvi. Tas sakrita ar reliģiskajām atklāsmēm – uzradās aizvien vairāk ticības brāļu un māsu, kas bija dzirdējuši balsis vai spēja runāt dažādās mēlēs, ko paši tulkoja kā pareģojumus. Tādas kustības izplatījās visā Eiropā. Ļaudis ticēja tolaik slavenajam pareģojumam, ka nāks sarkanais pūķis un visu aprīs. Savukārt Brazīlija bija izredzētā zeme un latvieši izredzētā tauta. Kāpēc? Nu bija, un viss,” pasmejas Brigita Tamuža.

Pēc viņas domām, Jūlijs Lācis romānā “Mūža meža maldi” pārspīlē latviešu sektantismu un apmātību ar pasaules galu, jo izstādītās lietas ir liecinieces tam, ka cilvēki brauca dzīvot – ņēma līdzi līmeņrādi, izšūtus lina dvieļus, galda piederumus. Kas tad tas? Skatos kā apstulbusi – lielas rozā vāzes! Mjā, bez tām pasaules gala gaidīšana būtu garlaicīga, nodomāju. Brigita apliecina: tās bija iepakojis bagāts saimnieks Jānis Apse no Smiltenes. Iedomājieties vien, džungļos, kur visapkārt ir mūžzaļi augi, klīst plēsīgi zvēri, teltī vai slietenī, kur ļaudis pusbadā gaida pasaules galu, stāv kičīgas rozā vāzes! Tās ir fantastiski skaists dzīvotgribas apliecinājums.

Izdzīvot mūžamežā

1922. gada rudenī uz Brazīliju devās pirmie izceļotāji. Tuvojās barga ziema. Ar vilcienu viņi devās uz Berlīni, tad Hamburgu, no kurienes ar kuģi uz Brazīliju. Ceļā pagāja aptuveni mēnesis. Daudzi aizceļotāji bija no Vidzemes – Drustiem, Smiltenes, Dzērbenes, Cēsu puses. Viņi jutās sociāli aizsargāti, jo ceļā devās domubiedru grupā. “Atmodnieki Latvijā bija ieguvuši Brazīlijas vīzas, jo goda konsuls bija baptistu līdera Iņķa sievasbrālis Alfrēds Dinbergs. Valdība negribēja laist projām karaklausības vecuma jauniešus, tāpēc viņi pieprasīja vienreizēju pasi braucienam uz Vāciju. Ar šo pasi, kas bija izdota uz trim mēnešiem, viņi devās pie Brazīlijas konsula, kurš viņiem nelikumīgi izsniedza vīzu iebraukšanai Brazīlijā.”

Tā nu latvieši stāvēja mūža meža vidū – mēteļos, ar rakstītiem dūraiņiem un tautiskām vilnas segām. Gāja laiks, beidzās nauda, un vairs nebija ko ēst, bet pasaules gals nepienāca, tāpēc latviešiem nācās doties uz fazendām, lai nopelnītu iztiku, un domāt, kā dzīvot tālāk. Par izgāzušos apokalipsi baptisti ilgi neskuma, vienīgi nedaudz mainīja mērķi – apguva portugāļu valodu un devās pievērst brazīliešus pareizai ticībai (katoļu nekur nederēja). “Mēs tagad varētu par to pasmieties, bet latvieši vietējiem ļaudīm mācīja lasīt, rakstīt, apkopt sevi – deva noteiktam apgabalam kulturālo impulsu, ar ko lepojas līdz pat šai dienai,” saka Brigita Tamuža. Daļa tautiešu pārcēlās uz 1924. gadā dibināto evaņģēlisko korporāciju Palma, kuras dalībnieki līdz pat sešdesmito gadu vidum centās īstenot pirmo kristiešu dzīves modeli un ideālus, kurā ietilpa dzīve bez privātīpašuma, askēze, lūgšanas. Palmā bija pat sava nauda.

Prasu, ko liktenis bija sagatavojis tam mazajam Vidzemes puikam ar koka somiņu. Deviņdesmit sešus gadus vecais Jānis Dzenis ir apbrīnojams cilvēks – 800 kilometru no savas dzīvesvietas Sanpaulu līdz Vārpai viņš mēroja ar nakts autobusu, lai satiktos ar muzeja Latvieši pasaulē pārstāvjiem. “Jānis ar mammu dzīvoja Palmā, kas nozīmēja vienu ielu ar mājām abās pusēs. Korporācijai piederēja paliels zemes īpašums, ļaudis apstrādāja laukus un lūdzās, bet jauniešiem Palmā nebija ko darīt, tāpēc piecdesmito gadu sākumā Jānis devās uz Sanpaulu, kur iekārtojās par šoferi. Tolaik Palmas puišeļiem tā bija visiekārojamākā profesija. Sanpaulu Jānis apprecējās ar Otrā pasaules kara bēgli, un abu dēls lieliski runā latviski. Tagad Jānis ir palicis vienīgais no Vārpas pionieriem.”

Kopš kolonijas dramatiskā sākuma posma ir pagājuši 90 gadi, mūžameži ir nocirsti, brazīlieši lasīt prot, Pionieru kapsētā ganās govis, un latviešu pēdas pamazām izzūd, pārvēršoties eksotikā un muzeja retumā.

Annai gan bija dūša!

Kad telpā pašapzinīgi iesoļo slaida, neliela auguma kundze un sniedz man roku: “Priecājos, Valentīna Pradena!”, nedaudz saminstinos, jo man šķiet, ka noticis pārpratums. Ir grūti noticēt, ka 1944. gadā viņai bijis 16 gadu. Viņas dāvana izstādei ir 50 gadu nēsāts Bārtas tautastērps un stikla pērlītēm izrakstīts vainadziņš. 1936. gadā, beidzot Višķu mājturības skolu, to kā diplomdarbu darināja Valentīnas tēva māsa Anna Trops. Bet ļausim stāstīt pašai Valentīnai: “Manu tēvu izveda 1940. gadā, jo viņš bija policists Varakļānos, kur mēs dzīvojām. Liktenīgajā vasarā es ciemojos pie tēva vecākiem Barkavā, bet mamma ar divām māsiņām pie saviem vecākiem Zaļmežniekos, tāpēc mēs izbēgām no deportācijas. Jāteic, ka tēvs Hruščova laikā atgriezās, jo viņš bija no izdzīvotājiem – brīvi runāja krieviski, bija dabūjis rakstveža darbu. Es gan vairs tēvu nekad nesatiku, jo uz Latviju pirmo reizi atbraucu 1974. gadā.

1944. gadā bēgļu gaitās pa Latviju devos kopā ar tēva māsu Annu, kas pie saviem vecākiem bija atbraukusi atvaļinājumā no Rīgas, un tēva brāļa ģimeni, kas Barkavā bija ieradusies, bēgot no Līvāniem. Atceros, kā mēs visi toreiz svinējām Annas, tālumā dzirdot frontes dunoņu. Bija saņemta evakuācijas pavēle, jo apkārt notika sīvas cīņas. Vectēvs un vecāmamma teica, ka nekur nebrauks, lai šauj nost. Vectēvu patiesi mežmalā ķēra klejojoša lode. Fronte tuvojās, un mēs bēgām uz Vidzemes ziemeļiem, vienu nakti pa gabalu redzējām, kā deg Valka.”

Kur gan jūs nakšņojāt, taujāju. “Daudzas mājas bija pamestas, gulējām siena šķūņos, bet bija arī cilvēki, kas atteicās ticēt, ka šurp atkal nāk padomju armija. Apmetāmies turpat, kur vācu armijas daļas, kas atkāpās. Viņi mūs baroja no savas lauku virtuves. Mēs virzījāmies uz jūras pusi un tad uz Rīgu. Braucām trijos pajūgos, ar mums kopā bija pagasta vecākais. Mana māsīca, tēva brāļa bērniņš, bija dzimusi tikai maijā. Atceros, kā reiz vienās mājās elegants, skaists vācu leitnants, ieraudzījis mazo Marutiņu, lūdza, lai iedod viņam to paucināt. Vācietis šūpoja bērnu, un asaras viņam bira kā pupas, jo mājās viņam bija meitiņa, ko viņš nebija redzējis.

Manai tantei Annai gan bija dūša! Atceros šādu epizodi: mums bija jauns, spēcīgs zirgs, kas pret kalnu gāja dancodams. Pretim brauca latviešu leģionāri ar zirgu, kas knapi vilka kājas. Viņi paņēma mūsu zirgu, bet mana tante Anna uzsēdās uz divriteņa un aizbrauca viņiem pakaļ. Mēs gaidām, uztraucamies, viņas nav. Skatāmies: nāk ar visu zirgu! Bez tā mēs nekur nebūtu tikuši.” Prasu, kā tāds jauns meitēns tajos brīžos jutās, ko domāja. “Skaidri atceros kādu dienu – bija silts un saulains, lielceļš balts kā milti, un tāds klusums, ka nevar aprakstīt, it kā laiks būtu apstājies. Tikai tas baltums, saule un šausmīgas bailes. Bijām tik pārguruši, ka reiz nogulēju 24 stundas, pamodos no briesmīgiem lielgabalu dārdiem. No Bārtavas izbraucām 27. jūlijā un klaiņojām līdz oktobrim. Mans tēva brālis, kas bija Rīgā teoloģijas profesors, jau zināja, ka uz Kurzemi nevar iet, jo fronte nāk virsū. Viņš mums sagādāja kuģa biļetes, bet arī te mums Dieviņš stāvēja klāt, jo mums bija jāizbrauc dienu iepriekš. Mēs, neatceros, kāpēc, neiekāpām tajā kuģī, ko krievu lidmašīna sabumboja.”

Raudāju katru dienu

Tā nu Valentīnas ģimene ar lielu vācu armijas transporta kuģi atstāja dzimteni. Stāv uz klāja un raud. Annas koferī ir tautas tērps, Valentīnai visādi nieki – domrakstu klades. “Kādā agrā rītā mēs ar tanti Annu stāvējām uz klāja un redzējām, kā no apakšējiem stāviem izvelk puspaģībušus karavīrus, kam bija norautas atšķirības zīmes. Tie bija latviešu leģionāri, kas bija atteikušies doties uz Vāciju, tāpēc viņus veda uz gūstekņu nometni. Es biju dusmīga, domāju, kā vācieši tā var izturēties.”

Sākumā ģimeni izmetināja bēgļu nometnē Vācijas ziemeļos, kur apstākļi bija tik smagi, meitene bija pārvērtusies ģindenī, tāpēc, lai nenomirtu badā, bija pieteikusies par tā saukto gaisa izpalīdzi. Pienāca diena, kad Tropu ģimenei atļāva izbraukt, bet Valentīnai bija jāpaliek. Naktīs pilsētu bombardēja, no dzelzceļa stacijas nekas pāri nebija palicis, un meitene raudāja katru dienu. Beidzot Valentīnai tomēr atļāva pievienoties ģimenei, bet priekšā bija tāls ceļš. “Nezinu, kā es būtu aizkļuvusi, ja ne kāds vācu armijas virsnieks, kas sēdēja man pretim kupejā. Es laikam izskatījos briesmīgi, tāpēc viņš mani uzrunāja. Es nedaudz runāju vāciski. Kad viņš uzzināja, kurp dodos, virsnieks konduktoram lika mani izsēdināt pareizajā stacijā un ielaist nākamajā vilcienā.” Valentīnu kopā ar citiem izmitināja pie klostera māsām, kas līdz Hitlera nākšanai pie varas bija aprūpējušas garīgi slimos.

Pēc gada izceļojusī latviešu inteliģence – tiesneši, juristi, augstskolu pasniedzēji – sāka organizēt tā sauktās dīpīšu nometnes. Tika organizētas skolas, jo skolotāju bija vairāk nekā skolēnu. “Starptautiskais Sarkanais Krusts izdarīja milzīgu darbu, vācot informāciju par ģimenēm, kas bija izšķirtas. Ar viņu starpniecību uzzināju, ka mana mamma un māsas ir dzīvas. Viņas bija tikušas līdz Aiviekstei, kad padomju karaspēks viņas panācis. Tie esot bijuši civilie, kas neko ļaunu neesot darījuši. Feldšeri pat devuši smēri pret kašķi, ar ko bija aplipuši bērni.”

Novalkātais tautastērps

Uz Ameriku Valentīna izbrauca kā kalpone, ko pieprasīja kāda Ņujorkas ārsta ģimene. “Tā nemaz mūs nelaida, bija vajadzīgs sponsors, kas apmaksāja ceļu un garantēja apmešanās vietu.” 1949. gada 14. jūnijā Valentīna ieradās Ņujorkā, bet jau pēc trim mēnešiem pienāca paziņojums, ka kāda Amerikas katoļu palīdzības organizācija viņai piešķīrusi stipendiju četru gadu socioloģijas un sociālā darba studijām. Detroitā Valentīna ieguva maģistra grādu un vēlāk strādāja par psiholoģi ar psihiski slimajiem. Kad 1959. gadā ar vēzi nomira tante Anna, Valentīna mantoja viņas skaisto tautastērpu.

Nu viņa ir atgriezusies Latvijā un jau divus gadus dzīvo Rīgā, Imantas blokmājas dzīvoklī. “Es gribēju atgriezties pirms vairākiem gadiem, bet mana māsiņa Aina teica: “Vēl mazliet pagaidi, nebrauc, tev te daudz kas kritīs uz nerviem. Pirms trim gadiem viņa nomira, un tagad es dzīvoju viņas dzīvoklī – īrēju no māsasmeitas. Rajons ir zaļš, man patīk. Ziniet, kas ir interesanti – latviešu valodā, kas ir mazākumā, tur runā jaunas ģimenes, kas pārstāv profesijas, kurās atalgojums nav tik liels, lai nopirktu māju kaut kur Mārupē. Tie ir inteliģences pārstāvji – pedagogi, medicīnas māsas. Mani neuztrauc tas, ka apkārt cilvēki runā krieviski, bet gan tas, kā daži latvieši runā latviski. Tas ir ārprāts!”

Atgriezīsimies Amerikā, kur Valentīnas dzīve ritēja savu gaitu, bet saikne ar Latviju vienmēr palika cieša. Viņa darbojās Amerikas Latviešu apvienībā un muzejā, dziedāja korī. Tikmēr Bārtas tautastērpam bija lemts krāšņs mūžs. Valentīna to valkāja dziesmu svētkos Kanādā un Amerikā, bet visvairāk – dziedot Andreja Jansona vadītajā Ņujorkas kokļu un dziedātāju ansamblī. Tautastērps Valentīnai bijis mugurā arī politiskās demonstrācijās, piemēram, 23. augustā – Ribentropa-Molotova pakta parakstīšanas dienā, kad Mihails Gorbačovs ieradās Vašingtonā.

Pēdējo reizi tautastērpu Valentīna uzvilka 1997. gadā Klīvlendas Dziesmu svētkos. Lai gan no biežās nēsāšanas blūzes vīles ir padilušas un mugurpuse pārvērtusies marlē, tērps šķiet apbrīnojami skaists. Varbūt tāpēc, ka ticis mīlēts un saudzēts kā reti kurš drēbes gabals visā plašajā pasaulē. Sirsnīgi atvadījusies, Valentīna Pradena apņēmīgā solī dodas prom. Nav laika, jāsteidzas dzīvot!

Evija Hauka, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris