Rīgas zoodārzā grib izmitināt samojedu ģimeni. Pirms 100 gadiem...

Bet ne tikai Jūrmalā, arī Rīgā domāja par ļaužu izklaidēm. Tā, piemēram, Rīgas zooloģiskajā dārzā publikas izklaidei gribēja uzsliet jurtu un tajā iemitināt samojedu ģimeni no Tālajiem Austrumiem, kura aprūpētu ziemeļbriežu ganāmpulku. Bet ne jau tikai izklaides satrauca sabiedrību, bija arī daudz nopietnākas problēmas, piemēram, aborti.

Kasjauns.lv turpina pārlapot 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Tāpat kā šodien arī pirms simts gadiem Jūrmalas galvenā promenāde bija Jomas iela. Tomēr vietējo veikalu, krogu un viesnīcu īpašnieku alkatība no Jomas ielas izdzina tolaik naudīgo publiku un attālākajiem Jūrmalas rajoniem, tā kā Jomas iela nīkuļoja pat vasaras svelmē un brīvdienās. Šodien gan tā vairs nav, kaut gan biznesmeņu kāre iedzīvoties uz atpūtnieku rēķina nav mazinājusies un tāpat kā toreiz galvenie atpūtnieku pūļi Jomas ielā ierodas no Krievzemes:

„Kamēr vasarnieku skaits Asaros un Karlsbādē (tagadējie Melluži), kur vēl nav ieviesies jūrmalā parastais plēsēju gars, pieaug ar katru gadu, tamēr Majoros tas mazinājas. Majoru Jomes ielā vēl pagājušā gadā pa vakariem ļaudis mudžēt mudžēja; šogad pat svētdienas vakarā tā likās kā izmiruse. Nav Majoriem vairs Horna koncerta dārza, ap kuru citkārt pulcējās elegantā publika. Jādomā gan, ka krāšņie veikali, kas ierīkoti jaunuzceltos namos, šovasar strādās ar zaudējumiem”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 10. jūnijā)

Kamēr Jomas iela nīkuļoja, citviet kūrortā dzīve sita augstu vilni. Katru dienu laikraksti publicēja kādu pikantu un izvirtušu ziņu no Dzintarjūras glaunā kūrorta. Lūk, viena no tādām:

„Par izvirtību jūrmalā sniedz šādu ainu: Naktī uz svētdienu, apm. starp pulksten 3 un 4 rītā, kad jau bija gluži gaišs, kādā jūrmalas restorānā, kurā vēl bija ap 60 viesu, pie kāda galda sēdēja stipri iedzērušies kungi, kuri piederēja pie „sevišķi priviliģētas” (??) kārtas, un dažas vieglas sugas sievietes. Piepeši viens no kungiem ar vienu „dāmu” devās uz jūras krastu, kur stāvēja ormanis, lika izjūgt zirgu, pa tam abi izģērbās droškā, lai pēc tam puskaili – viņš apakšbiksēs un viņa kreklā – sēstos zirgam mugurā un jātu diezgan dziļi jūrā iekšā, pārējiem galda biedriem skaļi gavilējot. Abu jājēju atgriešanos arī visa pārējā restorāna publika uzņēma ar lielām urravām un „priekus” noslēdza vispārējs tango.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 12. jūnijā)

Jūrmalas staciju kasieri tracina atpūtniekus

Ja atpūtnieki zināja, kā un ko darīt Jūrmalā, tad viņiem raizes sagādāja nokļūt līdz jūras krastam. Kāds, pēc visa spriežot dzelzceļa kasieris, laikrakstiem bija piesūtījis ziņojumu, kāpēc atpūtniekiem uz dzelzceļa jāsastopas ar nelaipnu attieksmi. Arī šodien viens otrs darba ņēmējs šādi var teikt par sava darba devēja attieksmi:

„Dubulti. Dzelzceļa kasieru stāvoklis. Vietējie krievu laikraksti ziņo: Publika bieži mēdz sūdzēties, ka kasieri uz vasaras dzelzceļiem esot ļoti tūļīgi, un dažreiz viņu dēļ vien nevarot tikt uz nodomāto vilcienu. Bet vaj kāds no nervoziem un steidzīgiem vasarniekiem iedomājas arī, ka šie kasieri strādā 48 stundas no vietas bez atpūtas un gandrīz arī bez ēšanas? Apskatiet vilcienu sarakstu, un jūs redzēsiet, ka pa tām starpām nav iespējams lāga apskatīties, kur nu vēl paēst. Par atpūšanos jau nemaz nerunājot! Un tad jūs sapratīsiet, ka cilvēks, kas strādā 48 stundas bez atpūtas, nevar nebūt nervozs un nelaipnis pret pasažieriem. Tāds darbs jau čuguna nervus spēj sabojāt, nemaz jau nerunājot par cilvēka nerviem. Publikai pašai arī vajadzētu būt daudz maz pacietīgākai…”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 11. jūnijā)

Par atraktīviem vēl nebijušiem piedāvājumiem arī 1914. gadā sparīgi domāja izklaides biznesa pārstāvji. Tā bija nodoms Rīgas zvēru dārzā nomitināt samojedu (pirms 100 gadiem latvieši šajā vārdā dēvēja ņencus) ģimeni no Tālajiem Austrumiem ne tikai ar visu iedzīvi un jurtu, bet arī ziemeļbriežiem. Ja nebūtu piedzīvots pasaules karš, iespējams, vēl šodien mēs zooloģiskajā dārzā priecātos par samojedu draudzīgo ģimenīti, kura dzīvo jurtā un rūpējas par ziemeļbriežu pulciņu:

„Zooloģiskā dārza direkcija vienojusēs ar kādu samojedu no Lielās tundras, Arhangeļskas guberņā, ka viņš mākošā ziemā, apmēram decembra vidū, ieradīšoties ar visu savu ģimeni, ziemeļa briežiem un braucamiem suņiem Rīgā un tad dažus mēnešus paliks mūsu zooloģiskā dārzā, kur dārza apmeklētājiem tā tad būs iespēja aplūkot samojedus viņu no briežu ādām pagatavotā teltī, kā arī noskatīties viņu dzīves paražās, viņu dejās u.t.t. un arī noklausīties viņu dziesmās. Par mazu atlīdzību varēs braukt ar ziemeļa briežiem, vaj suņiem vizināties, kā arī par nelielām cenām iegūt samojedu mājas darba izstrādājumus, kā: kurpes, cepures, zeķes un citus drēbju gabalus, kas darināti no ziemeļbriežu ādas un spalvām, vaj arī dažādus izgriezumus no valzirga zobiem u.t.t.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 11. jūnijā)

Rīgā plašumā vēršas abortu sērga

Par vienu no mūsu nācijas ļaunākajām sērgām dzīvības aizstāvji uzskata abortus – tie iznīcina tūkstošiem dzīvību. Tā ir mūžveca problēma. Ja šodiem abortus pārsvarā veic legāli neprecētas sievietes, tad pirms simts gadiem abortus galvenokārt veica nelegāli precētas sievietes:

„Aborti jeb augļu nodzīšana pieņemoties mūsu Rīgā pavisam bailīgā kārtā. Ar masu abortiem nodarbojoties nevien visādi pūšļotāji un vecmātes, bet pat arī mūsu ārsti. Augli sev lielākoties visvairāk nodzen precētas sievas. No sievietēm, kuras abortu dēļ ārstētas pilsētas slimnīcā, bijušas 85 proc. precētas un tikai nepilnas 15 proc. neprecētas. No visiem abortiem 90 proc. bijuši noziedzīgas dabas.”

(„Jaunākās Ziņas”, 1914. gada 11. jūnijā)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.