Šausmas Izraēlā. Latviešu mūziķe Endija Rezgale un viņas skolotāja stāsta par notikumiem Telavivā

Izraēlā pašlaik atrasties nav droši: armija veic kaujas operācijas pret palestīniešu „Hamas” kaujiniekiem Gazas sektorā, kuri atbild ar Izraēlas pilsētu bombardēšanu. Tur ir īsts kara stāvoklis, kurā nokļuvuši arī latvieši, kuri viesojas izraēļu zemē, un arī kādreizējie Latvijas ebreji, kuri pārcēlušies uz dzīvi tēvzemē.

Endija Aleksandra pašlaik papildina savas vokālas prasmes pie mūzikas profesores Rašelas Šulovas, kura jau vairāk kā 30 gadus dzīvo Izraēlā. Pirms tam Šulova bija pedagoģe Latvijas Mūzikas akadēmijā un bijusi, piemēram, pirmā Ineses Galantes vokālā skolotāja. Šulova arī pasniegusi meistarklases Jānim Apeinim, Maijai Kovaļevskai un Ingai Šļubovskai. Pašlaik izcilajai mūzikas skolotājai ir jārūpējas ne tikai par latviešu dziedātājas Endijas Aleksandras balsi, bet arī viņas drošību.

Kad Kasjauns.lv sazvanīja abas dāmas, fonā skanēja televizors – viņas klausījās televīziju, lai no tās pārraidītiem ziņojumiem zinātu par „Hamas” un laiku, kad jādodas uz bumbu patvertni. Viņām uz bumbu patvertni, kas atrodas mājas pagrabā, jādodas vairākas reizes dienā.

Endijai Kasjauns.lv atklāja: „Es Izraēlā nedzīvoju, bet braucu Izraēlu jau otro gadu pēc kārtas papildināt savas vokālās prasmes pie savas skolotājas. Šeit jau esmu teju divus mēnešus. Skolotāja mani nekur nelaiž. Laimīgā kārtā viņai dzīvoklī ir bumbu patvertne, kas šobrīd kalpo kā klavieristaba un arī kā viesu guļamistaba. Mēs vairākas reizes dienā skrienam uz to istabu.”

„Uz ielas raustos pie katra būkšķa”

Endija Aleksandra par savam izjūtām Kasjauns.lv pastāstīja: „Ka te ir ļoti saspringti, ir ļoti maigi teikts. Šeit notiekošais ir prātam neaptverami!

Mani skolotāja nelaiž ārā no mājas, baidās par mani… jādzīvo pa māju. Es nepārvaldu ivritu, un, ja pilsētā kaut kas notiktu, es tik ātri neatrastu bumbu patvertni. Dzīvoju pie skolotājas jaunuzbūvētā mājā, un te katrai jaunai ēkai jābūt bumbu patvertnei.

Te valda spriedze un sirēnas. Kad pirmo reizi atbraucu uz Izraēlu, brīnījos, kāpēc tas viss – bumbu patvertnes - vajadzīgs. Tik civilizētā valstī! Tagad saprotu. Viendien, kad atnācu mājās, televīzijā rādīja, ka nokritusi bumba parkā, pa kuru tikko staigāju. Ir bailīgi un nepierasti, tagad jau tu sāc pierast pie sirēnām. Vienbrīd sevi pieķēru pie tā, ka es tagad uz ielas raustos pie katra būkšķa, katras skaņas, kas varētu atgādināt par sprādzienu.”

Drīzumā Endija atgriezīsies Latvijā. Vēl pirms sākās karadarbība Gazas sektorā, viņa nopirka biļeti uz Latviju. Viņai ir paredzēta uzstāšanās Latvijā.

„Visu laiku televīzijā ziņo, kādā reģionā ir sirēnas un spridzināšanas. Man ir ļoti žēl abu pušu civilos iedzīvotājus. No gaisa saspridzinot „Hamas” punktus, cieš arī vietējie Gazas sektora iedzīvotāji.

Pateicoties Izraēlas pretraķešu aizsardzības sistēmai, Izraēlā ir salīdzinoši maz cietušo, kaut gan no 1. līdz 11. jūlijam uz Izraēlu ir raidītas 680 raķešu, uz šodienu šis skaitlis jau ir lielāks. Atklājas arī problēmas ar patversmēm tajās pilsētās, kur notiek intensīva apšaude. Ne visām vecākajām mājām ir patversmes, tad jāskrien uz kopējām patversmēm.

Briesmīgi iedomāties, kas būtu ar Izraēlu, ja viņiem nebūtu aizsargsistēmas un šīs bumbu patversmes. Protams, šajā konfliktā nesalīdzināmi vairāk cieš Gazas sektora civiliedzīvotāji. Šausmīgākais, manuprāt, ir tas, ka šādi konflikti abu tautu starpā vairo tikai naidu," saka Aleksandra.

Izraēlieši māk aizstāvēties

Kasjauns.lv arī sazvanīja Ineses Galantes pirmo vokālo skolotāju un Endijas Aleksandras tagadējo pedagoģi Rašeli Šulovu, kura tagad jau ir kundze cienījamos gados. Neskatoties uz ne visai iepriecinošo zvana iemeslu, viņa par to bija ļoti iepriecināta. Mūzikas profesore joprojām ļoti mīl Rīgu un ļoti labi atceras, kāda tā bija Ulmaņlaikos, pirms 2. pasaules kara.

Profesore Kasjauns.lv pastāstīja: „Izraēlā jau dzīvoju kādus 34 gadus. Līdz nesenam laikam strādāju, man atļāva līdz 90 gadu vecumam strādāt Jeruzalemes Mūzikas akadēmijā, bet tagad dzīvoju Telavivā. Mans dēls ar ģimeni Telavivā uzbūvēja jaunu māju. Tagad te ir tādi noteikumi, ka katrai jaunai mājai jābūt savai bumbu patvertnei.

Sevišķi bīstami ir tad, kad atskan trauksme, tad jāapstājas – kā jau karā. Bet manā apkārtnē nekādu postījumu nav, jo mums jau ir aizsardzības sistēmas. Netrāpa jau nekur, kā tikai kaut kur pļavā. Manā mājā ir droši un es par savu viešņu rūpējos labi.”

Tomēr ne visur Izraēlā ir baisi. Kasjauns.lv lasītājs Eduards Gricjuks Kasjauns.lv stāsta:

„Pašlaik atrodos Izraēlā. Jau otro nedēļu dzīvoju Netānijas pilsētā un varu pateikt, ka viss ir kārtībā un nav no kā baidīties. Biju arī Telavivā un valsts ziemeļos. Tur arī nav bīstami, pludmales pilnas ar cilvēkiem, pilsētās pilns ar cilvēkiem, visi ir pozitīvi. Bīstami ir dienvidos, Gazas sektorā. Šauj pa pilsētām Ašdodu un Aškilonu, bet arī tur visu ātri novērš, jo Izraēlai ir pārāk laba aizsardzība un bruņotie spēki. Laipni lūgti uz atpūtu un ceļošanu pa šo svēto zemi!”