Kaņiera laivu bāzes vīri pieradina lapsas
Makšķerniekus Kaņiera ezerā pārsteidz neparasti drošas lapsas – laivu bāzes darbinieki ir ieēdinājuši un pieradinājuši lapsas. Vispirms pēc cienasta nāca māte, tagad arī lapsēns.
Bāzes uzraugs Andrejs Pastors Kas Jauns Avīzei stāsta, ka vecākā lapsa te nāk jau vismaz gadu, kopš viņš šeit strādā. “Viņai ļoti garšo karbonādes,” teic Andrejs, kurš kuplastēm atliek labākos kumosus. “Reti gudrs dzīvnieks, ne velti pasakās lapsa piemāna visus citus.”
Mednieki vairs nekāro lapsas kažoku
Arī Kas Jauns Avīze gluži nejauši sastapa lapsēnu tuvējā mežā – dzīvnieks pienāca pats un, lai arī turējās pāris metru attālumā, pēc desas ripas pieskrēja klāt un paņēma cienastu no rokas. Un tomēr – vai šāda draudzība ar savvaļas zvēru ir atbalstāma?
Zoologs Vilnis Skuja Kas Jauns Avīzei saka: “Viennozīmīgi atbildēt uz jautājumu, vai meža dzīvnieku pieradināt ir vēlams pasākums, nevar. Pieradināta lapsa cilvēku apdraudēt nevarētu, drīzāk otrādi – pieradinot lapsu, mēs viņu varam pakļaut briesmām.”
Kopš lapsas vairs intensīvi nemedī, tās kļuvušas drošākas, un tā ir ne tikai Latvijā, bet visā Rietumeiropā. Lapsām ir labāka dzīve cilvēku tuvumā, pārtiku var vieglāk iegūt, bet mežā ir jāmedī, jāstrādā.
“Lapsas intensīvi šāva padomju laikos, kad mednieks, oficiāli nododot vienu lapsas kažoku, varēja nopelnīt ceturtdaļu algas. Melnajā tirgū varēja nopelnīt vēl vairāk. Līdz ar varas un naudas maiņu par lapsas kažoku varēja dabūt smieklīgi maz naudas, un tad viņas pārstāja speciāli medīt,” atgādina Skuja.
Ēd to pašu, ko cilvēks
Barot lapsu baro ar cilvēku ēdienu neesot nekas slikts. “Lai arī lapsa ir plēsējs, viņa ēd visu to pašu, ko cilvēks,” saka zoologs. Tomēr no rokas kumosu labāk nedot, bet pamest, jo lapsa, neko ļaunu nedomājot, var netīši iekampt pirkstā.
Daži, uzzinot par drošajām Kaņiera lapsām, izsaka aizdomas, ka tās ir slimas ar trakumsērgu. Skuja kā pieredzējis dabas pētnieks skaidro: “Ar trakumsērgu saslimušam dzīvniekam skatiens ir stings, stiklains, kustības stīvas. Viņu maz interesē apkārt notiekošais. Bailes par trakumsērgu, domāju, ir mazliet pārspīlētas.”
Zoologs pieradinājis jenotsuni
Arī Skuja bija pieradinājis meža dzīvnieku – jenotsuni Cukurduksi – viņu vēl mazu un bezpalīdzīgu 2009. gada maijā atrada vilka izpostītā un izēstā migā Slīterē. Cukurduksis nokļuva pie Viļņa un nodzīvoja vairākus mēnešus līdz decembra beigām.
“Nekādu problēmu ar viņu nebija. Es viņu no istabas pārvietoju ārā – uz voljēru. Man jau nebija arī nodoma viņu turēt visu mūžu. Mēs staigājām pa mežu, un viņš man rādīja, kā dzīvo un ko var apēst. Man bija pārsteiguma, ka viņš ik pa desmit metriem varēja atrast, ko apēst,” atceras Skuja. Vienīgi, kad atbrauca filmēšanas grupa, jenotsuns sabijās no svešiniekiem un aizmuka mežā, sākdams patstāvīgu dzīvi.
