"Nopietnas amatpersonas ieurbušās mazajās kastītēs, ar īkšķi tās berzējot" - Raivis Dzintars par viedtālruņu atkarību
Pēcgarša un pārdomas pēc jaunās latviešu spēlfilmas "Modris" noskatīšanās ir. Mākslinieciski baudāms darbs no sākuma līdz beigām. Tuvplānā kāds jaunietis, viņa atkarība no spēļu automātiem un cēloņsakarību ķēde, kas no tā izriet. Pēdējā aina ir cietums. Gana iespaidīgi. Bet šoreiz ne par filmu. Vēlos padalīties pārdomās par citu atkarību, kas parasti netiek uztverta tik dramatiski kā narkotikas, alkohola vai azartspēļu posts.
Sociālie tīkli. Viedtālruņi.
Pats lietoju kā vienus, tā otrus un nebūt neaicinu no tā atteikties. Tomēr vairāku līdzcilvēku attiecības ar šiem mūsdienu pasaules neatņemamiem rīkiem, maigi izsakoties, mulsina.
Gan skolēni un tikko pieaugušo pasaulē nokļuvuši jauniņie, gan augstas amatpersonas ar nopietniem tituliem brīžam šķiet pārvākušies uz dzīvi kaut kur citur – dažu desmitu kvadrātcentimetru ekrānos savos mobilajos tālruņos. Esmu piedzīvojis sanāksmes, kur nopietnu runātāju uzstāšanās laikā apmēram puse sēž ieurbušies mazajās kastītēs, ar īkšķi tās nepārtraukti berzējot.
Padomā virkne cilvēku, kurus mirgojošais ekrāniņš ar slīdošo attēlu pavada visur: sarunās, braucot transportā (reizēm arī pie stūres), koncertos un teātros, saviesīgos pasākumos, pie brokastu un vakariņu galda, ļoti iespējams, arī vannas istabā un gultā…
Smagākos gadījumos jau pazūd cienīgs rokasspiediens, normāls acu kontakts un cilvēcīga neverbālā komunikācija. To aizstāj ja ne atklāta blenšana “mazajā melnajā caurumā”, tad nervoza acu zīlīšu un īkšķa raušanās tā virzienā gan.
Var jau būt, ka saturs atšķiras un dažs labs tālruņos bez apstājas lasa jaunākos pētījumus vai mācās ķīniešu valodu, bet atļaušos teikt, ka vairumā gadījumu laiks tiek vienkārši nosists: kāda asprātība, savāds video, jaunākās baumas, ķengas, interesantas bildes utt.
Nu labi, var jau būt, ka nav tik traki. Tomēr – e-pastu apsekošana, steidzamas sarunas ar cilvēkiem, jaunākās ziņas utt., bet protestēju pret to mirkli, kad cilvēkiem šajā sakarā absolūti izzūd gaume un robežu sajūta. Kaut kā nekārdina nākotnes versija, kurā cilvēku kontaktlēcās bez apstājas zibētu sociālo tīklu jaunumi un to uztvertu kā pamata atrašanās vietu, kamēr pastaiga gar jūru, meža takām vai cilvēciska saruna būtu tikai mainīgais fons. Brīžam šķiet, ka dažs jau ar vienu kāju ir šādā stāvoklī.
Jā, varbūt kaitinoši, bet vai tā ir atkarība? Manuprāt, atkarība ir ikreiz, kad cilvēks upurē sev vērtīgos resursus (ne tikai naudu un veselību, bet arī laiku, cilvēcisku komunikāciju, pieklājību…) kaut kāda pieraduma pēc, kur ieguvumi acīmredzami neatsver zaudējumus.
Aina, kad vīrs ar sievu katru vakaru gultā pirms aizmigšanas tur rokās savus tālruņus, vismaz man uzdzen šausmas.
Var šķist absurdi, ka šīs pārdomas nododu caur tiem pašiem tīkliem un tehnoloģijām. Pats to visu izmantoju un mēdzu spiest arī “like” vai “retweet”. Aicinu tikai, lai biežāk būtu laiks, kad mēs to visu izslēdzam, pavadām laiku ar tuvajiem, rotaļājamies ar bērniem, lasām kādu grāmatu vai avīzi, darām pilnvērtīgi savu darbu. Lai sakārtotas būtu ne tikai aplikācijas un mapītes mūsu datoros un tālruņos, bet arī atvilktnes, istabas, mūsu pagalms, mūsu domas un mēs paši. Lai ēdot mēs baudītu garšu, nevis jaunāko asprātību tviterī…
