Jurkāns apšauba ministra Rinkēviča spējas un teic, ka Putins ar Trampu sakārtos pasauli

Cik neatkarības sākuma gados Jāni Jurkānu ļoti mīlēja, tik vēlāk – pārstāja mīlēt. Kā pats atzīst – nu viņam pārmet draudzēšanos ar krieviem, taču no sadarbības ar partiju "Saskaņa" viņš ir publiski atteicies. Jūtoties savā privātajā opozīcijā, viņš nebaidās būs ass, piemēram, apgalvojot, ka Latvija esot pārvērsta par cehu, kur nopelnīt naudu, par ko izredzētie pērk izglītību un medicīnu ārzemēs. Par to, ka gudrās galvas likumos iestrādā plaisas, kurās blēžiem paslēpties. Pēc šķiršanās ar finansisti Ilzi Jurkāni Jānis dzīvo savā greznajā īpašumā Liepupē un neizslēdz iespēju apprecēt savu pašreizējo draudzeni Lindu.

Mēs juku laikos dzīvojam

– Ar piesardzīgi cerīgām. Vecā pasaules kārtība jūk ārā, jaunā vēl nav pat pie apvāršņa. Ķīniešiem ir tāds lamu novēlējums – kaut tu juku laikos dzīvotu! Es ļoti ceru, ka šīsdienas jukas būs labs piemērs tam, kā nevajag veidot starpvalstu attiecības. Vēl jācer, ka tunelis – jūklis, kura galā redzam gaismu – nebūs pārāk garš. Tas atkarīgs no tā, cik spējīgi un atbildīgi būs jaunās pasaules kārtības veidotāji. To nevar ieviest tie, kas radījuši šo haosu. Atceros kādu no Trampa priekšvēlēšanu saietiem, kur dalībnieki skandināja: Clear this swamp! (Izmēz šo purvu!) Viņam neklāsies viegli nedz mājās, nedz pasaulē. Vienlaikus viņš ļoti lielā mērā noteiks Rietumu pasaules ģeopolitiku. Ja viņam ļaus. Ir Amerikā tādi spēki, kas var arī neļaut.

– Tramps un Putins. Patīk Putins vai ne, bet ir jāsaprot, ka lielā pasaules drošības atslēga glabājas Kremlī. Ja būtu ievēlēta Hilarija Klintone, trešais pasaules karš būtu nenovēršams. Ar Trampu tas, iespējams, ir atlikts cerībā, ka viņš mēģinās ar Putinu izveidot partneru attiecības. Lai gan Krievija ir vāja ekonomiski, militāri tā ir ļoti spēcīga. Tramps apzinās, ka tā ir vienīgā valsts, kas var iznīcināt ASV pusstundas laikā. 1991. gadā, kad sabruka Padomju Savienība, Rietumi ar ASV priekšgalā sāka īstenot politiku "Winner takes it all" un Krieviju nostūma no lielās politiskās skatuves. Kad 1990. gadā Gorbačovs piekrita Vācijas apvienošanai, amerikāņi svēti solīja netuvināt NATO PSRS robežām ne par collu. 1998. gadā NATO uzņēma bijušā Varšavas līguma valstu tā saukto sociālistisko nometni. 1999. gadā ASV bombardēja Belgradu bez jebkādām ANO sankcijām. 2000. gadā Kremlī sāka saimniekot Putins. Viņš sākumā ļoti gribēja draudzēties ar Rietumiem. Lai izvestu Krieviju no ekonomiskas atpalicības, Putinam vajadzēja Rietumu tehnoloģijas.

2001. gadā pēc terorakta Ņujorkā viņš bija pirmais, kas piezvanīja prezidentam Bušam un piedāvāja palīdzību. Pirms tam Bušs bija ieskatījies Vladimiram acīs un tur ieraudzījis skaistu dvēseli. Kā pateicību par atbalstu Bušs 2004. gadā NATO sastāvā iekļāva arī Baltijas valstis. NATO Krieviju uzskata par agresori un otrādi. Kara kurinātāji abās ierakumu pusēs sāka militarizēt sabiedrības apziņu.

Es neticu, ka Krievijai ir nodoms okupēt Baltijas valstis. Tas neietilpst tās nacionālajās interesēs. Ukraina ietilpst. Cīņa par to ir tikai sākusies. Pieņemsim, nedod Dievs, ka kādu dienu pilnmēness laikā Krievija sadomās restaurēt PSRS. Nesen lasīju NATO ģenerāļa sera Ričarda Širefa grāmatu "2017. Karš ar Krieviju", kurā autors apgalvo, ka Krievija 2017. gada maijā sāks Latvijas okupāciju. Kāpēc sāks ar Latviju? Tāpēc ka šeit ir daudz "zaļo cilvēciņu", tāpat kā Krimā. Daudziem no viņiem Latvija ir pamāte. Divdesmit piecos neatkarības gados tā arī neesam iemācījuši viņus dzimteni mīlēt. Tā ir ilūzija, ka ar NATO karaspēku Ādažu poligonā mēs būsim drošībā.

Vienmēr karstais nepilsoņu jautājums

– Par to Tautas fronte sprieda jau pirms 25 gadiem. Toreiz radījām ilūziju krievos, ka visi dabūs politiskas tiesības. Piemānījām! Kad strādāju ministrijā, daudz runāju par to, cik svarīgi ir likumdošanā neiestrādāt normas, kuras Latviju sadala pilsoņos un nepilsoņos. Nepilsonis nedrīkstēja būt pat ugunsdzēsējs. Tautas frontes valdes loceklis Vladlens Dozorcevs zaudēja politiskās tiesības. Tas nekas, ka viņš nobalsoja par Latvijas neatkarību. Moris savu izdarīja, moris var iet.

1991. gada marta referendumā visiem, kas tajā lakā dzīvoja Latvijā, arī PSRS armijas karavīriem, bija jāatbild uz jautājumu: “Vai esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?” Tautas nobalsošanā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 1 227 562 (73,68%) izvēlējās atbildi jā, 411 374 (24,69%) atbildēja nē. Šis rezultāts mums ļoti palīdzēja starptautiskajā laukā. Tas bija kā garants, ka Latvijā nebūs vardarbības, kāda bija Dienvidslāvijā. Strādājot Ārlietu ministrijā, uzskatīju par savu pienākumu ne tikai pārstāvēt Latviju ārzemēs, bet arī ārzemes Latvijā. Stāstīju, ko no mums sagaida, – ka veidosim likumdošanu pēc iekļaujošas demokrātijas parauga. Šis stāsts Augstākās Padomes deputātiem nepatika, un biju spiests demisionēt.

– Saskaitīju, ka 1991. gadā ārzemēs biju 160 dienas – gandrīz pusi gada. Skaidrs, ka cieš bērni... Redziet, ja tev ir virsuzdevums, to grūti savienot ar ģimeni. Tie, kas toreiz bijām, Godmanis un pārējie, visu pakļāvām vienam uzdevumam – atgūt Latvijas neatkarību. Mani neviens nebija gatavojis par ārlietu ministru, mācījāmies, kā saka, kājās stāvot. Tagad daudzi ir sarakstījuši grāmatas par tiem procesiem. Tie, kas strādāja valdībā, uzskata, ka tas ir viņu nopelns, Augstākās Padomes deputāti ir pārliecināti, ka viņi bija vienīgie, kas stiepa to baļķi. Cilvēki, kas sēdēja pie barikāžu ugunskuriem, ir pārliecināti, ka tieši šī gaisma aizbiedēja agresīvo lāci. Skaudrā patiesība ir tāda, ka mazo valstu likteņus izšķir lielvalstis – ASV, Krievija un Vācija.

Šausmīgi lipīga nodarbe

– Šodien, kārtojot dokumentus, pārdomāju, cik šausmīgi lipīga nodarbe tā ir. Es aktīvajā politikā biju skaistajos pārmaiņu laikos. Kad aizgāju, domāju, ka spēšu dzīvot tai garām. Nespēju. Vēlreiz izmēģināt vēlēšanu cīņas garu motivēja tas, ka Latvija nav tāda, kādu mēs to veidojām. Varbūt tomēr mēs ar savu pieredzi... Sanācām kopā, bija interesanti – es, Godmanis, Kalvītis, Krištopans, Birkavs. Nekādas lielas ilūzijas nelolojām, bet bija liels "fun". Tas ir kā spēlēt šahu ar lielmeistariem. Sadalījām lomas, vēlēšanu apgabalus. Okei, mūs neievēlēja, bet pašu procesu izbaudījām. Bija skaidrs, kā mūs vērtē, bet, tāpat kā mīlestībā, process ir svarīgāks par rezultātu.

– Godkārība, ego – sauciet, kā gribat – riebīgi īd. Garīgi un fiziski jūtos spēcīgs un domāju, ka vēl varētu ļoti labi veikt darbu, ko reiz darīju.

– Pilnīgi noteikti.

– Jau tuvākajā laikā mūsu ārpolitikas galvenais uzdevums būs sakārtot attiecības ar Krieviju. Rinkēvičs to nespēs, jo ar viņu Maskavā nerunās. Ar mani runās. Skan lecīgi, jā, bet patiesi. Turklāt es pārkārtotu ārpolitisko dienestu tā, ka mums būtu desmit vēstniecības, bet profesionāli un finansiāli spēcīgas. Es neļautu vēstniecei Ēģiptē par nodokļu maksātāju naudu rīkot dzīres, kuras apkalpo Latvijas labākais un dārgākais pavārs, – laikā, kad ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju knapi var savilkt kopā galus. Ārpolitikas galvenais uzdevums ir palīdzēt valstij risināt tās iekšējās problēmas. Gribētos zināt, kādas Latvijas problēmas Ēģiptē risina Iveta Šulca. Latvijas valdībai jau sen vajadzēja ieviest taupības režīmu un samazināt ministriju skaitu. Ārlietu ministrijas vietā būtu Ārlietu departaments.

Mēs paši sevi apzogam

– ( Smejas.) Un kas ir mainījies? Kļūst arvien sliktāk. Lai Latvijā slimotu, ir vajadzīga dzelzs veselība. Vai mūsu pensionāram ir cilvēka cienīga pensija? Cilvēki stāv rindās pēc veselības, kuras visiem nepietiks. Labklājības ministrijā vajadzētu plakātu Pensionār, dzīvo ātrāk! Valstij nav naudas, ko tev maksāt! Jānis, tas, kas Domburs, pavisam nesen intervijā paskaidroja, kāpēc – jo paši sevi apzogam. Tātad dzīvojam nozagtā valstī.

– Sāksim ar to, ka nav ceļveža, kas spētu Latviju izvest no krīzes. Un tāds neparādīsies, iekams nebūs pārliecības, ka apakšas pa vecam dzīvot vairs negrib. Latviešiem patīk dzīvot samiernieciskā kultūrā. Grieķi, piemēram, tādu nepazīst – tikai ieminies, ka jāmaina pensijas vecums, viņi puspilsētu apgriezīs kājām gaisā. Arī franči šajā ziņā ir diezgan nekulturāli.

Ir cilvēki, kas patvērumu meklē baznīcā. Paļaušanās uz Dievu ļoti daudziem ir palīdzējusi visos laikos. Arī savā himnā lūdzam, lai Dievs svēta Latviju. Par kādiem nopelniem? Esmu izaudzis katoļu ģimenē un Bībeli zinu krustām šķērsām. Tur rakstīts, ka Dievam ir viņa dievišķais plāns, bet, vai tajā ir paredzēts svētīt Latviju, es šaubos. Vai mēs pildām tās pamata prasības, ko kristīgā ticība māca, – mīlēt tuvāko kā sevi pašu? Un kā ir ar “piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem”? Kur Latvijā dzīvo piedošana? Es saprotu, ka tam, kas bijis izsūtījumā Sibīrijā, grūti piedot tiem, kas te ienāca un mocīja, ievācās tavā mājoklī. Bet tur ir tas knifs – Viņš māca, ka tev ir jāprot to darīt. Trenējies! Jo – ja tu dzīvo naidā, ja nedzīvo ar piedošanas instinktu, ja tu to neproti, tev nav ko darīt baznīcā! Tur svētku dienās sēž viss mūsu varas zieds, svētsvinīgi skaļi dzied un izteiksmīgi lasa Evaņģēlija tekstus mikrofonā, lai būtu skaļāk, lai Dievs labāk dzird. Pat baznīcā ienes dubultstandartus. Kādreiz skatos un domāju – paklusējiet, varbūt sadzirdēsiet, ko Dievs jums saka.

Ļoti daudzi cilvēki tic Dievam, bet vai Dievs tic visiem? Šaubos. Nupat Ziemassvētkos cilvēki gāja baznīcā – gods Dievam augstībā, cilvēkam labs prāts... Nu, kur var būt labs prāts, ja nav naudas pat autobusam, lai aizbrauktu uz baznīcu? Ja nemaldos, Plūdons rakstīja apmēram tā: pacieties, dēliņ, drīz attecēs laiks, un saule mūs apkamps kā ziedonis maigs. Neviens jūs te neapkamps, tāpēc manas paaudzes cilvēkiem es ieteiktu iemācīties nebaidīties no nāves vai arī pāriet ticībā, kas nebiedē ar elles ugunīm, bet sola saulainu reinkarnāciju.

Bilde ar Putinu

– Es draudzējos arī ar čukčiem, ka tikai labs cilvēks. Arī pie Putina ciemos esmu bijis, par to jūtos lepns. Henrijs Kisindžers reiz teica: “Putina demonizācija nav politika. Tā ir politikas neesamība.” 2002. gadā biju Kremlī. Iedomājieties, cik valstu vadītāji stāv rindā, lai tiktos ar Putinu, man bija tāda iespēja. Man ir smukas bildes no šīs tikšanās. Kā jau teicu, pasaules un arī mūsu drošības atslēga ir nevis tanku skaitā šeit, bet – kādas būs Rietumu attiecības ar Krieviju. Ja tā sadomās mūs vēlreiz okupēt, ja gribēs restaurēt PSRS, nekādi NATO panti nedarbosies – viņi to izdarīs. Tāpēc ir jārunā un jāveido partnerattiecības. Draudzēties nav obligāti. Bija draugs Boriss, draugs Bils, un, kas no tā iznāca, mēs zinām.

Latvija stāv ar muguru pret Krieviju un apsaukājas. Tā balso par sankcijām. Iedomājieties – Krievija ir tik ekonomiski vāja, ka nevar nodrošināt savu kodolmateriālu drošību, un "Islāma valsts" necilvēki grib tos dabūt. Ja teroristiem būtu tik kodolmateriālu, cik jūsu kafijas tasē, Parīze šodien būtu evakuēta. Tas pats būtu ar Ņujorku. Daudzus gadus amerikāņu kongress maksāja Krievijai miljardus, lai tā turētu drošībā kodolmateriālus, maksātu zinātniekiem, kas prot taisīt kodolieročus, labas algas, lai viņi neizklīst pa teroristu laboratorijām un nesāk viņus mācīt. Šodien amerikāņi vairs nemaksā. Un mēs tik liksim sankcijas, lai tie krievi iznīkst. Un tālāk? Izbadējies krievs sāks klīst pa pasauli, atklīdīs arī pie mums – taču kaimiņi. Pret tanku var likt tanku. Ko Rinkēvičs liks pret cilvēkiem? Nedos vīzas, vai ne! Es, piemēram, jau tagad būvētu bēgļu nometnes, telšu pilsētiņas pie Krievijas robežas.