Kā dzīve Norvēģijā un Kiprā palīdzēja Simonam uzsākt savu biznesu Latvijā
Saimons pirmo reizi devās darba meklējumos uz ārzemēm 20. gadu vecumā, kad ar paziņu palīdzību viņam radās iespēja strādāt Kiprā. Veselu gadu viņš darīja darbu, kas tobrīd šķita vien nejaušs dzīves pavērsiens - tīrīja logus un mīkstās mēbeles.
Taču gadu gaitā izrādījās, ka tieši šī pieredze viņam noderēs arī turpmākā dzīvē – vispirms Norvēģijā, kur viņš strādāja uzņēmumā, kas sagatavoja automašīnas pārdošanai, un vēlāk arī uzsākot savu biznesu Latvijā. “Es nebiju iedomājies, ka tas man kādreiz dzīvē noderēs,” viņš atzīst, runājot par savu darba pieredzei Kiprā, kas šodien ir kļuvusi par daļu no viņa pakalpojumu klāsta.
Norvēģijā Saimons nostrādāja gadu, strādājot uzņēmumā, kas sadarbojās ar auto dīleriem – automašīnas tika tīrītas un sagatavotas pārdošanai. Darbs notika dažādās vietās, dodoties komandējumos. Kolēģu vidū pārsvarā bija latvieši, tāpēc valodas barjeras viņam darba vietā nebija. Tieši Norvēģijā Saimons sāka apzināties, ka vēlas ko vairāk – ne tikai strādāt citu labā, bet īstenot arī kādu savu ideju.
“Man bija sajūta – cik ilgi vēl strādāšu kādam citam? Gribējās beidzot mēģināt pašam izveidot biznesu,” norāda Saimons.
Atgriežoties Latvijā 2024. gada vasarā, viņš jau bija apņēmies rīkoties – Saimonam bija uzkrāts neliels kapitāls, iegādāts pirmais inventārs un viņa prātā bija skaidrs darbošanās virziens. Lai gan sākotnēji viņam nebija pārliecības, vai viss izdosies, Saimons izvēlējās riskēt un uzsāka darbu kā pašnodarbinātais.
Saimons sākotnēji noīrēja garāžu Cēsīs – pilsētā, kas viņu vienmēr bija interesējusi un kurā viņš saskatīja potenciālu. “Valmierā šī joma jau bija diezgan piesātināta, pazinu arī kādu, kas tur jau darbojas, tāpēc izvēlējos Cēsis,” viņš norāda. Sākums bija pieticīgs – pirmie klienti bija draugi un ģimenes locekļi, pakalpojuma cenas vēl tika izzinātas. Taču jau pēc dažiem mēnešiem viņš atrada piemērotākas telpas pilsētas centrā, kur uzsāka darbu ar pilnu jaudu.
Saimona darbnīcā tiek tīrīti auto saloni, sēdekļi, paklājiņi, plastmasas un tekstila detaļas, kā arī mīkstās mēbeles – dīvāni un krēsli. Tiek izmantoti profesionāli tīrīšanas līdzekļi un iekārtas, kuras viņš iepazinis Norvēģijā. “Protams, var izmantot lētākus līdzekļus, bet tie nespēj nodrošināt tik labu rezultātu,” viņš norāda.
Saimons šobrīd vēl dzīvo Valmierā, taču atzīst, ka nākotnē plāno pārcelties uz Cēsīm, kur atrodas viņa darbnīca. Viens no viņa nākotnes mērķiem ir attīstīt uzņēmumu līdz līmenim, kad viņam pašam vairs nebūtu jāiesaistās katrā ikdienas darbībā, bet būtu iespēja vadīt no malas un nodarbināt citus. Viņš arī apsver iespēju paplašināt piedāvāto pakalpojumu klāstu un uzlabot klientu apkalpošanu, lai izceltos starp konkurentiem un piesaistītu arvien plašāku klientu loku.
Lai gan Saimons nekvalificējās grantu atbalstam, jo ārzemēs pavadījis vien gadu, viņš tomēr novērtē iespēju sazināties ar Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori Ingu Madžuli. “Viņa mani uzaicināja uz remigrantu pēcpusdienu. Bija interesanti dzirdēt dažādus atgriešanās stāstus. Pats gan jūtos kā pēc garāka ceļojuma, ne gluži kā pēc emigrācijas, bet tāpat bija vērtīgi satikt cilvēkus ar līdzīgu pieredzi,” viņš saka.
“Es ieteiktu remigrantiem pirms atgriešanās visu rūpīgi pārdomāt un noskaidrot, kādi atbalsta veidi ir pieejami,” saka Saimons, piebilstot, ka vērtīgākās atbildes viņš guva tieši sarunās ar cilvēkiem, kuri paši bija izgājuši līdzīgu ceļu.
Saimons atzīst, ka šobrīd jūtas diezgan droši Latvijā. Lai arī nākotnē viss var mainīties, viņš necenšas uztraukties par lietām, kas vēl nav notikušas. “Es dzīvoju tagad. Ja kas notiks, tad domāšu, ko darīt. Bet doties uz palikšanu kādā citā valstī – tas nav man,” viņš saka. “Es vēlos šeit izveidot stabilu pamatu nākotnei, un šobrīd ir īstais laiks to darīt.”
