"Bezbiļetniekus mēs pazīstam uzreiz," trolejbusu kontrolieres atklāj darba aizkulises

Dzintra Vilne ir ne tikai savas profesijas patriote, bet arī piecu bērnu mamma. “Es esmu ieņemta trolejbusā,” viņa smej. “Mani abi vecāki bija trolejbusa vadītāji, un es pati pie trolejbusa stūres esmu jau divdesmit gadus. Es domāju, ka no trolejbusa mani iznesīs ar kājām pa priekšu.” Dzintra atceras bijušos laikus un salīdzina tehniskās iespējas. “Protams, tagad tehnika ir daudz kvalitatīvāka un vieglāk apkalpojama nekā agrāk. Toreiz bija divu durvju trolejbusi, un stūre bija jāgriež ar daudz lielāku spēku nekā tagad. Ja kaut kas neslēdzās iekšā, vajadzēja iespert ar kāju. Tāda bija padomju tehnika, to reizēm varēja iedarbināt tikai ar spērienu. Tagad fiziski ir vieglāk, bet morāli – tomēr grūtāk. Agrāk bija sliktāka tehnika, bet atsaucīgāki pasažieri. Tagad ir otrādi. Cilvēki bieži vien ir dusmīgi un neiecietīgi jau kopš paša rīta. Viņi var uzbraukt bez mazākā iemesla. Var just, ka viņi grib aizvainot tikai tāpēc, ka pašiem ir slikts garastāvoklis.”

Kad ielec pēdējā brīdī

“Es reizēm pie sevis nodomāju, ka man būtu zelta dzīve, ja tagad – kad ir iespēja stādāt ar jaunu tehniku – būtu agrāko laiku pasažieri. Tomēr labi saprotu, ka visu nevar gribēt. Deviņdesmitajos gados, kad viss juka un bruka, cilvēki bija priecīgi par to, ka vispār kursē autobusi un trolejbusi. Toreiz cilvēkiem nebija nekādu lielo pretenziju, turklāt viņi nelamājās rupjiem vārdiem. Toties tagad daudziem ir milzīgi augstas prasības un vēlmes. Es vados pēc vecās, labās instrukcijas, ka pasažierim vienmēr ir taisnība. Ja gadījumā viņam nav taisnība, es skatos vecajā, labajā instrukcijā, kurā rakstīts, ka viņam tomēr ir taisnība. Es gan reizēm viņam kaut ko palūdzu, piemēram, lai nestāv pie priekšējām durvīm, jo es neredzu – tur kāds kāpj vai nekāpj iekšā. Reizēm pasažieris atbild, ka viņš var stāvēt, kur vien grib, jo ir samaksājis par braucienu. Protams, tāda attieksme man rada problēmas, jo gadās, ka pēdējā brīdī pa priekšējām durvīm lec iekšā cilvēki, kas pēc tam aiz rokām vēl rauj iekšā savus bērnus. Ja man kāds stāv priekšā, es to neredzu.”

Vadītāja piemin arī citus gadījumus: “Piemēram, pasažieris ielec pēdējā brīdī un nāk sūdzēties, ka viņam iespiesta roka. Gadās, ka cilvēki lec iekšā trolejbusā jau tad, kad durvis taisās ciet. Turklāt pirms tam viņi spogulī nav redzami, jo izskrien no trolejbusa aizmugures. Un tad viņi lamājas, ka tikuši iespiesti durvīs. Jāteic gan, ka jaunajos trolejbusos nevar iespiest ne rokas, ne kājas. Reversācijas sistēma nodrošina, ka, līdzko durvis saskaras ar kādu šķērsli, tās automātiski attaisās vaļā.”

Miegam – piecas stundas

Dzintra stāsta, ka pēdējos gadus strādā tikai rīta maiņās, jo tāds režīms viņai ir visizdevīgākais. “Ceļos divos naktī, bet trijos mani savāc „kalpotājs” – Rīgas satiksmes busiņš, kas darbiniekus aizved uz darbu. Pāri četriem jāsāk strādāt. Piemēram, šodien es izbraucu 4.56. Parasti strādāju līdz vieniem, diviem dienā. Šāds darba režīms ir pakārtots bērniem. Divi jau ir lieli, pārējie trīs vēl mācās. Pa dienu bērni gan jāpabaro, gan jāizvadā pa mūzikas skolām.”

Vadītāja teic, ka vecākās dvīnes Inita un Iveta jau ir 23 gadus vecas un dien Nacionālajos bruņotos spēkos. Dvīnēm Evai un Aivai ir 13 gadi, puikam Mārcim – 11 gadi. “Redziet, man blociņā viss smalki ir sarakstīts, kuram bērnam cikos un kurā mūzikas skolā jābūt. Šodien pēdējais pasākums ir kokles spēle, kas beidzas 20.15. Pēc tam braukšu mājās un taisīšu vakariņas. Ap deviņiem došos gulēt.”

Gandrīz neticami, bet Dzintra diennaktī guļ piecas stundas. “Es pie tāda režīma esmu jau pieradusi, jo citādi nemaz nevar. Turklāt – kas mani sešos vakarā laidīs gulēt? Tomēr es nesūdzos, man pietiek. Kad brīvdienās noguļu ilgāk par sešām vai septiņām stundām, man sāp galva. Es uzskatu, ka darbs pie trolejbusa stūres man ir atpūta, bet riktīgs vāveres ritenis sāk griezties tad, kad izkāpju no trolejbusa. Tad es nesos pa mūzikas skolām, ēdnīcām un veikaliem. Tad vēl mājās veļa jāmazgā un kaķis jāpabaro. Mums katram ir savs gulēšanas režīms. Piemēram, mana māsa, kas ir grāmatvede, bieži vien iet gulēt tad, kad es ceļos. Es ceļos divos vai trijos naktī, vīrs ar bērniem – pusseptiņos no rīta.”

Ar aizsietām acīm

“Trolejbusu maršrutus pārzinu perfekti visā Rīgā,” apliecina vadītāja. “Varu tūlīt pat paņemt papīra lapu un uzzīmēt visus maršrutus. Labi zinu, kur un kā strādā luksofori. Ilgstoši braucot pa vienu maršrutu, vadītājs piefiksē vismazākās nianses. Viņš labi zina, kur var piebremzēt un kur – uzņemt ātrumu. Piemēram, 23. maršruts ir viegls un patīkams. Tā ir kā gara desa, Čaka iela–Purvciems. Bet ir arī maršruti, kas vijas krustu šķērsu, piemēram, 17. maršruts. Protams, labam vadītājam jāprot izbraukt visus maršrutus, man reizēm patīk tos pamainīt. Reizēm mani bērni spēlē klavieres aizsietām acīm, savukārt man šķiet, ka es aizsietām acīm varētu mierīgi braukt ar trolejbusu.”

Dzintra stāsta, ka trolejbusa lietas viņai tikušas iebarotas ar mātes pienu. “Mana mamma bija trolejbusu vadītāja jau kopš 1968. gada. Kad man nebija kur palikt, mamma mani ņēma līdzi uz darbu. Es sēdēju vai gulēju uz trolejbusa priekšējā beņķīša un gaidīju, kad mammai beigsies darbs un mēs dosimies mājās. Rīgas satiksmē ir pietiekami daudz cilvēku, kas šeit strādā otrajā, trešajā vai pat ceturtajā paaudzē. Šeit ir izveidojušās savdabīgas dinastijas. Piemēram, mana vīramāte četrdesmit gadus nostrādāja par tramvaja vadītāju. Arī vīrs strādā Rīgas satiksmē, viņš ir priekšnieks tramvaju satiksmē. Man patīk, ka šajā uzņēmumā ir zināma stabilitāte, kas nemaz nav tik mazsvarīgi. Man ir drošība, ka laikā tiks izmaksāta gan alga, gan avanss. Neslēpšu, ka arī no šejienes cilvēki ir gājuši prom labākas dzīves meklējumos, bet daļa no viņiem ir atgriezušies atpakaļ. Un tas par kaut ko liecina.”

Kad jāparedz neparedzamais

Dzintra teic, ka ikdienā atrodas dažādā statusā. “Esmu gan kājāmgājēja, gan riteņbraucēja, gan automašīnas vadītāja, gan trolejbusa vadītāja. Pārzinu visas pozīcijas, un tas man palīdz darbā. Es jau iepriekš varu paredzēt, ko nākamajā mirklī darīs riteņbraucējs, zinu, kur viņu var apbraukt un kur nevar. Diemžēl vairākumam riteņbraucēju trūkst izpratnes par trolejbusa īpatnībām. Daudzi no viņiem neaizdomājas, ka trolejbuss ir trīs metrus plats, nevis pusotra – kā vieglās automašīnas. Un tieši tāpēc mēs nevaram ietilpt vienā joslā. Tomēr es labi saprotu, ka viņi to nesaprot, un tāpēc uzmanos. Sabiedriskā transporta šoferis ir profesionālis, kam jāparedz pilnīgi viss. Arī neparedzamais. Kad sāku strādāt, instruktors mani mācīja: “Uzmanies no vecām tantiņām un suņiem, jo viņi ir neparedzami.” Mūsdienās pie šīs riska grupas jāpieskaita arī riteņbraucēji, jo arī viņi bieži vien ir neparedzami. Riteņbraucēji reizēm sūdzas, ka sabiedriskā transporta vadītāji viņus ignorē. Tā nav. Viņus speciāli neviens neignorē. Ir gadījumi, kad sabiedriskā transporta vadītāji riteņbraucējus nemaz neredz. It sevišķi reizēs, kad viņi mēģina apdzīt sabiedrisko transportu pa labo pusi.”

Dzintra neslēpj, ka reizēm nesaprašanās gadās ar autovadītājiem. “Daži no viņiem brīnās, ka nevaru tik veikli manevrēt kā viņi ar vieglo automašīnu. Bet es taču nevaru momentā nobremzēt, jo tad visi pasažieri salonā būs gar zemi! Nesen pieliku videoreģistratoru, kas ieraksta notiekošo uz ceļa. Tagad jūtos daudz drošāk, jo strīda gadījumos varēšu uzrādīt videoierakstu. Reizēm gadās, kāds autovadītājs uzraksta sūdzību, bet man jāraksta paskaidrojums. Tagad, kad ir videoreģistrators, mana sirds ir mierīga.”

Vadītāja piebilst, ka viņai šis darbiņš vienalga ļoti patīk. “Rīgas satiksmē ir humors, ka no šejienes aiziet pēc gada vai arī iznes ar kājām pa priekšu. Uz mani attiecas otrais variants. Kamēr vien spēšu, tikmēr braukšu. Tā sanācis, ka savas dzīves lielāko daļu pavadu uz riteņiem. No trolejbusa desmit riteņiem es pārsēžos uz automašīnas četriem, bet vakaros reizēm pabraucu ar divriteni. Jokoju, ka arī zārks man būs uz riteņiem.”

Pavisam cits stāsts ir Rīgas satiksmes kontrolierēm Ilzei Vucinai un Ingai Bobokai. Martā būs trīs gadi, kopš viņas sabiedriskajā transportā pārbauda pasažierus. “Rīgā studējām un meklējām kādu darbu,” teic Ilze. “Kad ieraudzījām reklāmas ar aicinājumu pievienoties Rīgas satiksmes kolektīvam, nolēmām pamēģināt. Abas esam ir ļoti sabiedriskas, mums patīk darbs ar cilvēkiem. Katru dienu pasažieri mums uzklāsta savas problēmas, un reizēm jūtamies gandrīz vai kā psihologi. Stāsti ir visdažādākie. Piemēram, kāda vientuļā māmiņa mums izstāsta, ka viņa ekonomē, kā vien māk, tomēr nekādi nespēj izvilkt līdz mēneša beigām. Viņai nedaudz pietrūkst, tāpēc reizēm brauc par velti. Tādās reizēs varam arī nesodīt, jo katrs gadījums ir īpašs. Mēs vienmēr uzklausām un skandālus netaisām. Galvenais ir attieksme. Ja pasažieris un kontrolieris normāli runā, viņi viens otru sapratīs. Un daudzi pasažieri to novērtē. Viņi ir pārsteigti, ka tiek uzklausīti. Pat pasaka paldies par to. Gadās, ka sastopam ļoti labvēlīgus pasažierus, un viņi mūs pozitīvi uzlādē.”

Inga piebilst, ka no katras situācijas, kas pirmajā mirklī šķiet nepatīkama, var izvilkt ko jauku un gaišu. “Citi brīnās – kā mēs varam veikt šādu darbu? Viņuprāt, ķert bezbiļetniekus – tas ir šausmīgi! Varam nomierināt, tas nemaz nav tik traki. Ja pret darbu ir pozitīva attieksme, tad viss ir kārtībā. Mums šeit patīk, un cita darba iespējas šobrīd nemeklējam. Nereti dzirdam komplimentus, piemēram: “Cik jūs esat jaukas un foršas kontrolieres!” Ir morāls gandarījums, kad cilvēks pasaka paldies par sapratni. Mēs taču neņemsim nost cilvēkam pēdējos eiro, ja tie viņam tik tiešām ir pēdējie. Situācijas mēdz būt ļoti dažādas, katrā vajadzīga sava pieeja.” Meitenes neslēpj, ka komplimentus saka lielākoties vīrieši. “Turklāt viņi arī apzinīgāk maksā sodus. Lai gan reizēm labus vārdus pasaka arī vecākas kundzes.”

Ar un bez policistiem

Stāstot par savām darba gaitām, meitenes teic, ka uz līniju parasti dodas divatā. “Retos gadījumos, ja kādam kontrolierim nav partnera, mums pievieno trešo. Kontrolieriem pilsēta ir sadalīta pa sektoriem. Piemēram, šodien mēs kontrolējam centru – no Ģertrūdes ielas līdz Centrālajai stacijai. Turklāt kontrolējam visus sabiedriskos transportus – autobusus, trolejbusus un tramvajus. Katru dienu mums ir savs darba uzdevums. Tā kā visbiežāk mums sanācis strādāt trolejbusos, tur jūtamies gluži kā mājās.”

Meitenes spriež, ka salīdzinoši visvairāk bezbiļetnieku ir 17. un 19. trolejbusā. “Kāpēc? Tas īsti nav zināms. Varbūt tāpēc, ka šajos maršrutos ir daudz vienas vai divu pieturu braucēju, kas uzskata, ka pāris pieturu drīkst braukt arī par velti. Periodiski sastrādājamies ar Pašvaldības policiju, lielākoties vakaros, kad mums uz pāris stundām piešķir policistus. Strādājam kopā, vai arī viņi brauc no mugurpuses ar savu transportu.”

Ilze un Inga teic, ka reizēm gadās ekstremālas situācijas, kad pašas spiestas izsaukt Pašvaldības policiju. “Pirms kāda laika mums gadījās kāds incidents. Jau agrāk kādam puisim bijām izrakstījuši sodu, bet pēc vairākām dienām viņu sastapām uz ielas. Viņš bija iereibis un neapmierināts. “Nu, ko, mazās, smaidīgās! Es jums pabojāšu dzīvi!” Viņš norāva mums no formām vizītkartes un skrēja prom. Mēs izsaucām policiju un sekojām. Cēsu ielā viņš tika aizturēts. Šajā gadījumā policija nostrādāja ļoti operatīvi.” Ilze piebilst, ka tādi gadījumi gadās reti, tāpēc viņas tiek galā lielākoties saviem spēkiem.

Ko, atkal jūs?!

Meitenes stāsta, ka sods par nereģistrētu talonu ir pieci eiro. “Tas ir gadījumos, ja sods tiek samaksāts uzreiz. Savukārt ar pēcapmaksu – 7,50 eiro. Turklāt datubāzē tiek piefiksēts vārds un uzvārds. Otro reizi ar pēcapmaksu sods ir 15 eiro, trešo reizi – 30, ceturto – 60 eiro. Ja summa netiek apmaksāta, problēmu risināšanā iesaistās parādu piedzinēju kompānijas. Esam tiesīgas izrakstīt rēķinu vienīgi tad, ja ir uzrādīti personu apliecinoši dokumenti. Turklāt der tikai trīs dokumenti – pase, autovadītāja apliecība un identifikācijas karte. Ticēt bezbiļetniekam uz vārda, ka viņš, piemēram, ir Jānis Bērziņš, mēs nedrīkstam.”

Ilze teic, ka starp bezbiļetniekiem gadās arī tādi, kas ņem kājas pār pleciem un bēg projām. “Nesen bija gadījums, kad vīrietis strauji metās pāri ielai. Labi, ka viņu nenotrieca neviena automašīna. Ir arī tādi, kas par varītēm cenšas mūs ignorēt. Austiņās klausās mūziku un neielaižas nekādās sarunās. Nekādi nereaģē. Tad jāpieliek pūles, lai sāktu kontaktēties. Šajā darbā katra diena ir citāda. Ir dienas, kad visi bezbiļetnieki apzinīgi maksā sodu, bet ir dienas, kad tik raiti nesokas. Ir arī tādi tipi, kas principā brauc par velti. Un tad brīnās: “Ko, atkal jūs? Atkal esmu iekritis!” Viņi laikam parēķinājuši, ka samaksāt sodu izdevīgāk. Tas gan atkarīgs no veiksmes vai neveiksmes. Nesen mums viens žēlojās, ka vienas nedēļas laikā jau sešas reizes samaksājis sodu.”

Meitenes atzīst, ka neko nevar izdarīt bomžiem, kam nav ne darba, ne dzīvesvietas. “Reizēm viņi pat gatavi uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, bet kāda tam nozīme? Ja viņi dzīvo zem tilta, sodu vienalga nemaksās. Ja bomzis ir piedzēries un smakojošs, varam izsaukt Pašvaldības policiju.”

Ar prieku uz darbu

Rīgā meitenes ieradušās pirms četriem gadiem, kad Tērvetē beigušas vidusskolu. Vispirms Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā viņas studējušas māszinības, tagad mācās par auklītēm. “Parasti ceļamies pusseptiņos vai septiņos, jo deviņos sākas skola. Mācības beidzas divos, un tad pa taisno braucam uz darbu. Strādājam vakara maiņā – no trijiem dienā līdz pusdivpadsmitiem vakarā. Vispār kontrolieru darbā ir tā sauktais slīdošais grafiks, bet mums kā studentēm priekšniecība nāk pretī un ieplāno tādu grafiku, kas piemērots studijām. Tāpēc strādājam lielākoties vakaros. Brīvdienās pildām mājasdarbus, rakstām referātus un kārtojam sadzīviskas lietas. Brīvdienas mums pazib nemanot.” Kaut meitenes mācās par auklītēm, darbu mainīt viņas nedomā. “Par auklītēm strādāsim vecumdienās,” smej Ilze un Inga. “Pagaidām esam nolēmušas turpināt darbu Rīgas satiksmē.”

Meitene stāsta, ka draugi ilgu laiku neticējuši, ka viņas strādā par kontrolierēm. “Kad par to pārliecinājās, bija ļoti pārsteigti. Draugu un paziņu kompānijās mūs nereti aicina pastāstīt kaut ko interesantu. Kad bijām skolas salidojumā, mūs visu vakaru iztaujāja par darbu. Jutāmies kā tādas zvaigznes.”

Meitenes neslēpj, ka ar savu darbu jūtas visnotaļ apmierinātas. “Ar mums nav tā, ka negribas iet uz darbu. To darām ar prieku. Mūsu iecirknis ir saliedēts un draudzīgs, turklāt ir jauka priekšniece, kas ar mums runā kā ar draugiem.” Meitenes atceras, ka agrāk citi iecirkņi esot aprunājuši. “Mums pārmeta, ka mēs vien paplakšķinām ar actiņām un vīrieši uzreiz maksā Tā gluži nav. Uzskatām, ka galvenais mūsu darbā – tā ir attieksme. Ja kontrolieri ir īgni un dusmīgi, viņi arī apkārtējos noskaņo negatīvi. Ja kontrolieris savas personīgās problēmas ņem līdzi uz darbu, tad nav ko brīnīties, ka rodas konflikti. Arī mums reizēm ir nogurums, bet mēs kaut kā protam viena otru uzmundrināt.”

Saprotas no pusvārda

Inga stāsta, ka daudzus bezbiļetniekus var uzreiz pazīt pēc pozas un kustībām. “Protams, ne vienmēr to var izdarīt, bet daudzos gadījumos mūsu pieņēmumi ir pareizi. Daudzu bezbiļetnieku kustībās manāms saspringums. Sākumā to nemaz nepamanījām, bet tagad redzam, jo laika gaitā uzkrājusies zināma pieredze.”

Meitenes novērojušas, ka visvairāk zaķu ir vakara pusē. “Daudzi nezin kāpēc ir pārliecināti, ka vēlu vakaros kontrole vairs nestrādā. Bet tā nav. Kad vēlos vakaros paņemam tālos galus, tad arī atklājas, ka daudzi brauc par velti. Reizēm bezbiļetnieki ķeras pie visādām viltībām, piemēram, stāsta, ka aizmirsuši mājās maku. Tad viņiem sakām, ka šis teksts vairs nedarbojas.”

Meitenes nespēj iedomāties, ka varētu strādāt atsevišķi. Abas ir nešķiramas draudzenes gan darbā, gan ārpus darba. “Mēs saprotamies no pusvārda, bieži vien – vispār bez vārdiem. Mums tikai atliek saskatīties, un viss ir skaidrs. Mums ir kopīgi draugi, kopīgi atpūšamies un apmeklējam ballītes. Jāteic gan, ka agrāk ballējāmies biežāk, tagad – retāk. Kad ierodamies dzimtajā Tērvetes pusē un katra dodamies uz savu vecāku mājām, jau drīz vien sazvanāmies. Vecāki pat brīnās, jūs taču tikko šķīrāties, par ko jūs varat runāt? Ko lai dara – mums vienmēr ir par ko parunāt.”

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris