Slavena arhitektu dzimta trīs paaudzēs - noskaidrots, kam pieder balkons, no kura Rīgā provocē kaila vīrieša skulptūra

122 gadus pieredzējušais Rīgas vēstures liecinieks – Mihaila Eizenšteina projektētais jūgendstila nams Elizabetes ielā 10B – ieguvis jaunu iemītnieku, – tā jauno skulptūru "Labrīt" piesaka autors tēlnieks Aigars Bikše, skaidrojumu papildinot ar pastāstiņu, ka uz ēkas balkoniņa iznācis ekspresīvs vīrs, kurš ar platu žestu un saucienu “labrīt!” sveicina gan rīdziniekus, gan daudzos pilsētas viesus.

Autors skulptūru radījis nerūsējošā tērauda lējumā ar pulētu virsmu, kas atspoguļo sevī visu apkārt esošo. “Tas ir jaunā un mūžīgā rīdzinieka tēls,” norāda tēlnieks, kurš skulptūras tēla izveidē lietojis vizuālās atsauces uz ievērojamā kinorežisora, ēkas arhitekta dēla Sergeja Eizenšteina portretu. Tādējādi darbs iekļauj sevī arī kultūrvēsturisku slāni, kurā sastopas arhitektūra, kino māksla un laikmetīgā tēlniecība. Skulptūra "Labrīt" sveicinās un uzrunās ikkatru, kas pie ēkas Elizabetes ielā 10B pavērsīs savu skatienu augšup, ideju klāsta tās veidotājs.

Garāmgājējus un tūristus, maigi sakot, šis metāliskais, spožais vīrieša tēls aiz balkona margām vismaz pagaidām mulsina. Gan tāpēc, ka tas kontrastē ar maigo jūgendstila fasādi, gan tāpēc, ka “labrīta devējs” tur stāv kails kā no mātes miesām nācis, vīrišķos dotumus pavēris pretī pasaulei, savukārt pēcpusi spīdinot caur stikla durvīm balkona saimnieku dzīvoklī.

Kam tad tas nams pieder?

"Kas Jauns" izdevies noskaidrot, kam pieder dzīvoklis ar slaveno balkoniņu skaistajā jūgendstila namā. Izrādās, saimnieks ir Latvijā zināmais arhitekts un uzņēmējs, santehnikas un apkures lieltirgotavu "Komforts" īpašnieks un arīdzan Latvijas Tenisa savienības valdes loceklis Mārcis Apsītis. Tieši Apsītis aptuveni pirms 25 gadiem ar ārzemju investoru atbalstu iegādājās šo padomju laikā pamatīgi nolaisto māju, kurā bija izveidoti komunālie dzīvokļi, no kuriem vairākus vēl apdzīvoja krievu armijas kādreizējie virsnieki. Šis bija pats pirmais jūgendstila nams, kas nonāca privātīpašumā, un pirmais, kurš Rīgas klusajā centrā piedzīvoja restaurāciju. Arhitektam Mārcim Apsītim šī nama atdzimšana bija kā profesionāli un pilsoniski, tā arī personiski svarīga, jo savulaik tieši šajā mājā bija dzīvojis arī viņa tēvs, Rīgā viens no svarīgākajiem arhitektiem – Vaidelotis Apsītis, kura zināmākais darbs ir Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne, padomju laikā latviešu iedēvēta arī par Staļina dzimšanas dienas torti.

Arī pašiem pie “ciemiņa” vēl jāpierod

Arhitekta Mārča Apsīša dēls un Vaideloša Apsīša mazdēls Jānis Apsītis, kurš arī gājis senču pēdās un kļuvis par profesionālu arhitektu, žurnālam "Kas Jauns" piekrīt pastāstīt, kā tad radusies doma pasūtīt tēlniekam skulptūru, lai novietotu to uz tēva dzīvokļa balkona.

“Tāda rotaļīgā ideja šim skulptūras konceptam ir tāda, ka pēc 25 gadiem, kad ļaudis ir uz šo ēku tikai skatījušies un neviens viņiem nav atbildējis no šī balkona, tagad ir viens elements, kas viņus uzrunā un atbild. Savukārt ilgtermiņa idejai, par ko gan vēl pašlaik nezinām, ar ko viss beigsies valsts institūciju kontekstā, tomēr ir dziļāks domu gājiens. Proti, šī māja pirms 122 gadiem ir uzbūvēta, divas paaudzes ir dzīvojušas, divas paaudzes, kas postīja padomju laikos, nākamā paaudze šo namu atjaunoja, taču neko nepielika tai klāt. Mums likās, ka vēl viena paaudze varbūt var atļauties tomēr ko pielikt klāt, protams, nekādā veidā nesabojājot jau esošo. Uzstādot skulptūru, mājai nav nodarīts pilnīgi nekas. Vienīgais, ko esam izdarījuši – vēsturiskās margas esam nostiprinājuši un pacēluši par 35 centimetriem augstāk, lai tās atbilst likumam, nebūtu bīstamas. Nenoliegšu, ka par šo mums pašlaik noris diskusija ar Valsts pieminekļu inspekciju, bet tas ir normāls process, un mēs kā nozares profesionāļi saprotam, ka šajā gadījumā mums ir kaut kas jāpierāda,” stāsta arhitekts Jānis Apsītis, kas bieži ciemojas pie tēva šai Elizabetes ielas dzīvoklī.

Vaicāts, vai ģimene jau pieradusi pie jaunā “iemītnieka” uz balkoniņa, Apsītis smaidot atbild: “Nu, kāds laiks ir nepieciešams, lai pierastu pie šāda stila mākslas. Taču kopumā šajā pirmo nedēļu laikposmā mums pašiem ir tādas pozitīvas emocijas. Divus gadus ar šo projektu esam strādājuši, lai tas tehniski varētu tikt īstenots. Mums tā ir īpaša skulptūra. Viņš ir tāds ļoti gaidīts iemītnieks balkoniņā.”

Mūsuprāt, ar šo skulptūru pilsētvide ir kļuvusi bagātāka. No savas puses viņu uzskatām par tādu kā dāvanu šim namam, nevis personisku apliecināšanos. Paredzēts, ka uzliksim lejā pie ēkas informatīvu plāksni, lai cilvēki nevis tikai skatās un pat brīnās, kas tas tāds ir un ko viņš tur dara, bet gan lai gūst informāciju par šo skulptūru un tās autoru,” atklāj arhitekts.

Pilnībā paļāvās uz tēlnieka gaumi

“Šī ir absolūti privāta iniciatīva. Mēs ar tēvu uzrunājām Aigaru Bikši, vienu no Latvijā labākajiem un zināmākajiem tēlniekiem, devām viņam ļoti lielu radošu brīvību, iedodot viņam tikai ideju, vietu, kurā kaut ko varētu izdarīt, finansējumu, un, kaut arī tas ir pasūtījuma objekts, tā ir tīri tēlnieka interpretācija, kas un kāds šis objekts uz balkona atrodas,” pastāsta balkoniņa saimnieka arhitekta Apsīša dēls arhitekts Jānis Apsītis.