Lielais jautājums - Vai valstij vajadzētu dot naudu "Netflix" un Džordžam Klūnijam?
Latvija ir zaudējusi iespēju iesaistīties pasaules lielajā kino biznesā, jo Finanšu ministrija atteikusies atvēlēt līdzekļus ārvalstu kinoprojektu līdzfinansēšanai. Vēl nesen darbojās kārtība, kas paredzēja ārvalstu kino producentiem atmaksāt daļu izdevumu, ja filmēšana tiek organizēta Latvijā. Tādā veidā valsts gan iztērēja pāris miljonus, taču krietni vairāk atguva uz tā rēķina, ka filmēšanas grupa pie mums uzturējās vairākus mēnešus, tērēja te naudu un nodarbināja vietējos cilvēkus, kuriem maksāja algu.
Tagad taupības nolūkos šī kārtība izbeigta, kā rezultātā globālais straumēšanas serviss "Netflix" ir atteicies no plāniem savu jauno seriālu filmēt Latvijā, tā vietā priekšroku dodot Igaunijai, līdzīgu izvēli savai topošajai filmai izdarījis arī Džordžs Klūnijs. Tādēļ Lielais jautājums - Vai valstij vajadzētu dot naudu "Netflix" un Džordžam Klūnijam?
Rakstnieks Jurģis Liepnieks uzskata, ka šajā gadījumā valsts ir rīkojusies muļķīgi, palaižot garām lielisku iespēju: "Es pat nespēju noticēt, ka mēs esam palaiduši garām šādu iespēju. Šī sistēma jau nav kaut kāds Latvijas izgudrojums; tā ir daudzviet pasaulē pārbaudīta, izmantota un labi zināma. Tas ir konkrēts mehānisms, kā veicināt fiskālo aktivitāti, bet iznākums beigās ir pozitīvs. Tas ir sen zināms, pierādīts un par to neviens vairs nestrīdās. Šādas kino programmas strādā, vecina valsts ekonomiku un nes naudu.
Mums ir ļoti daudz kino profesionāļu visās jomās, sākot ar gaismotājiem un operatoriem, beidzot ar skaņotājiem un producentiem. Šajā jomā mums ir ļoti spēcīgs piedāvājums eksportam. Arī izmaksu ziņā mēs ļoti labi varam konkurēt ar citām valstīm, kas sniedz šādus pakalpojumus. Tātad Latvijā šim biznesam ir potencials. Ir vajadzīgs tikai neliels atbalsts no valsts, lai izlīdzinātu konkurenci. Bet ko saka valsts? Nē, mums nevajag! Šāda nostāja ir klajā pretrunā ar politiķu lozungiem par to, kas tiek runāts par eksporta veicināšanu. Jo arī kino industrija ir eksports! Bet, nē - nedarīsim! Kāpēc nedarīsim, tas pat īsti nav skaidrs - laikam jau tāpēc, ka vienkārši esam idioti..."
Arī Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis uzskata, ka atteikties no piedalīšanās lielos kino projektos nav pareizi, jo uz ieguldījumiem kino industrijā vajadzētu skatīties kā uz investīciju: "Uz šādām lietām vajag skatīties nevis kā uz naudas dalīšanu, bet gan kā uz investīciju. Tam nav nekāda sakara ar taupību. Loģika ir vienkārša: ja kino industrija ir gatava pie mums kaut ko filmēt, tad valstij vajadzētu parēķināt, cik šie cilvēki te ilgi uzturēsies, apmēram kādas summas atstās par dzīvošanu, ēšanu un dažādu pakalpojumu izmantošanu. Un tad arī būs redzams, vai atbalstam prasītā summa ir atbilstoša. Pat, ja sanāk pa nullēm, tad tik un tā mēs esam ieguvēji: ja filmēšana būs noritējusi veiksmīgi, tad taču tā Latvijai būs laba reklāma, jo tajā iesaistītie cilvēki par to stāstīs arī citiem un arī viņi varbūt brauks uz šejieni.
Ja mēs, aizbildinoties ar taupību, visas investīcijas aiztaisām ciet, tad arī nekāda nauda pie mums nenāks. Viens mans somu kolēģis reiz labi raksturoja pazīmi, pēc kā var atpazīt veiksmīgu un konkurētspējīgu valsti - pēc privāto investīciju apjoma. Nevis vienkārši pēc investīciju apjoma, jo publiskās investīcijas reizēm mēdz būt arī politiski motivētas, bet tieši pēc privātajām. Arī šāda te kino uzņemšana ir viens no investīciju veidiem - ja viss notiek labi, tad var cerēt, ka brauks arī nākamo reizi. Precīzus ciparus es gan nezinu, taču kopumā tas no valsts viedokļa neliekas stratēģiski pareizs lēmums."
Savukārt Pēteris Šmidre ierosina šādu projektu finansēšanai izveidot īpašu fondu, bet lēmumu pieņemšanā iesaistīt privātuzņēmējus: "Ja pasākumam ir ekonomiska jēga, tad, manuprāt, ar šo jautājumu varētu nodarboties attiecīgajā sfērā iesaistītas kompānijas, piemēram, no tūrisma nozares. Bet valsts varētu iedalīt naudu īpašam fondam, kas tad konkursa kārtībā arī lemtu par kādas filmēšanas finansēšanu, arī par sporta pasākumu vai koncertu rīkošanu. Un lemjot par finansējumu tad skatītos, vai mēs kā valsts tur kaut ko nopelnām vai nē. Ja nopelnām, tad labi, ja nepelnām, tad jāskatās, vai tīri prestiža nolūkos to varam atļauties vai nē. Vienu gan varu pateikt droši: ja mēs atstāsim Finanšu ministrijas ziņā lemšanu par to, būs kādā jomā bizness vai nebūs, tad beigās noteikti nekāda biznesa nebūs. Šajā jautājumā jāuzticas privātajiem uzņēmumiem, kuri šajā jomā darbojas profesionālā līmenī."
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
