Cesvaines pils tornī kāds Ziemeļlatvijas teātra aktieris bija atstājis autogrāfu, par ko nonāca policijas uzmanības lokā

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Līdz pat pagājušā gadsimta divdesmito gadu nogalei tūrisms Latvijā bija diezgan vāji attīstīts. Tas arī likumsakarīgi, jo karā izpostītās zemes iedzīvotājiem bija svarīgāki darbi darāmi par braukšanu uz Parīzi iepirkties vai tepat uz Kuldīgu Ventas rumbu apskatīties. Taču trīsdesmito gadu sākumā, pat neraugoties uz ekonomisko krīzi, dzīve sakārtojās un gan ārzemnieki arvien vairāk sāka braukt uz Latviju, gan arī paši latvieši apceļot dzimto zemi. Ap to laiku arī valsts vadītāji saprata, ka tūrisms budžetā var ienest diezgan būtiskus ienākumus. Saskaņā ar 1933. gada aplēsēm, ārzemju tūristi Latvijā ik gadu iztērēja ap 35 miljoniem latu, kas tiem laikiem bija liela nauda. Tiesa, process bija abpusējs, jo arī latvieši brauca uz ārzemēm un tur tērēja naudu, taču mazākā apjomā – apmēram 28 miljonus latu gadā. Tātad kopumā bijām plusos. Kurss bija uzņemts pareizais, atlika tikai turpināt virzību uz priekšu.

Trūkst gidu un ceļvežu

Katrs sākums ir grūts, un tā bija arī ar tūrismu. Divdesmito gadu beigās tūrisma nozares kūrēšana bija uzticēta Iekšlietu ministrijas pārziņā esošajam Tūrisma birojam, kam nācās risināt daudzas tīri ikdienišķas problēmas. Piemēram, atbrauc ārzemju tūrists uz Rīgu, bet kā viņam saprast, ko te apskatīt un kur aiziet? Kārtīgu tūrisma ceļvežu pa galvaspilsētu un pārējo Latviju tolaik vēl nebija; tikai atsevišķi peļņas kāri privātuzņēmēji kaut ko palaikam izdeva, taču šis "kaut kas" bieži vien bija pilns ar neprecīzu un pat klaji maldinošu informāciju. Situācija normalizējās trīsdesmito gadu vidū, kad pie lietas nopietni ķērās Tūrisma birojs un izdeva ceļvežus visās lielākajās Eiropas valodās. Līdzīgas problēmas bija ar gidiem – arī to sākumā nebija, līdz Tūrisma birojs sāka rīkot gidu kursus, kuru absolventi drīkstēja vadīt Rīgā ārzemju viesiem ekskursijas.

Starptautisko tūrismu gan sarežģīja valstu dažādā attieksme pret šo nozari. Lai varētu pamest savu valsti un doties ekskursijā uz kādu citu, vispirms vajadzēja mītnes zemē izņemt pasi ceļojumam, kas bija maksas pakalpojums. Piemēram, Polija saviem pilsoņiem par pasi ceļojumam uz Latviju prasīja diezgan lielu summu – 200 latu, kamēr Latvija saviem pilsoņiem par pasi braucienam uz Poliju prasīja tikai 28 latus. Tātad diezgan viegli varēja prognozēt, ka latvieši uz Poliju brauks vairāk nekā poļi uz Latviju, tādēļ tika meklēti veidi, kā panākt starpvalstu vienošanās, lai šīs summas būtu samērojamas.

Laika gaitā gan šī prasība tika mīkstināta un nodevu pieprasīja tikai tādā gadījumā, ja ārzemnieks Latvijā ieradās ar velosipēdu, bet projām devās bez tā, kas nozīmēja, ka viņš riteni tepat uz vietas kādam ir pārdevis un guvis peļņu.

Galvenais transportlīdzeklis tūristiem bija vilciens. Bija aprēķināts, ka gada laikā Latvijas dzelzceļa pakalpojumus izmanto apmēram 130 000 gan vietējo, gan ārvalstu tūristu. Tiesa, tolaik tūrisma sezonā diezgan ierasta lieta bija garas rindas pie dzelzceļa biļešu kasēm, kas, protams, izraisīja pasažieru neapmierinātību. Un arī vilcienu kavēšanās nebija nekas neparasts.

Viena vanna uz desmit numuriņiem

Rīgā ar tūristu uzņemšanu daudzmaz viss bija kārtībā, taču laukos mēdza gadīties dažādas nebūšanas. Trīsdesmito gadu vidū, tūristu plūsmai pieaugot, nāca atskārsme, ka provincē daudzviet viesnīcas tādas ir tikai nosaukuma pēc, jo patiesībā tajās valda antisanitāri apstākļi un no normāla servisa nav ne vēsts. Īpaši tas attiecās uz nelielām viesnīcām, mūsdienu izpratnē hosteļiem, ko reizēm pie saviem uzņēmumiem mēdza atvērt restorānu īpašnieki – bieži vien tās bija trīs vai četras visai nolaistas istabas. Tādēļ pašvaldības viena pēc otras sāka izstrādāt noteikumus viesnīcām, pēc kuru stāšanās spēkā daļa no tām tika slēgtas. Viesnīcām sāka piešķirt kategorijas, kas raksturoja pieejamā servisa līmeni. Tā pirmās šķiras viesnīcā bija jābūt gan siltajam, gan aukstajam ūdenim, kā arī vismaz vienai vannai uz desmit istabām un vienam klozetam uz 15 numuriņiem. Kā redzam, tualete un duša katrā numuriņā tajos laikos bija teju vai nesasniedzama greznība. Otrajai šķirai pietika ar kopējo vannas istabu un kopējo ūdens klozetu. Savukārt trešā šķira neko daudz neatšķīrās no lauku tūristu apmetnēm, par kurām pastāstīsim mazliet vēlāk.

Līdz galam lauku viesnīcu problēmas tā arī neizdevās atrisināt. Kad pāris žurnālisti 1939. gada pavasarī apbraukāja dažas Kurzemes un Vidzemes pilsētas, tad vēl arvien gadījās nepatīkami pārsteigumi. Piemēram, kādā skaistā Kurzemes pilsētā (vārdā gan tā nebija nosaukta) viesmīle īsti neesot gribējusi iekurināt viesiem paredzētās istabas, tādēļ viņi vairākas stundas saluši, turklāt nācies klausīties dzērāju aurus no pirmajā stāvā esošā restorāna. Viesnīcas un restorāna apvienojums regulāri radīja problēmas, jo arī vienā no lielākajām Vidzemes pilsētām viesnīcas restorānā bija skanējušas dzērāju dziesmas, bet par glāzi tējas un divām sviestmaizēm žurnālistiem bija nācies samaksāt bargu naudu – 80 santīmus. Turklāt viesnīcas numuriņi bijuši visai sliktā stāvoklī – ar šķirbainiem logiem un nodrupušu apmetumu.

Pārnakšņojums, pusdienas un litrs piena

Taču ar mazpilsētu viesnīcām, lai kādas tās būtu, bija par maz, lai īstenotu vērienīgu iekšējā tūrisma attīstības programmu. Tādēļ tika atrasts elegants risinājums – ikviens lauku saimnieks varēja Tūrisma birojā savu māju pieteikt kā tūristu apmetni. Viss, kas bija vajadzīgs – brīva istaba ar gultu vai pat tikai šķūnis ar sienu. Kā bija izteicies kāds Jelgavas pašvaldības pārstāvis, prasības tūrisma apmetnēm izsakāmas dažos vārdos – pārnakšņojums, pusdienas un litrs piena. Tiesa, cenas gan regulēja tas pats Tūrisma birojs, nosakot cenu griestus par pakalpojumiem. Piemēram, bija noteikts, ka par izguldīšanu siena ķīpā bez palagiem nedrīkst prasīt vairāk par 15 santīmiem no cilvēka. Ja kāds nebija apmierināts ar saņemto servisu, tad varēja sūdzēties Tūrisma birojam, kam bija tiesības anulēt tūrisma apmetnes statusu. Šādu sūdzību dēļ nepatikšanas gadījās kādai skolai, kas 14 tūristiem bija izsniegusi septiņus gultas veļas komplektus, taču samaksu iekasējusi par 14. Šādas tūristu apmetnes, kas parasti darbojās zemnieku sētās, bija ļoti populāras, un viena otra uzņēma pat 200–400 ceļiniekus gadā, tā nopelnot papildu ienākumus. Tūrisma mītņu apmeklējumam bija tendence pieaugt: 1936. gadā tūrisma mītnēs bija reģistrēti apmēram 25 000 tūristu, bet gadu vēlāk jau 33 400. Pavisam Latvijas laukos trīsdesmito gadu beigās darbojās gandrīz 500 tūrisma mītņu.

Pakalpojumu kvalitāte gan tajās bija dažāda. Bija gadījumi, kad lauku mājās, uzņemot ārzemju viesus, tiem guļvietas ierādīja kūtsaugšā sienā un iedeva netīrus spilvenus un zirga deķus. "Vidzemē kādam tūristam, kas lūdzis naktsmājas, uzrīdīti suņi. Kādā citā vietā jaunsaimnieks gar Daugavas krastu izkaisījis smalki sakapātas dzeloņdrātis, lai tūristi nestaigātu gar krastmalu un nepeldētos. Dažos apvidos (Koknesē, Kandavā, Mazsalacā, Piltenē) no tūrista par pienu, maizi un naktsguļu jem tikpat, cik Rīgas dārgajās viesnīcās," teikts 1933. gadā izdotā Tūrisma biroja apkārtrakstā. Turpat arī sniegti norādījumi, kā būtu pareizi uzņemami tūristi: "Izturieties laipni un viesmīlīgi pret tūristiem, sniedziet tiem skaidrojumus, dodiet tiem pienācīgu naktspārguļu, par patērēto ēdienu un naktsguļu jemiet atlīdzību (atlīdzību nejemot jūs nostādat tūristu neveiklā stāvoklī), bet šī atlīdzība nedrīkst pārsniegt tirgus cenas. Apejaties ar svešo tūristu tāpat, kādu izturēšanos jūs gaidat pret sevi no citiem!"

Taču arī paši tūristi ne vienmēr prata uzvesties kulturāli. Ja tagad apmeklēsim, piemēram, Gūtmaņa alu Turaidā, tad uz tās sienām redzēsim ieskrāpētus vārdus vēl no tiem tālajiem laikiem, taču neba ala bija vienīgais tūrisma objekts, ko neapzinīgi ļaudis tā "izdekorēja". Līdzīgi klājās arī Nāves salā izvietotajam strēlnieku piemineklim, kas arī bija pamatīgi aprakstīts, bet atjaunotās Cesvaines pils tornī kāds bijušais Ziemeļlatvijas teātra aktieris bija atstājis lielu savu autogrāfu, par ko nonāca policijas uzmanības lokā. Lai cīnītos ar vēsturisko objektu bojātājiem, laikraksti regulāri publicēja pieķerto huligānu vārdus, taču viņu vietā nāca jauni. Bija arī gadījumi, kad huligāni noplēsa tūrisma informācijas plakātus un pat norāva ceļa rādītājus.

Apceļo dzimto zemi!

Kad 1934. gadā pie varas nāca Kārlis Ulmanis, tūrisms kļuva par plaši propagandētu saimniecības nozari. Pirmām kārtām tas attiecās uz iekšējo tūrismu, par kura lozungu kļuva sauklis Apceļo dzimto zemi! Jau 1934. gada nogalē Ulmanis kādā publikācijā norādīja: "Tagad neviens vairs nevar atrunāties, ka tūrisms ir dārgs prieks, jo ceļot var ne tikai limuzīnā, bet daudz vairāk ko redz un iespaidi ir paliekošāki, ja ceļošanu izdara kājām, izmantojot ekskursijām piešķirto dzelzceļa tarifu. (..) Labi noorganizēta ekskursija, kur vadoņi sniedz attiecīgu informāciju, nevar palikt bez iespaida izbraukuma dalībniekos un ikviens, atgriezies mājās, jutīs, ka viņš kaut ko ir ieguvis, ka viņa dzimtā zeme tam palikusi tuvāka un mīļāka. (..) Šinīs laikos, kad atkal un atkal paceļas balsis, ka mums par maz nacionālās apziņas, ka mums viņa jāstiprina un jāattīsta, nekas gan tā neaudzē dzimtenes mīlestību, kā ekskursijas, kur mēs ik uz soļa redzam vietas, kur mūsu senči cīnījušies un tikuši apspiesti no svešas varas."

Par īpašajiem tūristiem domātajiem dzelzceļa tarifiem vadonis nemeloja – trīsdesmito gadu vidū sāka organizēt speciālus tūristu vilcienus iecienītākajos maršrutos, piemēram, uz Siguldu, Jelgavu un Cēsīm, kuros pasažieriem piemēroja pazeminātu tarifu. Rīdzinieki brauca uz provinci, savukārt laucinieki uz Rīgu. Statistika rādīja, ka jau 1935. gadā par vairāk nekā 10 000 bija pieaudzis vietējo tūristu skaits, kuri izmantojuši galvaspilsētas viesnīcu pakalpojumus. Interesanti, ka katrai organizētai tūristu grupai bija savi ekskursiju plāni jāiesniedz vietējai policijas nodaļai, lai likuma sargiem būtu skaidrība – kas tie tādi par ļaužiem klīst gar Daugavmalu vai Gaujas krastiem.

Arvien populārāki kļuva arī izbraucieni ar kuģīšiem pa Daugavu, un savdabīgu ieskatu tajos sniedz motorkuģa Koknesis viesu grāmatā atstātie ieraksti. "Žēl skatīties, kā kapteinim ar roku jāgriež tas kaucamais" – šis ieraksts veltīts kuģa sirēnas darbināšanai. "Citādi jauki, tikai vēlama klusāka mūzika" – tātad laikam ar skaļu muzicēšanu izklaides pasākumi būs izcēlušies jau tolaik.

Līdzīgas atsauksmes par viesu mītnēm vāca arī Tūrisma nodaļa. No tām var spriest, ka daudzviet tūristi sagaidīti patiesi viesmīlīgi. Piemēram, kāds rīdzinieks par viesošanos viesu namā Dundagas apkaimē atstājis slavinošu atsauksmi: "Par diviem latiem dienā man ir liela, glīta istaba un mani labi ēdina četras reizes dienā. (..) Pilsētā biju tā izvārdzis, ka nevarēju pat malku zāģēt, bet tagad jūtos lieliski un aiz tīras sajūsmas palīdzu mājas darbos, pat iemācījos pļaut. Mājnieki izturas tik sirsnīgi, ka es viņu vidū nejūtos kā svešinieks, bet gan kā rada gabals."

Vietējā tūrisma propagandēšanai tika arī izveidota radioprogramma, kurā Tūrisma biroja darbinieki stāstīja par seno latviešu apdzīvotajām vietām, aicinot tūristus doties tās izpētīt. Tūrisma reklamēšanā iesaistījās arī laikraksti, aicinot apceļot dzimto zemi, nevis dauzīties apkārt pa ārzemēm. Piemēram, avīze Ilustrētā Tehnika rakstīja: "Neceļosim uz ārzemēm, pirms nebūsim izstaigājuši Latvijas brīnišķos kalnājus Vidzemes augstienē; pirms nebūsim izšūpojušies Latgales tūkstoš ezeru spoguļos; pirms nebūsim skatījuši Pērses ūdens gāzienu, Daugavas dziedošās krāces un Ventas rumbu, teikām apvīto Staburagu un varoņu slavā tītos senlatviešu pilskalnus. (..) Nemeklēsim ārzemēs par mūsu pašiem dārgiem latiem mazvērtīgas kultūras vērtības, nevērtīgo un viltīgo ārieni, bet ik vasaru savās brīvdienās, atvaļinājumu laikā, lai mūsu ceļojumi ved vistālākās dzimtenes sētās, kur latviešu arāju mājās nav miris vēl brīvais latvju gars un sirds!" Jo īpaši tūristi tika aicināti apmeklēt brīvības cīņu vietas un senlatviešu pilskalnus. Regulāri tika rīkotas tūrisma izstādes, kurās Latvijas pilsētas un novadi veidoja ekspozīcijas, aicinot apmeklēt turienes skaistākās un vēsturiski svarīgākās vietas. Seno piļu drupas, kas mūsdienās ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem, gan Ulmaņa laikā nebija cieņā – vadonis kritizēja visu vācisko mantojumu un pat kādā īpašas aizrautības mirklī aicināja vācu pilis nojaukt un to akmeņus atdot zemniekiem māju un saimniecības ēku būvei. Šo iniciatīvu gan beigās tomēr nobremzēja tūrisma speciālisti ar argumentu – jā, ir jau tās vācu piļu drupas latviešiem svešas, bet ko lai dara, ja ārzemju tūristi tieši uz tām grib skatīties?

Pilna pansija par diviem latiem

No mūsdienu viedokļa raugoties, trīsdesmitajos gados tūrisms izmaksāja smieklīgi maz. Taču arī komforta līmenis nebija augsts – nakšņošana kaut kur šķūnī sienā vai skolā uz matračiem bija pilnīgi ierasta lieta. Toties lēti – tādas naktsmājas maksāja no 50 santīmiem līdz vienam latam. Pilna pansija lauku mājās – pāris latus dienā. Ko tūristiem laukos parasti cēla galdā? Brokastīs un vakariņās maizi, olas, sieru, sviestu, biezpienu, pienu un tēju vai kafiju. Pusdienās – zupu, cepeti un saldo ēdienu. Launagā – pienu un sviestmaizes.

Pašās trīsdesmito gadu beigās gan cenas sāka kāpt, turklāt daļa dzimtenes apceļotāju sūdzējās, ka tūristu mītņu saimnieki cenšas uzturēt pārāk augstu servisu – piedāvā nakti pārlaist tikai gultās, par ko iekasē veselu latu, bet prieciņš "pa lēto" pagulēt siena kaudzē vairs neesot pieejams. Reaģējot uz šīm sūdzībām, Tūrisma nodaļa aicināja nodrošināt naktsmājas arī mazāk turīgajiem, kuri ir ar mieru iztikt bez gultas un segas.

Latviešus pārsvarā vietējā tūrisma infrastruktūra apmierināja, bet ārzemju viesiem reizēm radās pretenzijas. 1938. gada vasarā vētru ūdensglāzē izraisīja kādas vācu aktrises intervija – ārzemniece šķendējās, ka Jūrmalā neesot neviena kārtīga naktslokāla,  kur "izbaudīt dzīves ziedoni", turklāt arī vietējie puikas nekaunīgi blenžot, kad viņa kaila ejot Lielupē peldēties. Oficiālais izdevums Tūrisma Apskats uz vācietes atklāsmēm reaģēja ar moralizējošu rakstu, kurā kritizēja izlaidīgos ārzemniekus:

Laikam jau atpūsties gribošu ārzemnieku tiešām pietika, jo tas pats Tūrisma Apskats bija publicējis arī no Vācijas atbraukušā ārsta Otto Ostervalda viedokli par Jūrmalu: "Koncertus Mellužos un Dzintaros apmeklēju ar lielāko prieku, jo to programmas augsti vērtējamas. Nacionālo elementu gan jūt samērā maz, bet dominējošo vietu tam arī piešķirt nevar, jo peldvietai, kāda ir Rīgas Jūrmala, ir pilnas tiesības saukties par starptautisku, bet šāda rakstura kūrvieta nedrīkst ārzemniekus ar savu tīro nacionalitāti pārbarot. (..) Skatoties no mākslas viedokļa, Rīgas Jūrmalā vēl pārāk daudz trūkumu – bez plašāk organizētām svētku spēlēm, brīvdabas uzvedumiem un vasaras karnevāliem sezonas ritumam trūkst goda vainaga."

To, ka atsevišķi trūkumi tūrisma saimniecībā ir, bija spiesti atzīt arī paši latvieši. Viena no sāpīgākajām problēmām ir aktuāla vēl šobaltdien – Rīgas taksometru cenas. Izrādās, jau trīsdesmitajos gados taksisti no ārzemniekiem plēsuši trīs ādas, atsakoties viņus vest pēc oficiālajiem tarifiem un prasot papildu samaksu. Tādēļ trīsdesmito gadu beigās tika pieņemti stingrāki noteikumi, kuru pārkāpšana negodīgajiem taksistiem draudēja ar licences zaudēšanu uz pusgadu vai gadu.

Uz Helsinku olimpiādi!

Plāni tūrisma attīstībai bija lieli. 1939. gada sākumā visas trīs Baltijas valstis noslēdza  vienošanos par savstarpējā tūrisma veicināšanu, īpaši cerot uz 1940. gada olimpiskajām spēlēm, kam vajadzēja notikt Helsinkos. Baltieši cerēja, ka lielas tūristu straumes, kas dosies uz Helsinkiem, brauks cauri Lietuvai, Latvijai un Igaunijai, kādu laiku pavadot arī te. Somi lēsa, ka cauri Latvijai braukšot vismaz 4000 tūristu ar automašīnām (iepriekšējos gados vidējais iebraukušo ārzemju tūristu mašīnu skaits bija ap 1500), tādēļ Latvija pat izstrādāja īpašu plānu šo viesu sagaidīšanai. Bija paredzēts robežpārejas punktos izlikt lielas un labi apgaismotas Latvijas kartes un informācijas stendus vairākās valodās, kā arī katram autotūristam izsniegt karti ar iespējamiem maršrutiem uz Somiju cauri Latvijai. Plāns paredzēja arī jaunu ceļa rādītāju uzstādīšanu, jo iepriekš to trūkuma dēļ ceļinieki reizēm apmaldījušies. Īpaši sarežģīta bijusi izbraukšana no Rīgas, jo virzienu rādītāji atrodami tikai pašā centrā, bet tālāk tūristam atlika tikai minēt, kādā virzienā doties. Kāds Šveices autotūrists bija stāstījis, ka vispār jau Latvija ir skaista zeme un ceļi tajā labi, taču visu savu daudzo ceļojumu laikā tikai no divām pilsētām viņam neesot izdevies normāli izbraukt – no Rīgas un Sofijas. Tādēļ iecere par jauniem ceļa rādītājiem bija apsveicama. Bija padomāts pat par valsts organizētu auto remontdarbnīcu ierīkošanu pie lielākajiem ceļiem, jo ar esošajām privātajām varētu būt par maz.

Diemžēl pusgadu vēlāk noslēgtais Molotova – Ribentropa pakts pārvilka treknu svītru šīm iecerēm, jo olimpiādes vietā somi piedzīvoja padomju iebrukumu, bet visas trīs Baltijas valstis zaudēja neatkarību un to iedzīvotāji nākamo pusgadsimtu varēja ceļot tikai pa PSRS teritoriju. Un labi vēl, ja paši pēc sava maršruta, nevis bezmaksas lopu vagonā uz Kolimu...

Tūrisms jaunatnei

"Sistemātiska un patstāvīga ceļošana pa dzimtenes kalniem un lejām ir izrādījusies par neatsveramu palīglīdzekli jaunatnes miesas, gara un dvēseles attīstībai. Lielpilsētas ēku labirinti, grūtie sociālie apstākļi, slimības, vieglais un izpriecas kārais dzīves veids ir viens no tautas deģenerācijas avotiem, tamdēļ mums jāmeklē ceļi, lai no šī postošā iespaida pasargātu savu jaunatni," pamācoši norādīja Tūrisma biroja pārzinis Vanaga kungs un pats arī minēja vienu no galvenajiem problēmas risinājumiem – tas ir tūrisms! Skolu jaunatnei jādodas dabā, jo pastaigas laukos un mežos ir labākais līdzeklis pret tuberkulozi, alkoholu, kino kultūru (jā, arī tā ierēdnim bija likusies kaitīga) un nikotīnu. Kā piemērs tika minēta Vācija, kur jau no desmit gadu vecuma katram skolēnam gada laikā jādodas vismaz deviņās īsās ekskursijās. Līdzīgu praksi trīsdesmito gadu vidū pārņēma arī Latvijas skolas, rīkojot vienu dienu ilgas ekskursijas vai pārgājienus.

Kādai jābūt lauku viesnīciņai

(No 1936. gada Tūrisma biroja apkārtraksta.)

"Lauku viesnīciņās izcila vērība piegriežama atejas vietām. Slikti iekārtotas ateju vietas atstāj nepatīkamu atmiņu ne vien par apmetni, bet par visu apceļoto apgabalu. (..) Ēdamzālē ievērojama vienkāršība un tīrība, tās pamatprasības: tīrs galdauts, spodri trauki un laipna apkalpošana. Ja vien iespējams, pansionāru kopgalds atvietojams ar atsevišķiem maziem galdiņiem, jo ne katrs viesis vēlēsies iepazīties ar pārējiem. Ēdamzālē uz galda nedrīkst trūkt puķes, ūdenskrūze ar glāzēm, sālnīca, pelnu trauks un sērkociņi. Galdautam vienmēr jābūt tīram, vienīgi galda vidū atļauts viņu pārklāt ar lielāku salveti, kuru var viegli mainīt. Tumšus un krāsainus galdautus var lietāt vienīgi brokastu un launaga laikā. No karalaikā ievestām bleķa karotēm jāizsargājas, tāpat no apdauzītu un ieplaisājušu šķīvju vai glāžu pasniegšanas viesiem."

Konkurss suvenīriem

Jau trīsdesmitajos gados tūristiem modē nāca suvenīru iegāde, tādēļ Tūrisma birojs izsludināja konkursu latvisku piemiņlietu (tā suvenīrus tolaik sauca) izstrādei. Nolikums paredzēja, ka suvenīram jābūt izgatavotam no vietējas izcelsmes materiāliem – koka, auduma, ādas, keramikas, dzintara, metālplastikas vai auduma. Turklāt piemiņlietai jāizsaka Latvijas dabas, tautas, etnogrāfijas vai vēstures īpatnības.

Kādi tad bija trīsdesmito gadu suvenīri? Siguldas un Turaidas apmeklētājiem goda lieta bija iegādāties lielāku vai mazāku izrakstītu spieķi – šī tradīcija pārdzīvoja arī visus padomju varas gadus un nav izzudusi vēl šobaltdien. Amatnieki tirgoja arī dažādus bloknotus ādas vākos, ādas grāmatzīmes un citus no ādas darinātus nieciņus. Kuzņecova porcelāna fabrika piedāvāja dažādas figūriņas, bet keramikas meistari – krūzes un citus keramikas darinājumus. Ar tiem gan reizēm gadījās misēkļi: tūristi mazpilsētās sapirkās māla krūzītes, domādami, ka tās taisījuši vietējie meistari, taču, apskatoties apakšā uzspiesto zīmolu, secināja, ka tās tomēr taisītas Rīgā, Kuzņecova fabrikā. Vilšanās bija apmēram tāda pati, kā mūsdienās nopirkt "autentisku" nacionālo suvenīru un atrast uz tā uzrakstu Made in China.