Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti uzlabojas, bet mazinājusies šo cilvēku vēlme cīnīties par savām tiesībām, secina tiesībsargs
Sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti uzlabojas, tomēr mazinājusies pašu cilvēku ar invaliditāti vēlme cīnīties par savām tiesībām, liecina tiesībsarga veiktie pētījumi.
Kā informēja Tiesībsarga birojā, salīdzinot 2014. un 2019.-2020. gada pētījuma datus ar šā gada rezultātiem, vērojams, ka sabiedrības attieksme kopumā pret cilvēkiem ar invaliditāti ir kļuvusi iekļaujošāka, tomēr strauji pieaudzis to cilvēku ar invaliditāti skaits, kuri nekur nevērstos pēc palīdzības savu tiesību aizstāvībai - šīs grupas īpatsvars ir sarucis par 20 procentpunktiem, salīdzinot ar 2014. gadu. Vismazāk savas tiesības ir gatavi aizstāvēt cilvēki vecuma grupā virs 61 gada, cittautieši un iedzīvotāji ar kustību traucējumiem.
Pētījums rāda, ka diskriminējošas attieksmes gadījumu skaits kopumā ir samazinājies. Piemēram, šie rādītāji izglītības iestādēs ir samazinājušies no 26% 2020. gadā līdz 13% 2024. gadā, savukārt darba devēju vidū - no 32% līdz 25%. Tomēr, neskatoties uz šiem uzlabojumiem, diskriminācija darba vietās un izglītības iestādēs joprojām ir nozīmīgs izaicinājums, norāda birojā.
Aptaujas dalībnieki norāda, ka pasliktinājusies ir ceļu infrastruktūras pieejamība - tā aptaujā vērtējuši 32% respondentu, salīdzinot ar 22% 2020. gadā. Tāpat ir samazinājusies apmierinātība ar lidostas pieejamību - pozitīvi to vērtējuši 11% aptaujāto, kas ir kritums no 19% 2020. gadā. Pēc aptaujāto cilvēku ar invaliditāti domām, uzlabojusies ir sabiedriskā transporta piekļūstamība - no 25% 2020. gadā līdz 32% 2024. gadā, savukārt 38% šī gada aptaujas dalībnieku situāciju novērtējuši kā "bez izmaiņām".
Birojā norāda, ka vislielākos uzlabojumus, saskaņā ar aptauju, ir nepieciešams veikt cilvēku ar invaliditāti nodarbinātības jomā. Tikai 7% aptaujāto uzskata, ka pēdējo piecu gadu laikā darba iespējas ir uzlabojušās, kas liecina par nepieciešamību aktīvāk rīkoties šajā jomā - īpaši valsts un pašvaldību iestādēm, atzīmē Tiesībsarga birojā. Savukārt 42% norāda, ka situācija ir pasliktinājusies vai nav mainījusies.
Pētījums arī atklāj, ka cilvēku ar invaliditāti iesaiste sabiedriskajās iniciatīvās, kas vērstas uz tiesību nodrošināšanu, ir samazinājusies. 30% aptaujāto ir piedalījušies vai būtu gatavi piedalīties šādās iniciatīvās, kas, kā norāda birojā, ir ievērojams kritums salīdzinājumā ar 2014. gadu, kad šādu gatavību izrādīja 44% aptaujāto.
Vienlaikus gandrīz trešdaļa aptaujāto norādījuši, ka nevēlas iesaistīties atbalsta sniegšanā personām ar invaliditāti, bet 2014. gadā to skaits bija tikai 7%. Galvenie sociālo līdzdalību kavējošie iemesli, saskaņā ar pētījumu, ir intereses trūkums - 27%, finansiālu līdzekļu nepietiekamība - 22% un interesēm atbilstošu sociālo aktivitāšu trūkums pašvaldībā, ko norādīja 17% aptaujāto.
Tiesībsarga birojā vērš uzmanību, ka bērniem ar invaliditāti ļoti būtiska ir iekļaujošas izglītības pieejamība. Aptaujā 35% respondentu norādīja, ka valsts un pašvaldību iestādēm par to būtu vairāk jārūpējas. Savukārt kā nākamās prioritātes tiek minētas medicīnas pakalpojumi un sakārtota pabalstu sistēma.
2024. gadā tiesībsarga uzdevumā cilvēku ar invaliditāti viedokli par situāciju Latvijā noskaidroja SIA "RAIT Custom Research Baltic".
Tiesībsarga birojā norāda, ka atkārtoti tika veikta arī Latvijas iedzīvotāju aptauja, lai noskaidrotu sabiedrības uzskatus par cilvēku ar invaliditāti tiesībām, dzīves kvalitāti un līdzdalību sabiedrībā. To pēc tiesībsarga pasūtījuma veica pētījumu centrs "SKDS".
Akcentējot līdzdalību sabiedriskajā dzīvē, vidēji 70% respondentu uzskata, ka cilvēkiem ar kustību, dzirdes, redzes un cita veida ilgstošiem veselības traucējumiem pilnā mērā jāpiedalās sabiedriskajā dzīvē, liecina aptaujas rezultāti. Savukārt atbalstu pilnīgai iesaistei sabiedrības dzīvē cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām pauda attiecīgi 28% un 20%, informē birojā.
Salīdzinot ar iepriekšējo 2014. un 2020. gadu aptauju rezultātiem, šogad Latvijas iedzīvotāji biežāk atzina, ka visām minētajām grupām vajadzētu pilnā mērā piedalīties sabiedrības dzīvē, atzīmē birojā.
Vērtējot dzīves kvalitātes izmaiņas, 37% respondentu norādīja, ka pēdējo piecu gadu laikā cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāte ir uzlabojusies. 24% uzskata, ka tā nav mainījusies, un 9%, ka tā ir pasliktinājusies.
Savukārt jautājumā par to, vai cilvēkiem ar dažādām invaliditātes formām ir tiesības radīt bērnus, aptuveni divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju norādīja, ka atbalsta šādas tiesības cilvēkiem ar kustību, dzirdes un redzes traucējumiem. 38% iedzīvotāju atbalsta, ka bērnus var radīt cilvēki, kas slimo ar cita veida ilgstošām slimībām, piemēram, HIV, diabēts. Tomēr, kā liecina pētījums, atbalsts ir mazāks attiecībā uz cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām un intelektuālās attīstības traucējumiem, attiecīgi 13% un 11%. Salīdzinājumā ar situāciju pirms desmit gadiem respondenti daudz biežāk atzinuši, ka cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti vajadzētu radīt bērnus, ja viņi to vēlas.
Kā liecina aptauja, vidēji deviņi no desmit respondentiem uzskata, ka bērniem ar invaliditāti izglītībā un citās jomās jānodrošina vienlīdzīgas iespējas ar citiem bērniem. Piemēram, 86% respondentu atbalsta bērnu ar kustību traucējumiem iekļaušanu vispārējās izglītības skolās.
Tāpat pētījums liecina, ka vidēji 90% respondentu nebūtu iebildumu pret cilvēkiem ar kustību, redzes, dzirdes un cita veida ilgstošiem veselības traucējumiem kā kaimiņiem vai darba kolēģiem. Atturīgāka attieksme ir pret cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un psihiskām saslimšanām, secināts pētījumā.
Vērtējot atbalstu no valsts un pašvaldību iestādēm, vides piekļūstamība, medicīnas pakalpojumi un pabalstu sistēma ir jomas, kurās visvairāk pozitīvi novērtēts valsts atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti. Turpretī Latvijas iedzīvotāju vērtējumā, vismazāk atbalstīta ir cilvēku ar invaliditāti iekļaujoša vispārējā un interešu izglītība, tiesiskā aizsardzība un līdzdalība lēmumu pieņemšanā.
Tiesībsarga biroja Diskriminācijas novēršanas nodaļas vadītāja Anete Ilves norāda, ka pozitīvi vērtējams tas, ka nevalstiskā sektora un valsts institūciju kopējās sadarbības rezultātā sabiedrība kļuvusi iekļaujošāka, tomēr pie sasniegtā nevar un nedrīkst apstāties. "Tādējādi arī nākotnē liela uzmanība ir jāpievērš dažādiem informēšanas pasākumiem, īpašu uzsvaru liekot uz piekļūstamas informācijas nodrošināšanu visiem, kam tā nepieciešama," uzsver Ilves.
Līdztekus viņa atgādina, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir jābūt pieejamām tādām pašām iespējām kā citiem. "Valstij ir pienākums nodrošināt cilvēku ar invaliditāti tiesību aizsardzību, izmantojot visus pieejamos rīkus, kā arī radot jaunus atbalsta veidus, ja tas ir nepieciešams," pauž Ilves.
