Viedoklis: Ašeradens ir visas koalīcijas, nevis JV problēma
Ārēji pamanāmākās esošās valdības problēmas ir saistītas ar satiksmes nozari – vai tas būtu saistīts ar airBaltic, Rail Baltica vai pat pašu ministru K. Briškenu. Šīs visas problēmas (un tās tiešām ir problēmas, nevis ķibeles vai sarežģījumi) ir tieši saistītas ar finansēm un tikpat tieši ar Latvijas Republikas Finanšu ministriju. Visas šīs problēmas saskaras ar vēl vienu, vēl lielāku problēmu – 2025. gada valsts budžetu. Kāpēc lielāku? Jo balsojums par valsts budžetu ir uzticības balsojums valdībai.
Faktiski nespēja jēdzīgi politiski organizēt un vadīt valsts budžeta veidošanas procesu ir paša ministra pieteikums neuzticības izteikšanai. Tieši tāpat var teikt, ka savlaicīga airBaltic vai Rail Baltica problēmu nepamanīšana, kas ir finanšu, nevis tehniskas problēmas, ir ne tikai nozares, bet arī finanšu ministra atbildība. Tāpēc šeit vietā ir jautājums par (noziedzīgu) nolaidību vai vismaz (apzinātu vai neapzinātu) bezdarbību, kas varēja vai vēl var izraisīt postošas sekas.
Gatavojot pārmetumus par A. Ašeradenu, kāds opozīcijas (nosacītas opozīcijas) pārstāvis minēja sekojošo: “Neaizrausos ar kritiku, jo nevēlos iesaistīties Vienotības savstarpējā cīņā. Redzu, ka šobrīd Vienotības iekšienē ir strāvojums, kurš vēlas politiski "norakt" Ašeradenu. Lai paši cīnās.” Vai šāds viedoklis patiešām ir patiess un vai viss ir tikai tik vienkārši?
Līdz ar to jautājums par A. Ašeradenu nav Jaunās Vienotības iekšējo grupu/grupējumu savstarpējās cīņas jautājums. Daudz loģiskāka ir versija, ka daudzi JV apzinās, ka šāds finanšu ministrs jau ir radījis, rada un var radīt vēl lielākas problēmas gan Ministru prezidentei, gan visai Jaunajai Vienotībai. Vēl vairāk: visai esošajai koalīcijai.
Jau jūnijā A. Ašeradens kā vienu no risinājumiem, lai kompensētu ieņēmumu kritumu valsts budžetā un rastu finansējumu nepieciešamajām prioritātēm, minēja PVN celšanu. No VID jeb nodokļu administrēšanas viedokļa tas ir vienkāršākais iespējamais risinājums. Taču šo ideju jau daudzkārt iepriekš ir nopēluši vairāki vietējie un ārvalstu eksperti kā sociāli netaisnīgu. Kāpēc? Jo cilvēkiem gan ar zemiem, gan vidējiem, gan augstiem ienākumiem būs jāmaksā vairāk par precēm un pakalpojumiem. Tāpēc uz šo A. Ašeradena publisko izteikumu (un te vietā jautājums: kāpēc finanšu ministrs par to izteicās publiski?) reaģēja asi, paziņojot, ka "Ne valdības, ne koalīcijas līmenī nav bijusi pat diskusija par nodokļu darba grupas rezultātiem, kas vēl nav tapis. Attiecīgi jebkuras spekulācijas par specifiskām izmaiņām ir nepamatotas." Pēc neveiksmīgām sarunām ar t.s. sociālajiem partneriem un LTRK, priekšroku pagaidām gūst virziens par IIN paaugstināšanu un likmes dažādošanu. Tomēr galvenais jautājums ir cits: par finanšu ministra prasmi un spējām vadīt valsts budžeta veidošanas procesu, īpaši nodokļu reformu un nepieciešamā finansējuma atrašanā valdības prioritāšu realizēšanai. Ir diezgan acīmredzami, ka A. Ašeradens pat nevis slikti tiek galā ar šo procesu, bet pat īsti nesaprot, kas viņam ir jādara.
Ir dzirdēts un tam ir tiešs apstiprinājums, ka t.s. opozīcija pat neaizraujas un necenšas pakļaut kritikai A. Ašeradenu, izvēloties saprātīgu stratēģiju – ļaut šim ministram savas aplamās darbības vai drīzāk bezdarbības dēļ noasiņot pašam un visai valdībai.
Ņemot vērā to, ka ir virkne prioritāšu, piemēram, aizsardzība (drošība), skolotāju algas, dažādas veselības aprūpes prioritātes, iekšlietu sistēmas finansējums, aktuālo dažādu nozaru finanšu sarežģījumu risināšana, vietā ir jautājums: vai koalīcija šobrīd var atļauties finanšu ministru, kurš ne tikai neredz problēmas, ne tikai nesaprot, kas būtu jādara, bet vēl vairāk – nesaprot, kā organizēt procesu, piemēram, piesaistot tos, kas var ieteikt risinājumus, lai tiktu galā ar augstāk minēto.
Tātad jautājums ir: vai koalīcija var atļauties paturēt šādu finanšu ministru? Vai situācija neprasa iespējami ātrāku ministra nomaiņu, lai spētu izveidot saprātīgu valsts budžetu un jēdzīgi risināt būtiskas citu nozaru finanšu problēmas?
Ašeradena jautājums nav saistīts ar JV iekšējām cīņām, kas ir saprotami, jo tur, kur ir cilvēki, ir arī intereses un ambīcijas. Taču jautājums ir par šīs valdības/koalīcijas spēju pastāvēt un strādāt. Ir viena lieta, kas situāciju sarežģī un kuru reti kurš atceras. Proti, A. Ašeradens ir Jaunās Vienotības priekšsēdētājs. No tā izriet, ka, no vienas puses, kā ministrs viņš ir subordinēts Evikai Siliņai, bet no otras puses – Evika Siliņa pa partijas līniju ir spiesta ieklausīties un respektēt Arvilu. Šī situācija, iespējams, ierobežo Ministru prezidentes rīcībspēju attiecībā uz Ašeradenu un tai pat laikā formāli dod A. Ašeradenam lielas iespējas ietekmēt citus JV ministrus, Saeimas komisiju vadītājus un deputātus.
Un vēl: ko mēs zinām par A. Ašeradenu? Viens no redzamākajiem atbilžu variantiem ir, ka viņš ir zviedru kapitāla (nosacīti oligarhu) pārstāvis menedžeris Latvijā, kuram, nespējot šo kapitālu veiksmīgi vairot, nācās pievērsties politikai. Vai kāds var atcerēties, ko Ašeradens darīja un paveica kā ekonomikas ministrs? Par ko Ašeradens iestājās un ko sekmēja būdams Saeimas komisijas priekšsēdētājs? Daudzi, iespējams, vairāk zina par viņa sievu, Valmieras Drāmas teātra direktori Vinetu Ašeradenu (dzim. Sniedzi), ar kuru Ašeradens kādreiz stājās romantiskās attiecībās. Ar vai bez A. Ašeradena labā vārda, ar vai bez viņa tiešas vai netiešas līdzdalības šobrīd norit Valmieras teātra rekonstrukcija. Tur noteikti būs labākas izrādes nekā tās, kuras "spēlē" Arvils.
