Kā saņemt un cik izmaksā aprūpe mājās? Ko darīt, ja mājās ir aprūpējams nevarīgs cilvēks?

15 gadu laikā valsts vai pašvaldību pilnībā vai daļēji apmaksātu mājas aprūpi saņēmēju skaits ir divkāršojies. Ja 2009. gadā viņu bija mazāk par desmit tūkstošiem, tad tagad tas jau ir ap 20 000, no kuriem vairāk kā puse ir rīdzinieku (apmēram puse – vecuma pensionāru, bet otra puse – personas ar invaliditāti). Domājams, ka šādu aprūpi saņem vairāk cilvēku, kuri par to maksā no savas kabatas, nevēršoties pēc palīdzības pašvaldībā. Un palīdzības saņēmēju skaits pieaugs. Palielinās cilvēku dzīves ilgums, līdz ar to arī pieaug nevarīgu cilvēku skaits, bet viņu tuviniekiem pieaug pensijas vecums, un viņi darba dēļ nespēj rūpēties par radiniekiem.

Aprūpi mājās nodrošina pašvaldības

Aprūpētāju palīdzība nepieciešama cilvēkiem, kuri vecuma vai garīgu un fizisku traucējumu, kā arī slimības dēļ nespēj veikt ikdienas mājas darbus un sevi apkopt. Viņiem nepieciešama palīdzība nomazgāties, apmeklēt tualeti, apģērbties, pagatavot ēdienu, paēst un tamlīdzīgi. Šī palīdzība varētu būt nepieciešama ilgstoši vai mazāk ilgu periodu – pāris mēnešus. Likums nosaka, ka šādu palīdzību cilvēkam nodrošina vietējās pašvaldības Sociālais dienests. Tādēļ, ja tā nepieciešama, jāvēršas pie pašvaldības sociālajiem darbiniekiem.

Vecuma vai invaliditātes dēļ nevarīgam cilvēkam tuvinieki var lūgt aprūpi mājās, kas ir pašvaldības nodrošināts pakalpojums, par ko maksātspējīgajam cilvēkam jānorēķinās pašam vai viņa apgādniekiem, bet par trūcīgajiem izdevumus sedz no pašvaldības budžeta, bet daudziem maksa var būt arī gluži simboliska.

Aprūpes mājās pakalpojumu var sniegt gan vietvaras sociālais dienests, gan tā līgumpartneri, piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts vai Samariešu apvienība. Katras pašvaldības saistošajos noteikumos var būt atšķirības pakalpojuma „Aprūpe mājās” apjomā un izmaksās. Tomēr galvenais ir tas, ka šāda aprūpe pienākas visiem, neatkarīgi no tā, kurā Latvijas malā cilvēks dzīvo.

Ko saka likums?

Aprūpi mājās paredz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Pakalpojumu organizē pašvaldības sociālais dienests, veicot klienta novērtēšanu un pieņemot attiecīgu lēmumu. Piemēram, Rīgā (tāpat kā citās pašvaldībās) personai vai viņas pilnvarotajam pārstāvim jāvēršas tajā sociālā dienesta rajona (priekšpilsētas) nodaļā, kuras teritorijā ir deklarēta personas dzīvesvieta vai viņa faktiski dzīvo. Lai pieteiktu aprūpi mājās ir jāiesniedz šādi dokumenti: * rakstisks iesniegums, norādot problēmu un tās risināšanai vēlamos sociālos pakalpojumu veidus; * ģimenes ārsta izziņa par veselības stāvokli, kurā norādīts funkcionālo traucējumu veids/-i un akūtas infekcijas pazīmes (ja tādas ir). Izziņā norāda arī rekomendācijas aprūpei un profilaksei; * personas un ar viņu kopā dzīvojošo ģimenes locekļu ienākumus apliecinoši dokumenti, kā arī * citi dokumenti, ja tādi nepieciešami lēmuma pieņemšanai.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 23. pants „Aprūpe mājās” nosaka: „1. Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu. 2. Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli. 3. Ja persona dzīvo viena vai ar šo personu kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt tai nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.” Tāpat likuma 25. pants nosaka, ka, ja nepieciešams, cilvēku jānodrošina arī ar tehniskajiem palīglīdzekļiem.

Mājas aprūpes piedāvājums

Aprūpi mājās katrā pašvaldībā pēc vietējiem noteikumiem nodrošina vairākos līmeņos. Piemēram, Liepājā pirmais aprūpes līmenis ir līdz četrām stundām nedēļā, otrais – līdz sešām, bet trešais – līdz 12 stundām nedēļā, bet Rīgā ir četri aprūpes līmeņi, sākot no aprūpes mājās divas reizes nedēļā pa dažām stundām, līdz pat aprūpei mājās septiņas dienas nedēļā vienu-divas reizes dienā.

"Aprūpe mājās" iespējas ir ļoti plašas: * palīdzība personiskās higiēnas nodrošināšanā; * palīdzība apģērbties un noģērbties, iekļūt un izkļūt no gultas; * gultas veļas nomaiņa un veļas mazgāšana; * medikamentu lietošanas uzraudzība; * palīdzība mājvietas uzkopšanā; * pārtikas produktu, medikamentu un citu sīku preču piegāde; * ēdiena gatavošana un palīdzība ēdot; * ārsta izsaukšana, pavadīšana uz ārstniecības un citām iestādēm. Tas ietilpst pamatpakalpojumā, bet, ja ir citas papildvajadzības, piemēram, logu mazgāšana vai parketa pulēšana, tad to veic par papildsamaksu.

Mājas aprūpes cenrādis

Pārsvarā gadījumā šos mājas aprūpes pamatpakalpojumus pašvaldības bez maksas nodrošina cilvēkam, ja viņa ienākumi nepārsniedz vienu minimālo darba algu (pašlaik – 700 eiro). Citviet ņem vērā arī kopā ar viņu kopā vienā mājsaimniecībā dzīvojošo ienākumus. Savukārt Cēsīs pakalpojumu pilnībā bez maksas nodrošina tikai nepilngadīgajiem vai trūcīgajām personām, bet tiem, kuriem ienākumi nav lielāki par pusotru  minimālo mēnešalgu, jāmaksā 7,50 eiro mēnesī, bet ja ienākumi ir lielāki, tad jāmaksā pilna maksa – 7,50 eiro par aprūpētāja darba stundu.

Atkarībā no aprūpes pakalpojuma sniedzēja, aprūpētāja darba stundas izmaksas var būt dažādas – no pieciem līdz 20 eiro. Pārsvarā gadījumu aprūpes saņēmējam jāsamierinās ar to aprūpētāju, ar kuru vietvarai ir noslēgts līgums par pakalpojuma „Aprūpe mājās” sniegšanu. Vairāku pašvaldību sociālie dienesti izmaksā arī  materiālu pabalstu, ja klients izvēlas pats savu aprūpētāju (nevis to pasūta ar pašvaldības starpniecību), bet tad samaksa salīdzinoši ir niecīga: Rīgā no 14,23 līdz 56,91 eiro mēnesī (atkarībā no tā, cik stundas nedēļā cilvēkam nepieciešama aprūpe), bet Ropažu novadā - no 40 līdz 70 eiro, un tikai tie, kuru ienākumi nav lielāki par 700 eiro mēnesī.

Te jāuzsver, ka pakalpojuma pilna apmaksas cena nebūs jāmaksā tiem, kuru ienākumi ir tikai pāris eiro lielāki par minimālo algu jeb 700 eiro, jo „pilna maksa” jāsāk tikai maksāt no tās summas, kas pārsniedz 700 eiro. Tātad, ja jūsu ienākumi ir 705 eiro, tad arī par mājas aprūpi jums var nākties maksāt vien piecus eiro, kaut gan pēc cenrāža pašvaldība par to mēnesī `iztērējusi 300 eiro.

Dažādu pakalpojumu sniedzēju aprūpētāja mājas vizītes stundas takse var atšķirties pēc  sniegto pakalpojuma klāsta un ilgumam: piemēram, Latvijas Sarkanais Krusts – no 10 līdz 15 eiro stundā, „Senior Rīga” – no 10 līdz 18 eiro. Tā kā, ja izvēlaties mājas aprūpi apmaksāt no savas kabatas, tad ieteicams izpētīt internetā pieejamos cenrāžus un pakalpojuma aprakstus (par tiem varat interesēties arī vietvaras Sociālajā dienestā). Tomēr jāņem vērā, ka atšķirībā no Rīgas, mazākajās pašvaldībās piedāvājamu klāsts nebūs plašs, var gadīties, ka tur ir tikai viens aprūpes sniedzējs.

Paliatīvā aprūpe

Šī gada sākumā stājušies spēkā vēl viens mājas aprūpes veids, kas noteikts Paliatīvās aprūpes noteikumos, kas nosaka kārtību paliatīvās aprūpes organizēšanai, saņemšanai un finansēšanai, lai nodrošinātu jauna pakalpojuma – paliatīvā aprūpe pacienta dzīvesvietā – ieviešanu. Pirmajos divos mēnešos to jau saņēma 255 cilvēki. Paliatīvā aprūpe ir tādu pacientu aprūpe, kuru slimība ir dzīvildzi ierobežojoša un nav radikāli ārstējama, tās mērķis ir novērst vai mazināt slimības radītās ciešanas un sniegt atbalstu pacienta ģimenei. Šogad šādai aprūpei plānots novirzīt vairāk nekā 6,7 miljonus eiro un to varēs saņemt teju trīs tūkstoši pacientu.

Paliatīvā aprūpe mājās jeb paliatīvās aprūpes mobilās komandas pakalpojums ietver gan veselības, gan sociālo komponenti. Tā ietver: * pakalpojuma organizēšanas koordinatora diennakts atbalstu, tajā skaitā par nepieciešamajiem dokumentiem; * 
pacienta vajadzību izvērtēšanu un sociālās aprūpes un ārstniecības plāna sastādīšanu, īstenošanu un aktualizēšanu; * ārstniecības personu pieejamību diennakts režīmā konsultācijām pacientam un tuviniekiem; * pacienta transportēšanu uz ārstniecības iestādi un atpakaļ uz mājām; * tehniskos palīglīdzekļus, tai skaitā piegādi un apmācību; * psihosociālo rehabilitāciju pacientam un tuviniekiem, kas dzīvo kopā ar pacientu; * sociālo aprūpi.

No 2024. gada 1. janvāra tiek nodrošināti paliatīvās aprūpes mobilo komandu pakalpojumi pacienta dzīvesvietā (turpmāk – Pakalpojums), kas ietver sevī veselības aprūpes pakalpojumus (ārstēšana un slimības radīto simptomu novēršana) un sociālās aprūpes un psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumus (hospisa aprūpe, psiholoģiskais, sociālais un garīgais atbalsts, kā arī atbalsts pacienta piederīgajiem un citām personām sērošanas periodā pēc tuvinieka zaudējuma).

Pakalpojumu var saņemt personas, kurām ir IV vai V līmeņa stacionārās ārstniecības iestādes ārstu konsīlija lēmums par indicētu paliatīvo aprūpi dzīvesvietā, ja konsīlija lēmumā pacientam ir piešķirts paliatīvā pacienta statuss un prognozētā personas dzīvildze ir līdz sešiem mēnešiem, izņemot personas, kuras ir bērnu paliatīvās aprūpes kabineta uzskaitē un jau saņem Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības pakalpojumus vai citus paliatīvās aprūpes pacienta dzīvesvietā pakalpojumus. Uz konsīliju ambulatoro pacientu var nosūtīt ģimenes ārsts un ārsts speciālists. Ja pacients atrodas stacionārā, tad konsīliju organizē stacionārā ārstniecības iestāde.

Paliatīvo aprūpi nodrošina pacientiem ar: * humāno imūndeficīta vīrusa (HIV) infekciju; * ļaundabīgiem audzējiem; * encefalītu (ērču pārnēsāta slimība, kas izraisa ilgstošus nervu sistēmas darbības traucējumus); * mielītu (muguras smadzeņu iekaisums) un encefalomielītu (hroniskā noguruma sindroms); * centrālās nervu sistēmas slimībām; * multiplo sklerozi; * perifērās nervu sistēmas slimībām; * Myasethenia gravis (neiromuskulāra slimība, kas izraisa skeleta muskuļu vājumu); * sirds mazspēju; * cerebrovaskulārām slimībām (smadzeņu darbības traucējumi, kā, piemēram, sekas pēc insulta); * barības vada, kuņģa un divpatdsmitpirkstu zarnas slimībām; * izgulējumiem un * muguras smadzeņu bojājumiem.

Aprūpes atvaļinājums

Vēl īpaši jāuzsver, ka tikai retais zina, ka jau divus gadus darba ņēmējiem ir pieejams aprūpētāja atvaļinājums. Tas nozīmē to, ka darba devējs piešķir bezalgas atvaļinājumu, ja to pieprasa darbinieks, kuram nepieciešams personīgi aprūpēt laulāto, vecāku vai citu tuvu ģimenes locekli, vai cilvēku, kurš dzīvo ar darbinieku vienā mājsaimniecībā un kuram nopietna medicīniska iemesla dēļ nepieciešama būtiska aprūpe vai atbalsts. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku, kas nav ilgāks par piecām darba dienām viena gada laikā. Darbiniekam ir tiesības izmantot šādu atvaļinājumu pa daļām. Un ta var izmantot laulātais, bērns, mazbērns, vecāks, vecvecāks, adoptētājs vai adoptētais, brālis, māsa, pusbrālis vai pusmāsa. Likumā nav noteikts, ka personai jādzīvo vienā mājsaimniecībā ar aprūpējamo. Par nopietnu medicīnisku iemeslu, kā dēļ nepieciešama aprūpe vai atbalsts, piemēram, minēti smagi gadījumi – pēc slimnīcas un ja izsniegts Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinums īpašai kopšanai.