"Arī pats esmu braucis mašīnā, kas pa ceļam aizdegas" - jaunais režisors Rihards Romušs vēlas rādīt reālo jauniešu ikdienu

“Ak, pavasar, ak, pavasar, tu visas sirdis dullas dar’!” Alfrēda Vintera dziesmiņas vārdi piestāv arī jaunajai latviešu filmai Gandrīz vecpuisis, kas vēsta par romantisku, precēties gribošu jaunekli, kura dzīvē ne viss notiek gludi. Šis ir režisora Riharda Romuša pirmais lielais kinodarbs, bet roku viņš ievingrinājis arī ar mūzikas videoklipiem, daudzinot grupu Kreisais krasts, Very Cool People, mūziķa Mika Galvanovska un citu daiļradi. Kas zina, nākotnē varbūt viņš radīs otru latviešu Limuzīnu kādā citā krāsā…

Manā jaunībā bija daudz kinoteātru, Nometņu ielā pat veseli divi, un dažreiz jauno filmu seansos nācās sēdēt pirmajā rindā, ar atgāztu galvu. Tagad kino apmeklējums kļuvis par svētkiem, nevis ikdienu, turklāt daudzi vispār vairs neapmeklē kinoteātrus, jo saturu, ko vēlas redzēt, var novilkt viedierīcē. No šāda viedokļa Romušs ir gandrīz vai Dons Kihots, kas cīnās ar jauniešu nevēlēšanos iet uz kino. “Datorpaaudzei jārada pārliecība par saturu, ticība latviešu komēdijai,” viņš saka, un Gandrīz vecpuisis savu misiju veicis jau daudzās Latvijas pilsētās.

Ikviens teātra vai kino režisors teiks, ka komēdija ir visgrūtākais žanrs, un tomēr savā debijas filmā ķēries tieši pie tā!

Jā, daļēji es to apzinājos, bet vispirms sāku uzņemt citu filmu – par deviņdesmitajiem gadiem, par futbolistu, kurš trenējas Limbažu komandā, ko slēdz nepietiekama finansējuma dēļ. Galvenais varonis dodas uz Rīgu, lai sportotu tur, bet viņa meistarība nav pietiekami augsta, un tad treneri viņam piedāvā šūt futbola komandai formastērpus. Šo scenāriju sporta drāmai ar komēdijas elementiem uzrakstīju jau 2021. gadā, bet nevarēju filmu pabeigt – nebija līdzekļu. Vienlaikus man bija iesākts otrs scenārijs, un, to pieslīpējot, tapa Gandrīz vecpuisis. Jā, komēdija ir grūts žanrs, bet man ikdienā ir pietiekami daudz pozitīvisma, turklāt esmu profesionāli apguvis kino veidošanu. Studēju Fjodora Bondarčuka kinoskolā, kas bija starptautisks izglītības projekts ar vieslektoriem, divu gadu programmu – scenāriju rakstīšana, režija, darbs ar kameru, montāža. Tas, protams, bija pirms Krievijas pilna mēroga kara, mācījos attālināti. Tā kā vēlējos radīt kino plašam skatītāju lokam, ieskaitot komēdiju, iestājos tur, un mācības deva man daudz, taču jau no 15 gadu vecuma kino veidošanu patstāvīgi apguvu no grāmatām.

Ja tavs sapnis bija komēdija, kādas ir sajūtas, dzirdot, ka zālē skatītāji smejas, skatoties tavu filmu?

Skaidrs, ka pirmizrādē bija daudz lūgtu viesu, šampanietis, daudzi savējie, tātad smiešanās faktors jūtami lielāks. Esmu bijis vēl trijos filmas seansos, un smiekli skan līdzīgā daudzumā kā pirmizrādē. Par ko tad mēs smejamies? Tam nepieciešams labs scenārijs, dramaturģija, jaunu spārnoto frāžu radīšana. Nu jau tautā aizgājusi mana scenārija citāts “Man galvā ir tik liela putra, ka varētu pabarot visu bērnudārzu”, daudzi man rakstīja, ka to izmantos savā leksikā.  Bet lielākoties cilvēki smejas par amizantām situācijām, pārpratumiem, divdomībām. Skaidrs, ka attiecībās vīrietim un sievietei vienam pret otru jābūt godīgiem un atklātiem, neviens negrib, lai viņa partneris pavadītu laiku ar pretējo dzimumu, taču šajā filmā negaidītā viešņa ierodas nevis tāpēc, ka tā vēlas galvenais varonis, bet gan viņa draugs. Un gandrīz vecpuiša līgava atnāk pārbaudīt dzīvokli neīstajā brīdī, kad svešā meitene guļ bezsamaņā; puišiem nākas improvizēt. Nav jēgas atainot lidojošus spaidermenus, kurus ieraudzīt ir nereāli, bet šādi pārpratumi sadzīviskās situācijās ir iespējami. Tā mēs rosinām skatītāju iejusties lomā, kādā viņi, visticamāk, nekad nenonāks, bet to ir interesanti pavērot no malas.

Ieskaitot romantiku, manuprāt, tapusi sirsnīga filma par mūsdienu jauniešu mazliet nesakarīgo dzīvi, kurā būtiska loma ir gadžetiem, automašīnām, juceklīgai saziņai, jo zudušas socializācijas iemaņas. Būtībā sanācis laikmeta dokuments arī no tāda aspekta, ka katrs normāls čalis grib mašīnu, kaut vai tik sagrabējušu, kāda pieder Rūdolfa Kozlovska atveidotajam Koļam.

Tas tiesa, ka vēlējos ar savu filmu tuvināties reālajam skatītājam, viņa ikdienas situācijai, pretēji filmām, kur viss ir skaisti – skaisti dzīvokļi, skaisti auto, skaistas lietas, drēbes kā no veikala. Man bija svarīgi parādīt reālo jauniešu ikdienu, arī pašām bijusi pieredze braukt mašīnā, kas pa ceļam aizdegas, vai ritenis aizlido. Kad jaunietis grib iegādāties auto, viņš vai nu ņem kredītu, vai pērk to, kam tajā brīdī pietiek, kaut vai lūzni. Filmā Koļas mašīna ir tāda, un daudzi smejas arī par šī auto problēmām. Teikšu godīgi, kadra ar durvju roktura nolūšanu scenārijā nebija, rokturis nolūza pa īstam, kas mums pašiem likās smieklīgi. Tā jau ir, ka automobilis ir dzīves līmeņa simbols. Man tagad ir 2005. gada mersītis, kuram, par laimi, viss vēl ir vietā.

Uzmanību piesaistīja, ka sliktā meitene, Koļas paziņa ir no Balviem. Vai tev nepatīk Latgale?

Gluži otrādi, Latgale man ir ļoti mīļa, labprāt gribētu tur atgriezties. Pats esmu dzimis Cēsīs, audzis Rīgā, Latgalē esmu šad un tad filmējis, vienu videoklipu netālu no Viļāniem pat mājā, kura filmēta kinolentē Dvēseļu putenis. Tas bija Kristapa Strūberga un Horena Stalbes dziesmai Skaistā čau pērnruden. Un Balvi man liekas forša pilsēta, kurai gan esmu tikai garām braucis. Man scenārijā vajadzēja kādu vietu, kas ir pretējā virzienā Ventspilij, kurp dodas galvenais varonis, bet meiča gribēja atgriezties mājās. Ar Koļu viņa taču iepazinās tinderī – atšķirībā no galvenā pāra, kas satikās mēbeļu izstādē, jo galvenais varonis Mareks ir administrators mēbeļu salonā, bet viņa saderinātā Ilze strādā mārketinga jomā. Bet tas sižetam nav ļoti būtiski, vienkārši viens pāris ir ikdienišķāks, otrs drusku labāk situēts.

Man jau tagad vaicā, vai filmai Gandrīz vecpuisis būs turpinājums, bet grūti atbildēt. Ja būtu atbalsts, tad protams, bet jau šis projekts tapa bez finansējuma, tikai ar pašu un manas studijas naudu. Lielākā daļa strādāja tikai uz entuziasma pamata, arī bez algas. Kino ir mans sirdsdarbs, par kuru sapņoju kopš 15 gadu vecuma. Gribu taisīt filmas, priecēt cilvēkus. Mūziku diemžēl radīt neprotu.

Bieži dzirdēts, ka cilvēki saka – es uz kino neeju. Tomēr ir liela atšķirība, vai sēdi kinoteātrī, lielā ekrāna priekšā, neatraudamies no sižeta, vai mājās, dīvānā, ik pa laikam skatīšanos iepauzējot, lai aizietu uz virtuvi vai paskatītos telefonā.

Es esmu šokēts, ka daudzsēriju filmas nonāk uz kinoekrāniem, kas ir negodīgi pret citiem režisoriem, sevišķi, ja pusi finansējuma iedevusi valsts. Bet katrs var sev pats uzdot jautājumu – cik reižu pusgadā esmu apmeklējis kino? Viens teiks, ka nevienu, cits varbūt kādas trīs. Ja sāksi skatīties daudzsēriju filmu, droši vien gribēsi turpināt, bet Latvijā iedzīvotāju ir tik, cik ir, un arī naudas ir tik, cik ir; dažiem jāpadomā, vai var atļauties tik bieži iet uz kino. Uz kino ejam ar domu, ka nebakstīsim telefonu, jo negribam kādam traucēt. Esam sagatavojušies skatīties, ir cita koncentrācija.

Kopš marta Gandrīz vecpuisis var redzēt arī televīzijā, un, protams, skatoties mājās, sajūtas ir atšķirīgas. To spriežu pēc savas pieredzes – kinoseansā savu filmu vienmēr izbaudīju kā no jauna, jo ir laba skaņa, dzīva publika, smejamies, jo blakussēdētājs iesmejas. Komēdija jau ir domāta tam, lai smietos. Ja smiekli nenāk, tad laikam scenārijs nav īpaši labs.

Man bija interesanti skatīties tavu filmu, jo tā bija iespēja kļūt par vienu no savējiem jaunās paaudzes tusiņā, kurā realitātē ne īpaši iederētos. Pa atslēgas caurumu palūrēju, kā uzdarbojas divdesmitpiecgadnieki.

Neteikšu, ka notikumi būtu norakstīti no ikdienas vai manas pieredzes, varbūt kāda daļa. Protams, esmu saticis tādus čaļus kā Koļa un stilīgas dāmītes kā Ilze, bet ir jau tikai četri jaunieši, pārējie varoņi ir gados vecāki. Skaidrs, ka veiksmes faktors bija galvenā varoņa atveidotājs Dante Pecolli, ar kuru iepriekš bijām sastrādājušies grupas Loud Silence videoklipā. Viņš ir vizuāli interesants, emocionāls, temperamentīgs, kas nepieciešams filmas Marekam – tādam mazliet nestabilam puisim, kurš par visu raizējas, ne uz mirkli neatslābst, līdz sagurst no visa. Tad pieslēdzas draugs un palīdz. Iespējams, ar Danti varētu sadarboties kādā no nākamajām filmām, un man jau ir divas ieceres, arī daudzsēriju filma televīzijai. Ceru, ka tā izdosies vēl smieklīgāka par Vecpuisi. Pagaidām neatklāšu, par ko būs stāsts – protams, par mūsdienām. Un iecerēta ir arī jaungada filma, pilna ar trakiem notikumiem, ļoti aktīva. Bet labprāt būtu vēl aizņemtāks, ja vien tiktu pie finansējuma. Esmu novērojis, ka valsts atbalstu saņem vieni un tie paši režisori un filmas, kurās atainotas kādas ar kultūru, Latvijas valstiskumu saistītas norises, arī tā sauktās festivālu filmas – ar dziļu domu, varbūt arī bohēmiskas. Bet es gribu izklaidēt, nevis lasīt morāli. Mani pasniedzēji to sauca par skatītāju kino – vēlos, lai filmu saprot, lai tajā nav depresijas. Bet komēdijām nauda nekad neatrodas.