Mūziķa Aināra Majora dzīve. No izsistiem priekšzobiem līdz Eirovīzijai

Konkursa “Supernova 2015” spilgtāko dalībnieku – grupas “ElektroFolk” – līderis Ainārs Majors neslēpj, ka grupas mērķis ir ar savu mūziku iekarot visu pasauli. Vai tas izdosies? Iespējams, jā, jo Ainārs nekad nepadodas. Par to liecina viņa līdzšinējā dzīve, kas ir raibu notikumu un neticamu piedzīvojumu pilna. Par dažām epizodēm Ainārs nesen stāstīja žurnālam “Kas Jauns”.

„Četru gadu vecumā man beidzās bērnība,” iesāk “ElektroFolk” mūziķis, paskaidrojot, ka viņa vecāki izšķīrās un mamma puisēnu audzināja viena. „Dzīve mani ielika pieaugušo cilvēku kārtā. Piemēram, piecu gadu vecumā pats sāku braukāt uz bērnudārzu. Kāpēc? Māmiņa bija aizņemta darbā, un nebija citas iespējas. Dzīvojām Matīsa ielā, mammai darbs bija Pārdaugavā, bet bērnudārzs – Teikā. Viens gāju uz trolejbusu un braucu. Tagad, šķiet, kas tāds vispār nebūtu iespējams – uzreiz būtu ziņojums bāriņtiesā,” smejas Ainārs.

Sešu gadu vecumā mūziķim izsita tikko augt sākušos priekšzobus. „Aizbraucām ciemos pie māsīcas ģimenes uz jaunuzceltu namu Ķengaragā. Toreiz tur bija tikai dažas mājas – visapkārt smilšu tuksnesis un būvbedres. Kamēr vecāki svinēja sālsmaizi, mēs ar māsīcu spēlējāmies kādas būvbedres smiltiņās. Parādījās četrus piecus gadus vecāki zēni, kuriem radās interesanta nodarbošanās – no šķembu kaudzes ņemt akmeņus un apmētāt mūs. Mēs ar māsīcu, jautri dancodami un lēkādami, izvairījāmies no akmeņiem... Līdz neko vairs neatcerējos – tik vien kā pamatīgu triecienu pa seju. Kad attapos, puikas pazuduši, pašam baltās zeķītes notecējuši asinīm…” atceras Ainārs.

Viņš gadus sešus regulāri tika vests uz Stomatoloģijas institūtu. „Biju unikāls gadījums. No kaula priekšzobiem man bija tikai saknes palikušas. Taču daba pati visu sadziedēja – zobi sāka ataugt no jauna! Mani pētīja, atrādīja studentiem. Simtiem reižu man pie zobiem lika sakarsētu metālu, lai pārliecinātos un studentiem demonstrētu, ka nervi zobos ir dzīvi. Brīnumainā kārtā nolauztie zobi izauga paši. Protams, ne ideālas formas, bet ir. Kopš tās reizes mani pie zobārsta var dabūt tikai, apsolot pielietot visiedarbīgākos pretsāpju līdzekļus,” nosaka Ainārs.

Sapnis par zemūdens pasauli un mūziku

ElektroFolk līderis stāsta, ka šīs ķezas viņu tikai norūdīja un interesi par pasauli tikai palielinājās! It sevišķi, kad sešgadīgā Aināra redzeslokā nonāca slavenā zemūdens pētnieka Žaka Īva Kusto grāmatas, izdotas dažādās valodās.

“Kaut pats lasīt svešvalodās, protams, vēl nemācēju, šķirstīju šīs grāmatas, pētīju fotogrāfijas, domāju par akvalanga uzbūvi. Gribēju to visu redzēt pats savām acīm dabā. Mani, mazu puiku, tā “pieķēra” zemūdens pasaule, ka izmainīja visu domāšanu, uzskatus, un vēl joprojām nav atlaidusi,” dzirkstošām acīm stāsta Ainārs Majors.

Savukārt septiņu gadu vecumā ziņkārīgais puika pirmo reizi tika iepazīstināts ar mūziku. “Tas bija liktenīgs pavērsiens manā dzīvē. Mamma vienkārši tāpat vien aizveda mani uz akadēmiskās mūzikas koncertu. Neatceros, ko tur spēlēja, bet domāju, ka tā bija klasika no Mocarta vai Haidna. Dzirdētā vijoļmūzika mani tā aizrāva, ka, atgriežoties mājās, sapratu, ka man tepat un uzreiz nepieciešama vijole. Atradu kaut kādu dēļu galu, visu nakti ar nazi un mazo zāģīti sāku izgriezt ko līdzīgu vijolei. Ui, kas tas bija par pārdzīvojumu, ka šis dēļa gals ar drāti stīgu vietā neskanēja tā, kā skanēja vijoles koncertā! Un tā man radās interese par mūziku,” atceras Ainārs.

Vēl vienas neparastas bērnības atmiņas Majoram ir no ciemošanās pie mammas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kur viņa bija asistente anatomijas katedrā. „Mamma ņēma sportistiem asinsanalīzes. Tolaik vēl negāju skolā un biju paņemts līdzi uz darbu. Spēlējos savā nodabā palīgtelpās, kad pēkšņi sadzirdēju maģisku, zemu jo zemu balsi, kas skanēja kā palēninātās filmās. Aiz bailēm noslēpos zem galda. Taču, kā par nelaimi, zemās balss īpašnieks, man neizprotamais milzis, nosēdās tieši pie galda. Kad ieraudzīju viņa milzīgās pēdas, aiz bailēm pamiru,” atceras Ainārs.

Izrādās, toreiz nodot asinsanalīzes bija ieradusies leģendārā basketboliste 213 centimetru garā Uļjana Semjonova. Viņa, nododot asinis, paģība un paslīdēja zem galda. „Un tad es šo pārdabisko milzi ieraudzīju sev vēl tuvāk. Domāju, ka aiz bailēm izsprāgšu cauri galdam ar visām tā atvilktnēm,” vēsta mūziķis.

Pēc liktenīgā vijoļkoncerta viņš sāka pastiprināti interesēties par mūziku. Arī izsistie zobi bija atauguši, un Ainārs atkal varēja dziedāt. Kad puisim jau bija 11 gadu, viņa mamma ievēroja sludinājumu, ka VEF Kultūras pilī notiek uzņemšana bērnu vokāli instrumentālajā estrādes ansamblī “Rondino”. Ainārs nolēma piedalīties konkursā un trīs dienas nenoguris pie sava magnetofona mācījās dziedāt Raimonda Paula “Laternu stundā”. Tā trenējās, ka uz atlasi aizgājis pilnībā bez balss.

„Padziedāt vairs nevarēju, vien knapi pīkstēju. Taču ansambļa vadītājs Igors Jakovļevs manī bija kaut ko saskatījis, un tiku novērtēts kā ļoti centīgs. Nolēma mani pieņemt grupā par basģitāristu. Ar to tad arī sākās profesionāla mūziķa karjera,” stāsta Ainārs.

Tajā laikā piepildījies vēl viens Aināra sapnis. Proti, 12 gadu vecumā viņš vasarā strādāja par izsūtāmo puiku Bābelītes ezera glābšanas stacijā. “Sezonas beigās saņēmu vislielāko algu – iespēju nirt ar akvalangu. Mani pa kluso apmācīja (toreiz nepilngadīgie ar akvalangu nemaz nedrīkstēja nirt) un atļāva ienirt. Biju neizsakāmi laimīgs, jo piepildījās mans sapnis. Kopš tās reizes zemūdens niršana ir mans lielākais dzīves hobijs. Joprojām ar to nodarbojos, esmu serticifēts daiveris un zemūdens operators.”

No ballīšu mūziķa līdz simfoniskajam orķestrim

Trīspadsmit gados, kaut arī sācis nodarboties ar regbiju, Ainārs saprata, ka mūzika viņam ir svarīgāka par visu, tāpēc no regbija aizgāja. Spēlējot bērnu ansamblī Rondino, viņš apguva teju visus instrumentus – ģitāru, bungas, taustiņinstrumentus. Šīs iemaņas noderēja, kad gados krietni vecāki puiši viņu uzaicināja spēlēt kāzās un ballītēs.

„14 gadu vecumā sāku palīdzēt mammai papildināt ģimenes budžetu. Dažbrīd spēlējām kāzas divas dienas un naktis pēc kārtas neguļot. Atceros, biju tik noguris, ka aizmigu pat ejot. Lai arī tad varēju viegli ieslīgt dažādās atkarībās, ar mani tas nenotika – alkohols neinteresēja ne tad, ne arī tagad,” stāsta Ainārs Majors, kas tolaik arī uzsāka mācības Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā Sergeja Brīnuma kontrabasa klasē.

20 gadu vecumā Ainārs sāka strādāt Juglas Neredzīgo un vājredzīgo bērnu internātskolā, mācot popmūziku un vadot estrādes ansambli. „Cik talantīgi bērni tur bija! Mācīju viņiem spēlēt mūzikas instrumentus – liku viņu pirkstus uz taustiņiem, stīgām, kopā spēlējām bungas. Sāku komponēt arī bērnu ansamblim mūziku. Biju ļoti aizrāvies ar šo darbu, arī bērniem tas viss ļoti patika. Tas tiešām bija brīnumaini, redzot, cik meistarīgi spēlēja pilnīgi akls ģitārists…

Diemžēl pēc gada fakultatīvais kurss beidzās, un es no skolas aizgāju. Vēlāk man teica, ka vēl pāris mēnešu šie bērni dienās, kad mums notika nodarbības, pulcējās pie mēģinājumu telpas durvīm, gaidot, kad es atnākšu. Tas man bija liels trieciens. Sapratu, ka jābūt atbildīgam par tiem, kurus pieradina, ka jābūt ļoti uzmanīgam, uzņemoties atbildību. It sevišķi par bērniem. Nolēmu, ka vairs nekad nerakstīšu mūziku,” atceroties to, vēl tagad Aināram Majoram acīs sariešas asaras.

Tolaik Ainārs arī uzsāka studijas Latvijas Mūzikas akadēmijā, ko beidza kā maģistrs. Viņš spēlēja kontrabasu gan Latvijas Simfoniskajā orķestrī, gan Latvijas Nacionālās operas orķestrī. Taču šī akadēmiskā vide viņu tik ļoti neaizrāva – Aināru daudz vairāk interesēja neordināra, novatoriska pieeja mūzikā. Un to viņš atrada, spēlējot grupā Marana. „Darbs kopā ar Valtu Pūci un grupu Marana izveidoja manas muzikālās un skatuviskās dzīves izjūtas. Tas bija milzīgs solis uz manu alternatīvo mūzikas uztveri,” uzskata Ainārs Majors.

Kad zaudē pilnīgi visu

Kad grupa Marana beidza darbību, 90. gadu sākumā Majors no mūzikas aizgāja. Viņš kļuva par vienu no Latvijas reklāmas guru. Vieglāk ir nosaukt projektus, kuros Ainārs nav darbojies. Viņš izveidojis daudzus veiksmīgus zīmolus, attīstījis uzņēmumus, viņa taisītās reklāmas atzītas par labākajām Latvijā. Dzīve gāja uz augšu, līdz nāca lielā krīze, kas skāra arī reklāmas biznesu un Aināru Majoru.

„Lai kā centos cīnīties, zaudēju visu. Pilnīgi visu – mašīnu, paša celto māju un arī ģimeni, kuru vairs nespēju uzturēt. Bija ļoti, ļoti grūti – daudzi vēl tagad brīnās, kā to visu izturēju. 44 gadu vecumā paliku pilnīgi bez nekā – bez darba, naudas, iztikas. Turklāt vēl dienā, kad nācās atdot māju, nesot mēbeles, pamatīgi traumēju muguru. Atceros, ka ar velosipēdu (jo cita nekā man nebija) knapi aizminos pie tantes, kura apsolījās mani pabarot un izmitināt. No sāpēm gulēju vairākas dienas uz grīdas pilnīgā nespēkā. Taču tas bija vērtīgākais notikums manā dzīvē. Jo varēju domāt un pārdomāt, gūstot ļoti svarīgas atziņas. Piemēram, ka grūtos brīžos nevajag sūkstīties, jo var būt vēl sliktāk. Ka nav tik bezcerīgi – esi vēl dzīvs, ar izglītību, ar dzīves pieredzi, kas ļauj visu sākt no sākuma, bet jaunā kvalitātē,” secināja viņš.

Pēc tā Ainārs Majors uzsāka dzīvi, kā pats saka, pilnīgi no nulles. Tajā laikā nāca arī piedāvājums no producentu grupas Virus Art vadītāja Viktora Runtuļa kļūt par Cabaret izrāžu muzikālo vadītāju un iedzīvināt kabarē Indijā. „Man jau nebija ko zaudēt – loģiski, ka piekritu. Nodzīvojām Indijā četrus mēnešus. Taču iecerētais neizdevās: Indijā kabarē nepieņēma, turklāt mūs vēl pamatīgi apzaga – nozaga visus instrumentus. Sapratu vienu: ka tā sauktā sevis meklēšana un garīguma pilnveidošana Indijā – tas viss ir pilnīgs bleķis.  Pieļauju, ka citiem tā Indija kaut ko devusi dzīvē, taču man tā pielika treknu punktu palīdzības meklēšanā kaut kur „tur ārā”. Sapratu, ka turpmāk viss jādara paša spēkiem un jāpaļaujas uz sevi,” nosaka Ainārs, kurš tad arī nolēma atgriezties pie tā, ko savā dzīvē visvairāk mīl, – pie mūzikas – un sāka darbu pie paša grupas. „Esmu secinājis: ja pa īstam kaut ko vēlas, var darīt visu, ko grib. Piemēram, tagad es atkal dziedu un komponēju mūziku!” uzsver Ainārs Majors.

“ElektroFolk” – “Sundance”