Videi draudzīgi, zinoši un produktīvi lauksaimnieki. Kur virzās lauksaimniecības nozare?

Dzīvojam dinamiskos un izaicinošos laikos, kad katras valsts spēja sevi patstāvīgi pabarot un prasme apsaimniekot savu zemi kļūst arvien būtiskāka. Lai saprastu, cik labi mums sokas un kas vēl jāizdara šajā nozarē, sēdāmies pie sarunu galda ar biedrības Zemnieku Saeima valdes priekšsēdētāja vietnieku Mareku Bērziņu.

Kā jūs raksturotu lauksaimniecības nozares nozīmi?

Tā pamatā ir pārtikas drošība. Labi atceramies, ka Covid-19 pandēmijas un arī Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā sākumā valsts vispirms vērsās pie lauksaimniekiem. Kaut vai nenozīmīgs kādas pārtikas grupas īslaicīgs deficīts cilvēkos rada nedrošību pat miera laikā. Labi atceramies reportāžas no Lielbritānijas tukšajiem veikalu plauktiem laikā, kad pandēmija bija traucējusi loģistikas ķēdes. Lielbritānija ir atkarīga no pārtikas importa. Papildus tam lauksaimniecība, protams, nodrošina lauku teritoriju apdzīvotību un darba vietas, sniedzot būtisku pienesumu ekonomikai.

Runājot par pārtikas drošību – šajos laikos labi saprotam, kādas problēmas radītu pārtikas deficīts, notiekot politiskajām, ekonomiskajām turbulencēm pasaulē. Latvijā mēs sevi pilnībā varam nodrošināt ar graudaugiem, olām un piena produktiem. Ar to ir jālepojas. Nedaudz sarežģītāk būtu ar gaļas produktiem, taču, turpinot mērķtiecīgu darbu, arī tas mums būtu pa spēkam. Mums ir gandrīz 200 000 zālāju platību bez neviena reģistrēta zālēdāja. Tas ir milzīgs, neizmantots potenciāls. Saistībā ar augļiem, ogām, dārzeņiem, tur mums vēl jāizdara mājasdarbs – jānodrošina augļu un dārzeņu uzglabāšanas kapacitāte, lai tos varētu baudīt arī ziemā.

Tikmēr, ja runājam par ekonomiku, 2020. gadā mūsu lauksaimnieki radīja produkciju 1,7 miljardu vērtībā, papildu darba vietas un vērtību saistītajās nozarēs – transportā, pārstrādē, tirdzniecībā, mašīnbūvē, grāmatvedībā un citās nozarēs. Kopējā radītā vērtība, ieskaitot blakus nozares, 2020. gadā bija 3,43 miljardi eiro. Tas ir milzīgs pienesums! Vēl jo svarīgāk, kopā ar pārtikas rūpniecību un mežu nozari lauksaimniecības nozare veido ap 40 % no valsts eksporta, vienlaikus veicinot visas valsts, arī reģionu attīstību.

Kā mums pēdējos gados ir sekmējies ar lauksaimniecības attīstību? Domājam arī par vidi, ilgtspējību?

Kopumā mēs esam ievērojami kāpinājuši saražoto produkciju un produktivitāti – mūsu produktivitātes kāpums ir viens no straujākajiem Eiropā. Turklāt, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, mums pieaug apstrādātās zemes platības. Tas saistāms ar dažādu degradētu platību atgriešanu ražošanā. Vēl pēdējie desmit gadi ir aizvadīti dabai draudzīgas saimniekošanas zīmē – tā tehnika, tehnoloģijas un zināšanas, ar kādām strādājam, ir ievērojami modernizējušās. Mēs šobrīd apstrādājam vairāk zemes, radot mazāk piesārņojuma, nekā pirms 10–20 gadiem.

Latvijas lauksaimniecība kopumā ir arī krietni, krietni zaļāka, nekā vidēji Eiropā. Mēs principā esam zaļas un ilgtspējīgas lauksaimniecības piemērs. Var skatīties jebkuru indikatoru – BIO platību ziņā esam starp līderiem, esam arī starp tiem, kas augu aizsardzības līdzekļus izmanto vismazāk. Tāpat arī barības vielu noplūdes un siltumnīcefekta gāzu emisijas uz hektāru mums ir mazākas.

Ir dzirdēts, ka Latvijas lauksaimnieki ievieš aizvien modernākus apsaimniekošanas principus. Kā tas izpaužas?

Piemēru ir daudz. Kaut vai tās pašas precīzās tehnoloģijas. Agrāk strādājām ar mēslojumu, kāds bija pieejams, un to lietojām tik, cik, paskatoties debesīs, tā teikt, šķita pareizi. Šobrīd, veicot augsnes analīzes ar piesaistītām GPS koordinātēm, esam izanalizējuši katru lauka nogabalu, zinot, kas augsnē atrodas un kā trūkst. Izmantojam skenerus, satelītu foto, bezpilota lidaparātus, ar kuriem nosakām ražas potenciālu un biomasu uz lauka, kā arī atpazīstam slimību vai kaitēkļu skartos nogabalus. Šo informāciju un karšu datus salāgojam ar sistēmām lauksaimniecības tehnikā, un tā pati spēj noteikt, kurā lauka nogabalā, cik daudz mēslojuma ir jālieto. Papildus tam lauksaimniecības tehnika ir spējīga izskaitļot racionālāko maršrutu, ar kādu pārvietoties pa lauku bez liekiem pārklājumiem. Šādi tiek būtiski ietaupīti resursi un gādāts par to, lai vidē nenonāktu nekas lieks.

Šobrīd Latvijā augu aizsardzības līdzekļus izmantojam mazāk nekā citās ES valstīs. Bet kāpēc to lietošana ir nepieciešama?

Augu aizsardzības līdzekļus var salīdzināt ar medikamentiem. Ideāli, ja tos nevajag. Visa agronomijas zinātne ir vērsta uz to, lai augs būtu stiprāks, lai novērstu augu slimošanu, taču reizēm nav citu variantu. Cilvēks ar slimību var cīnīties, dzerot tējas, ēdot medu, bet gadījumos, kad tas nelīdz, ir jālieto medikamenti. Tāpat ar augiem – tiem uzglūn tūkstošiem slimību, nezāles, kaitēkļi. Daudz ko var risināt ar augsnes apstrādi, šķirnēm un citādi, bet ir gadījumi, kad ir jālieto augu aizsardzības līdzekļi, citādi visa raža būs pagalam.

Kādi ir mūsu lauksaimniecības nozares tuvākās nākotnes mērķi?

Labāka risku pārvaldība klimata, tirgus un politisko risku minimizēšanai. Jāvirzās prom no dažāda veida atbalstiem un jādarbojas uz tirgus principiem. Jāveic lokāli pētījumi un selekcija. Jāveicina kooperācijas attīstība, veidojot jaunus kooperatīvus piena, gaļas un augļu, dārzeņu nozarēs, kā arī jāveic graudu kooperatīvu, kuri jau pirmo attīstības fāzi ir veiksmīgi izturējuši, apvienošana. Tā būsim stiprāki vienotajā ES tirgū. Mūsu galvenās priekšrocības ir zemju pieejamība, atbilstošs klimats un zināšanas. Ir valstis, kur lauksaimniecības zemju īpatsvars ir zem 10 % no kopējās platības. Latvija var lepoties ar virs 30 %. Lielākā daļa pasaules valstu varētu mūs apskaust arī par saldūdens resursiem.

Ja runājam par izaicinājumiem, tad mums būtu jānodala politiskie un saimnieciskie riski. Saimnieciskie – ļoti nestabils un neprognozējams tirgus. Cenas, kuru veidošanās mūsdienās reti ir saistāma ar ekonomikas pamatprincipiem. Dzīvojam laikā, kad lauksaimniecības preču cenas var dubultoties vai nokristies nepilna gada laikā. Mēdz būt sausuma, plūdu periodi, arī pārmērīgi zemu temperatūru vai ekstrēmu krusu biežāka parādīšanās mūsu platuma grādos. Politiskie – jaunā atbalstu sistēma ir izveidota ar rūpēm par vidi, bioloģisko daudzveidību un iedzīvotājiem, taču diemžēl tā ir sanākusi ārprātīgi birokrātiska un neizprotama. Tajā pašā brīdī ir vairākas pārtikas preču grupas, kuru ES hroniski trūkst, taču netiek stimulēta to ražošana ES iekšienē, un tās tiek importētas. Tātad – arī šajā virzienā vēl ir daudz darba.  

Projektu atbalsta Zemkopības ministrija, projekta numurs: 23-00-S0TV02-000004