Brīvprātīgā darbs ieslodzījuma vietās – ko cietumā dara brīvprātīgais?

Šoreiz uz sarunu aicinājām Sanitu Švesu – brīvprātīgo, kura darbojusies Cēsu audzināšanas iestādē, Rīgas Centrālcietumā, Iļguciema cietumā, Jelgavas cietumā un Olaines cietumā. Tāpat viņa ir arī brīvprātīgā Valsts Probācijas dienestā. Sanita stāsta, ka viņas septiņpadsmit gadu darba un dienesta pieredze ieslodzījuma vietās pierādījusi to, ka brīvprātīgā darbam ir ļoti liela nozīme ieslodzīto ikdienā.

Viņasprāt, ieslodzījuma vietās brīvprātīgais ir kā tāda svaiga gaisa vēsma ieslodzītā ikdienas rutīnā. Strādājot Atkarīgo centrā, Sanita satikusi dažus brīvprātīgos, kas iedvesmojuši par tādu kļūt arī viņu pašu. Sapratusi, ka, dodoties pensijā, būs daudz brīva laika, viņa kļuva par brīvprātīgo.

Kā brīvprātīgā, piemēram, Sanita darbojas ieslodzījuma vietu Ģimenes dienās, pieskatot ģimenēm līdzi atnākušos bērnus, kā arī kopā ar viņiem gatavo dažādus dekorus un apsveikuma kartītes, aprunājas ar ģimenes locekļiem. Parasti atnākušie jau ir dzirdējuši, ka viņa iepriekš strādājusi Atkarīgo centrā, tāpēc viņiem par to ir daudz jautājumu.

“Tas nav noslēpums, ka procentuāli ļoti daudzi noziedzīgos nodarījumus ir izdarījuši kādu apreibinošo vielu ietekmē – vienalga, vai tas ir alkohols vai narkotiskās vielas. Līdz ar to rodas jautājumi gan par atkarību mazināšanu programmu, gan ko citu,” stāsta S. Švesa.

Tāpat, kā brīvprātīgā, viņa dodas ar ieslodzītajiem spēlēt galda spēles, tomēr galvenais, ko viņa dara – vada ieslodzījuma vietās dārzkopības nodarbības. Daudzi no notiesātajiem, ar ko sanāk kopā strādāt, iepriekš lāpstu rokās turējuši nemaz neesot. Tā kā Sanitas pirmā profesija ir dārzniece, tad bijušie ieslodzījuma vietas kolēģi uzaicinājuši mācīt šīs prasmes ieslodzītajiem un pie reizes skaisti iekārtot Olaines cietuma teritoriju. 

“Tā diena ir iespaidiem bagāta, droši vien abpusēji. Ne jau mēs runājam tikai par to, kā tas koks vai krūms, vai puķe jāstāda. Mēs runājam arī par dažādām sadzīves situācijām, par dažādām problēmām, ar kādām viņi ir sastapušies. Par to, kas viņus gaida, kad atbrīvosies,” Sanita stāsta par brīvprātīgo ikdienu.

Viņasprāt, šī kopā strādāšana ieslodzītos morāli paceļ, iedvesmo, jo nav noslēpums, ka sabiedrība ļoti atturīgi vērtē gan tos, kuri cietumā strādā, gan arī tos, kuri tur izcieš sodu. Tikai nelielai sabiedrības daļai esot izpratne par to, kas notiek ieslodzījuma vietās. Daudzi joprojām uzskatot, ka tur ir tā, kā rāda filmās par pagājušo gadsimtu. 

Tā kā Sanita darbu cietumā uzsākusi 2004. gadā, pa šo laiku viņa pati redzējusi, kā attīstījusies resocializācijas joma, kā mainījušies darbinieku uzskati. Viņa priecājas, ka šajā laikā arī pati daudz vairāk sapratusi par ieslodzītajiem, viņu ikdienu un to, kāpēc viņi tur nonākuši. 

“Šī sabiedrības daļa ir ļoti atstumta, un, ja tu kādreiz esi nonācis cietumā, var teikt, ka tu uzreiz esi kā apzīmogots. Un diemžēl gandrīz nevienam neinteresē, kāpēc viņš tur ir nonācis,” stāsta brīvprātīgā.

Sanita uzskata, ka darbs cietumā ir ļoti noderīgs sabiedrībai un kļūšana par brīvprātīgo tam bijis ļoti loģisks turpinājums. Arī ģimenei pret to neesot bijuši nekādi iebildumi, vienīgi apkārtējie bijuši pārsteigti, ka pēc tik daudziem darba gadiem cietumā viņa vēlējusies tur iet vēl. “Kāpēc nē – man tā vide ir pazīstama,” viņa atzīst. 

Tiem, kuri apsver kļūšanu par brīvprātīgajiem ieslodzījuma vietās, Sanita iesaka vispirms apsvērt, ko tas dos vai atņems pašam? Ko viņš varētu dot ieslodzītajiem – kāds varētu būt viņa resurss un devums? Tāpat vajadzētu interesēties par jaunāko, kas notiek cietumos, satikt kādu brīvprātīgo un pajautāt viņa pieredzi. Galvenais esot nebaidīties. 

“Notiesātie brīvprātīgo novērtē ļoti augstu, jo, kad viņi saprot, ka tu strādā bez atlīdzības, nevis tev par to kāds maksā – tas tiek ļoti augstu novērtēts. Ka tu ziedo tam savu brīvo laiku un patiesībā arī esi piemērs, ka var kaut ko darīt bez atlīdzības, jo ne vienmēr par visu jāsaņem samaksa. Man, piemēram, pietiek ar gandarījumu, ka es varu kāda cilvēka labā darīt kaut ko labu,” uzskata Sanita.