Pensionārs Vilnis 70 gadu vecumā kļūst par foto modeli

Cienīgais sirmgalvis ārišķības vietā demonstrē pietāti un nosvērtību, turklāt uz interviju devies ģērbies tā, lai ziemā ir silti, nevis lai cilvēki skatās.

“Piedzimu Ventspils novadā, Zlēku ciemā, jeb, kā man patīk teikt, Kurzemes katlā, jo tas bija pašās kara beigās, 1944. gadā. Pirms manis priekšā bija jau divas māsas, un kopā bijām seši bērni,” stāsta Vilnis, atklājot, ka viņam ir arī dvīņu brālis.

Ģimene drīz pārvākusies uz dzīvi tuvāk Kuldīgai, un skolas gaitas Vilnis sācis Snēpelē, kur mācījies līdz 8. klasei. Izglītoties jaunietis turpinājis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kur koktēlniecības nodaļā mācījies piecus gadus.

Tajos laikos puišus virzīja uz traktoristiem un šoferiem, meitenes – par slaucējām, skolotājām vai mediķēm. “Es izrāvos ārā, uzreiz aizbraucu no laukiem uz Rīgu, un, pateicoties manām mākslinieciskajām dotībām, man bija iespēja mācīties to, ko pats vēlos,” teic Līdaks.

Jaunībā viņš vienmēr saņēmis nedalītu vecāku uzmanību un atbalstu: “Viņi kopš pašas bērnības pamanīja manas dotības, un arī daži skolotāji ik pa laikam atgādināja, kur man būtu īstā vieta. Tehnika nekad nav bijusi mana stiprā puse...”

Viļņa panākumu atslēga slēpjas tieši nemainīgajā, nevis dinamiskajā, spilgtajā un neparastajā. Viņš pats nekad nav sekojis modei. Tā, meklējot kārtējo interesanto izpausmi, apstājusies pie viņa, precīzāk – pie ilgus gadus audzētās bārdas un ūsām. “Redziet, šajā visā svarīgākais jau ir tas vizuālais tēls un izskats,” savos secinājumos par modes industriju dalās Līdaks.

Vilnis izpelnījies uzmanību tad, kad izveidojis sev profilu portālā draugiem.lv. Bildi portālam izvēlējies ļoti rūpīgi, un, pateicoties tieši tai, ar viņu sazinājusies modeļu aģentūra un uzaicinājusi uz kastingu jeb atlasi.

“Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mani izvēlējās tieši mana sejas apmatojuma dēļ, bet man tas ir bijis gandrīz kopš pašiem sākumiem. Manam vecākajam dēlam Jānim drīz būs 40 gadu, un viņš mani bez bārdas nav redzējis!” saka Vilnis.

Kupls sejas apmatojums bijis raksturīgs arī sirmā kunga vectēvam un vecvectēvam, līdzīgu tēlu veido arī abi dēli, Jānis un Pēteris. “Galvenais, ko gribu teikt, – bārdu audzēt var atļauties tie, kam tā labi aug un ir bieza!” pamāca Vilnis.

Kopš brīža, kad Vilnis „atklāts”, notikumi attīstījušies neaptverami ātri. Modeļu aģentūra Vilni no viņa klusās ciemata dzīves tūlīt pat atvilkusi uz modes skati, kur viņš nomērīts, safrizēts, saģērbts un aizsūtīts staigāt pa mēli fotokameru priekšā.

Jautāts par uztraukumu pirmajā reizē, Vilnis vienīgi nosmej: “Uztraukums ir priekš jaunajiem. Ar gadiem tas pamazām pazūd, atliek vienkārši izdomāt, ko darīt, un tad jau lēnā garā.”

Lielā diena Vilnim sākusies jau agrā rītā, kad viņš izsaukts uz ģenerālmēģinājumu. “No rīta mēs visi izmēģinājām nostaigāt, un pa dienu mūs visus ģērba, frizēja un gatavoja skatei. Godīgi sakot, man ļoti nepatīk, kā viņi man apcirpa matus,” atzīst Vilnis, glauzdams moderni, īsi nogrieztos sānus. “Šāds stils nav manam vecumam, un es nepacietīgi gaidu, kad tie mati ataugs.”

Cilvēku bijis tiešām daudz – vismaz četras rindas, un gandrīz katram rokās fotoaparāts ar milzīgu objektīvu un spožu zibspuldzi. “Es neredzēju zālē nevienu seju. Visur bija viena vienīga gaisma un zibšņi no fotokamerām,” pārdzīvojumos dalās modelis.

Vislielāko pārsteigumu Vilnis sagādājis kolēģiem, kas gados bijuši nesalīdzināmi jaunāki. Tie lūrējuši gan ar izbrīnu, gan nepatiku un mulsumu. “Viņu sejās bija visdažādākās emocijas,” smīn Vilnis. “Ievēroju dažus, kas uz manis skatījās tā, it kā es būtu apmaldījies. Viņi visi tādi jauni, stalti, un tad es... Es sevi tomēr nekad neesmu uzskatījis par pārāk pievilcīgu cilvēku.”

Neizpratni izraisījis arī tas, ko spriganie modes aģentūras jaunekļi vecajam kurzemniekam uzvilkuši mugurā: “Tās bija kaut kādas ļoti plānas bikses. Es ko līdzīgu velku, kad pārnāku mājās no teātra, lai nevajadzētu gluži treniņbiksēs staigāt.”

Viļņa pirmais gājiens pa mēli tomēr bijis veiksmīgs un arī sagādājis gandarījumu, tomēr seniors atklāj, ka šāda uzmanība neesot viņam pa prātam. Vilnis piekritis pamēģināt tikai tāpēc, ka tobrīd viņam tas šķitis interesanti.

“Es esmu atsaucīgs cilvēks. Ja mani aicina, es nevaru tā vienkārši atteikt vai ignorēt. Man šķiet, tas pat būtu stulbi,” skaidro Līdaks, kurš ikdienas darba gaitas pavada Rundāles pilī, ar ko saistīts viņa arods – restaurētājs.

42 gadi Rundāles pilī

Pils darbiniekiem Vilnis pievienojies pašos sākumos, kad vēl tikai domāts par tās sakopšanu. “Tobrīd biju jau pabeidzis tēlniecības skolu un strādāju par darbmācības skolotāju. Man piezvanīja un teica, ka Rundāles pili plāno restaurēt. Tur būšot muzejs, un vajadzīgi darbinieki.”

Kopš tā laika Vilnis ir atjaunojis neskaitāmus muzeja objektus, tostarp ko ļoti retu un nozīmīgu – autentisku, Rundālei piederīgu krēslu, kas pagalam sliktā stāvoklī atrasts pils bēniņos. “Restaurācija nav fiziski smags darbs, bet prasa ļoti lielu precizitāti un pacietību. Pacietība ar vecumu man zudumā neiet, bet precizitāte un roku veiklība gan!” neslēpj Vilnis. Grūti nepamanīt, ka tieši brīdī, kad runājam par galdniecību, sirmajam vīram iemirdzas acis.

Rundāles pilī Vilnis saimnieko jau vairāk nekā 42 gadus un ir pārliecināts, ka tā ir viņa īstā vieta. Brīvo laiku viņš cenšas atvēlēt ceļojumiem un ir viesojies daudzās Eiropas valstīs. “Mani saista Eiropas kultūra, un cenšos apmeklēt šo valstu pilis, baznīcas, muzejus. Ak jā, man ir arī viens diezgan stingrs noteikums – gandrīz nekādas iepirkšanās!”

Šāda dzīves uztvere cienījamā vecumā, bez šaubām, ir apsveicama, un jaunajai paaudzei no vecā vīra būtu vērts ņemt paraugu. Vilnis savu dzīvi ietiepīgi veidojis, vadoties pēc sava prāta un iniciatīvas. Viņš ir stingri pārliecināts, ka katrs pats ir sava likteņa vērpējs, un kurš gan viņam var pārmest naivumu?

Sava mūža otrajā pusē, kā Vilnis pats izsakās, viņu ieskauj viss, ko viņš vienmēr vēlējies, – ģimene, darbs, māksla un paretam arī piedzīvojumi. Sarunas beigās pat šķiet, ka esmu ticies nevis ar vecu vīru, kam spieķītis pie rokas, bet gan gados jaunu censoni, kurš, pateicoties savai enerģijai, sasniedzis kāroto.

Edvīns Rakickis, Foto: Rojs Maizītis, no Viļņa Līdakas arhīva