Pēc izdzīvošanas mežā bērns izrādās spējīgāks cīnīties ar mobingu skolā

Armijas veterāni daudz darbojas ar bērniem un jauniešiem, organizējot viņiem dažādus izglītojošus pasākumus mežā. Kas, viņuprāt, ir tās lietas, kuras mums, pieaugušajiem, mūsdienu bērniem ir jāiemāca? Kas mūsu bērniem būtu jāzina?

“Pirmkārt, mums jāmāca bērni pārvarēt grūtības. Mēs to darām ne tikai kursā par izdzīvošanas pamatiem mežā. Mēs mācām arī to, kā pareizi uzvesties mežā, kā reaģēt dažādās situācijās. Pēc tam tas viņiem noder skolā, universitātē un tālākajā karjerā.”

Gribam izvēlēties vieglāko ceļu

“Katram cilvēkam iekšā ir ķīmija. Neviens negrib saskarties ar grūtībām, katram gribas dzīvot vieglu dzīvi un meklēt vieglus risinājumus un ceļus. Kad mēs saskaramies ar grūtībām, tad gribam sist vai bēgt. Mūs vada [stresa hormons] kortizols.

Lai bērnu iemācītu izstrādāt [vienu no laimes hormoniem] dopamīnu, viņu vajag ar maziem solīšiem pieradināt pārvarēt grūtības.”

Mežā iemācītais noder arī skolā

Strādājot ar bērniem un jauniešiem, veterāni izmanto materiālus no Alpu strēlnieku instruktoru skolas Šveicē, kur Dubovs kādreiz mācījās. Viņi mēģina panākt, ka laika gaitā bērni iemācās pārvarēt grūtības automātiski.

Tas noder ne tikai, esot mežā, bet arī vēlāk dažādās sadzīves situācijās, piemēram, piedzīvojot emocionālus vai fiziskus uzbrukumus skolā.

Reālajā dzīvē nevar uztaisīt vieglu restartu

Viņš norādīja, ka mūsdienās daudz bērnu lielu daļu laika pavada internetā, piemēram, spēlējot dažādas virtuālas spēles.

“Bet reālajā dzīvē viņi nevar uztaisīt restartu.” Reālajā dzīvē bērniem jāiziet cauri grūtībām, jo tās nevar viegli izslēgt vai restartēt kā datorspēli.

Bērniem jāmācās pieņemt lēmumus

“Tām vajag iziet cauri, saņemt pieredzi un iemaņas un iet tālāk.” Vissvarīgākais ir tas, kā bērns reaģē uz piedzīvoto – jūtas slikti vai pieņem pieredzēto, lai nākotnē to varētu izmantot, sasniedzot savus mērķus.

Būtiski, lai tad, kad bērns saskaras ar grūtībām, viņš nemēģinātu bēgt no tām un balstīties tikai uz palīdzību no citiem cilvēkiem, piemēram, vecākiem.

“Būs laiks, kad vecāku vairs blakus nebūs un viņam pašam būs jāpieņem svarīgi lēmumi. Ja pašam pēc tam būs bērni, tad viņam būs jāpieņem svarīgi lēmumi, lai sargātu ne tikai sevi, bet arī savus bērnus, ģimeni un valsti.”

Daudziem ir grūti atrauties no virtuālās realitātes

Dubovs novērojis, ka daļai mūsdienu bērnu ir grūtības izslēgt savas mobilās ierīces, internetu un spēlītes. “Es domāju, ka [tādas grūtības] ir ne tikai bērniem. Mēs kopumā runājam par mūsu paaudzi un, protams, par bērniem.

Mēs nezinām, kas būs nākotnē, kā bērni reaģēs uz to. Sabiedrība jau tagad saskaras ar dažādām problēmām, kas tieši saistītas ar mobilajiem telefoniem, internetu un virtuālo realitāti. Tas ir viens.

Lielāko daļu laika pavadām slēgtās telpās

Otrs aspekts ir tas, ka mēs ļoti daudz laika pavadām slēgtās telpās, piemēram, savā dzīvoklī vai mājā. Paveicas tiem, kuriem ir sava privātmāja. Viņi var iziet pagalmā un pastaigāties.

Bet, piemēram, mana ģimene dzīvo pilsētas daudzdzīvokļu ēkā. Mūsdienu bērniem mājas pagalmā nav, ko darīt. Labi, ja blakus ir sporta laukums, kur bērni var socializēties, komunicēt un apmainīties ar pieredzi. Diemžēl daudziem tādu iespēju nav…

Mežs veicina radošo domāšanu

Bērni ļoti daudz laika pavada arī skolas iekštelpās. Tajās vairāk strādā smadzeņu kreisā daļa, bet atklātā teritorijā, piemēram, mežā, kur ir ļoti daudz skābekļa, mums sāk strādāt smadzeņu labā puslode. Pētnieki izpētījuši, ka tādā gadījumā mēs labāk varam kaut ko izgudrot un sākam domāt radoši.”

Turklāt būšana mežā veicina ne tikai cilvēku radošumu, bet arī ļauj atpūsties, relaksēties un aizmirst par problēmām, kas jau bija un vēl būs. “Mēs dzīvojam reālu dzīvi, ejam un elpojam.”

Būšana mežā ir kā tēja, kas uzlabo garastāvokli

“Mūsu mērķis ir aizbraukt uz mežu ne tikai sēņot un ne tikai pārvarēt grūtības, bet arī vienkārši atpūsties un relaksēties. Piemēram, kad dzeram zāļu tēju, tad jūtam, ka garastāvoklis uzlabojas un ķermenis atpūšas.”

Došanos uz mežu vai laukiem var salīdzināt ar tējas dzeršanu, kas uzlabo garastāvokli.

Arī pieaugušie daudz laika pavada telpās

Armijas veterāni uzskata, ka vairums cilvēku mūsdienās pārāk maz laika pavada dabā, mežā, pļavā un laukos – visās vietās, kas nav saistītas ar četrām sienām un slēgtām telpām.

Turklāt tas attiecas gan uz bērniem, gan pieaugušajiem.

Neparasta pieredze ar Ukrainas bērniem

Parasti Latvijas armijas veterānu asociācijas pārstāvji apmāca Latvijā dzīvojošos bērnus, taču pēc Jauns.lv raksta par viņu darbošanos sociālajā projektā “Expedition.camp” veterāniem piedāvāja rīkot nometni 20 bērniem no Ukrainas.

Augusta vidū Latvijā ieradās ukraiņu bērni no Kramatorskas rajona. Brauciena mērķis bija sniegt psiholoģisku atbalstu bērniem, kuri dzīvo kara frontes tuvumā. Mazajiem ukraiņiem piedāvāja ne tikai ierastās veterānu nodarbības ar došanos pārgājienā, bet arī dažādus atpūtas un izglītības pasākumus.

Kara bērni, kas dzīvo pie frontes līnijas

Dubovs dalījās iespaidos par piedzīvoto kopā ar ukraiņu bērniem: “Es pamanīju, ka viņi ir kara bērni. Tie ir bērni, kas dzīvi 45 km no frontes līnijas.

Viņi dzīvo karā, bet viņi nav gatavi karam. Viņi ir tādi paši bērni, kādi ir mūsējie. Viņi sēž internetā, filmē “YouTube”, liek video “TikTok”.

Bērni nav gatavi karam

Kopumā es ieraudzīju, ka viņi [līdzīgi kā mūsu bērni] nav gatavi, piemēram, paši uzcelt telti.

Viņi reaģē līdzīgi kā mūsu bērni, uzzinot, ka var iekurt ugunskuru, izmantojot ledu, un ka var apstrādāt sevi ar skudru šķidrumu, lai pasargātos no odiem. Tas viņiem bija brīnums.”

Mācījās no Ukrainas instruktoriem

Svarīgi, ka daļa no nometnes instruktoriem ieradās no Ukrainas. “Es sapratu, ka jāveido kopējas starptautiskas komandas, jo tad ne tikai mūsu instruktori sagaida bērnus no Ukrainas, bet ar viņiem kopā ir cilvēki, kas saprot viņu mentalitāti, kas var komunicēt un dot padomus mūsu instruktoriem, kā uzvesties ar bērniem, piemēram, kādus vārdus drīkst un nedrīkst teikt.”

Piemēram, ukraiņu instruktori ieteica sarunās ar Ukrainas bērniem neizmantot vārdu “izdzīvošana”, lai viņiem nerastos priekšstats, ka viņus atveda uz Latviju, lai apmācītu izdzīvot ekstremālās situācijās. Viņu ikdiena jau tā ir piesātināta ar kara tuvumu…

Ukraiņu bērniem vajadzīga cita pieeja

“Latvijas bērnus nodarbībās mēdzam izņemt ārā no viņu ikdienas komforta zonas, lai viņi mācītos izdzīvot, bet ar ukraiņu bērniem ir nedaudz citādāk.

Viņi jau Ukrainā dzīvo ārpus komforta zonas, tāpēc mēs mēģinājām viņus [Latvijā] izņemt no tās realitātes un ievietot maksimālā komforta zonā,” asociācijas aktīvists stāstīja.