Viedoklis: vai Latvijā esam drošībā? Ko izanalizējuši pētnieki?
Kopš pagājušā gada 24.februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, būtiski augusi drošības jautājumu aktualitāte, un Austrijas nevalstiskā pētnieciskā organizācija "Invictus" analizējusi Austrumeiropas valstu, kas robežojas ar Krieviju, nacionālo drošību ietekmējušos faktorus. Pētījumā atrodama arī informācija par situāciju Latvijā, kas, no vienas puses, iezīmē pozitīvas tendences, taču, no otras puses, var radīt bažas un uzdot jautājumu, vai valstiskā līmenī esam izdarījuši visu, lai aizsargātu savu valsti un tās iedzīvotājus, un to, vai mēs kā Latvijas iedzīvotāji saprotam iespējamos riskus un ko paši darām, lai tos mazinātu. Viedoklī dalās žurnālists Juris Karlinskis.
Pētījumā Austrumeiropa, tātad arī Latvija ir definēta kā sava veida koridors, kurā spēcīgi jūtami drošības draudi no austrumiem. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas situācija ir īpaša – vairāk kā trešdaļa sauszemes robežas garuma tai ir tieši ar reālākajiem agresoriem – Krieviju un Baltkrieviju, tādēļ ne tikai psiholoģiski, bet arī ekonomiski un militāri Ukrainas kara sekas izjūtam daudzās jomās.
Aizsardzības budžets palielinās!
Runājot par iespējamajiem drošības riskiem, visbiežāk tiek uzsvērta ārējā drošība, kurā kaujas spējīga, labi apmācīta un ekipēta armija spēlē galveno lomu. Kopš pievienošanās NATO valstis, kas iekļautas "Invictus" pētījumā, tajā skaitā Latvija, ir mērķtiecīgi palielinājušas aizsardzības tēriņus, sasniedzot 2% no sava kopējā iekšzemes kopprodukta (IKP). Lai arī mērķis ir bijis viens, salīdzinot trīs Baltijas valstis, Latvija ir palikusi tāda kā pabērna lomā – pie mums noteikts mērķis – 2025.gadā aizsardzības budžetu sasniegt 2,5% no IKP apmērā, savukārt Lietuva jau pērn aizsardzībai tērējusi 2,52% no IKP, bet Igaunijai ir plāns tuvākajos gados sasniegt par 6% līmeni.
Lai nebūtu jāsalīdzina “sausi” procenti, no pētījuma “izvelkami” vieglāk salīdzināmi dati – cik katra no Baltijas valstīm aizsardzībai tērē attiecībā uz vienu iedzīvotāju. Līdere ir Igaunija ar 580,67 eiro, tai seko Lietuva ar 533,86 eiro, bet Latvijai ir zemākais militāro izdevumu līmenis - 404,29 eiro uz iedzīvotāju.
Jāpiebilst, ka ar Poliju tēriņus aizsardzības jomā vispār nav vērts salīdzināt, jo tā šogad plāno sasniegt trešo augstāko rādītāju NATO valstu vidū ar 47,1% kāpumu aizsardzības budžetam. Tajā pašā laikā Moldova vispār ir ārpus konkurences – 2022.gadā aizsardzībai tā tērēja tikai 13,7 eiro uz vienu iedzīvotāju.
Iekšējā drošība – optimismam nav pamata
Ne mazāk svarīga par valsts ārējo drošību ir arī tās iekšējā drošība, ar kuru sabiedrība saskaras tiešā veidā katru dienu. Pēdējā gada notikumi publiskos pasākumos, skaļi noziegumi, “greiza” policijas rīcība – par to Latvijā var dzirdēt teju katru dienu. Bet kas tad ir tās problēmas, kas liek kokus tiesībsargu riteņu spieķos?
"Invictus" pētījums tikai apstiprina to, par ko pie mums tiek runāts jau gadiem ilgi – policijā trūkst darbinieku un arī algas ir tik zemas, ka šo atbildīgo darbu veikt vēlas tikai daži. Ne velti drīzumā plānots likvidēt 1000 no apmēram 1600 kopējām vakancēm tiesībsargājošajās instancēs – vienkārši nav, kas tās varētu aizpildīt, jo Latvijā policistā zemākā algas likme ir tikai nedaudz virs 700 eiro pirms nodokļa nomaksas.
Taisnības labad gan jāsaka, ne mēs vienīgie sastopamies ar kadru trūkumu iekšlietu sistēmā. Lai gan Igaunijā un Lietuvā algu līmenis ir augstāks – minimālā samaksā grozās ap 1000 eiro, arī kaimiņu sūdzas par personāla trūkumu.
Ja analizējam objektīvus statistika rādītājus (tie gan nav pārāk “svaigi” – no 2020.gada), tad policistu skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem, Latvija ir līdere ar 402 likumsargiem, tam seko Igaunija ar 306, Lietuva ar 281 un Polija ar 258. Turklāt Latvija ir vienīgā no minētajām valstīm, kur šis rādītājs salīdzinājumā ar 2012. gadu ir palielinājies - pirms 11 gadiem bija 350 policisti uz 100 000 iedzīvotājiem Latvijā. Te rodas kārtējais jautājums par darba produktivitāti, tādēļ būtu svarīgi analizēt vēl dziļāk, piemēram, kādās policijas jomas darbinieku skaits palielinājies, vai likuma sargu darbu neietekmē lieka birokrātija utt.
Ak – tās cenas un inflācija!
Domāju, ka nebūs tādu, kas savos maciņos nav izjutuši cenu kāpumu! Un tieši ekonomiskā stabilitāte, iedzīvotāju pirktspēja un uzņēmumu likviditāte ir būtisks drošības aspekts, ko nevajadzētu ievietot tālākajā plauktā.
Šajā jomā Latvija īstenojusi īstu “uzvaras gājienu” - resursu, preču un pakalpojumu cenu pieaugums mūsu valstī 2023.gadā janvārī pārspējis visus rekordus un bijis 38,8%, būtiski apsteidzot pārējās pētījumā minētās valstis - Lietuvu (26,8%), Poliju (26,7%) un Igauniju (12%). Loģiski, ka tādā situācijā iedzīvotāji vērtē arī valsts līderu spējas rūpēties par iedzīvotāju ekonomisko drošību, un nav brīnums, ka socioloģiskās aptaujas Latvijā rāda būtisku kritumu gan politiskajās partijām, gan lēmēj un izpildinstitūcijām.
Un te tā līgani nonākam līdz politiskās drošības jēdzienam, kas arī analizēts "Invictus" pētījumā. Šajā jomā Latvijai ir gan kur kāpt, gan kur krist. 13.Saeimas vēlēšanās Latvijā piedalījās 54,46% vēlētāju, un 14. Saeimas vēlēšanās - 59,41% vēlētāju, kas rāda pozitīvu tendenci, taču joprojām saglabājas neticība spējai kaut ko mainīt un klusā purpināšana virtuvē “Nu ko tad es!”. Zema vēlētāju aktivitāte sastopama arī Lietuvā - pirmajā parlamenta vēlēšanu kārtā 2020.gadā piedalījās tikai 47%, bet otrajā kārtā - 39% no balsstiesīgajiem vēlētājiem, tādējādi pat atpaliekot no Moldovas, kur 2021.gadā parlamenta vēlēšanās piedalījās 47,51% no balsstiesīgajiem vēlētājiem. Nesenajās parlamenta vēlēšanās Igaunijā vēlētāju aktivitāte bija 63,53% (0,14 procentu punktu samazinājums salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām), savukārt 2019. gadā Polijā parlamenta vēlēšanās piedalījās 61,74% no balsstiesīgajiem vēlētājiem.
Vēl ir virkne citu drošības aspektu, ko varētu pētīt vēl dziļāk, ieskaitot informatīvās telpas (ne)drošību, bet te daudz kas atkarīgs arī no pašu iedzīvotāju spējas analizēt saņemto informāciju, kas, diemžēl, Latvijā ir salīdzinoši zemā līmenī, tādējādi jau vairākus gadus tiek aktīvi diskutēts par nepieciešamību jau skolas solā mācīt kritisko domāšanu un medijpratību.
Kopumā ņemot vērā iepriekš minēto, ir skaidrs, ka Austrumeiropa, it īpaši Baltijas valstis, saskaras ar daudzām drošības problēmām un riskiem. Valstis pieliek lielas pūles, lai uzlabotu savas nacionālās drošības spējas un aizsargātu savu suverenitāti, un ir svarīgi turpināt veikt pasākumus, lai novērstu un mazinātu šos drošības riskus un nodrošinātu stabilitāti un drošību mūsu reģionā.
Jāpiebilst, ka iepriekš analizētā pētījuma (“Invictus indeksa”) mērķis ir noteikt nacionālās drošības līmeni piecās valstīs: Polijā un visās trīs Baltijas valstīs, kā arī Moldovā, kurā, neskatoties uz Eiropas Savienības kandidātvalsts statusu, joprojām ir liela Krievijas ietekme. Un pētījumā iegūtie dati noteikti būtu izmantojami, lai stiprinātu mūsu valsti, pievēršos lielāku uzmanību tajā minētajiem faktiem.
