Šaha lielmeistare Dana Reizniece-Ozola par sportistu pensijām: "Skeptiski raugos uz izdienas pensijām"

Sportistiem, kas Latviju pārstāvējuši valsts izlasēs būtu jāsaņem pensijas, lai viņiem būtu vismaz kaut kāds nodrošinājums vecumdienās, saka Latvijas hokeja izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš. Viņš neprasa daudz, kā piemēru minot vidējo pensiju valstī. To varētu nodrošināt sportistam, kurš valsts izlasē bijis vismaz desmit gadus.

Četru lielāko ASV profesionālā sporta līgu budžeti kopā tuvojas 20 miljardiem ASV dolāru. Tomēr pētījumi rāda, ka gandrīz 80% spēlētāju jau pirmajos piecos gados pēc karjeras beigām visu nopelnīto naudu jau ir iztērējuši un bankrotējuši. Lai kādreizējiem sportistiem nevajadzētu gulēt uz ielas, ASV sporta līgas izveidojušas īpašu pensiju sistēmu un turpina uzturēt savus sportistus arī pēc karjeras beigām. Vai to nevajadzētu arī Latvijā? Līdz ar to lielais jautājums “Vai sportistiem jāsaņem īpašas valsts pensijas?”. To Jauns.lv uzdeva viedokļu līderei – Starptautiskās Šaha federācijas valdes priekšsēdētāja vietniecei, bijušajai ekonomikas un finanšu ministrei Danai Reizniecei – Ozolai.

Par to, ka pašlaik tiek diskutēts jautājums par īpašu pensiju režīmu profesionālajiem sportistiem, viņa saka: “Tas nav vienkārši atbildams jautājums. Daudzi no tiem latviešu sportistiem, kas Latvijas vārdu pasaulē nesa padomju laikā, savas vecumdienas pavadīja nabadzībā. Bet viņi nav unikāli, salīdzinot ar visiem pārējiem Latvijas pensionāriem, kuri bija tādā pašā situācijā, jo mainījās valsts iekārta, ekonomika un sociālās apdrošināšanas sistēma. Iepriekš (padomju laikā) netika veikti nekādi uzkrājumi, ne “parastajiem”cilvēkiem, ne sportistiem un māksliniekiem, nebija kapitāla, kas nodrošinātu viņu aizsardzības mehānismu un atbalstu.

Šobrīd situācija ir savādāka. Kopumā esmu diezgan skeptiska pret izdienas pensijām, ka jābūt kaut kādam īpašam pensijas režīmam sportistiem vai citām profesijām izņemot tiem, kas strādā paaugstināta riska režīmā”.

Sportists ir ļoti godājama profesija, bet tā ir cilvēka paša izvēle un viņam nāktos rēķināties ar to, ka pienāks periods, kad viņš savas aktīvās sportista karjeras gaitas beigs; un tad būs jāmeklē citas iespējas, kaut vai tai pašā sporta nozarē, saka Dana Reizniece – Ozola. Piemēram, tā tas ir arī šahā – var spēlēt ne tikai pie galdiņa, bet arī būt gan spēles uzraugs, gan tiesnesis vai fotogrāfs...

“Un iespējams tev kādā brīdī ir jāpārkvalificējas, jādara kaut kas cits, kā daudziem. Šobrīd nevienam nav garantēta darba vieta vienā un tajā pašā profesijā no dzimšanas līdz kapa malai,” rezumē Dana Reizniece – Ozola.

Tādēļ daudz svarīgāk ir nodrošināt, lai cilvēki atceras, ka viņiem no saviem ienākumiem jāveic uzkrājums, lai, sasniedzot pensijas gadus, nenonāktu pie tukšas siles. Un šis uzkrājums jāveic arī no balvām un stipendijām, ko saņem sportists: “Nevar būt tā, ka šodien tu esi pieprasīts sportists, saņem labu algu kaut kur ārzemēs, bet tu nepiedomā pie tā, ka tev ir jāsamaksā arī sociālās iemaksas šeit Latvijā (ja esi citas valsts rezidents – tad tur), lai tu būtu pasargāts pensijas gados. Uzdevums ir veikt ilgtermiņa uzkrājumus, nevis aizrauties ar izdienas pensiju piedāvāšanu”.

Viņa atgādina ka ir arī citas profesijas, kurās cilvēki nevar strādāt visu mūžu. Tai pašā laikā Dana Reizniece – Ozola arī sabēdājusies par to, ka ir valsts iestādes, kuras no vienas puses mēģina audzināt cilvēkus uzkrāt pensiju kapitālu, bet tai pašā laikā praksē dara gluži pretējo – mēģina māksliniekam uzspiest autoratlīdzības līgumus, pa lēto no viņa nopirkt pakalpojumu, nevis par viņu samaksāt visus nodokļus, un priecājas, ka kāds “nabaga mākslinieks” valsts iestādei pa lēto kādu pakalpojumu sniedzis.

Kā Jurģis Liepnieks, Dana Reizniece – Ozola un Pēteris Šmidre vērtē ideju par īpašu pensiju nodrošināšanu bijušajiem sportistiem, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.